18
No 2010. gada 18. - 24. oktobrim Dienvidāfrikas pilsētā Keiptaunā notika Lozannas kustības 3. Pasaules evaņģelizācijas kongress. Tajā piedalījās 4200 delegāti no 198 valstīm, arī no Latvijas. Par iespaidiem kongresā stāsta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapa vietnieks, draudzes „Dzīvības Avots” mācītājs Modris Ozolinkevičs.
****
Dienvidāfrika ir skaista zeme, jo īpaši pavasarī, kad viss zied, zaļo un plaukst. Tomēr, kā teica paši afrikāņi, Dienvidāfrika nav īsta Āfrika. Tā ir kontinenta visattīstītākā un bagātākā valsts. Ja jūs pavadāt laiku tikai Keiptaunā, šī pilsēta vairāk atgādina Ameriku ar augstceltnēm, restorāniem un viesnīcām. Tā ir balto ļaužu un tūristu pilsēta, kur dzīvo ļoti bagāti cilvēki. Ielās var redzēt pasaules dārgākos auto, viss ir ļoti skaists, spīd un laistās, diemžēl arī ļoti dārgs. Daudz dimantu veikalu, jo Dienvidāfrikā ir bagātīgākās dimantu atradnes pasaulē un šī valsts nosaka toni dimantu tirgū. Ceļi ir lieliski. Protams, ir arī graustu rajoni. Dienvidāfrika ir kontrastu pilna, bet interesanta valsts.
Pirmais Pasaules evaņģelizācijas kongress notika 1974. gadā Lozannā, Šveicē. No tā arī cēlies nosaukums - Lozannas kustība. Kongresa iniciators bija pazīstamais amerikāņu evaņģēlists Billijs Grehems, kas pulcināja kopā pasaules kristīgo draudžu vadītājus un kalpotājus ar mērķi diskutēt, runāt, spriest un mācīt par to, kas svarīgs un nepieciešams, lai draudze aiznestu Evaņģēliju līdz pašam pasaules galam. Nākamais kongress notika 1989. gadā Manilā, Filipīnās, bet trešais 2010. gadā Keiptaunā, Dienvidāfrikā.
Šī bija visplašākā kristiešu līderu sanāksme, kāda jebkad bijusi. Bija pārstāvētas visas konfesijas, izņemot katoļus, pareizticīgos un vecticībniekus. Diemžēl nevarēja ierasties Ķīnas delegācija. Apmēram 200 cilvēki jau bija dabūjuši vīzas, nopirkuši biļetes, samaksājuši par reģistrāciju, taču Ķīnas valdība neizlaida viņus no valsts. Tomēr tas bija brīnišķīgi - satikties ar tik daudziem kristiešiem, kas izskatās dažādi, kam ir dažādas tradīcijas, bet, kas visi mīl vienu un to pašu Dievu un domā, kā Evaņģēliju aiznest līdz pasaules galam. Lai raksturotu šo dažādību, pateikšu, ka pie pusdienu galda kopā sēdējām astoņi - kāds vīrs no Īslandes, divas māsas no Meksikas, vīrs no Pakistānas, sieviete no Kanādas, vīrietis no Austrālijas, melns vīrs no Kenijas un es no Latvijas. Visi kontinenti pie viena galda!
Lielajā zālē bija novietoti 800 galdi, pie katra sēdēja seši cilvēki. Mēs esam pieraduši, ka šādās konferencēs skan dedzīgi sprediķi un notiek aizlūgšanas. Tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Tās vairāk bija pārrunas par attiecīgo tēmu, tika lasīti referāti, runāts un spriests. Kongresa galvenais mērķis bija apbruņot Dieva Draudzi, lai Evaņģēlijs varētu tikt pasludināts visām tautām. Darbs pie kongresa sagatavošanas notika divu gadu garumā - vairāk nekā 80 valstīs kristīgie kalpotāji atbildēja uz jautājumiem, kas 21. gadsimtā ir galvenais, lai evaņģelizētu pasauli.
Katrs rīts sākās ar pielūgsmi. Slavēšanas grupā bija cilvēki no dažādām valstīm, arī no Latvijas. Tas veidoja interesantu stilu un pielūgsmes veidu dažādību. Pusdeviņos sākās rīta sesija, un darbs ar pārtraukumiem turpinājās līdz pusdesmitiem vakarā. Katrai dienai bija noteikta tēma, kas balstījās uz rakstu vietām no Pāvila vēstules efeziešiem. Pirmās dienas tēma bija „Patiesība”. Tika uzsvērts, ka ir tikai viena patiesība - Jēzus Kristus, kurš saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība!” Tā joprojām ir aktuāla vēsts un kļūst aizvien aktuālāka. Mēs dzīvojam pasaulē, kas aizvien mazāk atzīst, ka ir kaut kas viens, patiess un absolūts. Taču Dieva Vārds joprojām ir patiesība, kas nav zaudējusi spēku.
Nākamajā dienā tika runāts par to, ka mums jābūt lieciniekiem. Lieciniekiem ne tikai ar vārdiem, bet ar savu dzīvi. Vislielākais ļaunums Evaņģēlijam tiek nodarīts, kad vārdi nesaskan ar darbiem. Trešās dienas tēma bija salīdzināšanās, vienprātība, piedošana un atjaunotas attiecības. Bija interesanti klausīties kādas meitenes no Ziemeļkorejas liecību. Viņas tēvs bija viens no komunistu partijas vadītājiem, kas krita nežēlastībā , aizbēga uz Ķīnu un tur kļuva par kristieti. Viņas mamma Ķīnā saslima un nomira. Tad Ķīnas varas iestādes arestēja viņas tēvu un izdeva Ziemeļkorejai. Tur viņš sēdēja cietumā, bet, kad iznāca laukā, atkal devās uz Ķīnu un no turienes atpakaļ uz Ziemeļkoreju, lai sludinātu Evaņģēliju. Pēc pāris gadiem viņu arestēja un nošāva. Šī meitene teica, ka viņas sirdī bijušas dusmas un aizvainojums gan uz Dievu, gan cilvēkiem. Tomēr viņa spēja atrast dziedināšanu, piedošanu un garīgu brīvību. Patreiz viņa mācās Dienvidkorejā un viņas dzīves sapnis ir nest Evaņģēliju savai tautai Ziemeļkorejā. Dievs viņu ir dziedinājis un viņa vēlas dzīvot, lai pasludinātu Kristu.
Biju liecinieks kādam interesantam notikumam. 20. gadsimta sākumā Turcijā notika genocīds pret armēņiem - apmēram divi miljoni armēņu tika vienkārši izkauti. Turcijas valdība joprojām noliedz šo faktu. Kongresā satiku trīs delegātus no Armēnijas. Tad pie mums pienāca kāds turks. Skolā viņam bija mācīts, ka tas, kas notika, nebija genocīds, bet pilsoņu karš. Kad viņš kļuva kristietis, Dievs viņu pamudināja uzzināt par šiem notikumiem vairāk. Viņš sāka pētīt arhīvus un atklāja interesantas lietas. Piemēram, kādā pilsētā pirms genocīda dzīvoja 200 000 iedzīvotāju, no kuriem 90% bija armēņu kristieši, 5% jūdi un 5% musulmaņi. Pēc genocīda šajā pilsētā 95% iedzīvotāju bija musulmaņi. Viņš bija atradis vēstules, kur misionāri, kas tolaik darbojās Turcijā, rakstīja uz mājām, ka ceļš bijis pilns ar nogalināto armēņu līķiem. Šis cilvēks saprata, ka valdība viņam melo. Viņš lūdza: „Dievs, ja Tu man dosi iespēju satikties ar armēņiem, es lūgšu viņiem piedošanu par to, ko mana tauta izdarījusi!” Un te nu mēs stāvējām - es, trīs armēņi un turks. Tas bija ļoti emocionāls brīdis, kad turks ar armēni apskāvās. Tikai Kristus spēj to izdarīt.
Ceturtdiena mums bija brīvdiena, un, tāpat kā vairums konferences dalībnieku, arī es devos ekskursijā uz Labās Cerības ragu, kur kopā saiet divi okeāni - Atlantijas un Indijas. Tas ir grandiozs skats - augstas klintis, vareni viļņi. Sajūta tāda, ka esi pasaules malā - tālāk vairs nav kur iet, tālāk ir tikai ūdeņi. Šī atpūtas diena kongresa saspringtajā darba ritmā bija kā Dieva svētība.
Nākamās darba dienas tēma bija svētums. Tika atgādināts, ka mums jābūt lieciniekiem un reizēm tas nozīmē arī ciest Kristus dēļ. Aiznākamajā dienā runa bija par sadraudzību jeb attiecībām, par to, ka neesam vieni uz šīs pasaules, ka esam vajadzīgi viens otram. Svētdien bija liels noslēguma dievkalpojums ar Svētā Vakarēdiena ceremoniju divarpus stundu garumā, kas notika pēc anglikāņu baznīcas kenijiešu atzara liturģijas. Tas bija grandiozs pasākums ar daudziem dziedājumiem afrikāņu ritmos.
Kongresa vakara sesijas visas nedēļas garumā koncentrējās uz noteiktu problēmu, ar kādu saskaras pasaule. Viena vakara tēma bija nabadzība, citu vakaru runāja par verdzību. Apgrozījuma ziņā cilvēku tirdzniecība ir otrajā vietā pasaulē aiz narkotiku tirdzniecības. Joprojām pasaulē ir miljoniem vergu gan Rietumeiropā, gan Amerikā, gan Āzijā. Tā nav tikai mazattīstīto valstu problēma. Kādu citu vakaru pārrunājamā tēma bija vardarbība - dažādi kari, lokāli konflikti. Viens vakars bija veltīts ar Evaņģēliju nesasniegtajām tautām. Pasaulē vēl ir 650 tautas vai tautu grupas, kas lielākas par 50 000 cilvēkiem un nav uzrunātas ar Evaņģēlija vēsti. Viņu valodā nav Rakstu, viņu tautā nav zināms neviens kristietis. Ļoti daudzām tautām nav pilnas Bībeles, iztulkota ir tikai Jaunā Derība, dažas vēstules vai psalmi.
Kongresu internetā varēja noskatīties 80 valstīs, tomēr divas pirmās dienas nekas no tā visa nebija redzams, jo pienāca simtiem tūkstošu e-pasta vēstuļu, kas nobloķēja sistēmu. Sākumā domāja, ka vienkārši pārāk daudz cilvēku grib skatīties kongresa norisi, taču vēlāk izrādījās, ka tas bijis kiberuzbrukums, visticamāk no Ķīnas. Paldies Dievam, ka kongresā bija savi „hakeri”, kas divu dienu laikā visu atkal saveda kārtībā.
Visaizraujošākais kongresā bija cilvēku liecības. Liela problēma pasaulē, īpaši Āfrikā, ir vardarbība un karš. Tur ne tikai musulmaņi nogalina kristiešus, bet notiek arī nemitīgi cilšu kari. Kāds vīrs stāstīja par bēgļu nometnē satiktu vecu vīru, kam viņš liecinājis par Kristu. Šim vecajam vīram bija liels jautājums par piedošanu. Viņa ciemā ienākuši kaujinieki un kādam jaunietim vispirms nocirtuši plaukstu, pēc tam viņu lēnām sacirtuši gabalos visu acu priekšā. Briesmīgi, kad kaut ko tādu nākas redzēt, pat ja tas ir tev svešs cilvēks, bet, ja tas ir tavs mazdēls, kā tad lai piedod? Tikpat liela problēma Āfrikā ir AIDS. Šī slimība un cilšu kari radījuši lielu skaitu bērnu bāreņu. Ļoti bieži desmit, divpadsmit gadus vecs bērns jau ir ģimenes galva, kas rūpējas par vēl diviem, trim brāļiem un māsām, jo tēvs un māte ir miruši. Viens vīrs, kas kopā ar sievu kalpo bērniem Āfrikā, stāstīja, ka viņu mājā dzīvo 47 pieņemti bērni. Neskatoties uz to, musulmaņi viņa māju nodedzināja.
Interesantas bija to cilvēku liecības, kas kalpo komunistu un musulmaņu zemēs. Kāds mācītājs no Ugandas stāstīja, ka uz viņa māju atnākuši 40 musulmaņi ar nodomu viņu nogalināt. Viņu neatraduši, tie smagi izvaroja viņa sievu un izdemolēja māju. Pēc kāda laika, kad sieva tikko bija atkopusies no pārdzīvotā, viņi atnāca vēlreiz. Šoreiz mācītājs bija mājās. Viņi izvilka to uz ielas un gribēja nogalināt, bet viņš lūdza, lai atļauj vēl pēdējo reizi pielūgt Dievu. Viņš sāka lūgt un pēkšņi redz blakus stāvam sievu un dēlu. „Ko jūs dariet, viņi arī jūs nogalinās!” Bet dēls teica: „Nē, tēt, viņi visi viens pēc otra aizgāja projām!” Tā Dievs pasargāja šo mācītāju un viņš joprojām sludina šiem ļaudīm Evaņģēliju.
Tādu gadījumu ir ļoti daudz. Draudze Āfrikā, īpaši Ziemeļāfrikā, saskaras ar vardarbību ik dienas. Šim pašam brālim no Ugandas vecaistēvs tika nošauts kādā cilšu karā, un viņu ģimene kādu laiku atradās bēgļu nometnē citā valstī. Uzzinājis par to, viņa draugs no Anglijas atsūtīja ziņu ar piedāvājumu gadu atpūsties Eiropā. Viņa atbilde bija: „Es ļoti augstu vērtēju šo piedāvājumu, taču es nebraukšu. Ja es kopā ar savu tautu necietīšu ļaunumu, ja brīdī, kad tai ir grūti, es aizmukšu, kā gan es pēc tam varēšu dalīties ar viņiem Kristus mīlestībā?”
2010. gada augusta sākumā ziņu aģentūras vēstīja, ka Afganistānā nogalināti desmit mediķi. Tie bija kristiešu misionāri, tostarp kāds vīrs, kurš Afganistānā kalpoja jau 30 gadus. Viņi kalpoja ciltīm, kas dzīvo piecarpus tūkstošus metru augstu kalnos un pie kurām neviens cits neiet. Cik bija iespējams, viņi uzbrauca augšā ar džipiem, tālāk gāja kājām. Jau piekto reizi šī brigāde bija devusies uz to vietu. Kad viņi tur ieradās pirmo reizi, bija jālūdz atļauja, lai viņus tur ielaiž, bet nākamajās reizēs šie cilvēki jau paši lūdza, lai viņi atbrauktu vēlreiz. Viņi kalpoja kā zobārsti, terapeiti, citu specialitāšu ārsti. Cilvēki nāca pat no apkārtējiem ciemiem. Kad kārtējā misija bija beigusies un viņi devās prom, atceļā viņus nošāva. Vēlāk pie šī misionāra sievas atnāca Amerikas izlūkdienesta pārstāvji un atnesa viņas vīra mantas. Starp tām bija arī dienasgrāmata, kuras fragmentus šī sieviete lasīja priekšā kongresa dalībniekiem.
Visi šie stāsti bija ļoti uzrunājoši, jo galvenais iemesls, kāpēc cilvēki Rietumos nesludina Kristu, ir bailes. Klausoties šīs sievietes liecību un redzot, ar kādu mīlestību viņa runāja par zemi, kurā bija noslepkavots viņas vīrs, man bija daudz jādomā. Es uz papīra lapas uzrakstīju lielu jautājumu: vai es esmu kristietis? Es neapšaubu savu pestīšanu, taču, klausoties šīs sievietes un daudzu citu liecības, man nācās domāt, kāpēc es vispār esmu un ko daru uz šīs zemes, un kāda vērtība ir tam, ko es daru. Daudziem kongresa delegātiem kaklā karājās dalībnieka karte, kurā bez vārda, uzvārda un valsts bija uzlīmēts arī zils rimbulītis. Tas nozīmēja, ka šos cilvēkus nedrīkst fotografēt, jo viņu fotogrāfiju nonākšana publiskajā telpā varētu apdraudēt viņu dzīvību. Tomēr, neskatoties uz vajāšanām un dzīvības briesmām, šie cilvēki turpina sludināt Kristu.
Viena no lielākajām pasaules problēmām ir nabadzība. Reizēm mēs domājam, ka mums ir grūti, bet šobrīd vairāk nekā 85% pasaules iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ir spiesti iztikt ar mazāk nekā diviem dolāriem dienā. Tas nozīmē, ka viņiem pat nepietiek ēšanai. Evaņģēlija vēsts attiecas uz visu cilvēku - garu, dvēseli, miesu. Protams, lielākā nabadzība ir tad, ja cilvēkam nav Kristus. Viņš mokās šeit uz zemes, un viss, kas viņu sagaida mūžībā, ir elle. Un tomēr - palūkosimies uz Kristu, kurš pabaroja piecus tūkstošus un rūpējās arī par cilvēku dienišķajām vajadzībām. Ja ielūkojamies Vecās Derības likumos, tur ļoti skaidri norādīts, kā rūpēties par nabagiem. Nabadzības problēma ir arī kristiešu atbildība un izaicinājums.
Klausoties to visu, es teicu: „Dievs, paldies Tev!” Jā, ir grūti, tomēr, paldies Dievam, ka mēs nedzīvojam zemē, kur ir vajāšanas. Paldies Dievam, ka mums nav jādomā, kas notiks ar manu sievu un bērniem. Lielākā vardarbība, ko piedzīvojam, ir, ja kāds negrib mūs uzklausīt un nosauc par muļķiem. Mūsu problēma ir, ka mēs nedzīvojam Evaņģēlijam, un līdz ar to mūsu dzīve kļūst nožēlojama. Mums ir varens Dievs, bet mēs Viņu padarām par savu sīko vajadzību apmierinātāju. Un brīnāmies, kāpēc dzīve ir bez prieka, bez aizrautības un kāpēc viss, ko redzam, ir tikai problēmas. Mēs lūkojamies tikai uz to, kā mums trūkst, bet neredzam Dieva žēlastību un to, kas mums ir. Lai Dievs palīdz, ka mēs būtu pateicīgi un ieraudzītu, ka lielākajai daļai mūsu brāļu un māsu pasaulē klājas daudz grūtāk, tomēr viņi ir smaidīgi un priecīgi. Katru dienu, kad viņi kalpo, tie skatās acīs nāvei, tomēr nenokar degunu. Viņi pazīst savu Dievu un jūtas laimīgi. Bieži vien mēs pazaudējam prieku nevis tāpēc, ka mums kā trūktu, bet tāpēc, ka kaut ko nevaram dabūt. Mums ir dzīvais Dievs, un Viņš sevi ir atdevis pie krusta pilnībā. Kad tu piedzīvo Viņu un esi Viņa tuvumā, viss pārējais zaudē savu nozīmi.
Šobrīd 80% Draudzes pieauguma notiek planētas dienvidu puslodē. Lielākais draudzes pieaugums ir Ķīnā, Latīņamerikā un Āfrikā. Dienvidkorejā jau 45% iedzīvotāju ir kristieši. Bet Eiropā un Ziemeļamerikā draudze skaitliski samazinās. Latvijā 85% sevi uzskata par kristiešiem, taču reāli tikai divi trīs procenti ir garīgi atdzimuši kristieši. Kāpēc draudze attīstības zemēs aug, bet Rietumu pasaulē samazinās? Dievs mani uzrunāja, ka ir liela atšķirība, kā mēs un viņi uztveram to, kāpēc dzīvojam un ko sagaidām no savas kristietības. Rietumu pasaule gaida, lai dzīve būtu vieglāka, labāka. Mēs kristietībā meklējam labklājību un sava „es” piepildījumu. Tur cilvēki nemeklē labklājību, bet iespēju būt lieciniekiem. Rietumu baznīcā šis aspekts ir pazaudēts. Mums ir sāpes un vajāšanas, kad kaut kā trūkst. Mēs apvainojamies uz Dievu, ja mums kaut kā nav. Kad mums ir grūti, mēs meklējam Dievu, lai būtu labi. Mēs nemeklējam Dievu, lai būtu liecinieki. Dievam nav nekas pret labklājību, bet ik reizes, kad mēs sajaucam prioritātes, draudze nevis aug, bet iet mazumā.
Katram kristietim jāuzdod sev vienkāršs jautājums: kāpēc es dzīvoju? Viens no Dieva vīriem reiz teica: „Vienīgais iemesls, kāpēc kristieši vēl ir uz šīs pasaules, - lai liecinātu!” Ir muļķīgi meklēt Dieva plānu savai dzīvei, ja neizpildām to, ko Viņš jau ir atklājis. Ir bezjēdzīgas visas garās lūgšanas, kad mēs prasām Dieva gribu mūsu dzīvei, ja to vienīgo iemeslu, ko Dievs ir ļoti skaidri pateicis, mēs nepildām. Dievs neatstāja tevi uz šīs zemes, lai realizētos tavi sapņi un plāni. Dievs nolika tevi un mani uz šīs zemes, lai tiktu realizēts viņa pestīšanas plāns pasaulei. Kad mēs īstenojam Dieva pestīšanas plānu, mēs patiesi dzīvojam, jo darām to, kāpēc esam uz šīs zemes, kam esam radīti, un uz ko esam aicināti.
