23
Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)
Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 23-05-2011
Esmu dzimis 1929. gadā zemnieku ģimenē. Mēs bijām trīs brāļi, es jaunākais. Dzīvojām Rugāju pagastā, tas ir tagadējais Balvu rajons. Tēvam tur bija 52 ha liela lauksaimniecības platība. Dzīve tolaik ritēja pēc citiem noteikumiem nekā šodien. Tajā laikā nebija elektrības un mums nebija arī nekādu mašīnu - ne traktoru, ne auto, ne motocikla. Ja kādreiz gar mūsu māju aizbrauca automašīna, tas bija liels notikums. Mēs pārtikām no tā, ko paši izaudzējām. Vienīgais, ko tajā laikā pirkām, bija sāls un petroleja. Visu pārējo ražojām paši, ieskaitot vadmalu, ko mamma auda. Mēs, visa ģimene, valkājām mātes austas vadmalas uzvalkus. Tie tika šūti uz vietas - atbrauca skroderis, visiem noņēma mēru un katram uzšuva vienu garnitūru. Tas notika varbūt reizi divos trīs gados.
Mani vecāki un vispār tās vides un tā laika ļaudis dzīvoja saticīgi un bez savstarpējiem strīdiem. Viņi bija grūta zemes darba strādātāji kopš agras jaunības. Valsts neatkarības laika pašā sākumā mamma bija apmeklējusi piensaimnieku kursus un vadīja krejošanas punktu mūsu mājās. Kaimiņi veda pienu, tad krējumu atkal veda uz tālāko pienotavu. Atceros, kad vēl nebija Pokrotas pienotavas, kur krējumu nodot, mamma pati taisīja sviestu, kas tika eksportēts uz Angliju. Reizi divās nedēļās mūsu apkārtējo piensaimnieku sviestu, pildītu muciņās, veda uz diezgan tālo vilciena staciju Situ pie Balviem, tālāk ar vilcienu to nogādāja Rīgā, tad ar kuģi tas nonāca Anglijā. Ļaudis bija pieticīgi ar to, kas notiek uz vietas. Viņi dzīvoja saskaņā, attīstīja vietējos projektus, piemēram, Piensaimnieku biedrību, Meliorācijas biedrību. Starp lauku saimniecībām bija sadarbība. Kulšanas talkās vajadzēja daudz roku. Kaimiņi nāca cits citam palīgā. Pavasarī atkal mēslu izvešanas talka, vakarā dancošana.
Piecu gadu vecumā es sāku iet ganos un tā piecus gadus katru vasaru. Tikko beidzās skola, sākās ganu gaitas. Apmēram trīs mēnešus visu vasaras brīvlaiku es biju gans. Man bija kādas desmit, divpadsmit gotiņas un vēl bariņš aitiņu. Ganības bija plašas, bez sētas. Ganam bija pretējs uzdevums nekā Izraēlā. Tur ganam ir jāsargā, lai vilks no ganāmpulka nepaķer kādu aitu vai nesaplosa govi, bet mans pretinieks bija pats ganāmpulks - vajadzēja būt modram, lai tas neieietu auzās, miežos vai citos apkārtējos tīrumos. Biju atbildīgs par to, lai ganāmpulks paliek pļavā. Vēlāk apguvu arī visus lauku darbus - iemācījos pļaut, ecēt, art un sēt. Savā ziņā tā bija grūta dzīve, taču ar normālu virzību, normālu sabiedrību un cilvēku savstarpējām attiecībām.
Nebija jau tā, ka tikai grūts darbs vien būtu bijis. Svinējām arī svētkus. Pat talkas vakari bija sava veida svinēšana. Tad bija bagātīgs ēdienu un dzērienu galds, ne jau nu kādi smalkie ēdieni un dzērieni, bet viss, ko zemnieki paši spēj izgatavot. Bija arī mūzika un dancošana. Savukārt uz kapu svētkiem sabrauca visi radinieki. Hugo Grīvāns, mūsu mācītājs, veselu stundu sprediķoja, bet ragu pūtēju orķestra spēlētie korāļi tālu pārskanēja tuvējo mežu. Tas bija liela apjoma svētbrīdis un radu satikšanās. Pie aizgājēju kapu kopiņām satikāmies ar kopējo dzīves izjūtu, ka mēs šeit dzīvojam un šī ir mūsu zeme. Svētki bija laiku pa laikam, pēc tam atkal sekoja ikdiena. Visiem bija skaidrs, kur katram jāiet un kas jādara.
Ziemas vakari man parasti pagāja skolā, bet, kad biju mājās, daudz lasījām. Iznāca laikraksti, pie mums „Brīvo zemi” lasīja no sākuma līdz beigām. Atceros, mana tēva grāmatu plauktos bija arī „Pēterburgas Avīžu” sējumi un citas grāmatas, piemēram, „Lielā cīņa” - par Janu Husu un reformāciju. Tēvs bija rakstījis arī daudz dienasgrāmatu, tās gan visas kara laikā gājušas bojā. 1938. gadā mums parādījās radio. Tika uzstādītas divas 20 metru garas antenas. Aizvien atkārtojās diktores balss: „Šeit runā Rīga, Madona, Kuldīga un Liepāja!” Tēvs kopš tā laika katru svētdienu klausījās dievkalpojuma pārraides no Rīgas. Laucinieki uz baznīcu bieži nevarēja doties, jo 18 kilometrus ar zirgu ir divu stundu brauciens. Turklāt zirgs ir darba lopiņš, kam arī vajadzīga svētdienas atpūta. Tā nu uz baznīcu braucām apmēram divas reizes gadā.
Pauļa tētis Jānis Kļaviņš - Rugāju pagasta vecākais, un Paulis trīs gadu vecumā.
Man bija jau 12 gadu, kad pirmo reizi biju Rīgā. Tas bija brauciens no skolas. Rugāju pamatskolā biju skolēnu „Sarkanā Krusta” pulciņa dalībnieks. Rīgā rīkoja kaut kādu kongresu, kurā no katras skolas varēja piedalīties divi skolēni ar savu skolotāju. Rīga bija ļoti neparasta vieta, nedaudz baisma. Lieli nami, ielas, trokšņi. No rīta, gandrīz vēl tumšs, bet ormanis jau brauc - rati rīb vien. Biju apmeties vecpilsētā pie brālēna, kurš studēja Rīgā. Man Rīga likās tik neparasta! Impozanta, ietekmīga, bet ne jau kā dzīves telpa, kur gribētos nonākt.
1941. gada 14. jūnijā arī mūsu ģimene bija izvedamo sarakstos. Mēs taču nācām no nacionālās zemnieku cilts, mans tēvs bija Rugāju pagasta vecākais, brālis Mārtiņš - aizsargs. Mūs neizveda tikai tāpēc, ka sarakstos bijām pēdējie, jo mans tēvs gulēja slims ar vēzi pēdējā stadijā. Tajā vasarā viņš nomira.
Sešpadsmitarpus gadu vecumā uzvilku vācu karavīra mundieri un kļuvu par gaisa spēku izpalīgu. 1944. gadā fronte tuvojās mūsu lauku mājām, mēs tās jau bijām atstājuši un kā bēgļi dzīvojām pie paziņām Liepas pagastā netālu no Lodes stacijas. Pienāca rīkojums, ka mums ar Mārtiņu jāierodas militārā dienesta punktos Rīgā. Es nepretojos, jo nebija vairs ne zemes, ne darba. Māte mani rīta agrumā cauri mežam pavadīja līdz Lodes dzelzceļa stacijai. Atceros, ka viņa toreiz sacīja: „Dēliņ, tev būs jāpiedzīvo grūti brīži. Vienīgais, ko varu dot tev līdzi, ir šī dziesmiņa: pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats, līdz beigsies mūža gadi un gaišs būs skats. Tā, protams, bija man jau labi zināma dziesma, jo mēs Rugājos ticības mācības stundās bijām no galvas iemācījušies veselu virkni dziesmu un korāļu. Tā bija mātes sirds un reizē arī tas labākais, ko viņa varēja man iedot līdzi. Nekā citādi viņa mani nespēja pasargāt. Un tā mēs gājām. Grūtos brīžos šīs dziesmas vārdi kļuva par manu lūgšanu. Kā vadlīnija lūgšanai: pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats.
Pirmā izšķirošā reize bija jau Rīgā. Es atrados Nometņu ielā, kur mums bija kazarmas. 19. septembra uzlidojumā gaisa torpēdas krita tieši uz mūsu bunkuriem, toreiz gāja bojā vairāk nekā 40 mana vecuma puiši. Torpēda, kas nokrita manu durvju priekšā, neeksplodēja - mēs, ārā ejot, tai pārkāpām pāri. Tā bija liela Dieva žēlastība.
Uz Vāciju es neaizbraucu kā bēglis, bet militārās vienības dalībnieks. Mūs, veselu bataljonu, nosūtīja uz Vāciju. Kaut arī nepatika, tomēr nebēgām. Armijā jau nevienam neprasa, ko tu gribi vai negribi. Tur jāpilda rīkojumi. Sākumā nepārtraukti sapņoju par atgriešanos Latvijā. Paldies Dievam, ka neuzzināju, kā ar izpletni nolaisties aiz frontes līnijas un nonākt Latgalē. Pretējā gadījumā es noteikti būtu gājis bojā kaut kur Stompaku purvos. Taču atskatoties atpakaļ, man jāsaka - arī tā bija liela Dieva žēlastība, ka nepaliku Latvijā, jo, kas zina, kur tad mani kauli šodien balētu.
Vācijas Gaisa spēku palīgdienesta apliecība.
Kara beigās mums tuvojās Rietumu fronte. Visa latviešu zēnu rota apkalpoja ūdeņraža balonus, kas bija domāti kā aizsprostu sistēma, lai aizsargātu spēkstacijas no sabombardēšanas, kā tas jau bija noticis Vestfālē. Atradāmies pie Mēnes ezera spēkstacijas dambja. Kad bumbvedēju eskadriļas tuvojās, laidām balonus mākoņos un pēc pavēles vilkām atkal lejā. Jau 10.aprīlī amerikāņi bija klāt, mēs padevāmies gūstā, un mūs aizveda uz Franciju. 1945. gada vasaru nodzīvojām Francijā, lielā gūstekņu nometnē Kompeņas mežos uz ziemeļiem no Parīzes. Rudenī visus sāka atbrīvot. Ja kāds varēja uzrādīt adresi kaut kur Vācijā, tad varēja doties uz Vāciju. Kas palika, tos nodeva krieviem un aizveda uz Latviju. Mēs, kādi 40 zēni no rotas, izšķīrāmies palikt Vācijā. Domāju, ka brāļiem, kas arī bija dienējuši vācu armijā, varbūt būs izdevies nokļūt Rietumos. Tāpēc paliku.
Pēc kara mēs bijām lieli optimisti un ilūziju lolotāji, jo cerējām, ka Baltijas valstis nepaliks krievu rokās, ka sabiedrotie to nepieļaus un mēs varēsim atgriezties mājās. Kad mūs atlaida brīvībā uz Vāciju, visas cerības par atgriešanos dzimtenē bija sabrukušas. Smagākais posms bija pēc gūstekņu nometnes, kad mēs, trīs kara zēni no Francijas, nonācām Flensburgas bēgļu nometnē starp latviešu bēgļiem. Flensburgas pilsētā bija kādas septiņas astoņas šādas nometnes, kopā vairāki tūkstoši bēgļu no Latvijas. Tur iekritu depresijā. Man neeksistēja nākotne, tikai pagātne. No rīta līdz vakaram sēdēju uz gultas malas un savās domās biju pagātnē. Visi piederīgie pazuduši, biju palicis viens. Atpakaļ tikt nav ko domāt. Varēja jau pieteikties, bet tad būtu garantēta brīvbiļete uz Sibīriju.
Šādā depresijas stāvoklī pavadīju kādu pusgadu. Darba nebija. Nekas garīgs arī tur nenotika, neatceros, ka tur būtu noticis kāds dievkalpojums. Bēgļus minimāli apgādāja angļu militārā pārvalde. Ēst jau ko bija, bet nebija ko ģērbt mugurā. Mēs visi trīs zēni izskatījāmies kā raibi suņi, jo mūs atbrīvoja ar veciem amerikāņu formas tērpiem, kuriem ar neizdzēšamu baltu krāsu, kas iesūcās drēbē, bija uzmālēti lieli burti - uz bikšu vienas staras liels W (no vārda War - karš), uz otras P (no vārda Prisoner - gūsteknis, ieslodzītais), tas pats uz muguras un uz abām piedurknēm. Tādam rādīties civilistos bija vienkārši neērti. Tāpēc negāju nekur.
Mani pamodināja teātris. Ieradās ceļojošais latviešu teātris no Mērbekas. Tajā bija apvienojušies bijušie Dailes un Nacionālā teātra aktieri, arī Operas mākslinieki. Sabiedroto pārvalde kultūru atbalstīja, tā šie teātra darbinieki sapulcējās kopējā nometnē un sāka iestudēt lugas. Bija arī labi dekoratori, piemēram, Dajevskis. Viņš spēja uzzīmēt brīnišķīgas dekorācijas. Šis teātris sāka ceļot no vienas pilsētas uz otru, kur dzīvoja latvieši - to jau bija daudzi tūkstoši Rietumvācijā - un rādīja lugas. Viņi ieradās arī Flensburgā. Es negribēju iet uz šīm izrādēm, bet draugi sacīja, ka tas neko nemaksā. Lai es visu laiku nesēdētu, viņi mani uz tām burtiski aizvilka. Bija iestudēta Zīverta luga „Ķīnas vāze”. Un tur it kā caur logu es atkal ieraudzīju normālu dzīvi, kas man bija beigusies. Skatuve to parādīja. Tas pamodināja interesi, izraisīja aktivitāti. Biju guvis jaunu impulsu dzīvot, meklēt, kaut ko domāt un risināt. Tā bija tāda dvēseliska pamošanās. Un es domāju: jāmeklē!
Drīz vien aizbraucu uz Lībeku, zināju - tur ir daudz latviešu, arī mūsu draudzes mācītājs Antons Abakuks, kas daudziem karavīriem palīdzēja meklēt piederīgos. Viņam izdevās daudzus atrast. Dabūju zināt, ka arī mans brālis dzīvo Lībekā. Kādu dienu pēkšņi iegāju pie viņa istabā. Cik viņš bija pārsteigts! Viņš jau arī nezināja, kur esmu palicis. Kara gados mūsu ģimene bija pazaudējusi sakarus cits ar citu. Bet tad ar „Sarkanā Krusta” palīdzību viens otru atradām. 1946. gada Ziemassvētkos visa ģimene atkal bijām kopā - visi trīs brāļi, māte, brāļa sieva Anna un viņas mamma Emīlija. Visi, kas kara vētrās bijām palikuši dzīvi. Mēs trīs brāļi katrs bijām savā vienībā. Arī mātei caur Berlīni bija izdevies nokļūt Rietumvācijā. Tas bija brīnums, ka satikāmies.
Kļaviņu ģimene atkal kopā - 1946. gada Ziemassvētkos Vācijā.
Svešumā mēs apzinājāmies, ka bez mācīšanās nekur netiksim. Tāpēc visi latviešu jaunieši mācījās. Iestājos Lībekas latviešu ģimnāzijā. Vācijā tūlīt pēc kara bija kādas desmit ģimnāzijas, kur varēja mācīties latviešu valodā. Skolotāju jau netrūka, trūka grāmatu. Bet tie bija pedagogi, kas visus savus priekšmetus ļoti labi pārvaldīja un tiešām spēja mūs mācīt. Man vairāk padevās fizika un matemātika. Taču par manu vēlāko izvēli studēt teoloģiju jāpateicas ģimnāzijas gadu fizikas skolotājam Pēterim Auziņam. Viņš ar visu sirdi un dvēseli bija kristietis un ieinteresēja jauniešus brīvajā laikā nākt kopā un lasīt Jauno Derību. Mēs, kādi septiņi ģimnāzijas beidzamās klases skolnieki, nācām. Tie bija ļoti interesanti lasījumi, jo mēs izlasīto pārrunājām. Vienā reizē izlasījām kādas trīs nodaļas un tad centāmies izvirzīt galveno jautājumu vai tematu.
1950. gadā Bonnā es sāku studēt teoloģiju, kaut gan man likās, ka par mācītāju nekad nekļūšu. Es negribēju būt mācītājs. Man nepatika tā institucionālā baznīcas iekārta, kādu piedzīvoju. Bet galvenais bija mana atrašanās svešumā. Kā es varēju būt mācītājs vācu draudzei? Es pat vācu valodu īsti nepārvaldīju. Nē, darbs draudzē kā tās kopējam un vienlaicīgi arī kā administratoram un ceremoniju meistaram mani nevilināja. Bērnībā, kad ar savu brāli, kas ir septiņus gadus vecāks par mani, spēlējām spēles, es parasti tēloju ārstu, bet mans brālis bija mācītājs. Viņš dabūja vecu mammas kleitu un kaut ko cēla priekšā saimes ļaudīm, kaut ko runāja. Dzīvē iznāca otrādi! Viņš kļuva par mediķi, un es pievērsos teoloģijai.
1950. gadā Bonnā.
Lai gan mācītāja amats mani nevilināja, iegūt zināšanas teoloģijā es vēlējos. Interese par baznīcas vēsturi, senajām ebreju un grieķu valodām man nav zudusi vēl joprojām, esmu kā tāds mūžīgais students jeb māceklis. Studiju laikā man izveidojās ģimene un mēs ar dzīvesbiedri tai devām priekšroku. Es sāku strādāt, lai gādātu par ģimeni, un nepabeidzu studijas. Tās man nesaistījās ar kādu mērķi. Kad pēc pāris gadu pārtraukuma atsāku studēt Bonnā, es dekānam teicu, ka mans mērķis nav nonākt līdz valsts eksāmeniem. Vai mani atbrīvos no studiju maksas, ja nolikšu pārbaudījumu? „Jā, mūs neinteresē, ko jūs pēc tam gribat darīt.”
Ar savu sievu Zeltīti iepazinos studiju laikā. Luterāņu federācija Vācijā rīkoja seminārus un savā studiju centrā ielūdza jauniešus arī no bēgļu nometnēm. Tur bija lieliski lektori, piemēram, profesors Edmunds Šmits, brīnišķīgs cilvēks, turklāt izcils pianists. Viņš spēlēja Lista sarežģītākos skaņdarbus. Bet viņš bija arī lielisks ekseģēts. Vārdu sakot, šīs garīgās sapulces tuvināja lielu daļu jauniešu. Citādas studentu dzīves, piemēram, korporāciju, mums trūka. Vienīgais, ko varēja apmeklēt, bija šie kristīgie semināri. Vēlāk radās Latviešu kristīgo studentu biedrība, kas pēc tam apvienojās ar igauņu un lietuviešu kristīgo studentu biedrībām kopīgā Baltiešu kristīgo studentu apvienībā. Tās paspārnē vēl šodien darbojas Anabergas studentu mītne un konferenču centrs. Es tanī apvienībā strādāju gadiem ilgi, desmit gadus biju arī tās ģenerālsekretārs.
Paulis un Zeltīte Kļaviņi savā kāzu dienā 1950. gada 24. jūnijā bēgļu nometnē Lībekā. No kreisās - Zeltītes tēvs Sergejs Kalnietis, Zeltīte un Paulis, Zeltītes māte Lidija Kalniete, skolotājs Pēteris Auziņš, žurnālists Kārlis Štamers.
Šajās konferencēs mēs ar Zeltīti arī iepazināmies. 1950. gadā Lībekā salaulājāmies. Tad mācītājs Urdze organizēja kristīgo studentu mītni Hangelārā pie Bonnas un aicināja visus baltiešu studentus doties uz šo mītni. Mēs sekojām šim aicinājumam. Tad arī sāku studēt Bonnas universitātes Evaņģēliskās teoloģijas fakultātē. Zeltīte turpināja medicīnas studijas. Kad sāka palielināties bērnu skaits, mēs ģimenes kopšanai devām priekšroku. Sapratām, ka Dievs mums ir dāvinājis laulību un ģimeni, kurā Viņam ir sava griba un nodoms. Mēs nemēģinājām regulēt savu bērnu skaitu. Šodien esam ļoti pateicīgi Dievam, ka mums ir astoņi bērni un 27 mazbērni. Ja kāds man jautā, kas ir galvenais mana mūža ieguvums, es atbildu: mūsu bērni. Mūsu kapitāls ir mūsu bērni. Ne tādēļ, ka viņi būtu turīgi, bet tādēļ, ka viņi mīl viens otru un starp viņiem ir tāda saticība, kādas dažā labā draudzē trūkst. Vecākiem nav lielāka prieka kā redzēt, ka bērnus vieno savstarpēja mīlestība.
