15
Donas Margaritas stāsti. Svētā Eugidija
Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 15-08-2011
Ik gadu 15. augustā Romas katoļi atzīmē Sv. Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Protestanti šajā ziņā ir daudz skeptiskāki. Viņi ciena Mariju kā Jēzus māti un uzskata par Dievam uzticīgas sievietes paraugu, taču nepiešķir tai dievišķas īpašības un nepielūdz. Donas Margaritas mazliet ironiskais stāstiņš atklāj cilvēku neremdināmo tieksmi radīt sev jaunus elkus un pielūgsmes objektus, kā rezultātā arī rodas jauni pravieši un svētie.
****
Eugidija bija nešpetna meiča. Ātra dusmās, asu mēli, turklāt viņas intelektuālais līmenis svārstījās starp augstu un ļoti augstu. Vēl Eugidija bija greizsirdīga. Viņai patika kāds puisietis, tak puisietim tikās cita meitene. Greizsirdības mokas Eugidija izraudāja spilvenā. Dažreiz līdzēja lūgšana, taču tikai uz īsu brīdi. Dusmojās viņa par tīrajiem sīkumiem, bet tad kliedza tā, ka reiz kāpņu telpā pat izbira loga rūts. Tīrās šausmas ar to Eugidiju! Tomēr dvēselē viņa nebija ļauna, tikai dikti ekstraverta gan.
Eugidija bija kristiete, un tas viņas stāvokli padarīja tikai ļaunāku. Ja viņa ar savām asajām piezīmēm kādu aizskāra vai paaugstināja balsi, daži tūdaļ centās iedzelt: „Vai tad kristieši tā dara?” Eugidija nebija uz mutes kritusi un šādiem gudriniekiem atbildēja: „Ja nebūtu kristiete, iedotu ar pannu pa pieri!” Cīnījās viņa braši. Par taisnību cīnījās, ne jau par sieviešu tiesībām. Taču vakaros, savā guļasvietā visu pārdomājot, Eugidija rūgti nožēloja asos vārdus, dusmas un citas ātrsirdīgas izdarības, tomēr nekādi, nu nekādi nespēja sevi pārmainīt.
Un tad viņa satika Balto Kungu. Tas notika nejauši, autobusa pieturā. Baltais Kungs pienāca pie viņas un sacīja: „Tu vari izteikt vienu vēlēšanos un es to izpildīšu.”
„Es vēlos būt brīva no dusmām, skaudības, greizsirdības un visām negatīvajām emocijām! Es vēlos uz naidu atbildēt ar mīlestību un mīlēt visus cilvēkus tādus, kādi tie ir,” pēc mirkļa pārdomām teica Eugidija.
„Lai notiek, kā tu vēlies,” sacīja Baltais Kungs un tūdaļ pazuda.
Ciematā, kur dzīvoja Eugidija, sākās pavisam cita dzīve. Cilvēki vairs nepazina šerpo, balamutīgo meiteni. Bija mainījies ne tikai Eugidijas raksturs, pat viņas vaigs, kas agrāk bieži bija savilkts nīgrā smīnā, tagad vizēja kā gaisma. Cilvēki tiecās pie viņas. Eugidija nevienu neatgrūda un visiem palīdzēja. Pa šiem gadiem viņai bija saradies daudz nelabvēļu, kas tagad redzēdami Eugidijas avs dabu, centās viņai atmaksāt, taču viņa ne uz vienu neturēja ļaunu prātu, visiem lūdza piedošanu un tikai smaidīja, smaidīja vien. Pat lielākie ļaunvēļi un naidnieki kļuva par Eugidijas draugiem. Viņa kļuva par vienu no iemīļotākajām personām ciemā. Katrs, kam bija kāda nasta, nāca pie viņas. Viņa uzklausīja ikviena bēdu stāstu un katram atrada kādu labu vārdu.
Eugidija darīja vēl kādu labu darbu. Viņa stāstīja cilvēkiem par Jēzu. Rezultātā daudzi no klausītājiem kļuva par Dieva bērniem. Bija gan arī tādi, kuriem šī vēsts kā ass nazis dūrās sirdī, tomēr Eugidijas laipnā un mīlestības pilnā izturēšanās izkausēja arī viņu cietās sirdis. Beidzot viņi klusībā sāka pielūgt Eugidiju.
Kādu dienu Eugidija kā Enohs izbrauca debesīs. Mīlestība viņā bija izaugusi tik liela, ka nebija vairs nekā, kas viņu saistītu pie šīs zemes. Mīlestība pieaudzēja spārnus, un Eugidija, spārniem graciozi plīvojot, uzlidoja debesīs.
Cilvēki, kas to redzēja, teica: „Eugidija bija svētā, mums jāceļ baznīca viņai par godu!” Citi sacīja: „Viņa bija Dievam patīkama un Viņš ņēma Eugidiju pie sevis, taču viņa bija tikai cilvēks!” Tomēr tādu, kas uzskatīja Eugidiju par īpašu svēto, šajā ciematā izrādījās vairākums. Arī ciemata vecākais bija Eugidijas piekritējs. Ar viņa svētību tika uzcelta baznīca, kurā pielūgt un slavināt Eugidiju. Ciemats tika nosaukts par Eugidijas ciematu, bet ciemata kristiešus sāka nicināt kā aizvēsturiskus radījumus, kas pielūdz Jēzu, kurš taču bija tikai pravietis, kas sagatavoja ceļu viņu Eugidijai.
