27
PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1953.gads - Austrumvācija
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 27-06-2011
Pēc Staļina nāves neapmierinātība ar pastāvošo režīmu bija jaušama visās „sociālistiskās nometnes” valstīs. Čehoslovākijā komunistiskā režīma tanki asiņaini apspieda strādnieku nemierus Pilzenē. Pašā Padomju Savienībā sākās politieslodzīto masveida streiks Vorkutā , kas izvērtās par plašu sacelšanos, kura skāra gandrīz visas PSRS spaidu nometnes. Taču par pirmo patiesi lielo sacelšanos Austrumeiropā kļuva notikumi Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gada vasarā.
1952. gada jūlijā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) 2. konferencē tika pasludināts kurss uz „sociālisma plānveida celtniecību”, kas nozīmēja Austrumvācijas politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves pilnīgu sovjetizāciju. Valstī sākās pret politiskajiem oponentiem un baznīcas pārstāvjiem vērstas represijas. Gada laikā ieslodzīto skaits dubultojās, sasniedzot 60 000. Tas izraisīja masveida bēgšanu no „sociālistiskās strādnieku paradīzes” - 1952. gadā uz Rietumvāciju aizbēga 180 000 cilvēku, bet 1953. gada pirmajā pusē vēl 226 000. Tik strauja augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana radīja problēmas valsts saimnieciskajai izaugsmei.
Nepareizas ekonomiskās politikas dēļ valstī sāka trūkt pārtikas produkti, tika ieviesta kartiņu sistēma. 1953. gada aprīlī pacēla cenas sabiedriskajam transportam, apģērbam, apaviem, maizei, gaļas produktiem, olām, cukuram. 1953. gada 14. maijā VSVP CK pieņēma lēmumu „par izstrādes normu paaugstināšanu ekonomisko grūtību pārvarēšanai”. Lēmums paredzēja paaugstināt izstrādes normas par 10%, bet dažās nozarēs pat par 30%. Tas bija pēdējais piliens tautas pacietības kausā.
Pēc tam, kad strādnieki saņēma jaunās algas, no kurām daļa bija ieturēta it kā par izstrādes normu neizpildīšanu, sākās nemieri. 15. jūnijā Fridrihshainas slimnīcas celtnieki Berlīnē pieteica streiku, pieprasot atcelt paaugstinātās izstrādes normas. 16. jūnijā viņiem pievienojās celtnieki no partijas nomenklatūrai paredzēto dzīvojamo ēku būvlaukumiem Staļina alejā. Dienas vidū 10 000 cilvēku lielais demonstrantu pulks sarīkoja mītiņu pie VDR valdības ēkas. Līdztekus ekonomiska rakstura prasībām samazināt izstrādes normas un preču cenas, tika izvirzītas arī politiskas prasības - izformēt tā saukto Tautas armiju, sarīkot brīvas vēlēšanas, atbrīvot politieslodzītos, sākt sarunas par apvienošanos ar Vācijas Federatīvo Republiku. Tika nolemts nākamajā dienā sarīkot ģenerālstreiku visā valstī.
17. jūnija rītā strādnieki organizētās kolonās no priekšpilsētām devās Berlīnes centra virzienā. Ap pusdienlaiku manifestantu skaits sasniedza 150 000. Demonstranti prasīja VSVP ģenerālsekretāra Valtera Ulbrihta demisiju un valdības atkāpšanos, komunistiskās policijas izformēšanu un padomju karaspēka izvešanu no valsts. Situācijai saasinoties, demonstranti sāka demolēt policijas iecirkņus, partijas un valdības iestāžu ēkas, robežkontroles punktus ar Berlīnes rietumu sektoru. Tika norauti un iznīcināti komunistu simboli - karogi, plakāti, valsts vadītāju portreti. VSVP vadība steidzami evakuējās uz Karlshorstu, kur bija dislocētas padomju karaspēka daļas. Pilsēta gandrīz pilnībā nonāca sacēlušās tautas rokās.
Sacelšanās zibens ātrumā izplatījās arī citās VDR pilsētās un lauku rajonos. Valsts rūpnieciskajos centros stihiski veidojās streiku komitejas un strādnieku padomes, kas pārņēma varu fabrikās un rūpnīcās. Drēzdenē demonstranti ieņēma vietējo radiostaciju, Gerlicā tika ieņemtas visas pilsētas svarīgākās ēkas, tostarp cietums. Hallē tika pārņemtas komunistisko avīžu redakcijas, bet Biterfeldas streika komiteja nosūtīja uz Berlīni telegrammu ar prasību „izveidot pagaidu valdību, iekļaujot tajā revolucionāros strādniekus”. Streiki, demonstrācijas un varas pāriešana sacelšanās dalībnieku rokās notika arī Magdeburgā, Jēnā, Leipcigā un daudzās citās pilsētās.
Pēc jaunāko pētījumu datiem, tautas nemieri aptvēra 701 apdzīvoto vietu VDR, tajos piedalījās no 300 - 500 tūkstošiem strādnieku, bet kopējās nemiernieku skaits sasniedza 3 - 4 miljonus no 18 miljoniem valsts iedzīvotāju. Streikos piedalījās vairāk nekā 1000 uzņēmumu. Tika pārņemtas 250 valdības un partijas iestāžu ēkas, 11 rajonu padomju ēkas, 14 pilsētu birģermeistaru kancelejas, 7 rajonu un 1 apgabala partijas komiteju ēkas. Nemiernieki ieņēma 12 cietumus, 5 drošības iestāžu un 12 policijas ēkas, atbrīvoja 1400 ieslodzītos.
Šādā situācijā VDR valdība vērsās pēc militāras palīdzības pie PSRS. Tobrīd Berlīnē atradās 20 000 padomju armijas karavīru. Komunisti varēja cerēt arī uz 8000 cilvēku lielās „tautas policijas” atbalstu. Padomju okupācijas spēku galvenajā mītnē Karlshorstā Valters Ulbrihts, VDR premjers Oto Grotevols un valsts drošības ministrs Vilhelms Caisers tikās ar PSRS augstāko komisāru Vācijā Vladimiru Semjonovu un okupācijas karaspēka komandieri Andreju Grečko, lai pārrunātu iespējamo rīcību pret nemierniekiem. Uz Berlīni steidzami izlidoja arī PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.
Pulksten 13 dienā Austrumberlīnes komandants ģenerālmajors Pjotrs Dibrovs izsludināja pilsētā ārkārtas stāvokli. Karastāvoklis tika noteikts arī 167 no 217 valsts administratīvajiem pilsētu un lauku rajonu centriem. Tika aizliegti mītiņi, demonstrācijas un sapulces, ieviesta komandantstunda. Pulksten 14 premjerministrs Oto Grotevols radiouzrunā tautai paziņoja par paaugstināto izstrādes normu atcelšanu. Tajā pašā laikā pret protestētājiem tika raidīti policijas spēki un tanki. Potsdamas laukumā Berlīnē ļaudis apmētāja tankus ar akmeņiem. Padomju karavīri atklāja uguni. Apšaudes starp demonstrantiem un padomju karaspēku turpinājās līdz pat 19 vakarā.
Ar padomju ieroču palīdzību sacelšanās tika apspiesta arī citās VDR pilsētās un rajonos. Nākamajās dienās bija mēģinājumi streiku kustību un demonstrācijas atjaunot, taču protesti tika nežēlīgi apspiesti. 25. jūnijā padomju administrācija paziņoja par ārkārtas stāvokļa atcelšanu VDR, izņemot dumpīgās pilsētas - Berlīni, Magdeburgu, Halli, Potsdamu, Gerlicu, Desavu, Merzeburgu, Biterfeldu, Kotbusu, Drēzdeni, Leipcigu, Gēru un Jēnu, kur karastāvoklis tika atcelts vēlāk. Lai arī krietni mazākos apmēros, jūlijā streiku kustība atjaunojās. Tā 10. un 11. jūlijā streikoja „Carl Zeiss” rūpnīcas strādnieki Jēnā, bet 16. un17. jūlijā darbā neizgāja rūpnīcas „Buna” strādnieki Škopavā.
Apspiežot nemierus bojā aizgāja 125 vācu strādnieki, daudzi simti tika ievainoti. No 1400 politieslodzītajiem, ko no cietumiem atbrīvoja sacēlusies tauta, jau jūnija beigās vairāk nekā 1200 atkal bija arestēti. Kopumā pēc sacelšanās tika arestēti 20 000 cilvēku, no kuriem vācu tiesas notiesāja 1600, bet padomju okupācijas vara aptuveni 130 cilvēkus. Nāvessodu padomju tiesa piesprieda 29 nemierniekiem, vācu tiesa - 2. Daļu notiesāto aizveda uz PSRS un ieslodzīja soda nometnēs, daļa palika VDR cietumos. Kopējais nemieru radītais materiālais zaudējums sasniedza 500 000 markas.
Pēc sacelšanās Valtera Ulbrihta diktatūra kļuva vēl stiprāka un nepiekāpīgāka. Pretēji politiskajām tendencēm PSRS, kur pēc Staļina nāves valdīja jaunas vēsmas, Ulbrihtam tika dota Maskavas atļauja izrēķināties ar reformu piekritējiem Vācijas Sociālistiskajā Vienības partijā. Līdz 1953. gada beigām no partijas tika izslēgti 60% no apgabalu komiteju locekļiem, apsūdzot tos pasivitātē un sociāldemokrātiskās nosliecēs. Ulbrihta „stingrās līnijas” politiku nācās izbaudīt arī vienkāršajiem VDR pilsoņiem - valstī tika atjaunotas paaugstinātās izstrādes normas, cenas precēm pieauga par 10 - 25%.
Taču 1953. gada nemieriem bija arī salīdzinoši pozitīvi rezultāti. Apzinoties, ka VDR ekonomiskās problēmas lielā mērā saistītas ar lielajām kara reparācijām, ko šī valsts bija spiesta maksāt PSRS, Kremlis ievērojami samazināja to apjomu. Turpmāk reparāciju summa nepārsniedza 5% no VDR gada budžeta. Nemieru tiešas sekas bija arī padomju okupācijas režīma atcelšana 1954. gadā. Tomēr iedzīvotāju masveida bēgšana uz VFR turpinājās - 1953. gadā valsti pameta 331 000, bet 1954. gadā 184 000 un 1955. gadā - 252 000 VDR pilsoņu.
