Laikmeta zīmes

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem.

Bet tas tad vispirms ir jautājums par latviešu tautas identitāti un mūsu saknēm. Neviena tauta nevar runāt par savām garīgajām vērtībām, ja tā neprot noformulēt savu identitāti un aizmirst, no kurienes tā nāk. Savukārt tauta, kas augstu tur savas garīgās pamatvērtības, ir neuzvarama! Tādēļ mums, kristīgajiem latviešiem, par tautas identitāti ir vienmēr jābūt nomodā. Jāteic, mūsu identitāte šodien ir atšķaidīta, nenoformulēta un tādēļ problemātiska. Iespējams, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ latvieši šodien nevis aizstāv savu valsti, bet masveidā to pamet. Un starp bēgošajiem daudzi ir kristieši…

Runājot par identitāti, tieši Baznīcai katrā tautā jābūt tās garīgo pamatvērtību formētājai un nesējai. Garīgās vērtības vienmēr ir tautas eksistences pamats. Tieši uz garīgajām vērtībām tiek veidota sabiedrības pamatšūna - ģimene; garīgās vērtības nosaka cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā, un tieši tās arī ir vienīgais, kas var nodrošināt godaprāta dominanti valsts pārvaldē, novēršot korupcijas vēzi un garantējot nācijas pastāvēšanu un izaugsmi. Ja nācija zaudē savas garīgās vērtības, tad tā nenovēršami deformējas un iet bojā. Un tas liecina par kristiešu nepadarītajiem darbiem.

Lai mēs varētu sākt atjaunot mūsu sapostīto valsti, mums jāatceras, ka mūsu sabiedriskā un valsts dzīve, un lielā mērā mūsu, latviešu, identitāte savu garīgo veidolu un spēku ieguva tieši 18. gadsimta Vidzemes Brāļu draudžu jeb Hernhūtiešu kustībā, kad neorganizētie, analfabētismā, dzeršanā un noziegumos grimstošie latvieši neticami īsā laikā ieguva ērgļa spārnus un stalti nostājās Eiropas tautu pirmajās rindās. Tādēļ vēlos pieminēt pāris iespaidīgu vēsturisku liecību, kas ļauj ieraudzīt, kā pēdējos 70 gados ir deformējusies kristīgo latviešu ticības izpratne - no Brāļu draudžu laikā izveidotā tautas mugurkaula kļūstot par valsts labumu patērētājiem un pilnībā pazaudējot atbildības sajūtu par savu valsti.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, profesors Gvido Straube savā darbā „Ceļā uz nacionālu valsti” viennozīmīgi raksta: „Vidzemes Brāļu draudze tiek uzskatīta par latviešu nacionālās atmodas pirmsākumu. Vidzemes Brāļu draudzes kustība ir sākums latviešu nacionālai atmodai, jo atrisināja tās lietas, bez kurām tā nekad nebūtu bijusi iespējama - tā radīja pamatus nacionālās inteliģences veidošanai. Pašā sākumā tie bija draudžu vadītāji, zemnieku skolu skolotāji, sludinātāji un mācītāji, bet drīz starp viņiem parādījās arī prasmīgi un talantīgi līderi, mācītāju palīgi, literāti un skolu vadītāji.”

Savukārt mācītājs Dr. Gundars Ceipe savā grāmatā „Latvijas Brāļu draudzes vēsture” saka: „Vidzemes Brāļu draudžu kustībā bija iesaistīti vairāk nekā 100 tūkstoši dalībnieku. Tika attīstīta Brāļu draudzes strukturālā uzbūve, risināti saimnieciskās aprites jautājumi, veidotas izglītības programmas [..] un bija pašsaprotami, ka vienīgais saiešanas namu celšanas mērķis bija - būt par novada garīgās dzīves centru.”

Lūk, kur paši PIRMIE KRISTĪGIE DEMOKRĀTI LATVIJĀ!

Bet čehu pasniedzējs Prāgas universitātē Pavels Štolls, kurš dzīvo Prāgā un perfekti runā latviski, savā disertācijā saka: „Vidzemes Brāļu draudžu kustība 130 gadus bija pirmā un vienīgā latviešu nacionālā organizācija.” Un šo kristīgo draudžu darba rezultātā:

• 1) Vidzemes analfabētie zemnieki sasniedza visaugstāko izglītības līmeni Eiropā;
• 2) tur veidojās visu galveno literāro veidu un žanru, kā arī teātra, aizsākumi, kora dziedāšanas un Dziesmu svētku tradīcijas;
• 3) tur izveidojās lauku inteliģence, kura tika iesaistīta baznīcas un vietējā laicīgajā pārvaldē un kļuva par nacionālās kustības un pilsoniskās sabiedrības veidošanās izšķirošo spēku.

Lūk, to visu toreiz paveica kristīgie latvieši! No tā mēs skaidri redzam, ka viss, kas šodien ir - latvieši un Latvijas valsts - tajā laikā tika radīts kristīgo draudžu un tautas ciešā kopējā darbā. Tautas un kristīgo draudžu darbā mācītāju un bīskapu vadībā! Laikam taču viņiem bija tas pats Dievs, tā pati Bībele, tikai cita attieksme pret tautu. Un - kāds tautas uzplaukums tad sekoja!

Tad kādēļ aizvadītajos 20 gados šodienas kristīgā Baznīca nedarīja NEKO kaut cik nopietnu mūsu valsts dzīves sakārtošanā? Kādēļ Baznīca šodien guļ saldā miegā un mācītāji savos sprediķos pat nepiemin tautas postu un valsts sabrukšanu - tās valsts, kurai pamatus ielika citi kristieši pirms 100 gadiem? Lai šodien atjaunotu izpostītos laukus, mūsu nacionālo ekonomiku, pieredzētu dzimstības eksploziju, panāktu strauju visas tautas labklājību, mums jāizdara tikai viens mazs darbiņš - jāatrod kādi 10 mācītāji, kuru sirdīs mājo Vidzemes Brāļu draudžu kristīgais gars! Jāatrod tādi mācītāji, kas ne tikai saka, bet patiešām darbos mīl savu tautu! Un es nešaubos, ka tad mēs visi kopā viņu vadībā, ar Visvarenā palīdzību, kādos piecos gados uzceltu jaunu Latviju par apbrīnu visai netiklībā mirstošajai Eiropai. Un tad par Satiksmes ministru mēs atkal varētu aicināt Aināru Šleseru, jo vajadzēs steigšus celt lielo lidostas terminālu aizbraukušo latviešu cienīgai sagaidīšanai mājās.

Šī tautas garīgi nacionālā infrastruktūra ar simtiem baznīcu, draudžu ēkām un personālu stāv gatava, tā pārklāj visu mūsu valsti, atliek vien mazumiņš: šo vareno tautas spēku novirzīt tās īstajam uzdevumam - kalpojot Dievam, kalpot arī savai tautai un Latvijai!

Pieskaroties Brāļu draudžu vēsturei, mēs redzam, ka tikai kļūstot stipra garā, tauta spēj veidot arī savas nacionālās kultūras vērtības, kuras tad spilgti bagātina tautas identitāti, kļūst tai mīļas, rada tēvzemes un dzimtenes sajūtu, kas tautas locekļu sirdīs ieņem tik nozīmīgu vietu, ka viss eksistences kopums kļūst viens vienots vesels: es - mana ģimene - mana dzimta - mans novads - mana valsts. Arī mana baznīca un mana skola, mans pagasts un manas dzimtās mājas. Tās visas ir mūsu nacionālās vērtības, kuras aizstāvot visos laikos latvieši ir bijuši gatavi liet savas asinis, upurēt savu brīvību un atdot pašu dārgāko - savu dzīvību. Tādēļ arī mūsu paaudze mantojumā kā savu saņēma Latvijas valsti.

Ja mēs par to visu šodien varam vienoties, tad esam ieguvuši to zelta atslēgu, kas vienīgā var atslēgt visas durvis uz šodienas grūto tautas jautājumu atbildēm, un mums atliks tikai viens - ar visu sirdi mesties darbā, kas spēj apvienot latviešus; darbā, kam panākumi garantēti; darbā, kura dēļ ir vērts upurēt daļu savas dzīves, jo šī darba pamatā ir mūžīgas un nemainīgas vērtības un mūsu mīļā tauta. Tādēļ mums ir atkal jāsāk visu no sākuma. Ir jāpulcina latvieši uz plašām brīvām tautas diskusijām, kurās piedalītos uzņēmēji, studenti, lauku ļaudis, garīdznieki, skolotāji un pašvaldību darbinieki. Tur jāpārrunā visa mūsu dzīve, jāsakārto mūsu domas un dvēseles, un TAD jāsāk atjaunot visas mūsu sabiedriskās struktūras, skolas un baznīcas ieskaitot. Šajā darbā jāveidojas jaunai nacionālai latviešu inteliģencei, kurai jānoformulē tautu vienojošas idejas, pārliecība, mērķi un prasības. Bet aiz prasībām kā sienai jānostājas visai latviešu tautai, atjaunotas kristīgi demokrātiskās kustības vadībā, gara spēkā un vienotībā.

Pagātnes vēsture liecina, ka mūsu nācija spēj paveikt ļoti lielas lietas.

• Pēc 1938. gada statistikas, latvieši bija vispaēdušākā tauta pasaulē, rēķinot pēc gaļas un piena patēriņa uz vienu iedzīvotāju.
• Pirmskara Latvijā bija viena no labākajām sociālās nodrošināšanas sistēmām Eiropā ar obligāto apdrošināšanu visiem strādājošajiem un to ģimeņu locekļiem.
• Pirmskara Latvijā 19 gados tika uzbūvētas 373 jaunas skolas, caurmērā 15 skolas gadā.

Jau šie daži fakti spilgti rāda, ko spēj arī maza tauta, ja vien tās priekšgalā nostājas atjaunoti, kristīgi ļaudis ar augstu morāli un karstām savu tautu mīlošām sirdīm. Tādēļ tikai atgriešanās pie ļoti plašas kristīgi konservatīvo un nacionālo vērtību pasludināšanas sabiedrībā varētu būt vienīgais ceļš, kurš garantētu mūsu nācijas izdzīvošanu šodien. Pretējā gadījumā - Latvija būs valsts bez nākotnes, un mūsu nākotne - bez savas valsts. Tādēļ lai mācāmies šodien teikt viens otram:

LATVIETIS LATVIETIM - DRAUGS, BRĀLIS UN BIEDRS!

Līdzīgie raksti:

• Vai Dievs patiešām svētīs Latviju?