Laikmeta zīmes

18. gadsimta sākumā Vidzemē sākās atmodas kustība, kas deva spēcīgu impulsu latviešu un igauņu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai. Šī dažu vēsturnieku apcerējumos dažkārt par necilu uzskatītā kustība tomēr atstājusi dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda ievadīja būtisku pagriezienu un jauna laikmeta sākumu latviešu tautas garīgajā un nacionālajā dzīvē. Tas bija pārsteidzošs, liktenīgs notikums, kas galu galā noveda pie brīvas Latvijas valsts izveidošanas.

****

Hernhūtes brāļi

Brāļu draudzes jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum, vācu: Herrnhuter Brüdergemeine, angļu: Moravian Church) ir piētismā balstīts kristietības novirziens. Brāļu draudžu priekšgājēji bija husītu kustība Čehijā. Pēc Jana Husa sadedzināšanas uz sārta viņa sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko nosauca par Bohēmijas brāļiem (čehu val. - Čeští bratři). Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairākums brāļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas zemēm.

Brāļu draudžu atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara 1722. gadā, kad bēgļi no Morāvijas namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijas austrumu daļā grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Tika nodibināta Hernhūtes kolonija. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē „Tā Kunga aizsardzība”. Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam izdevās saliedēt bēgļus vienotā kopienā, kas balstījās idejā par draudzi kā vienotu ģimeni. Pēc diviem gadiem Hernhūtē jau dzīvoja ap 300 dažādu konfesiju cilvēki.

No Hernhūtes Brāļu draudzes locekļi devās misijas ceļojumos. Pirmais misijas ceļojums 1729. gadā bija uz Vidzemi. 1732. gadā brāļi devās uz Svētā Toma salu Karību jūrā, 1733. gadā uz Grenlandi, 1734. gadā uz Ziemeļameriku, 1735. gadā uz Surinamu Dienvidamerikā, 1736. gadā uz Dienvidāfriku. Kad Cincendorfs 1736. gadā bija spiests atstāt Saksiju, viņam radās atklāsme, ka Brāļu draudze ir Pilgergemeinde - svētceļnieku draudze, kas nepaliek uz vietas, bet sēj Evaņģēliju visur, kur apmetas kāds tās loceklis. Tā Brāļu draudzes sāka izplatīties visā Vācijā, Holandē, Skandināvijas zemēs. Divu gadu desmitu laikā hernhūtieši izsūtīja vairāk misionāru nekā visas pārējās protestantu baznīcas divos gadsimtos.

Neraugoties uz atšķirīgo dievkalpojumu kārtību, Hernhūtes draudze iekļāvās Saksijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Taču attiecības ar luterāņiem pamazām pasliktinājās un 1735. gadā Brāļu draudze kļuva neatkarīga. Tas radīja konfliktus un 1736. gadā Cincendorfs tika izraidīts no Saksijas. 1737. gadā viņu Berlīnē iesvētīja par Brāļu draudžu bīskapu. No Hernhūtes izceļojušie draudzes locekļi dibināja jaunas draudzes Prūsijā un Anglijā. 1747. gadā Cincendorfs atgriezās dzimtenē un apmetās Barbijas grāfistē, kur izveidoja vienu no Brāļu draudzes lielākajiem centriem. Brāļu draudze tika oficiāli atzīta par evaņģēliskās morāviešu Brāļu draudzes garīgo mantinieci.

1750. gadā Cincendorfs apmetās uz dzīvi Londonā un turpināja vadīt draudzes darbu no turienes. 1760. gada pavasarī viņš smagi saslima un 9. maijā nomira. Pēc grāfa nāves Brāļu draudzes 1764. gadā saņēma mantojumā Bertelsdorfas pili un muižu. Tika izstrādāta draudžu satversme un 1779. gadā nokārtotas attiecības ar luterisko baznīcu. Draudze pieņēma Augustana Invariata ticības apliecību, līdz ar to mācības ziņā praktiski neatšķiroties no luteriskās baznīcas, bet pārstāvot tajā garīgās atjaunotnes kustību.

Brāļu draudzes sākums Vidzemē

18. gadsimta pirmajā pusē piētisma mācība (no latīņu valodas pietas - godbijība, dievbijība) sāka izplatīties arī Vidzemē. Vēsturiski piētisms bija luterisma reformu kustība, kas vērsās pret dogmatisku sastingumu un baznīcas pārmērīgu pievēršanos pasaulīgām lietām. Kustības mērķis bija pārveidot baznīcu par patiesi garīgu un tikumisku organizāciju.

Vidzemē piētisma idejas kļuva populāras Lielā Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra izraisītā posta dēļ. 1703. gadā krievu karavadonis Šeremetjevs ziņoja caram: „Man tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts, visas pilis sagrautas. Nav atlicis nekas, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras.” 1709. gadā Vidzemē sākās bads, kam sekoja mēris, kas iznīcināja trīs piektdaļas vēl atlikušo iedzīvotāju. Šādos posta un bezcerības apstākļos ļaudis aizmiršanos meklēja alkoholā. Krogu tīkls izpletās tik strauji, ka 18. gadsimta vidū Vidzemē jau bija 933 krogi, bet tikai 29 skolas. Šī krogu un skolu skaitliskā attiecība uzskatāmi liecina par sabiedrības vispārēju degradāciju.

Šajā bēdīgajā laikā Vidzemē darbojās vairāki luterāņu mācītāji, kam bija kontakti ar Hernhūtes Brāļu draudzi. Kopš 1713. gada Valmieras mācītāja un vēlāk prāvesta amatā bija Kristians Gotholds Nouhauzens, ar kura starpniecību Latvijā ienāca vesela rinda piētisma mācības ietekmētu Halles universitātes audzēkņu. Viens no tiem bija Krimuldas mācītājs Johans Grīners, kas 1728. gadā sastapās ar grāfu Cincendorfu un uzaicināja uz Vidzemi brāļu draudzes misionārus. Tā līdz Hernhūtei nonāca ziņa, ka latviešu un igauņu zemnieki gan ir kristīti un piederīgi luteriskajai baznīcai, tomēr savu muižnieku un ortodoksālās valsts dēļ apspiesti un viņiem liegtas iespējas baudīt patiesu Dieva žēlastību.

1729. gada novembrī no Hernhūtes Rīgā ieradās čehu namdaris Kristiāns Dāvids un divi audēji - Timotejs Fīdlers un J. Grasmanis. Rīgā viņi uzturējās piecas nedēļas, sludinot Kristus mīlestību. Taču dažiem Rīgas pilsoņiem tas šķita traucējoši. Pilsētas varas iestāžu viedoklis bija, ka vairs nav apustuļu laiki, lai Dievs vienkāršus, nemācītus ļaudis darītu par mācītājiem. Doktors Luters jau visu, ko vajag, ir reformējis, un citi reformatori mums nav vajadzīgi. Tad pēc ģenerāļa Ludviga Nikolaja fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes uzaicinājuma brāļi devās uz Valmiermuižu, lai šeit veidotu kopienu pēc Hernhūtes parauga. Hernhūtiešus atbalstīja arī Vidzemes landrāts ģenerālmajors Baltazars fon Kampenhauzens un vairāki citi Vidzemes muižnieki.

1735. gadā fon Hallarte rakstīja vēstuli Cincendorfam un aicināja no Hernhūtes sūtīt vēl brāļus, kas būtu „priekšzīmīgi tikumos un amatos”. Izlasot vēstuli, no Saksijas izraidītais grāfs nolēma pats doties uz Vidzemi. 1736. gada septembrī viņš ieradās Rīgā un ar lieliem panākumiem sludināja Rīgas, pēc tam arī Valmieras un Rēveles (Tallinas) baznīcās, iegūstot lielu piekritēju pulku kā laicīgajās, tā garīgajās aprindās. Pateicoties tam Cincendorfs saņēma atļauju sūtīt uz Rīgu un Vidzemi hernhūtiešu brāļus, kas varētu „darīt labu iespaidu uz tautas tikumību” - ar tādu pamatojumu atļauja tika dota. Drīz vien Vidzemē otrreiz ieradās Kristiāns Dāvids ar 50 brāļiem, kas izklīda pa muižām Vidzemes latviešu un igauņu daļā.

1737. gadā Brāļu draudzes Marienbornas sinode nolēma uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus. Nākamajā gadā Vidzemē no Vācijas ieradās pieci jaunekļi, kas sāka strādāt par mājskolotājiem vai mācītāju palīgiem, vienlaikus cenšoties pēc iespējas ātrāk un labāk apgūt latviešu valodu un iepazīt vietējos apstākļus. 1738. gada 23. augustā Valmierā tika atvērts skolotāju seminārs, kura uzdevums bija sagatavot skolotājus zemnieku bērniem no pašu zemnieku vidus. Tika uzcelta jauna māja Valmieras draudzes diakonāta vajadzībām. Tajā bija paredzētas telpas arī semināram, par kura vadītāju pēc grāfa Cincendorfa ieteikuma izraudzījās teoloģijas studentu no Jēnas Magnusu Fridrihu Buntebartu. 1739. gadā seminārā bija 15 audzēkņu, bet 1740. gada rudenī jau ap 100, nākamajos gados to skaits vēl pieauga. Seminārā jaunieši ieguva ne vien izglītību, bet arī dziedāšanas un vingrošanas iemaņas, mācījās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus. Baronese fon Hallarte nodrošināja semināristus ar nepieciešamo apģērbu, grāmatām, un aicināja tāpat rīkoties citus muižniekus. Semināram bija liela piekrišana, un tas kļuva par atmodas kustības centru Vidzemē.

Jau nākamajā gadā no Valmiermuižas pa visu Vidzemi izklīda semināra audzēkņi un kā sēnes pēc lietus sāka rasties skolas latviešu zemnieku bērniem. Valmiermuižas semināra beidzēji strādāja par skolotājiem Āraišos, Mārsēnos, Ungurmuižā un citur, kā arī Kurzemē un Zemgalē - Apriķos un Salienē. Līdz 1743. gadam seminārā bija mācījušies 130 jaunieši, starp kuriem bija ne vien vidzemnieki, bet arī vairāki jaunekļi no Kurzemes. Līdz pat gadsimta beigām daudzviet Vidzemē varēja satikt bijušos semināra audzēkņus skolotājus, kurus respektēja gan vietējo draudžu mācītāji, gan muižnieki - ar viņu viedokli rēķinājās, viņiem tika lūgts padoms.

Atmoda

1739. gadā Magnuss Buntebarts un Kristians Dāvids sāka noturēt dievkalpojumus arī latviešiem. Līdz tam „atmodinātie” latvieši, kā tos sauca hernhūtieši, piedalījās vācu dievkalpojumos. Pirmajā latviešu saiešanā piedalījās astoņi cilvēki, taču jau pēc dažiem mēnešiem dievkalpojumus apmeklēja vairāk nekā 200 zemnieku. Uz Valmieru plūda ļaudis no Trikātas, Smiltenes, Straupes, Cēsu, Liepas un citiem novadiem. Laikabiedri liecina, ka latvieši nākuši svinēt „saderināšanos ar savu Pestītāju”. Līdzās diakonātam Valmieras Jēra kalnā tika uzcelts mazāks saiešanas nams latviešu sapulcēm, vēlāk pašā Gaujas krastā lielāks ar divām zālēm vācu un latviešu auditorijām. Valmieras saiešanas nams kalpoja par paraugu citiem saiešanas namiem jeb kambariem.

Drīz vien par pilntiesīgiem hernhūtiešu brāļiem tika uzņemti pirmie latviešu zemnieki. Vieni no pirmajiem minēti Šķesteru Pēteris un Ķīšu Pēteris. Pēdējais savu atgriešanās piedzīvojumu apraksta sekojoši: „Šinī brīdī manas bailes un apjukums pazuda, it kā uguns aprīti. Manas važas nokrita nost, un akmens, man nekustināms, pats no sevis novēlās no manas sirds. Šis brīdis man mūžam paliks neaizmirstams, tie bija augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja Moku Jēriņa asinis.”

1739. gadā noturētā iesvētības mācība tā saviļņoja ļaudis, ka tie, sajūsmas pārņemti, devās mājās un nesa dzīvā Evaņģēlija vēsti tālāk savā apkārtnē. No Valmiermuižas atmodas kustība strauji izplatījās visā Vidzemē. Jaunas draudzes veidojās dažādos novados, tajās iesaistījās ievērojams skaits zemnieku. Ir zināmi apmēram 2700 cilvēki, kas līdz 1743. gadam uzņemti hernhūtiešos, bet uz dievkalpojumiem regulāri sapulcējās ap 5000 cilvēku. Starp Brāļu draudžu locekļiem minami tādi Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgi vārdi kā Ruģēni, Ķesteri, Skangaļi, Ķikuļi. Atmodas kustību atbalstīja arī ievērojams skaits muižnieku un vairāki luterāņu mācītāji.

Lielā atmoda sākās 1739. gada Vasarsvētkos, kad Jērkalnā pulcējās tūkstošiem latviešu un daudzi piedzīvoja garīgu pieskārienu, kā dēļ krasi mainījās viņu dzīvesveids un vērtību sistēma. Asarās tika izraudāta nožēla par laiku, kas pavadīts nepazīstot Kristus mīlestību. „Uguns ir nokritusi no debesīm. Sirdis deg, kad tām sludina krustu. Tā ir liela atmoda”, raksta to dienu aculiecinieki. Visa Valmieras apkārtne īsā laikā tika „apgriezta apkārt un pārvērsta”. Atmoda īpaši spēcīgi skāra bērnus un jauniešus. Zemnieku individuāli organizētie svētbrīži un garīgās sarunas bieži vien bija spontāni un notika visdažādākajās vietās mežos, pļavās un tamlīdzīgās vietās. Šie notikumi rosināja tā saukto „nakts gājēju” kustību, proti, līdz pat Brāļu draudzes aizliegumam 1743. gada aprīlī, ik nedēļas nogali tūkstošiem latviešu devās svētceļojumā uz Valmieru. Atmoda izplatījās plašā apvidū un bija ļoti daudz gribētāju redzēt kā „no debesīm kritusī uguns kurās”. Ir daudz liecību par šo laikmetu, piemēram: latvieši lūguši ar tādu aizrautību un spēku, ka „zeme varētu būt sakustējusies”.

Brāļu draudzes paspārnē iznāca latviešu Bībeles otrais izdevums un dziesmu grāmata, ko finansēja fon Hallarte. 1742. gadā tika izdota otrā draudzes dziesmu grāmata ar 234 dziesmām. Līdz 1742. gada vasarai pēc Valmieras draudzes parauga tika nodibinātas vēl trīs Brāļu draudzes Straupē, Liepā un Mārsnēnos. 1743. gadā Valmierā bija 700, Straupē 800, Liepā 800, Mārsnēnos - 400 Brāļu draudzes locekļu. Vēlāk draudzes tika izveidotas arī Smiltenē un Trikātā. Kopš 1741. gada Rīgas namnieks Jānis Šteinhauers vadīja ap 50 brāļu lielu draudzi savā Zasulauka muižiņā. No vācu brāļiem Vidzemes latviešu apgabalos bija apmetušies 15 - 20 cilvēki.

Brāļu draudzes priekšgalā bija prezbiters, kas dzīvoja Jaunveļķos, tautā saukts par „lielo tētiņu”. Viņa palīgi bija 12 diakoni jeb „sacītāju tētiņi”. Katrai draudzei bija savi vecākie „sacītāji”, darbinieki un palīgi, kas tika ievēlēti lozējot. Arī vienkāršos draudzes locekļus draudzē uzņēma ar „loziņu” palīdzību. Tika noturētas mācības stundas, Bībeles stundas, draudzes stundas, kārtu stundas, koru stundas. Liela loma bija nelielajām grupām jeb pulciņiem, kas noturēja pārrunas ar katru grupas dalībnieku atsevišķi, tā sauktās „caurrunas” (vācu - durchreden). Brāļu draudzes tradīcija bija arī „mīlestības mielasti”, kur kopējā sadraudzībā vienojās latviešu un vācu ticīgie, tāpat kāju mazgāšanas rituāls kā savstarpējas izlīdzināšanās un pazemības zīme.

Ik pēc četrām nedēļām Valmieras Jēra kalnā svētīja draudzes svētkus. Latvieši sapulcējās sestdienās, vācieši - piektdienu pievakarēs. Tika lasīti ziņojumi par draudžu dzīvi, ar slavu un pateicību pieminēts viss, ko Dievs darījis dvēseļu labā. Sapulcēs tika lasītas liecības, kurās cilvēki aprakstīja savus garīgos pārdzīvojumus - pievēršanos Kristum, atgriešanās piedzīvojumu. Šīs liecības bija ļoti dziļas, vaļsirdīgas, ar patiesu grēku nožēlu. Tas viss piederēja pie draudzes garīgās celsmes.

Brāļu draudzēs tika daudz dziedāts. Dziesmas bija ar oriģinālām melodijām, viegli iegaumējamas, dažkārt naivas un sentimentālas, bet visumā sirsnīgas ticības piesātinātas „Tā Jēra mīlestības” dziesmas, kas tika dziedātas ar pacilātu sajūsmu. Atmodas pretinieki sūdzējās, ka nekur vairs nedzirdot priecīgas dziesmas, bet tikai Brāļu draudzes „gaudu ziņģes”. Dažas no šīm dziesmām ir nonākušas līdz mūsu dienām un iekļautas luterāņu Dziesmu grāmatā. Tādas, piemēram, ir grāfa Cincendorfa sarakstītās dziesmas - „Tavas asin’s, Tava taisnība”, „Lai man paliek, Kungs, no Tevis Tava Vārda dāvana”", „Jēzu, pavadi”, „Svētīgi ir sirdī šķīstie”, „Tad mēs īsti brāļi esam”, „Sāpju Vīrs, vai Tevi aizmirst spētu” un citas.

Atmoda skāra visus Vidzemes iedzīvotājus, ieskaitot vācu aristokrātiju. Neviena draudze, neviens ciemats nepalika malā. Sapulces apmeklēja tik daudz cilvēku, ka telpās visiem nebija vietas, un dievkalpojumus nācās noturēt zem klajas debess.

Kā jau garīgajās atmodās parasts, arī Brāļu draudzēs notika pārdabiskas garīgas izpausmes - cilvēki redzēja vīzijas un atklāsmes, nonāca pravietiskā aizrautībā, piedzīvoja citas „zīmes un brīnumus”. Atmodas ietekmē visā Vidzemē samazinājās žūpība, māņticība un noziedzība.

Kopumā Igaunijā un latviešu Vidzemē no 1738. līdz 1854. gadam tika uzcelti 276 saiešanas nami. Ziņojumā Ģenerālsinodei 1857. gadā tika minētas 83 272 „ticīgo dvēseles”. Kaut arī lielākais „atmodināto” zemnieku skaits bija Vidzemes latviešu daļā, arī Igaunijā tas bija ievērojams. Aprēķināts, ka visā Igaunijā Brāļu draudžu sapulces apmeklēja 9,6% iedzīvotāju, bet Sāremā salā pat 15,5%.

Līdzīgie raksti:

• Lielā atmoda Vidzemē - 2. daļa
• “Tallinas vējš” Latvijā