30
Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)
Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 30-05-2011
1969. gads mūsu ģimenei kļuva par Dieva sagatavotā jaunā ceļa sākumu. Kādā agrā rīta stundā pie mums Vācijā ieradās Ernests Zingers, Kārļa Zingera brālis. Viņš 20 gadus bija misionārs Indijā, bet tolaik jau dzīvoja Anglijā un kopā ar saviem draugiem bieži ceļoja uz Ungāriju, kur slepeni ieveda Bībeles, bet pa ceļam apstājās Bonnā. Torīt viņš ienesa kādu angļu valodā rakstītu grāmatu un tūlīt devās tālāk. Tā bija Riharda Vurmbranda pirmā grāmata „Mocīts Kristus dēļ”. Gulēt ejot, mēs ar Zeltīti šo grāmatu sākām lasīt un nespējām no tās atrauties. Es to izlasīju, kad bija jau nedaudz pāri pusnaktij, bet Zeltīte pa to laiku bija aizmigusi. Vēlāk pamodusies un redzēdama, ka es lasu, lasu un lasu, viņa turpināja no tās vietas, līdz kurai es biju ticis. Kad es pabeidzu grāmatu, viņa lasīšanu atsāka no tās vietas, kur pirms tam bija beigusi.
Tas ir brīnišķīgi, ka viena grāmata var pavērt it kā aizkaru. Līdzīgi kā operā vai teātrī, kad paveras aizkars un tu ieraugi notiekošo uz skatuves. Rihards Vurmbrands mums pavēra skatu pāri dzelzs aizkaram uz Austrumiem. Tur taču bija mūsu dzimtene, mūsu tēva mājas. Kā tas varēja būt, ka līdz 1968. gadam mēs tik maz par to domājām? Nezinājām, kas tur notiek un kā tur cilvēki dzīvo. Protams, mēs atcerējāmies dzīvi Latvijā, bet tā nebija tāda konstruktīva domāšana. Mēs stāvējām it kā likteņa neiespējamības priekšā. Pasaule bija sadalīta, dzīve aiz dzelzs aizkara likās tikpat tāla kā mēness. Mēs rūpējāmies par dzīvi Vācijā, bet Riharda Vurmbranda grāmata pavēra mums garīgo skatu un atmodināja atbildības sajūtu par cilvēkiem, kas dzīvoja tur, no kurienes paši bijām nākuši.
Un tā 1969. gadā mēs ar Zeltīti devāmies tūrisma ceļojumā uz Rīgu. Tā nebija mūsu ideja, es pat tai turējos pretī. Arī mans brālis mūs brīdināja, lai nebraucam, jo Latvijā taču valdīja komunisti. Bažījāmies, ka mūs varētu izmantot kā propagandas līdzekli. Uz Latviju mūs uzaicināja Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs. Protams, man nebija nekādu ilūziju, kas tas varētu nebūt saistīts ar čeku. Bet tajā pašā laikā Dievs mums bija devis ticību, ka bez Viņa ziņas ne mats no galvas nenokrīt. Ja Dievs grib, Viņš arī komunistu naudu var izmantot saviem mērķiem un nodomiem.
Lai pārliecinātos, ka tā ir Dieva vadība, es pat mēģināju radīt šķēršļus šim braucienam. Viens no ierēdņiem, kas tajā laikā strādāja padomju sūtniecībā Berlīnē, mūs neatlaidīgi aicināja, lai braucam. Mūsu bērni tajā laikā mācījās latviešu ģimnāzijā Minsterē, es trimdas latviešu sabiedrībā biju pazīstams kā cilvēks, kas tic latviešu nacionālajai identitātei un cenšas to saglabāt. Sapratu, ka tā strupi nespēšu atteikties, tāpēc nodomāju: ja vēstulē uzrakstīšu, ka esmu kristīgs cilvēks, tad jau nu noteikti jūsu ideoloģijai nederēšu. Braukšu vienīgi tādā gadījumā, ja man atļaus ievest neierobežotu skaitu Bībeļu un apmeklēt draudzes. Domāju, ka tādiem nosacījumiem viņi nepiekritīs. Bet ko jūs domājat - pēc dažiem mēnešiem pienāca vēstule, kurā teikts: „Jā, mēs atļaujam jums ievest Bībeles.” Skaits nebija norādīts. Viņi droši vien cerēja, ka es tās tik ātri nespēšu sagādāt. Bet man šī atļauja bija kā zīme no Dieva. Sapratām, ka jābrauc. Mūsu astoņi bērni palika Minsteres latviešu ģimnāzijas internātā. Pirms šķīrāmies, pielūdzām Dievu un bijām gatavi šķērsot dzelzs aizkaru.
Kļaviņu ģimenes muzikanti 70. gadu vidū.
Iebraucot Rīgā sajūtas bija īpatnējas. Drūma sabiedrība ar ļoti noslēgtiem un mazrunīgiem cilvēkiem. Tā bija uzreiz pamanāma aina uz ielas. Viesojāmies arī draudzēs. Pirmā bija Mateja baptistu draudze. Tajā svētdienā, kad tur nokļuvām, dievkalpojums bija jau beidzies. Un tad mūs aizveda uz Golgātas draudzi. Latviešu dievkalpojums arī tur bija beidzies, bet mēs vēl paspējām uz dievkalpojumu vācu valodā. Tā bija pilnīgi cita pasaule. Draudzēs valdīja pavisam cits gars, tajās mēs sastapām gaišus, runīgus un sirsnīgus cilvēkus. Mēs toreiz viesojāmies daudzās ģimenēs. Tas bija sajūsmas pilns laiks, taču arī mans pēdējais brauciens uz Latviju. Pēc šī brauciena man vīzu vairs nedeva. Kultūras sakaru komitejas cilvēki pēc tam par mūsu uzvedību bija ļoti nikni: tā taču neesot bijis domāts un runāts. Toreiz es atvedu arī 16 Bībeles. Daudz tas nebija, bet vairāk brālis Andrejs, misijas „Open Doors” vadītājs no Holandes, man tobrīd nespēja sagādāt. Bībeles pienāca brīdī, kad mums bija jākāpj vilcienā un jādodas ceļā. Varēja just, ka Dievs mums palīdz, vada un darbojas. Ričarda Vurmbranda grāmata mūs bija sagatavojusi šim braucienam.
Pēc atgriešanās Vācijā, mēs, kāda grupa domubiedru, sākām pulcēties kopā un izstrādāt turpmākos darbības plānus un metodes. Vai iespējams pārmainīt nepārmaināmo? Jā, ir iespējams, ja Dievu lūdz ar nopietnību, nevis tāpat vien ar domu: palūdzis esmu par ieslodzītajiem un vajātajiem, lai viņiem tagad eņģeļi palīdz! Ja es esmu lūdzis, tad man arī intensīvi jādomā, ko es pats varētu darīt. Sākās viss ar it kā parastu notikumu - vakaru, kad Ričards Vurmbrands pārpildītā Štutgartes baznīcā stāstīja par piedzīvoto un pārciesto Rumānijā komunistu cietumos. Cilvēki uzzināja ne tikai par Rumāniju, bet vispār par notiekošo aiz dzelzs aizkara. Tas viņus rosināja ziedot. Vienā vakarā tika saziedotas 70 000 markas. Tas pats atkārtojās arī otrā vakarā citā baznīcā. Viņš, protams, teica, ka to naudu neņems līdz uz Ameriku. Jums ir jāveido organizācija šeit. Un cilvēki atsaucām šim aicinājumam.
Tā Vācijā pēc Ričarda Vurmbranda ierosmes tika nodibināta misija „Palīdzības darbs martīru baznīcai”. Tās mērķis bija palīdzēt vajātajai baznīcai, tās locekļiem, kurus ticības dēļ dažādā veidā ierobežo un pat nonāvē. Misijai bija daudz palīgu, atbalstītāju un ziedotāju. Mēs ātri sapratām, ka nedrīkstam aprobežoties tikai ar oficiāli pieejamo informāciju. Mums bija jāzina vairāk par to, ko bija atļauts zināt. Un tas nozīmēja slepena darba sākšanu. Demokrātiskās valdības ir ļoti tolerantas. Tās neiebilst reģistrēt organizāciju, kas pētītu ticīgo dzīvi totalitārās zemēs. Mūsu statūtos jau nebija rakstīts, kā iegūt šo informāciju par vajātajiem. Lai gan bijām atklāta organizācija, savā darbā, lai iegūtu patiesu informāciju un palīdzētu, arvien vairāk bijām spiesti pievērsties konspiratīvām metodēm. Piemēram, mēs visas krievu valodas Bībeles lappuses izgatavojām uz ofseta alumīnija platēm un pēc tam aizvedām uz Rostovu pie Donas. Slepeni, protams. Grūtākais darbs bija izgatavot plati. Pēc tam liec uz ruļļa un vālē tik vaļā. Jā, šis tas mums izdevās. Arī nogādāt līdzekļus, kur valdīja liels trūkums.
Demonstrācijas un mītiņi vajāto kristiešu atbalstam. Uz Pauļa Kļaviņa tērpa muguras uzraksts: Kristieti, kur ir tavs vajātais brālis?
Kā jau minēju, pēc pirmā brauciena uz Rīgu man vīzu vairs nedeva, taču Zeltīti un bērnus ielaida, tie brauca. Tā vecākā meita iepazinās ar savu vīru Dānielu. Kad viņi apprecējās, sākās skandāls. Rudītei bija jābrauc uz Vāciju atpakaļ, bet Dānielu nelaida. Rudīti arī vairs nelaida uz Latviju. Viņa bija gatava braukt un dzīvot šeit, bet te pateica: „Mums fašistu nevajag!” Tādu atbildi deva Iekšlietu ministrija. Bija iznācis kaut kāds pārpratums, ka viņi dzimtsarakstu nodaļā bija salaulāti. Dāniels atceras, ka tā ierēdne bijusi diezgan draudzīga, izpildījusi visus nepieciešamos ierakstus, pastūmusi priekšniekam, lai paraksta. Tas neko neskatījies, parakstījis. Pēc laulībām tas tikai atklājies. „Jūs nekad netiksiet ārā!” - teikuši Dānielam. Tad viņš sāka bada streiku.
Tas viss sekmēja attīstību tādā virzienā, lai atkal notiktu kas jauns - Dāniela brāļi Olafs un Pāvils Brūveri izplatīja aptaujas anketu ar septiņiem jautājumiem par dzīves apstākļiem LPSR un nonāca cietumā. Mums tolaik bija labi attīstījušies sakari - anketas teksts desmit dienu laikā nonāca Rietumos. Amerikā dzīvo mans brālis un amerikāņi, iepazinušies ar šo notikumu, zvanīja padomju vēstniekam Dobriņinam un jautāja: „Vai tiešām jūsu zemē soda par jautājumu uzdošanu?” Ko gan vēstnieks lai atbild? Vašingtonā un Ņujorkā parādījās demonstranti. Šo aktivitāšu dēļ viņiem nekādus bargos sodus nepiesprieda. Olafam - pusgada ieslodzījums Šķirotavas nometnē, kas čekai drīz izrādījās kā bumbas spēriens savos vārtos. Ja viņi Olafu būtu palaiduši ārā tūlīt, tāpat kā Pāvilu, nosacīti piespriežot vienu gadu, nekas tāds nebūtu sekojis.
Pāvils bija novērojis, kā ieslodzītie no rītiem iet pāri dzelzceļa dambim uz kokzāģētavu strādāt, vakaros atpakaļ. Kopā ar savu tēvu, mācītāju Andreju Brūveru, viņš šos pārgājienus fotografēja un uztaisīja arī sešu minūšu garu filmiņu. Tanī redzams, kā cietumniekus ved ar īpašu transportu, aizmugurē suņi un karavīri. Tādas īsas scēniņas. Atsūtīja man to filmiņu uz Vāciju. Es vēl nodomāju, ka nekas sevišķs jau tajā filmā nav. Kur lai to liek? Kad mēs šo filmiņu parādījām Frankfurtes grāmatu mesē, to noskatījās arī Ābrams Šifrins, kāds izraēlietis no Padomju Savienības, kas pats desmit gadus bija sēdējis Butirku cietumā, vairāku vērtīgu grāmatu autors. Viņš ieteica to nogādāt BBC Londonā. Nesaprotu, kāpēc, bet šī sešas minūtes garā filma izraisīja ļoti lielu interesi Rietumos. Laikam tā norāva to noslēpumainības plīvuru, ko propagandēja Padomju Savienība, ka viņiem viss esot vislabākajā kārtībā - kriminalitāte pavisam zema un Solžeņicina publicētajās grāmatās aprakstītās soda nometnes tikai meli un izdomājums. Filma tika rādīta visās Rietumu televīzijās. Attēli no tās parādījās uz neskaitāmu žurnālu vākiem līdz pat Brazīlijai. Mani ielūdza uz ASV, un viena mēneša laikā es ar šo filmiņu viesojos 28 pilsētās. Latviešu ieinteresētības rezultātā attīstījās darba nozare, ko mēs nosaucām par „Gaismas akciju”.
„Gaismas akcija” bija saistīta ar informācijas vākšanas un izplatīšanas darbu. Tās darbībā bija slepenā un atklātā daļa. Mēs Rietumu presē publicējām ieslodzīto vārdus, draudžu noteikumus, likumus. Piemēram, pārtulkojām 1976. gadā Latvijā pieņemto likumu par reliģiskajām organizācijām. Rietumos to ievedām uz fotofilmiņas, attīstījām, pārtulkojām vācu valodā un pievienojām savus komentārus. Tas bija vērtīgs informācijas avots, kas atspoguļoja patieso cilvēka brīvību PSRS. Piemēram, tur bija rakstīts, ka reliģiskās draudzes locekļiem aizliegts sniegt savstarpēju materiālo palīdzību. Mēs savu izdoto brošūru nosaucām „Ar likumu aizliegtā labdarība”. Veidojām arī radiopārraides, ko caur dažādām kristīgām radiostacijām pārraidījām uz Latviju īsviļņu diapazonā.
Mēs domājām, kā vislabāk aizstāvēt vajātos kristiešus, kādus paņēmienus lietot, ko darīt, kad it kā neko nevar darīt. Cilvēki tālu projām, ieslodzīti lēģerī. Pastarās dienas stāstā lasām: „Es biju izsalcis, Es biju izslāpis, Es biju svešinieks, kails, slims un cietumā, un jūs…” Ko gan mēs varējām darīt? Ticības draugi Vācijā teica, ka neko nevar darīt, var tikai lūgt. Lūgsim un domāsim! Tā nevar būt, ka neko vairāk nevar. Un atradām, ko vēl var darīt. Varam šos cilvēkus pārvērst par sludinātājiem, lai viņi liecina mūsu vidē. Kopš 80. gadu sākuma sākām pie apģērba nēsāt protesta piespraudes ar apcietināto vārdiem. Ar šādām piespraudēm gājām visur - gan uz kāzām, gan bērēm. Kabatā mums bija līdzi zīmītes, kurās bija visa informācija par apcietinātajiem. Bija cilvēki, kas pēc šādas informācijas iegūšanas arī vēlējās piespraust protesta piespraudes. Piemēram, reiz es bibliotēkā stāvēju rindā, lai saņemtu grāmatas. Kāds cilvēks pirms manis pagriezās un jautāja, pret ko es protestēju. Viņš bija ārsts un pēc tam kļuva par mūsu akcijas dalībnieku. Tādā veidā ieslodzīto ciešanas kļuva par sludināšanu. Neviens viņiem nespēja piekļūt, bet viņu liktenis, pateicoties draugiem, kas staigāja ar šādām piespraudēm, kļuva zināms daudziem cilvēkiem dažādās valstīs. Jo vairāk draugu radās gulagā ieslodzītajiem, jo plašākā sabiedrībā šie cilvēki kļuva par lieciniekiem ne tikai savai ticībai, bet arī PSRS režīma ļaunumam. Tā notiek, kad darām kaut ko vairāk nekā tikai lūdzam.
Paulis Kļaviņš ar protesta piespraudi.
Staigājām ne vien ar protesta piespraudēm, bet lietojām arī savdabīgus tērpus. Padomju Savienībā netaisni sodīto un gulagā ieslodzīto aizstāvībai aicināju draudzes Rietumeiropā iziet pilsētu ielās un laukumos, tērpjoties īpašā apmetnī. Uz tērpa bija rakstīts: Padomju Savienībā vajātais. Ar šādiem tērpiem mēs parasti ieradāmies pilsētas centrā, kur pulcējās visvairāk cilvēku. Tā bija tā saucamā solidaritātes sardze. Parasti līdz gāja vēl divi cilvēki, kam bija visa informācija. Mēs ar to neuzbāzāmies, bet, ja kāds jautāja, tad to iedevām. Mūsu darbs bija saistīts ar divpadsmit dažādu cilvēku likteņiem. Zinājām viņu dzīvesstāstus un apcietināšanas patiesos iemeslus. Starp tiem bija igauņi, latvieši, lietuvieši, krievi, ebreji, ukraiņi. No latviešiem varu nosaukt Lidiju Lasmani - Doroņinu, Jāni Rožkalnu, Ģedertu Melngaili. 80. gados šādas solidaritātes sardzes tika sarīkotas 61 Vācijas pilsētā.
Solidaritātes sardzē. Blakus Paulim Kļaviņam vasarsvētku draudzes mācītājs Voldemārs Sardačuks, kurš komunisma zemēs vajāto cilvēku aizstāvībai nodibināja misiju “Aktionskomitee für Verfolgte Christen” un izdeva žurnālu “Verfolgte Bruder”. Uz protestētāju tērpiem uzraksts: Padomju Savienībā vajātajam vienmēr jābūt atklātības gaismā.
Es gadiem ilgi zināju, ka, tiklīdz varēšu brīvi paust savus uzskatus un man par to nedraudēs ieslodzījums, tā došos atpakaļ uz Latviju. Sociālie apstākļi mani nebaidīja. Pēc puča es atlidoju uz Rīgu, apmetos pie drauga dzīvoklī un sāku strādāt Aizsardzības ministrijā. Tolaik ministrs bija Tālavs Jundzis, kas mani aicināja izveidot ministrijas ziņu dienestu. Man taču bija sava veida informācijas pieredze no „Gaismas akcijas” laikiem, kad slepeno darbu veicām veselus 20 gadus. Pat vācu ziņu dienests uzskatīja „Gaismas akciju” par vērtīgu informācijas avotu. Es Jundzim teicu: „Mēs varētu nodibināt kontaktu ar Vācijas ziņu dienestu, kas ir ļoti demokrātiski uzbūvēts, ar lielu atbildību par demokrātiskām tiesībām.” Tā sākās sadarbība ar vācu iestādēm, viņi mums daudz palīdzēja. Tas bija mans pirmais darbs.
Otrs darbs bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur pavadīju tikai čekas maisu pārņemšanas laiku. Sākām to izpēti. Jāteic, ka vērtīga bija atstāts ļoti maz, īpaši, ja runājam par magnētiskajām lentēm. Tad nāca kristīgie demokrāti, kas pēc 5. Saeimas vēlēšanām sašķēlās un nonāca ārkārtīgi grūtā situācijā. 1993. gada oktobra kongresā mani aicināja izteikt savas domas, kā rīkoties tālāk. Vēlot jaunu valdi, nolēma - kurš no valdes locekļu kandidātiem būs saņēmis vislielāko balsu skaitu, tas būs priekšsēdētājs. Tā es kļuvu par KDS priekšsēdētāju. Tad nāca kārtējās vēlēšanas, es tiku ievēlēts par deputātu un sākās darbs 6. Saeimā. Vēlāk biju arī 8. Saeimas deputāts.
Paulis Kļaviņš Eiropas un Vidusjūras valstu Parlamentārās asamblejas sēdē 2006. gadā.
Skaidru saprātu, dzīvesprieku un aktīvu dzīves pozīciju visu manu garo mūžu palīdzējusi saglabāt Jēzus lūgšana, ko Viņš beidzamajā vakarā, kad bija kopā ar mācekļiem, teica Tēvam. Pabeidzis visu pārējo, par ko lasām Jāņa evaņģēlijā līdz 16. nodaļai, Jēzus uzrunā Tēvu. „Tavu vārdu esmu atklājis cilvēkiem, kurus Tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavu vārdu tie ir turējuši.” Šo tekstu jau biju agrāk lasījis, bet 20.pants man kļuva par atslēgu, kas atvēra visu nodaļu. Tajā teikts: „Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” O! Tad jau varbūt arī es esmu viņu lokā?! Es taču caur viņu vārdiem esmu ticīgs. Citu vārdu jau nav. Lai ko es runāju, dziedu vai lūdzu, man ir jāklausās, ko par mani lūdz mans Kungs. Lai to varētu, es sapratu, ka šo tekstu iemācīšos no galvas tāpat kā Tēvreizi. Tā arī darīju. Kopš tā laika jau ilgāk par 40 gadiem es ar šo lūgšanu dzīvoju un tā ietekmējusi visu manu dzīvi.
Pauls Kļaviņš ir bijis visu mūžu Goda vīrs un Dieva vārdu nesējs cilvēkiem. Man ar reliģiju nav nekāda sakara, bet ar dziļu cieņu klausījos Kristīgajā Radio Paula Kļaviņa uzrunas. Pazinu labi, sadarbojos atmodas laikā, pārņemot čekas 7.daļu Mēness ielā, kuru pārvedām uz Teikas pagrabiem. Veselu nedēļu Paulam tika izrādīta visa izsekošanas tehnika. Kuriozs ir, ka čekas 7.daļai bij viltus nosaukums krievu valodā “Pribaltiskaja inspekcija ļineinih perevozok” - neeksistējoša organizācija. Šīs organizācijas šilte tika dāvināta Amerikas ALA organizācijai. Tātad tā nebija čeka, to pārņēma pašvaldības policija un sargi, šaujot gaisā, aizmuka. Strādāju vēlāk ar čekas maisiem, mana tēma bij specaģenti. Pauls Kļaviņš uzņēmās vainu, ka viņš paziņojis par čekas Saeimas piecīšiem, lai nelikvidētu Totalitārisma seku dokumentācijas centru. Par piecīšiem ziņu palaidu es. Pauļa Kļaviņa loma Latvijas brīvības atgūšanā nav novērtēta. Par viņu jāstāsta saviem bērniem.