26
Aizlieguma gadi
Atmodai netrūka arī pretinieku. Daudziem vācu muižniekiem nebija pa prātam, ka zemnieki pulcējas kopā, tiem rodas savi vadoņi, ka sadarbojas dažādu novadu ļaudis. Brāļu draudzes darbību centās kavēt arī Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā baznīca. 1743. gada vasarā Vidzemes landtāga ierosināta luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju Brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Laikmets no 1744. līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu „klusais gājiens”. Tika slēgtas Jērakalna un citas saiešanu vietas, nepakļāvīgie nežēlīgi vajāti. Savāca un sadedzināja vairākus tūkstošus hernhūtiešu grāmatu. 1744. gada pavasarī grāfiene Cincendorfa personīgi ieradās Pēterburgā un bez panākumiem centās pārliecināt ķeizarieni atcelt rīkojumu. 1744. gada decembrī Rīgā ieradās arī grāfs Cincendorfs, taču tika ieslodzīts Citadelas cietumā un izraidīts no Vidzemes. Neveicās arī Brāļu draudžu labvēlim Baltazaram fon Kampenhauzenam, kas tolaik bija iecelts par Somijas ģenerālgubernatoru. Viņš rakstīja carienei: „[..] es neesmu brālis, bet gribu dzīvot un mirt kā hernhūtietis.” Viss velti.
1744. gadā slēdza Valmieras Skolotāju semināru, tomēr tā audzēkņi turpināja sludināt Evaņģēliju Vidzemē un Igaunijā. 1745. gadā no Krievijas tika izraidīti visi hernhūtiešu vācu brāļi, kam līdzi devās arī nedaudz latviešu, apmetoties uz dzīvi Eiropas un Ziemeļamerikas Brāļu draudzēs. 1754. gadā Rīgas draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers nopirka 4000 akru zemes Ziemeļamerikā un nodibināja Vahovijas Brāļu draudzi (tagad Vinstona - Salema Ziemeļkarolīnas štatā). Izveidojās nelegālo Brāļu draudžu kustība. 1746. gadā Brāļu draudžu Zeistas sinodē Holandē tiks nolemts, ka no latviešiem un igauņiem jārodas apustuliskiem ļaudīm un pašiem jāuzņemas savu draudžu vadība. 1749. gadā Vidzemē zināmas 55 - 57 hernhūtiešu darbības vietas.
1750. gadā pēc M. E. fon Hallartes nāves Jēra kalna ēkas nonāca citu īpašnieku rokās un 1753. gada 14. martā sākās ēku nojaukšana. Neskatoties uz vajāšanām, 1755. gadā tika sāktas regulāras bērnu saiešanas un mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem. No 1756. gada slepenas saiešanas notika Doles salā un citviet. 1762. gada septembrī notika pirmie laulāto kārtas svētki un bērnu svētki kopā ar dziedāšanas stundām. Šajā gadā latviešu Brāļu draudzes saiešanas atzīmēja savu 20 gadu pastāvēšanu. 1764. gada 11. februārī ķeizarienes Katrīnas II ukazs atļāva atjaunot hernhūtiešu darbību Volgas lejtecē, Sareptā, taču ne Vidzemē. No 1760. - 1770. gadam notika Brāļu draudžu vadītāju paaudžu maiņa - Dieva mierā aizgāja daudzi latviešu Brāļu draudzes celmlauži. Šī iemesla dēļ vājinājās kontakti ar Hernhūti.
Atdzimšana un otrais atmodas vilnis
1770. gadā pēc Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendanta, fanātiskā Brāļu draudžu vajātāja J. A. Cimmermaņa nāves, spiediens uz Brāļu draudzēm mazinājās un ķeizariene Katrīna II atļāva atjaunot draudžu darbību. 1779. gadā Brāļu draudzē Latvijā bija aptuveni 5000 brāļu un māsu, aptuveni 2000 bērnu, taču dievkalpojumu apmeklētāju skaits bija lielāks. 1782. gadā par Vidzemes Brāļu draudzes prezbitera palīgu sāka strādāt kurzemnieks Georgs Heinrihs Loskīls, kas bija beidzis Barbijas Brāļu draudžu mācītāju semināru Vācijā. No 1785. līdz 1789. gadam viņš pildīja vecākā prezbitera pienākumus Vidzemē, pēc tam nodibināja Brāļu draudzi Pēterburgā.
Pēc 1790. gada sākās jauns atmodas vilnis. Četrdesmit divas Vidzemes saiešanas bija sadalītas deviņos distriktos. 1811. gadā atmodas uguns uzliesmoja Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā. Vislielākais saiešanu skaits bija Alūksnes un Apekalna draudzē. Apekalnā bija 1450 hernhūtiešu - tikai par 50 mazāk nekā Jaunpiebalgā. Tā senajiem tradicionālajiem Brāļu draudžu kustību centriem - Valmierai un Raunai - pievienojās Alūksne, Ape, Smiltene un Vecpiebalga.
Pēc Vidzemes zemnieku brīvlaišanas 1817. gadā Brāļu draudžu kustība sasniedza savas darbības virsotni. Tajā bija vairāk nekā 30 draudzes, 100 saiešanas nami, dalībnieku skaits sasniedza 20 000 cilvēku. 1819. gadā vācbrāli J. Ēvaldu apstiprināja par pirmo Baltijas Brāļu draudzes vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē. 1827. gadā ķeizars Aleksandrs I izdeva tā saukto „žēlastības manifestu”, kas oficiāli atzina Vidzemes Brāļu draudzes par patstāvīgu konfesiju. Hernhūtieši Vidzemē un Igaunijā kļuva par vērā ņemamu spēku, ar lielu ietekmi sabiedrībā. Piemēram, Piebalgā, Alūksnē un Apekalnā līdz pat 90% iedzīvotāju iestājās Brāļu draudzē. Oficiāli bija reģistrētas 144 draudzes ar 31 000 locekļiem.
Atmodas kustības iznīcināšana
Augošā hernhūtiešu ietekme uz zemniekiem arvien vairāk satrauca ne vien vācu mācītājus un muižniekus, bet arī Krievijas laicīgo varu. 19. gadsimta 20. gados un vēlāk pieauga Brāļu draudžu vajāšana. 1834. gadā Brāļu draudzēm tika noteikti ierobežojumi - saiešanu namu ierīkošanai bija vajadzīga iekšlietu ministra atļauja, pašas saiešanas tika pakļautas luteriskās baznīcas kontrolei, daudzi nami slēgti. 1839. gadā Brāļu draudzēm aizliedza uzņemt jaunus locekļus, sprediķus pirms nolasīšanas vajadzēja apstiprināt luterāņu mācītājam, dziedāt drīkstēja tikai varas iestāžu atļautas dziesmas.
19. gadsimta 40. gadu pirmajā pusē Krievijas varas iestāžu atbalstīta sākās zemnieku pārvilināšana pareizticībā. Šajā situācijā luteriskā baznīca lūdza palīdzību Brāļu draudžu vadītājiem. Taču, tiklīdz jukas bija pāri, luterāņi aizmirsa hernhūtiešu sniegto palīdzību un atsāka uzbrukumus Brāļu draudzēm. Šī nežēlīgā spiediena rezultātā 1861. gadā lielākā daļa Brāļu draudžu bija spiestas pievienoties luteriskajai baznīcai, daļa neapmierināto pārgāja pareizticībā. Nespēdamas vairs veselīgi attīstīties un atjaunoties, Brāļu draudzes pamazām pārvērtās dažu simtu vecu ļaužu pulciņā. Atmodas kustība Vidzemē tika apslāpēta, tomēr Dieva darbu apslāpēt nav iespējams. Drīz vien Kurzemē, kur Brāļu draudzes izveidot neļāva, izveidojās cita evaņģēliska kustība, kuras saknes arī daļēji meklējamas Brāļu draudžu kustībā - baptisti.
1914. gadā par Vidzemes Brāļu draudžu diakonu (tētiņu) tika iecelts Jānis Malvess, kas pēc Latvijas Republikas nodibināšanas nodeva savas pilnvaras Latvijas Evaņģēliskās brāļu sadraudzības biedrībai. 1928. gadā Vidzemē bija ap 50 saiešanas namu, kuros darbojās draudzes ar 3000 locekļiem. Kopumā starpkaru periodā Latvijā bija aptuveni 90 saiešanu namu, no kuriem 60 darbojās regulāri. Tomēr Brāļu draudzes tā arī neatguva savu garīgo spēku un atmodas dedzību. Draudzes joprojām atradās luteriskās baznīcas kontrolē, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.
Pēc Otrā Pasaules kara PSRS okupācijas režīms saiešanu namus likvidēja un, nodibinoties kolhoziem un padomju saimniecībām, tajos izveidoja mājvietas kolhoznieku ģimenēm, kazarmas, cūku kūtis vai krogus (Cepļu saiešanā Vecpiebalgā). Saimniekus, uz kuru zemes šie nami atradās, izsūtīja. Brāļu draudžu kustība Latvijā tika atjaunota 1997. gadā, kad Straupē notika pirmā Brāļu draudzes diena. Draudzes dienas notikušas arī Krimuldā, Cēsīs, Burtniekos, Smiltenē, Mūrmuižā, Cēsīs, Dalbē, Dzērbenē, Raunā, Cimzā, Grostonā un citur. Ir atjaunoti vīru vakari, tiek lasīta Bībele, lūgts Dievs un dziedātas dziesmas, kam seko sadraudzības mielasts. Misijas darbā iesaistītas vairākas skolas un luterāņu draudzes. Brāļu draudžu sadraudzības sinode 2006. gadā uzņēma Latvijas brāļu draudzes kontinentālās Eiropas Brāļu draudžu savienībā.
Brāļu draudžu atmodas garīgā un nacionālā nozīme
Vairāki vēsturnieki Brāļu draudžu atmodu nodēvējuši par patieso reformāciju Vidzemes zemniekiem. Pateicoties Brāļu draudzei zemnieku formālās reliģiskās tradīcijas, kur mierīgi sadzīvoja kristīgās mācības elementi un pagāniskie rituāli, nomainīja patiesa sirds ticība. Atmodas ietekmē liela zemnieku daļa atteicās no līdz tam piekoptajiem pagāniskajiem kultiem un iznīcināja savas pagāniskās svētvietas. Nozīmīgs faktors bija hernhūtiešu sludinātā visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā neatkarīgi no sociālās piederības. Par galveno tika izvirzīta atziņa, ka Bībeles mācība jāpārdzīvo ar sirdi nevis prātu. 18. gadsimta 40. gados Vidzemes konsistorijas rīkotās baznīcu vizitācijas konstatēja, ka arvien vairāk zemnieku ne tikai labi zina Svētos Rakstus, bet spēj tos arī izskaidrot. Lūgšanas un pateicība pirms un pēc katras ēdienreizes kļuva par ļaužu dabisku ikdienas vajadzību.
Brāļu draudze būtiski pārmainīja situāciju zemnieku izglītības jomā. Skolas gaitas sāka daudzi tūkstoši latviešu zemnieku atvašu. Strauji samazinājās analfabētu skaits un lasītprasme kļuva par Vidzemes iedzīvotāju vairākumam raksturīgu parādību. Lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados bija: 1780. gadā - 75%, bet 1800. gadā jau vairāk nekā 90%. 18. un 19. gadsimtu mijā Vidzemes zemnieki izglītības ziņā bija līderi Eiropas zemnieku vidū. Hernhūtieši izmantoja progresīvas mācību metodes - kopīgo saietu laikā, mācībās un „bērnu stundās” liela uzmanība tika pievērsta notikumu, parādību un individuālo pārdzīvojumu atstāstījumam, skaidrojumam un pašvērtējumam. Tas veicināja analītiskās un kritiskās domāšanas attīstību. Pateicoties lasīt un rakstīt prasmei parādījās virkne rokrakstu literatūras paraugu. Pirmie sacerējumi latviešu valodā, kurus pierakstījuši paši latvieši, ir brāļu draudžu locekļu atklāsmes un dzīvesstāsti. No zemnieku vidus radās pirmie sabiedriski aktīvie garīgā darba veicēji, sāka veidoties rakstniecība.
Dziļu iespaidu atmodas kustība atstāja uz muzikālās kultūras attīstību. Kopā ar hernhūtiešiem Vidzemē ienāca vairāki mūzikas instrumenti, kādi līdz tam bija pazīstami tikai Rīgā, proti - mūsdienu vijole, dažādas stabules, taures un trompetes. Daudz laika tika veltīts dziedāšanai. Jau Valmiermuižas skolotāju seminārā viens no priekšmetiem bija mūzikas stundas, kurās audzēkņiem mācīja notis un „dziedāšanu meldiņā”. 1742./1743. gada Vidzemes baznīcu vizitācija nonāca pie atzinuma, ka zemnieku dziedātprasme strauji uzlabojas un viņi spēj sagatavot arī daudzbalsīgus dziedājumus. Hernhūtiešu garīgās dziesmas, pateicoties savai muzikalitātei un garīgi celsmīgajiem tekstiem, kļuva tik populāras zemnieku vidū, ka pamazām aizstāja tautasdziesmas. Viens no latviešu mūzikas pionieriem Jānis Cimze bija cieši saistīts ar Brāļu draudžu kustību, tāpat Juris Neikens, kurš Dikļos lika pamatus latviešu kordziedāšanas tradīcijai, kas vēlāk pārtapa Dziesmu svētku fenomenā, ko šodien apbrīno visa pasaule.
Nenovērtējams bija atmodas kustības ieguldījums tikumiska dzīvesveida nostiprināšanā. Īpaši plaši panākumi bija atturības kustībai. Piemēram, 1837.gadā Alūksnes draudzes „sātībniekos” bija iestājušies 7000 zemnieku. Muižnieki bija spiesti slēgt krogus, jo tos vairs neviens neapmeklēja. Izbeidzās pļēgurošana kristībās, kāzās un bērēs. Augusta Vilhelma Hupela grāmatā „Topogrāfiskās ziņas par Vidzemi” par Apekalna draudzi teikts: „Zemnieku kāzu parašas šeit ieguvušas mierīgu, klusu un garīgu raksturu ar to, ka gandrīz visi zemnieki ir hernhūtieši vai vismaz apmeklē viņu sanāksmes.” Autors uzsver, ka šajā draudzē valda „lielākā vienkāršība un tikumi”. Arī noziegumu skaits Vidzemē strauji samazinājās un tuvojās nullei. Liela nozīme bija tā sauktajām „ceturtdaļstundas sarunām”, pēc kurām dzimtcilvēki dažkārt gāja pie saviem saimniekiem un atdeva nozagtās lietas.
Brāļu draudžu tikumības mācība izpaudās arī praktiskā veidā. Līdz hernhūtiešu ienākšanai Vidzemes zemnieku sētas rijas bija vieta, kur kopā gulēja gan precēti pāri, gan neprecēti vīrieši un sievietes, gan bērni. Tas veicināja agrīnus seksuālus kontaktus un palielināja ārlaulībā dzimušo bērnu skaitu, kas toreiz bija ļoti smags netikums. Brāļu draudze aicināja saimniekus rijās iekārtot sānu kambarus, vispirms šajās atsevišķajās „istabās” izmitinot neprecētās meitas. Vēlāk parādījās arī sava istaba saimniekam.
Brāļu draudžu statūti noteica, ka ikvienam draudzes loceklim klusi jāstrādā un jāēd paša pelnīta maize. Šāda morāle uzlaboja attiecības starp muižniekiem un zemniekiem. Ne velti Valmieras mācītājs Frīdrihs Justus fon Brīnings savā pārskatā atzīst, ka kopš Vidzemē ieradušies hernhūtieši, mainījies ļaužu garīgums - tie kļuvuši sirsnīgāki, jūtīgāki un kritiski raugās uz savu iepriekšējo vienaldzību. Brāļu draudzes aicinājums ikvienam strādāt godīgi un daudz, jo tikai tā var cerēt uz Dieva žēlastību, sekmēja turīga zemnieku slāņa izveidošanos. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas tam bija liela nozīme, jo tikai strādīgi un turīgi zemnieki varēja sekmīgi attīstīt savas saimniecības, radot pamatu spēcīgai zemniecībai. Ģenerālsuperintendants Kārlis Gotlobs Zontāgs 1818. gadā bija spiests atzīt, ka Vidzemes novados, kur ir daudz hernhūtiešu zemnieku, viņi ir arī izglītotākie, strādīgākie un turīgākie.
Brāļu draudžu nopelns ir arī nacionālo un sociālo pretrunu mazināšanā starp vāciešiem un latviešiem. Pirmo reizi latvieši atskārta, ka ārzemnieki var nest ne tikai postu, bet arī kaut ko patiešām noderīgu. Vācu brāļi ātri vien iekaroja vietējo iedzīvotāju sirdis, jo sludināja Evaņģēliju viņiem saprotamā veidā, dziesmās un sprediķos lietojot zemnieku dzimto valodu, bija draudzīgi un sirsnīgi, ko igauņi un latvieši nekad pirms tam no vāciešiem nebija pieredzējuši. Lielākā daļa vācu brāļu bija amatnieki, kas plecu pie pleca strādāja kopā ar zemniekiem, bet kopīgs darbs vieno un veicina savstarpēju sapratni un kopības apziņu.
18. gadsimtā Latvijā lielākā daļa latviešu bija dzimtcilvēki, kam bija liegta iespēja brīvi pārvietoties bez muižnieka atļaujas, zemnieki pārvietojās gandrīz vienīgi sava pagasta robežās. Uz Brāļu draudžu sanāksmēm tūkstošiem vidzemnieku devās no vistālākajiem Vidzemes nostūriem un, pārstaigājot krustu šķērsu visu novadu, pamazām guva priekšstatu par Latviju kā visiem kopīgu zemi, veidojās izpratne par latviešiem kā vienotu tautu. Pirmo reizi tik liels latviešu skaits tika iesaistīts intensīvā komunikācijā, turklāt tā notika latviešu valodā. Sanāksmēs zemniekiem bija iespēja iepazīt cilvēkus no citām vietām ar līdzīgām problēmām, priekiem un bēdām. Pirmo reizi latvieši no sava vidus izvirzīja līderus, pirmo reizi pieteica sevi plašākai pasaulei kā spējīgus un izglītotus ļaudis. Paši vidzemnieki tolaik sacīja, ka hernhūtieši viņus atmodinājuši no dziļa, tumša miega. Tā patiesi bija pirmā latviešu atmoda.
Personīgi piedzīvotā ticība deva igauņiem un latviešiem jaunu cilvēciskās vērtības apziņu un briedumu. Audzināšana, izglītība un sociālo šķiru barjeru pārvarēšana atnesa līdz tam vēl nepieredzētu garīgu un sabiedrisku brīvību. Trulu vienaldzību un alkoholismu nomainīja disciplinēts un askētisks dzīvesveids, atnesot saimniecisku uzplaukumu un labklājību. Latviešu zemniekiem pirmo reizi pēc daudziem gadsimtiem bija iespēja aktīvi darboties, uzņemties vadību un atbildību. Brāļu draudzes bija pirmās latviešu organizācijas, kas izslīdēja no vācu aizbildniecības. Latvijas laukos parādījās jauns spēks - organizēta zemniecība, kuru vadīja izglītoti līderi no pašu zemnieku vidus. Brāļu draudžu „tētiņi” bija daudzkārt populārāki par luterāņu mācītājiem.
Garīgās atmodas kustība Vidzemē bija sākums latviešu nacionālajai atmodai. Tā radīja pamatus nacionālās inteliģences attīstībai. Sākumā tie bija zemnieku skolu skolotāji un atsevišķu saiešanu vadītāji, bet drīz vien starp viņiem parādījās arī mācītāju palīgi, literāti, mācību iestāžu vadītāji. Pirms tam latviešiem un igauņiem nebija savas nacionālās inteliģences, bez kuras nav iespējama neviena atmoda. No Vidzemes Brāļu draudzēm nākusi liela daļa latviešu kultūras darbinieku - Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, Juris (Georgs) Neikens, Ķikuļu Jēkabs, Jānis Ruģēns un citi. Atmodas kustība kļuva par pamatu tam, ko šodien saucam par latvisko identitāti. Brāļu draudzei varam pateikties gan par Dziesmu svētkiem un latviešu lielo ziedu mīlestību, gan kapu svētkiem un daudzām citām tautas dvēseles izpausmēm.
Brāļu draudzes un lielā Vidzemes atmoda bija pamats un garīgs piemērs daudzām vēlākajām evaņģēliskajām un atmodas kustībām. Daudzus gadsimtus latviešiem tika iegalvots, ka tie vienmēr bijuši nabadziņi un cietēji, kas 700 gadu dzīvojuši verdzībā un spēj vien nevarīgi pakļauties stiprākajam. Atmodas ietekmē latvieši spēja izrauties ne vien no nacionālās, bet arī garīgās verdzības. Latvieši patiešām ir atmodas nācija, kam ir īpašs liktenis. Pirmais ievērojamais latviešu vēsturnieks Jānis Krodzinieks teicis: ,,Brāļu draudze kā meteors parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadsimtīgā miega, ievadīdama viņas izdēdējušos kaulos jaunu dzīvību.” Par latviešu nacionālo un garīgo atmodu mums jāpateicas Brāļu draudzēm un to izraisītajai garīgajai atmodai Vidzemē.
Jāņa Rožkalna komentārs, kuru viņam pašam nebija iespējams ievietot tehnisku problēmu dēļ. Manuprāt, ļoti labs komentārs.
****
Paldies Ervīn par labo Brāļu draudžu vēstures rakstu! Jā, mūsu tautas pagātnē ir šis unikālais piemērs, kā kristīgās tautas darba rezultātā dzimst nācija un valsts. Liels grēks būtu šo pieredzi ignorēt, īpaši tagad, kad viss, Brāļu draudzes laikā smagā darbā sarūpētais un uzceltais, tiek izpostīts.
Visos līdzšinējos pētījumos par Brāļu draudžu laiku iztrūkst pats galvenais – kā tad viņu ikdienā notika tas process, kad DRAUDŽU AKTĪVISTI iziet ārpus savu dievnamu žogiem un kļūst par NACIONĀLO INTELIĢENCI, kura veido sabiedriskās un valsts dzīves struktūru?
Piemēram, čehs P.Štolle savā disertācijā raksta: „Vidzemes Brāļu draudžu kustības, kas 130 gadus bija pirmā un vienīgā latviešu nacionālā organizācija, darbības rezultāti latviešu tautai, tās kultūrai un identitātei bija pavisam būtiski:
Savukārt, vēsturnieks Straube papildina: „Vidzemes Brāļu draudze šodien tiek uzskatīta par „latviešu nacionālās atmodas pirmsākumu“.
Tas nozīmē, ka dievlūgšana Brāļu draudžu darbībā bija tikai viena daļa, pie tam, iespējams, ne lielākā. Viņi saprata, ka draudzes aktivitātes nav pašmērķis, bet tikai sagatavošanās posms īstajam darbam un uzdevumam – kalpot savai tautai, vedot to pa patiesības ceļu uz godprātīgu dzīvi un valsts labklājību. Tādēļ Saiešanas nami vienlaikus bija pagastu „sabiedriskie centri”.
Kā zināms, radīt izglītības programmas, veidot lauku inteliģenci un zemnieku aristokrātiju, formulēt identitāti un strādāt „vietējā pārvaldē” - tas ir milzīga apjoma ikdienas darbs, ko visu darīja tā laika kristieši, bet no kā bēg visas šodienas kristīgās draudzes. Vai viņi pazina citu Dievu? Jeb viņiem bija cita teoloģija, cits Rakstu skaidrojums? Kā to saprast? Šodien mēs redzam, ka visā Rietumu pasaulē kristīgā Baznīca zaudē gadsimtu pozīcijas, kuras ieņem liberāļi un islāms. Kādēļ?
Vienkārša loģika mums saka priekšā, ka jebkuru valsti uz labklājību var vest TIKAI cilvēki ar augstu morāli un garīgo pamatvērtību izpratni. Ja kādā brīdī šī tautas daļa šo savu misiju atsakās pildīt, tad katru tādu valsti sagaida nenovēršama bojāeja. Kādēļ tā? Jo tad valsti vada cilvēki bez morāles principiem, bez garīgo vērtību izpratnes un tur cits rezultāts nemaz nav iedomājams. Trešā varianta nav.
Manuprāt, tieši šajā, Brāļu draudžu tēmā, ir lielā atbilde – Brāļu draudžu garīgās dzīves sabiedriskais modelis ir vienīgais tautas izdzīvošanas un izaugsmes variants. Es iedomājos, kā viņi tai laikā sanāca kopā - jā, vispirms pielūdza Dievu, pārrunāja Bībeles patiesības, sadziedājās, bet tad caurus vakarus lika prātus kopā, lai rakstītu pārvaldes dokumentus, veidotu skolu programmas, organizētu kultūru un vadītu pagastus. Iedomājaties tikai – to visu radīja kristīgi ļaudis un kādi dokumenti tad tapa! Tieši tādēļ Vidzeme atdzima kā pavasara sniegpulkstenis no aukstā sniega važām.
Un pretstatā, redzot šodienas latviešu politiķu drausmīgās bezsatura runas, bezjēdzīgās izglītības programmas, amorālās mācību grāmatas skolām un totālo bezatbildību – ko gan citu, kā vien postu, varam sagaidīt?
Tādēļ būtu ļoti nozīmīgi, ka tie, kuriem pieejami vēstures materiāli, mums dotu pēc iespējas detalizētāku ieskatu, kā Brāļu draudžu darbinieki veidoja vietējo un valsts sabiedrisko dzīvi. Stipri cerot, ka mēs tur varam atrast būtiskus padomus šodienai.
Jānis Rožkalns
Paldies Ervīnam par rakstu un paldies Jānim par komentāru.
Labdien Ervīn.
Es skatos, ka jūs esat zinošs cilvēks par mūsu pirmspadomju vēsturi.
Par sevi - esmu jau vairākus gadus pensionārs un arī kristietis. No saviem bērnības laikiem atceros šādu spilgtu priekš sevis momentu - maziņš būdams pajautāju savai omei (vecaimātei) - kādēļ uz baznīcām ir gaiļi? Ome man atbildēja - ka senāk esot pielūguši vācu baronu, kurš esot sēdējis kā gailis laktā.
Tādas dīvainas atmiņas.
Vai tiešām tā tas bija vācu baronu laikā?
Ar cieņu, Kristaps
Kristap,
protams, ka vecmāmiņas stāstītais ir tikai tautas teika. Ar vācu baroniem gailim baznīcu torņu galos ir maz sakara. Gaili kā simbolu baznīcu torņos sāka likt reformācijas laikā un tas bia garīgas atmodas simbols. Gailis kā jaunas dienas, jaunas garīgas dzīves vēstnesis, celšanās pretī jaunai piepildītākai dzīvei.
Ir vēl arī versija, ka 1415.gadā, kad čehu reformators Jans Huss sodīts uz nāvi sadedzinot, viņš teicis, ka esot tikai zoss, bet pēc viņa nākšot gailis, kas reformāciju novedīs līdz galam. Līdz ar to Mārtiņš Luters, kas nāca simt gadu vēlāk, tiekot identificēts ar Husa paredzēto gaili. Tad vēl ir versija, ka gaili torņa galā saista ar apustuļa Pētera gaili, kad viņš trīs reizes noliedza savu Kungu, pirms gailis dzied. Līdz ar to gailis atgādina šo Pētera krišanu un simbolizē garīgo modrību. Taču šīs versijas šķiet mazāk ticamas nekā par gaili kā atmodas vēstnesi.
Labdien, Ervīn.
Jums ir ļoti interesants skaidrojums par gaili torņa galā. Savā galvā biju izdomājis, ka gailis baznīcas torņa galā ir Hana simbols (no vācu valodas hahn - gailis). Te palasīju Agra Dzeņa u.c. “jaunvēsturnieku” darbus un atklāju, ka Livonijā, tāpat kā daudz kur citur, pārvaldi veica Hans. Diemžēl ļoti neskaidri ir tas, vai vācu barons ir tas pats Hans, vai arī Hanu nomainīja vācu barons?
Ar cieņu Kristaps.
Kristap,
godīgi sakot, par tāda Hana valdīšanu Livonijā dzirdu pirmoreiz. Domāju, ka tā patiesi ir kāda no “jaunvēsturnieku” pseidoteorijām. Livonijā bija divi galvenie zemes kungi - dažādas bīskapijas un bruņinieku Livonijas ordenis. Līdz ar to valdnieki bija bīskapi un ordeņa mestrs. Zemes kungi savas zemes izlēņoja vasaļiem, bet zemnieki palika brīvi ļaudis, pildīdami vien nelielas klaušas un dodami nodevas graudā vai naudā, tāpat dienēdami pilskungu karaspēkā.
Bruņniecības loma 15. - 16. gadsimtā Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki arvien vairāk pievērsās saimniecībai - veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem, kas bija ieinteresēti zemniekus piesaistīt pie zemes, liedzot tiem brīvas pārvietošanās tiesības. Tad arī sākās baronu valdīšana un dzimtbūšanas laiki.
Domāju, ka gaiļiem baznīcu torņos nav nekāda sakara ne ar haniem, ne ar baroniem. Bet es nojaušu, no kurienes cēlusies šāda versija saistībā ar vācu vārdu hahn. Dažādi “jaunvēsturnieki” ir iecienījuši meklēt vēsturiskas saiknes, balstoties uz vārdu fonētisko līdzību. Īpaši populāri tas ir Krievijā, kur pēc šādas absurdas teorijas slāvi kādreiz apdzīvojuši visu Eiropu un dibinājuši tādas pilsētas kā Londona un Venēcija. Rīgu arī, starp citu. Arī Latvijā ir dažs labs šīs teorijas piekritējs, grāmatas pat izdod. Tomēr iesaku labāk pievērsties nopietnām un zinātniski pamatotām vēstures versijām, nevis klausīties pseidovēsturnieku murgos.
Labdien.
Jums, protams, taisnība, man arī tā likās, ka „jaunvēsturniekiem” tās zināšanas ir ļoti… maz ticamas. Taču Hāni Livonijā (tas pats vien hans ir) nav mīts. Vikpēdijā un citos interneta resursos varat papētīt, ko par viņiem raksta. Tā piemēram ir zināms, ka Rīgā Latiņi ap 1850.g. nosvilināja Hānu muižu pie Gaiļezera.
Ar cieņu Kristaps.
Kristap,
ja runa ir fon Hānu dzimtu, tad tādi Livonijā patiešām dzīvoja kopš 14.gadsimta - piederēja Kurzemes muižniecībai. Viens Hānu atzars bija arī Krievijā. Icelsme neskaidra - vai nu ieceļojuši no Vāczemes, vai arī pārvācoti vendu dižciltīgie. Tomēr tā bija tikai viena no daudzajām muižnieku dzimtām un valdīja tikai savu muižu, ne jau visu Livoniju. Un ar gaili baznīcu torņos viņiem arī nav nekāda sakara.
Paldies par interesanto rakstu. Daudz jauna uzzināju. Kā ir atspulgots pirmo saimniecību rašanās pagastos, t.sk. kad muižkungi dāvināja vai kā savādāk zemi varēja iegūt apsaimniekošanā dzimtļaudis?
Ingrīda,
dzimtļaudīm zeme parasti nepiederēja. Viņi apstrādāja sev iedalīto muižkunga zemi, pildīja klaušas arī muižas labā. Zināmu daļu ražas vajadzēja atdot muižai, pārējais palika pašiem un sēklai. Pēc dzimbūšanas atcelšanas visa zeme palika muižnieku īpašumā. Zemniekiem bija divas iespējas - vai nu zemi no muižas nomāt vai izpirkt. Lielākoties zemi izpirka, vien sākumā nomājot, kamēr naudiņu sakrāja.