20
Rīgas Biķeru un Sv. Lūkas krievu evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs mag. theol. Aleksandrs Bite savā rakstā atklāj okultisma garīgo būtību un okultu darbību postošo ietekmi uz cilvēku. Raksts pārpublicēts no „Biķeru Draudzes Avīzes” 2009. gada 3. numura.
****
Okultās darbības ir bargi nosodītas Svētajos Rakstos. Vecajā Derībā mēs lasām, ka Dievs ir aizliedzis savai tautai nodarboties ar jebkāda veida okultismu un senās kānaāniešu tautas Dievs iznīcināja tieši tāpēc, ka šīs tautas ar to nodarbojās: „Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas [..] zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.” (5. Moz. gr. 18:10-12) Arī Jaunajā Derībā okultās zintis, kas apzīmētas ar vārdu „buršana”, ir nosodītas kā pretnieciskas Dievam, un tie, kas no tām neatsakās, nevar iemantot pestīšanu (Atklāsmes gr. 21:8; 22:15 u.c.).
Par okultām jeb ar buršanu saistītajām zintīm varētu saukt darbības, kas vērstas uz redzamās jeb fiziskās pasaules ietekmēšanu (arī izzināšanu) caur neredzamo jeb garīgo pasauli. Šādas darbības ir saistītas ar dažādām maldu mācībām un dēmonisko pasauli, tāpēc ved projām no patiesas Dieva atziņas un ticības; šī iemesla dēļ Dieva vārda nosodījums par šādām darbībām ir tik bargs. Tādi ir tie, kas nodarbojušies ar zīlēšanu, astroloģiju, buršanu, spiritismu vai cita veida okultismu, nodevušies maldu mācībām, vērsušies pie zīlniekiem, burvjiem, astrologiem, vārdotājiem, ekstrasensiem, bijuši saistībā ar Austrumu medicīnu.
Dažas no senajām okultajām nodarbēm maskēšanās vai citos nolūkos ir ieguvušas jaunus nosaukumus, piemēram, tautas dziedniecība, netradicionālā medicīna, bioenerģētika, ekstrasensi un tamlīdzīgi, bet citas, saglabājot vecos nosaukumus, mēģina iegūt zinātniskuma statusu, piemēram, astroloģija, akupunktūra un citas. Bieži vien cilvēkus, arī ticīgos, mulsina pavisam rupja un atklāta pesteļošana, kas piesegta ar Dieva autoritāti. Nereti taču nākas dzirdēt par kādu vārdotāju vai pūšļotāju, „īstu Dieva cilvēku”, kas it kā darbojoties Dieva spēkā - savās izdarībās lieto Bībeli, svētbildes, dažādas lūgšanas.
Praktizējot okultas darbības, cilvēks pārkāpj pirmo un otro dekaloga bausli. Pirmo bausli viņš pārkāpj tādējādi, ka okultās darbības visbiežāk saistītas ar elku kalpošanu un maldu mācībām, kas novērš no patiesā Dieva un var tikt uzskatītas par bezdievību un kalpošanu citam dievam vai citiem dieviem. Otrais bauslis tiek pārkāpts tajos gadījumos, kad šīs Dieva aizliegtās un nolādētās darbības tiek maskētas ar dievbijību, ticību un Dieva vārdiem. Šādi pārkāpums kļūst vēl smagāks, nekā vienkārši veicot okultas darbības bez maskēšanās, jo šāda viltus dievbijība dod izkropļotu liecību par Dievu un var novest no patiesības ceļa arī neapzinīgus un neuzmanīgus kristiešus. Tas ir gluži tāpat kā laicīgajā pasaulē: kas ir bīstamāks - vienkāršs laupītājs vai laupītājs policista formā? Protams, tas, kurš uzvilcis policista formu. Tāpēc Luters Mazajā katehismā savā otrā baušļa skaidrojumā piemin arī buršanu: „Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārdā ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne maldinām, bet šajā vārdā Dievu visās bēdās piesaucam, pielūdzam, pateicamies un slavējam.”
Baznīcā okultās darbības vienmēr tikušas uzskatītas un sauktas par māņticību. Tomēr, ar māņticību šeit nav domāta kāda tukša vai neefektīva iedoma, kurai nav nekāda spēka un iedarbības. Patiesie baznīcas teologi vienmēr ir apzinājusies, ka okultās darbības reizēm var būt pat ļoti iedarbīgas - par to liecina Raksti un dzīves pieredze. Par māņticīgām šīs lietas tiek sauktas vienīgi tādēļ, ka tās ved projām no Dieva patiesības uz bezdievību un māņiem. Ja okultās darbības būtu tikai tukša iedoma bez spēka vai iedarbības, tad Dieva Vārds nebūtu vērsies pret šādām darbībām ar īpašu bardzību. Atcerēsimies, ka Vecajā Derībā par okultām darbībām tika prasīts nāvessods: „Burvi neatstāj dzīvu!” (2. Moz. gr. 22:17); „Bet, ja jūsu vidū [..] būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā; un lai viņu asinis paliek uz viņiem.” (3. Moz. gr. 20:27)
Okultās darbības, kā to norāda pats apzīmējums (no latīņu valodas occultus - slepens, apslēpts), nav redzamas un tādēļ nav viegli izvērtējamas ar cilvēka dabisko prātu. Daudzi tās uzskata par pieļaujamām, jo ar tām taču var sasniegt pozitīvu rezultātu - izvairīties no nelaimes, izārstēties no slimības, iegūt mantu vai dzīves panākumus. Tāpēc šeit īpaši būtu jāņem vērā kāds fundamentāls princips, kas attiecināms uz visu cilvēka rīcību - nevienu darbību nedrīkst vērtēt vienīgi pēc iedarbīguma vai tūlītēji panāktā rezultāta, bet vienīgi pēc likuma - Dieva bauslības.
Tas īpaši jāņem vērā tāpēc, ka ļoti bieži šķietami iedarbīgākas ir Dieva pavēlēm pretējas darbības. Tomēr ieguvums, šādi dzīvojot, ir tikai šķietams un īslaicīgs - Dievs visu noliek savās vietās un par visiem grēkiem ir dārgi jāmaksā. Tas, ka šajā grēka pasaulē pirmajā brīdī šķiet, ka ļaunās un grēcīgās lietas darbojas labāk nekā labās un šķīstās, ir visbiežāk sastopamais velna darbs.
Līdzīgi ir ar okultām lietām. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka, darbojoties ar tām, viņi var vieglāk sasniegt kādus iecerētus mērķus, taču ātri vien nonāk velna valgos un dziļos maldos. Arī izmisuma brīžos, kad nekas cits vairs šķietami nevar palīdzēt, cilvēki reizēm vēršas pie dažādiem brīnumārstiem, zīlniekiem, gaišreģiem un citiem okulto „nozaru” speciālistiem. Pat, ja pirmajā brīdī liekas, ka panākts vajadzīgais efekts, tas tomēr neattaisno pašu rīcību, jo tikai un vienīgi likums nosaka, kas labs un kas ne.
Bez nepaklausības Dieva baušļiem, okultajām lietām vēl nāk klāt kāda īpaša bīstamība - tās ir saistītas ar ļauno garu pasauli. Apustuļu darbu grāmatas 16. nodaļā evaņģēlists Lūka ir pierakstījis šādu zīmīgu notikumu: „Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars. [..] Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: „Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: „Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās!” (Ap. d.16:16-18) No vēstījuma var redzēt, ka verdzenes gaišredzības spējas bija nesaraujami saistītas ar ļaunā gara darbību - ļaunais gars tai deva reālu un efektīvu gaišredzību, bet pēc apustuļa Pāvila veiktā eksorcisma jeb ļaunā gara izdzīšanas šīs spējas pazuda.
Līdzīgi ir arī daudzos citos gadījumos, ko zinām no apkārtējās dzīves. Daudziem labi zināms gadījums ar pasaulslaveno aklo bulgāru gaišreģi un dziednieci Vangu, kas patiešām spējusi brīnumu lietas. Akla būdama, viņa varēja izstāstīt visu par atnākušā cilvēka ārieni, par bijušiem un nākamiem notikumiem viņa dzīvē, par slimībām. Turklāt viņa varēja šīs slimības dziedināt un ar savu dziedināšanas mākslu bija ieguvusi pasaules slavu, tā ka pie viņas brauca ārstēties pat slavenības un valstsvīri. Par viņu tika sarakstītas grāmatas un uzfilmētas filmas. Kādas dokumentālā filmā aklā burve pati atklāja, ka viņai palīdzot un kalpojot kādi gari, kas kalpojuši jau viņas senčiem vairākās paaudzēs. Šie gari dzīvojot kādā senā kapu kalnā un nākot pie viņas un atklājot visu, kas nepieciešams viņas gaišredzībai un dziedniecībai.
Patiesībā šī varenā gaišreģe un dziedniece bija tikai nelaimīgs un Dieva priekšā pazudis cilvēks, ko velns izmantoja par savu ieroci citu cilvēku novēršanā no Dieva. Kas gan viņa būtu bez visas šīs ļauno garu darbošanās - akla, slima un nevienam nevajadzīga večiņa. Bet ar velna palīdzību - pasaulslavena gaišreģe un dziedniece! Taču neticīgā pasaule nesaprot, ka, atsacījusi velnam un viņa darbam, šī nelaimīgā būtu izglābusi savu un arī daudzu citu dvēseles no pazudināšanas.
Daudzie ar okultām spējām saistītie gadījumi liecina to pašu. Piemēram, zināms, ka vārdotāji var nodot savas spējas mācekļiem. Turklāt tas notiek nevis kādas ilgstošas mācīšanās rezultātā, bet vienā mirklī - ar īpašas maģiskas formulas palīdzību, un pēc kāda laika māceklis iegūst tādas pašas „spējas” kā viņa skolotājs. Tas netieši parāda, ka okultās spējas nav kādas Dieva dotas dāvanas vai talanti. Būtu taču aplami iedomāties, ka kādu Dieva dotu talantu vai spējas varētu nodot šādā veidā - ka par ģeniālu gleznotāju, izcilu ārstu vai talantīgu inženieri varētu kļūt, pārņemot šos talantus no kāda izcila priekšteča ar maģisku formulu palīdzību. Šāda okulto spēju nodošana tālāk ar maģisku formulu starpniecību drīzāk atgādina garīgu inficēšanos, kas izplatās līdzīgi lipīgai sērgai, gadījumos, kad cilvēkam trūkst garīgas pretestības ļauno garu pasaulei.
Tāpat zināmi arī stāsti par to, ka pūšļotāji vai dziednieki kādu iemeslu dēļ nevar atrast piemērotu kandidatūru savam pēctecim okultajā amatā. Tuvojoties nāves brīdim, tie izmisīgi meklē kādu, kam varētu uzkraut savu īpašo „dārgumu” nastu. Ja tādu neizdodas atrast, tie mirst briesmīgās bailēs, miesas un dvēseles mokās. Tas nozīmē, ka ļaunie gari, kas okultistu apsēduši, grib palikt šajā pasaulē un turpināt savu darbošanos, tādēļ tie arī cenšas panākt, lai varētu nokļūt kādā citā nelaimīgajā.
Gaišreģi un zintnieki, kas darbojas ar okultām metodēm, gan bieži piesedzas ar ticību, piederību draudzei un citām svētām lietām un apgalvo, ka ar savu darbošanos pilda kādu īpašu Dieva dotu uzdevumu. Tomēr, rūpīgāk iedziļinoties, izrādās, ka viņi ir visai tālu no patiesas kristīgas ticības un baznīcas. Ja gaišreģis vai zintnieks apgalvo, ka viņš ir no Dieva, tad var vienkārši palūgt viņu pastāstīt par Dievu un ticību. Pirms vairākiem gadiem sanāca saruna ar kādu pazīstamu dziednieku, kas pats pēc savas iniciatīvas dažādi centās darboties baznīcas apkārtnes sakopšanā un pievērst sev uzmanību. Katrā sarunā viņš stāstīja par savu ticību un īpašo misiju, ko Dievs viņam uzticējis kā dziedniekam un ekstrasensam. Pajautāju viņam: „Kas ir jūsu dievs?” Atbilde bija: „Ne jau tas Dievs, kas jums, bet nākamais dievs - tas, kurš vēl tikai nāks.” Tad es sacīju: „Mēs kristieši zinām no Rakstiem, ka nāks Antikrists, mūsu Dieva pretinieks.” Viņš atbildēja: „Jā, tas ir mans dievs.”
Daudzi dziednieki gan neizteiktu tik vaļsirdīgus un radikālus apgalvojumus un par daudziem zināms, ka viņi patiešām iet uz baznīcu, daži pat grūtajos komunistu laikos materiāli palīdzējuši baznīcas uzturēt. Viens otrs esot pat uzcēlis dievnamu par saviem līdzekļiem. Protams, starp viņiem ir tādi, kas baznīcā nāk Dieva mudināti un atgriežas no saviem maldiem, bet ir arī tādi, ko velns izmanto kā savus ieročus pret Kristus baznīcu. Atceros gadījumu, kad Lutera Akadēmijā reiz iestājās kāds puisis, kurš atzinās, ka viņu mācīties par luterāņu mācītāju uzstājīgi mudinājusi un sūtījusi kāda Latvijā ļoti populāra „brīnumdaktere” no Zemgales, kas esot viņu izārstējusi no dažādām smagām slimībām. Puisis tika uzņemts ar cerību, ka, dzirdēdams šķīstu evaņģēlija mācību un būdams patiesu kristiešu vidē, viņš mainīsies. Taču nabaga apmātais bija tādā tumsas varā, ka pat fiziski nespēja uzklausīt patiesības vārdu, kur nu vēl mācīties.
Visai bieži notiek tā, ka ļauno garu ietekmē nonāk ne vien tie, kas darbojas ar okultām zintīm, bet arī tie, kas izmanto viņu palīdzību. Reiz kāda māte atnāca uz draudzi, lai lūgtu pēc palīdzības savam bērniņam. Viņas divgadīgais bērniņš jau ilgāku laiku vakaros bija nemierīgs un naktīs slikti gulēja. Brīžiem viņš it kā skatījās uz kaut ko citiem neredzamu un bailēs brēca. Kādas divas reizes māte esot pati savām acīm redzējusi, ka gultiņā pie brēcošā bērna ievēlies kaut kas tumšs: „Kā tāds tumšs punduris,” viņa stāstīja. Vaicāju mātei, vai viņa nav kādreiz vērsusies pie ekstrasensiem vai dziedniekiem. Tad viņa atcerējās, ka apmēram pirms pusgada viņas pašas māte sāpošas rokas vai kājas dēļ braukusi pie kāda dziednieka vai ekstrasensa un paņēmusi līdzi arī mazo bērniņu, jo tam tobrīd sāpējis vēderiņš. Vēdersāpes tiešām esot pārgājušas, bet kopš tā paša laika ar bērniņu sākušās nesaprotamas lietas.
Visu to kopā ņemot, mēs varam saprast, cik bīstamas ir okultās nodarbes - gan tiem, kas tās piekopj, gan tiem, kas pie šādiem „speciālistiem” vēršas, jo šādi tie saistās ar ļauno garu pasauli. Okultās, Dievam pretnieciskās saistības un atkarības ir ļoti svarīgi nolikt grēksūdzē pie Kristus kājām un no tām atteikties, saņemot izlīgumu ar Dievu. Jāatzīst gan, ka reizēm ir visai grūti atšķirt, vai kāda darbība būtu saucama par okultu vai ne. Daudzas senas maldu mācības un okultas zintis šodien ir ieguvušas tādu kā zinātniskuma aizsegu. Pat seno austrumu negantību - astroloģiju - šodien daži uzskata par zinātniski pamatotu.
Kā jau tika minēts, daudzi jautājumi, kas saistīti ar okultisma tēmu, ir ļoti neskaidri un grūti saprotami. Tāpat var mulsināt apstāklis, ka nevis kādi neizglītoti „kaktu dakteri” vai šarlatāni, bet sertificēti ārsti un pat medicīnas zinātņu doktori aizraujas ar dažādiem okultiem austrumu medicīnas veidiem vai tā saukto primitīvo tautu šamanismu. Reiki, cigun, akupunktūra un daudzas citas okultas netradicionālās medicīnas metodes šodien tiek plaši piedāvātas un izmantotas. Nepietiktu vietas un laika tās visas šā raksta ietvaros apskatīt. Ārpus šā raksta ietvariem paliek arī daudzo zīlēšanas paveidu apskats - arī svārsta, rīkstītes vai kāršu izmantošana ir saistīta ar okultiem spēkiem.
Pret visām šīm lietām jāizturas ļoti nopietni; vienmēr jāapzinās, ka pat nejauša saskare ar okultām darbībām var cilvēku vest projām no ticības maldos, un saistīt ar ļauno garu pasauli. Tāpēc grēksūdzē atraisīties no iespējamām garīgām okultām saistībām ir svarīgi un nepieciešami garīgās profilakses un dvēseles higiēnai.
Šo tēmu noslēdzot, varētu vēl tikai piebilst, ka visos tajos gadījumos, kad nav īstas skaidrības par to, vai kāda lieta vai medicīniska darbība ir vai nav saistīta ar okulto pasauli, labāk rīkoties tāpat kā sēņojot: nepazīstamās sēnes atstāj mežā, bet grozā lasa, nes mājās un ēd tikai pazīstamās. Jo labāk ir deviņdesmit deviņas labas un ēdamas atstāt mežā, nekā vienu indīgu apēst.
Nu un kāpēc rietumu medicīna labāka par austrumu? Tad jau pie medicīnas vispār utt., esi sveicināta tumsonība, lai dzīvo inkvizīcija un krusta kari
Vita,
medicīna nav slikta ne Rietumu, ne Austrumu. Rakstā nebija runa par medicīnu kā tādu, bet dziedināšanas praksēm, kas balstās uz okultām praksēm vai Austrumu reliģijām. Cik zinu, Rietumu medicīna ne uz ko tādu nebalstās. Arī Austrumu medicīna, ja tiek lietotas tikai dziednieciskas manipulācijas bez saiknes ar garīgo pasauli, nav nekas slikts. Diemžēl lielākoties Austrumu medicīna ir cieši saistīta ar reliģisko praksi.