17
Latvijas kristīgajai sabiedrībai Arturs Danenbaums pazīstams kā Kristīgā radio raidījuma „Tavi brīnumi ir lieli” veidotājs. Taču arī pats Arturs ir piedzīvojis Dieva brīnumu, par kuru viņš pastāstīja žurnāla „Tikšanās”, bet tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.
****
- Artur, kad sākās tavs raidījums „Tavi brīnumi ir lieli”?
- 1994. gada vasarā mazā baptistu draudzē mēs bijām neliela meklējošu jauniešu grupa, kas gribēja piedzīvot vairāk no Tā Kunga. Paralēli šīm aktivitātēm piedzima arī raidījums. Jau no paša sākuma akcentu vēlējāmies likt tieši uz pārdabisko Dieva dimensiju - to, ka Dievs dara brīnumus! Bija ļoti daudz liecību par to, ko Dievs mūsdienās dara citos kontinentos - Amerikā, Āfrikā, Dienvidamerikā. Bet reiz es domāju: būtu ļoti interesanti uzzināt, ko Dievs dara pie mums Latvijā. Es aicināju savus radioklausītājus rakstīt vēstules par to, ko Dievs ir darījis viņu dzīvē, un saņēmu ļoti daudz brīnišķīgu liecību. Tās pārsvarā nebija par dziedināšanas brīnumiem, bet daudz personīgāk, intīmāk - kā Dievs strādājis pie dvēseles, stiprinājis un vadījis cauri grūtībām.
- Lūdzu, pastāsti par savu atgriešanos?
- Tas bija pirmais brīnums, ko es piedzīvoju. Es daudzreiz esmu domājis par to, kā cilvēks nāk pie Dieva? Protams, izredzētība, tomēr arī cilvēka atsaukšanās Dieva aicinājumam. 1991. gada vasarā es biju ļoti tālu no Dieva. Biju pilnīgs ateists, atceros, ka arodskolā sabiedrības mācības eksāmenā teicu: manuprāt, Dievu ir izdomājuši cilvēki, lai viņiem būtu vieglāk dzīvot un lai vecām tantiņām būtu vieglāk aizvērt savas acis un nomirt. Bet man bija ļoti daudz neatbildētu jautājumu - arī no ezotērikas un parapsiholoģijas jomas. Tajā laikā lasīju žurnālu „Permskij Treugoļņik”, jo pārsvarā interesējos par anomālām parādībām un citplanētiešiem, kas apmeklē mūsu planētu, lai uzlabotu civilizāciju. Tur bija arī dažas Austrumu mācības un prakses, laikam arī Rēriha ceļojums uz Indiju utt.
Man draudēja lielas nepatikšanas, jo biju sācis vienu biznesu, bet cilvēki, ar kuriem sadarbojos, bija negodīgi - viņi no valsts bija aizņēmušies lielu kredītu un netaisījās to atdot, bet apvainoja mani, ka esmu paņēmis naudu, lai gan es tajā firmā strādāju tikai dažus mēnešus. Man nebija ne liecinieku, ne alibi, ne pierādījumu. Varēju vienīgi izmeklētājam pateikt: es vainīgs neesmu! Tas bija pirmais rudens, kad es īsti sapratu, ka cilvēcīgi man nav uz ko paļauties. Domāju: cik labi, ja būtu Dievs! Cik būtu labi, ja būtu kaut kas augstāks, kaut kas pārāks, lielāks par šo pasauli, visām negācijām un ļaunajiem cilvēkiem. Pie kura kājām varētu nokrist un teikt: Kungs, Tu redzi manas sāpes, ciešanas un izmisumu! Kungs, esi mans Glābējs! Manu sirdi māca bailes. Katru dienu uz darbu bija jābrauc garām Centrālcietumam. Kādā brīdī es teicu: Kungs, ja Tu esi, atklājies man! Lai mani nevainīgu neieliek aiz restēm. Pagāja divas nedēļas, un aizdomas no manis tika noņemtas.
Pirms tam es smējos par Dievu, man tante bija ticīga, viņa gāja vecticībnieku draudzē, bet paralēli apmeklēja arī Golgātas baptistu draudzi. Atceros, ka viņa teica: Artur, ir Dievs! Viņš tev var palīdzēt grūtībās! Bet es smējos un nedaudz nicināju viņas ticību, bet tad kādā brīdī sapratu, ka nespēju to vairs nicināt. Kaut kas manī bija noticis, es teicu: Dievs, ja Tu esi, es nevaru Tavu vārdu zaimot! Tad rudenī uz ielas satiku kādu draugu, kas bija atnācis no armijas un kuru iepriekš nebiju pazinis no labākās puses. Viņš mani uzaicināja uz dievnamu. Toreiz Mateja baptistu draudzē sestdienas vakaros bija jauniešu dievkalpojumi. Viņš neteica: Jēzus tevi mīl, tev ir jāpieņem Jēzus par savu Kungu! Viņš vienkārši mani aicināja uz dievkalpojumu. Pirms tam es biju televīzijā skatījies garīgas pārraides. Es zināju, ka dievkalpojumi notiek ne tikai pie ērģelēm un sveču gaismā, bet ir arī mūsdienīga slavēšana un kalpošana. Man tas nebija nekas neparasts. Bet jāteic arī tā: brīnišķīgi, jauki, pasākums ir beidzies, paldies - es eju mājās un turpināšu dzīvot tālāk.
Tovakar mani uzaicināja vēl turpat pagrabstāvā kafejnīcā iedzert tēju. Tur divi cilvēki liecināja, ko Dievs izdarījis viņu dzīvē. Tajā brīdi es sapratu, ka viņi nemelo, tas nav kaut kāds pasākums ar aģitācijas pieskaņu, lai mani ietekmētu vai dabūtu savās rindās. Es vienkārši sajutu, ka viss, ko viņi stāstīja, ir patiesi. Tajā brīdī Dievs aizskāra manu sirdi, es vienkārši jutu, ka man patīk šī vide un Dieva pielūgšanas atmosfēra. Man patīk dzirdēt Dieva Vārdu - pēkšņi tas sāka interesēt. Pirms tam mani interesēja anomālas parādības, kas notiek kaut kur Krievijā, bet tagad pēkšņi tas, ko saka Dievs. Es vēl ilgi sevi neuzdrošinājos saukt par kristieti, bet sirds dziļumos laikam tāds biju. Tad 1992. gada februārī bija pasākums „Bībele par nākotni”, kur aicināja iznākt priekšā un apliecināt, ka Jēzus ir tavs Kungs. Es izgāju un to apliecināju.
- Ticība Jēzum rodas acumirklī, bet vai mīlēt mēs nesākam tad, kad Viņu iepazīstam?
- Es domāju, mīlestība rodas tad, kad cilvēks reāli piedzīvo, ko Jēzus ir izdarījis viņam. Viens ir lasīt Bībelē, ka pirms 2000 gadiem Palestīnā tālu Austrumos vienu vīru piesita krustā par visiem pasaules grēkiem, bet pavisam kas cits, kad šis Golgātas upuris kļūst reāls katra cilvēka dzīvē. Man nebija nekādā pamata mīlēt citus cilvēkus. Vecāki mani bērnībā pameta - mani izaudzināja vecāmamma, es dzīvē biju piedzīvojis daudz slikta, cilvēkus pazinu no sliktās puses. Mīlēt nozīmē cilvēkam dot, ziedoties un upurēties viņa labā. Šodien es mīlu cilvēkus, savu ģimeni un bērnus tādēļ, ka Jēzus mani pirmais ir mīlējis. Man tā nav teorija.
Es zinu, tu gribi, lai es vairāk pastāstu par slimībām, ciešanām un pārbaudījumiem, ko esmu piedzīvojis. Caur to jau arī atklājas Jēzus mīlestība. Pirms dažiem gadiem man likās, ka manas attiecības ar Dievu ir formālas - jā, es katru svētdienu gāju uz dievkalpojumiem, dažreiz pat diviem. Un tad dažreiz sirdī ienāk kaut kas tāds: nu, es eju uz dievnamu! Es taču esmu kristietis! Bet sirds dziļumos es vēlējos Jēzu mīlēt tā, kā Viņš mani ir mīlējis. Un 1995. gadā manā dzīvē sākās ļoti daudz pārbaudījumu - ārsti man uzstādīja tādas diagnozes kā tuberkuloze, astma, psoriāze, limfmezglu audzējs, tā varētu vēl nosaukt.
Un tad ir šis jautājums: kāpēc, Dievs, man jāiet cauri tik smagiem pārbaudījumiem? Es negribu uz šo jautājumu dot paviršu atbildi. Man gan ticīgi, gan neticīgi cilvēki ir jautājuši: ja Dievs ir un tu Viņam tici un tā esi nodevies, kalpo radio, kāpēc tev ir tādas ciešanas un pārbaudījumi? Es varu tikai kaut ko minēt, pievilkt aiz matiem, bet īsto patiesību laikam uzzināšu tikai Mūžībā. Bija kāds akls vīrs no dzimšanas, par kuru cilvēki teica: vai nu viņš ir grēkojis vai viņa vecāki. Jēzus teica: ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva godībai vajag parādīties pie viņa.
Paaudžu lāsts? Godīgi sakot, es savus vecvecākus nepazīstu. Tikai zinu, ka tēvatēvs bija ebreju galdnieks Ventspili, kurš I941. gadā gāja bojā holokaustā. Tēvamāte bija vāciete, pēc vectēva nāves viņa sadraudzējās ar kādu vācu virsnieku un, kad vācu armija atkāpās no Latvijas, viņa kopā ar viņu aizbrauca uz Vāciju. Tā kā mans tēvs mazliet izskatījās pēc ebreja, viņa baidījās ņemt viņu līdz. Par mātes vecvecākiem neko nezinu, manai mātei bērnunamā bijā krievu vārds un uzvārds. Nav zināms, kā viņas vecāki gājuši bojā. Varbūt kara laikā ar savu dvīņubrāli pamesti.
- Tu sāki stāstīt par hroniskām slimībām.
- Vārds „hronisks” nozīmē, ka šī slimība nav ārstējama. Visos manos pārbaudījumos Dievs ir atklājies kā reāls Ārsts un Dziedinātājs. Bet dziedināšana neatnāk uzreiz, tikko kaut kur iesāpas. Mums Bībeles skolā mācīja, ka Jēzus ir mūsu Ārsts, Viņa brūcēs mēs esam dziedināti. Ja mēs uzliekam rokas uz slimās vietas un lūdzam: Dievs, dziedini! - visas sāpes aiziet. Jā, ir bijis pāris tādu brīnišķīgu gadījumu, kad tas tā acumirklī notiek. Bet jāteic, ka manā dzīve nekad nedarbojas mehāniskas lūgšanas. Mehāniskas tādā nozīmē, kad kāds tevi pamāca - redz, paņem no Dieva Vārda kādu apsolījumu, tagad mēs uz šī panta pamata stāvēsim vai nu par dziedināšanu, finansēm utt.
Tādas lūgšanas, ja tās nenāk no sirds, nedarbojas. Ir tā, ka cilvēks slimību vispirms mazliet izslimo dvēselē, jo, kamēr tā tevi daudz netraucē, kamēr šī kurpe nespiež un ir daudz aktuālākas lietas, par kuram no sirds lūgt, dziedināšana neatnāk. Bija kāds laiks, kad manu miesu pārklāja izsitumi. Kamēr tie bija tikai galvā, neviens tos neredzēja. Es aizgāju pie ārsta, viņš izraksta kādu ziedīti, es pasmērēju un nedaudz pāriet. Tikmēr, godīgi sakot, es par to daudz no sirds nelūdzu. Bet, kad šī slimība pārņem visu ķermeni, tad jau lūgšanai ir cits spēks. Ar to es negribu teikt, ka nevajadzētu iet pie ārstiem vai lietot zāles. Es esmu piedzīvojis, ka Dievs pagodinās caur ārstiem, bet jāatceras, ka aiz visa un pāri visam stāv Dievs. Arī mēs, kristieši, ja kaut kas sāp, iedzeram kādu tabletīti un, kad paliek labāk: brīnišķīgi. Mums liekas - aiziešu pie viena ārsta, viņš īsti neko nevar pateikt, aiziešu pie cita. Arī nākamais neko nevar pateikt. Bet tur sēž kāds profesors - varbūt viņš atradīs īsto risinājumu. Es gribu teikt: kamēr es savos sirds dziļumos uz dakteri esmu paļāvies vairāk nekā uz Dievu, Dievs nevar strādāt - dziedināšana nevar atnākt. Bet, kad visas medicīniskās iespējas ir izsmeltas, visi profesori tevi ir izmeklējuši un visas zāles tu esi saņēmis, un vēl nav labi, pienāk izmisuma brīdis dvēselē: bet, Dievs, Tu taču esi! Man vairs nav neviena cita kā vienīgi Tu! Un tad noliek brīnums.
Man atklāja limfmezglu audzēju. Viss sākās ar vājumu, nespēku, temperatūru. Tā kā es kādreiz biju slimojis ar tuberkulozi, domāju: varbūt ir kāds recidīvs. Mani aizsūtīja pārbaudīties uz tuberkulozes slimnīcu, viņi nevarēja neko atklāt, uzstādīja nedaudz citu diagnozi. Es dzēru zāles, bet rudenī kļuva vēl sliktāk, līdz es nokļuvu pie hematologiem Linezerā. Viņi uzstādīja īsto diagnozi un teica, ka ārstēšana būs ļoti ilga, bet izveseļošanos negarantējot.
- Vai atceries, kā tu juties, kad tev paziņoja tādu nākotnes perspektīvu?
- Jebkurš cilvēks, ja viņam pasaka diagnozi - vēzis - negavilēs un nelēkās aiz prieka. Viņš būs izmisis. Arī man naktīs nenāca miegs, es pamodos un domāju: kas ar mani būs? Pirmais, ko es darīju, bija lūgšana. Lūgšana no sirds: Dievs, es gribu būt kopā ar Tevi! Vienu gan es sapratu: ja man ir jāaiziet, man nav bail nomirt.
- Tu biji gatavs aiziet?
- Ja tas būtu Dieva prāts, tad jā. Manas attiecības ar Dievu bija kļuvušas daudz tuvākas, daudz intīmākas, kaut arī kādu gadu es neapmeklēju draudzi - man nebija spēka aiziet. Es saņēmu astoņus ķīmijterapijas kursus. Man nogāja mati, nebija vairs spēka uzkāpt pa kāpnēm. Bet es vienmēr liku rokas uz šīm zāļu pudelītēm, ko man laida vēnā, un teicu: Kungs, svētī Tu šo ķīmiju, jo tā var iedarboties un audzēja šūnas var tikt iznīcinātas! Ir taču zināms, ka ne visiem tā iedarbojas, ir kādi procenti, ko neizārstē. Es visiem cilvēkiem, kuriem ārsts izrakstījis zāles, iesaku uzlikt rokas uz tām tabletītēm un lūgt: Kungs, lai Tavas asinis un Tavs dziedinošais spēks tur ir klāt! Es esmu piedzīvojis, ka tas darbojas.
Sapratu, ka es vienkārši fiziski vairs nespēju izturēt. Daudz pacientu aiziet Mūžībā ne tikai no paša audzēja, bet mirst no zālēm, jo nespēj ķīmiju panest. Pēc sešiem ķīmijterapijas kursiem man uztaisīja rentgenu un teica: limfmezgli joprojām ir palielināti. Tad man nozīmēja tādu ķīmiju, par ko profesori teica, ka tāda nav dota vēl nevienam. Es domāju, ka to neizturēšu. Man pilnīgi bija pazudusi imunitāte, ķērās klāt visādi vīrusi, spēka nebija. Es lūdzu: Kungs, es tik tikko varu uzkāpt pa kāpnēm. Kas būs? Ja Tu gribi mani ņemt mājās, Tu vari to izdarīt tādā vai citādā veidā - Tu esi Kungs pār dzīvību un nāvi, manas mūža dienas ir Tavās rokās. Tieši pirms valsts svētkiem mēs ar sievu aizbraucām uz slimnīcu, bet viņiem bija beidzies gada budžets. Bija ķīmijas medikamenti, kas nonāvē vēža šūnas, bet nebija zāles, kas pēc tam normalizē asins sastāvu cilvēka organismā. Tie ir ļoti dārgi medikamenti. Viņi teica: ja jūs varat atļauties par 60 latiem nopirki vienu šprici, mēs varam sākt, bet tādas vajag vismaz divpadsmit. Ja jūs to nevarat atļauties, tad šis kurss varētu būt arī pēdējais jūsu dzīvē. Un mani palaida mājās.
Es sacīju: vajadzētu pārbaudīties, varbūt ķīmija nemaz vairs nav vajadzīga. Sanktpēterburgā ir aparatūra, ar kuru ļoti precīzi var noteikt, vai cilvēka organismā vēzis vēl ir vai nav. Ārsti ieteica doties turp, bet šī izmeklēšana maksā 350 latus. Man nebija tādas naudas, un es lūdzu Dievam: Kungs, es negribu kaut kā savākt pēdējos santīmus - cilvēks jau veselības dēļ ir gatavs uz visādiem varoņdarbiem. Kungs, ja Tu gribi, lai es braucu, lai šī nauda atnāk no Tevis! Es turpināju: Kungs, es negribu staigāt ar izstieptu roku un kaut kādā veidā diedelēt, man nepatīk, ka kristietis tā dara un pēc tam teic, ka Dievs viņu svētījis. Kungs, es vienkārši darīšu zināmu, ka man šāda vajadzība ir. Es to darīju zināmu Kristīgajam radio un savā darbavietā. Un palīdzība atnāca.
Tas bija ļoti interesanti: kad es naktī ar autobusu braucu uz Sanktpēterburgu, jutos, it kā brauktu ekskursijā. Domāju: Artur, vai tu neesi mazliet vieglprātīgs? Tu būtībā brauc klausīties spriedumu - vai nu tevi notiesās uz nāvi, vai attaisnos. Es nevarēju izskaidrot to mieru, kas manī bija. Mani pārbaudīja - un viss bija kārtībā! Krievu speciālisti, radiologi, pateica slēdzienu: šis audzējs, šīs limfogranulas jūsu organismā vairs nav. Es to stāstu tāpēc, ka miers un liecība par dziedināšanu atnāk no Dieva - tā ir Dieva dāvana. Ticība ir Dieva dāvana. Viens ir, kad mēs paši izvēlamies ticēt un atsaucamies Dievam, bet ir arī šī pārdabiskā dimensija, kas tomēr, es uzskatu, nav atkarīga no mums. Jā, mēs varam uztaisīties ticībā - daudz lasīt Dieva Vārdu, lūgt valodās un apmeklēt dievkalpojumus. Bet es esmu piedzīvojis, ka tāda uztaisīta ticība nespēj pavilkt. Pēc Bībeles skolas - nu, superkristietis! Bet saslimst ar bronhītu, slimnīcā it kā nedaudz apārstē, bet, kad pēc tam atkal ir elpas trūkums, uzreiz klāt depresija un liekas: kur tad palikusi tā lielā ticība? Pirms mēneša pēc Bībeles skolas beigšanas gavilēji, bet te pēkšņi izgāzies un bankrotējis.
- Daudzi jautā, vai slimības ir no Dieva?
- Es neticu, ka slimības kristietim piespēlē Dievs, jo, godīgi sakot, neviena slimība nepadara cilvēku priecīgāku un cēlāku. Tāpat kā nabadzība nepadara cilvēku devīgāku vai labestīgāku. Ja man sāp, es esmu īgns. To redz gan ģimene, gan apkārtējie - tādās reizēs pie manis mazliet var piedauzīties. Slimības nepiespēlē Dievs, bet Viņš pieļauj, ka mēs kā kristieši ejam cauri šiem pārbaudījumiem, un jāteic, ka tās ir vajāšanas. Dieva Vārda dēļ. Tas jau nav tikai izsmiekls no mūsu neticīgajiem kolēģiem vai piederīgajiem, tās nav tikai nievas, kas izskan avīzēs pret kristiešiem. Mums jāsaprot, ka aiz šīs pasaules cilvēkiem stāv šīs pasaules kungs - velns, kas ienīst kristiešus - Dieva bērnus. Viņš piespēlē slimības diagnozes un spriedumus, lai izsistu mūs no līdzsvara un izšaubītu arī tos cilvēkus, kas mums līdzās. Es ticu, ka vajāšanām un ciešanām ir garīgs iemesls. Tās vai būt slimības, kāds var zaudēt darbu, kādam var izjukt ģimene. Tā nav tikai rādīšana ar pirkstu: tu tur kristietis!
- Tu teici, ka bija cilvēki, kas sacīja: tev nav jāguļ slimnīcā!
- Jā, bija cilvēki, kas teica: vienkārši pamet visu, ej ārā un Jēzus tevi dziedinās! Bet es saprotu, ka tādam lēmumam jābūt katra paša sirdī. Neviens tik labi nezina ne par savu slimību, ne par savām attiecībām ar Dievu, kā vienīgi cilvēks pats. Ja cilvēkam atnāk radikāla ticība, ka viņam nav jālieto zāles, nav jāiet pie ārsta - slava Dievam! Bet es varu stāstīt tikai to, kas noticis manā dzīvē.
Kad pārslimoju tuberkulozi, dziedināšanu saņēmu it kā dabīgā veidā - man sešus mēnešus bija jāpavada slimnīcā un jāizdzer saujām tablešu. Tad viss bija atkal kārtībā un mēs aizbraucām uz Tēze nometni Francijā. Tas bija maijs - ļoti skaists laiks, apmēram 27 grādi. Ja kāds zina, tuberkulozes slimnieki nedrīkst sauļoties. Bet es domāju: ar mani viss kārtībā! - pastaigāšu bez krekla. Un pēkšņi sāku klepot asinis. Tādi paši simptomi kā pirms gada. Un tad pirmā cilvēcīgā reakcija ir - fiksi uz Rīgu pie ārsta! Bet otra ļoti klusa balss sacīja: pielūdz Dievu! Es ļoti izmisis nācu Dieva priekšā: Kungs, es vairāk negribu atgriezties atpakaļ tuberkulozes slimnīca Sauriešos! Kad atkal gāju uz pārbaudi - pirmajā gadā pēc terapijas noņemšanas jāiet ik pēc trim mēnešiem - man uztaisīja rentgenu un viss bija kārtībā. Jau ejot pēc atbildes, manī bija pārdabisks miers. Toreiz daktere, arī ticīgs cilvēks, sacīja: tiešām, Dievs tevi ir dziedinājis! Divus gadus pēc tam es regulāri gāju pārbaudīties un pat nevar vairs pateikt, ka tur vispār bijusi tuberkuloze. Tas ir brīnums, ka Dievs šos objektīvos simptomus pēc kāda brīža paņem prom.
- Jāteic, tu visos pārbaudījumos esi piedzīvojis šo glābjošo Dieva roku.
- Kad tu izej cauri pārbaudījumiem, tevī kaut kas garīgi nobriest, caur šiem pārbaudījumiem atnāk jauns attiecību līmenis ar Dievu. Un tad atnāk arī dziedināšana pie miesas. Tas, ko es esmu pārdzīvojis ar Dieva žēlastību lielās lietās - tā nebija gripa vai iesnas, tā bija smaga diagnoze, tie bija mēneši, kuros likās: nekas nemainās. Kad cilvēks apzinās sava stāvokļa nopietnību, mainās arī viņa lūgšana. Tā vairs nav formāla, kad lūdz tāpēc, ka ir jālūdz, tāpēc, ka Bībele māca, ka Jēzus ir dziedinātājs. Tad lūgšana paliek daudz konkrētāka, personīgāka. Jo tā ir tava slimība, tavas sāpes, un tur jau sirds nāk klāt. Bet arī tad uzreiz neatnāk atbilde, ļoti bieži tas notiek negaidīti - pavērsiens, par kuru mēs vispār neesam iedomājušies.
