Laikmeta zīmes

Teoloģijas maģistra, mācītāja, Luteriskā mantojuma fonda valdes priekšsēdētāja Jura Uļģa pārdomas par sabiedrībā bieži dzirdēto apgalvojumu, ka visas reliģijas galu galā aizved pie Dieva un nav īpašas nozīmes, pa kuru ceļu cilvēks nonāk pie patiesības atziņas. Vai tas patiešām ir tā?

****

Dažādu reliģiju klātesamība vairs nav nekas jauns arī Latvijas sabiedrībai. Vēl tikai simts gadus atpakaļ reti kurš cilvēks Latvijā bija dzirdējis tādus vārdus kā reinkarnācija, karma, enerģētika, hinduisms, Dalailama, Krišnas apziņa. Vēl jo mazāk cilvēkiem bija izpratne par to, kāda ir dažādo reliģiju iekšējā būtība. Mūsdienās situācija ir ļoti strauji mainījusies. „Rokas attālumā” ir pieejamas visas reliģijas. Nu gluži kā lielveikala plauktos ir pieejami ļoti dažādi un daudzveidīgi produkti. Pieejamība ir mainījusies, bet vai cilvēku izpratne par dažādajām reliģijām arī?

Bieži esmu dzirdējis apgalvojumu, ka visas reliģijas ved uz vienu un to pašu mērķi - pie Dieva. Līdz ar to visas reliģijas ir tikai dažādi un atšķirīgi ceļi uz vienu un to pašu kalna virsotni un vai nav vienalga pa kuru ceļu cilvēks iet. Katrs atrod sev piemērotāko. Šāds apgalvojums izklausās ļoti modīgs un intelektuāls. Modīgs tāpēc, ka mūsdienu pasaules cēlākais tikums, šķiet, ir tolerance, bet nevis šī vārda parastajā nozīmē, bet gan populārā nozīmē, proti, būt tolerantam nozīmē būt bez mugurkaula, būt kā niedrei, kura liecas tur, kur pūš vējš. Tu tici Krišnam - labi. Es ticu Kristum - arī labi. Tu praktizē astroloģiju - ļoti labi. Tu cildini Dalailamu kā savu garīgo skolotāju - super. Šāds apgalvojums par visu reliģiju kopīgo mērķi izklausās arī ļoti intelektuāls, gudrs. Man jau nav šaura piere. Es esmu plaši domājošs cilvēks. Es jau neiešu niekoties, lai izprastu katras reliģijas iekšējo būtību un to atšķirības. Gan jau viņas visas ir labas, cēlas un cildenas. Tikai „šaurās pierītes” apgalvo, ka, piemēram, kristietība ir vienīgais ceļš pie Dieva. Tas patiešām izklausās aprobežoti un fanātiski.

Taču mana pieredze ar cilvēkiem, kuri šādi apgalvo un domā, ir bieži bijusi tāda, ka viņi nekad nav sevi apgrūtinājuši, lai saprastu, kas ir hinduisms, budisms, džainisms, jūdaisms. Ko tu, piemēram, zini par islāmu? Es.., hmm, .. neko! Bet kā tad tu vari apgalvot, ka visas reliģijas ved pie Dieva?

Kā man, kristietim, dzīvot sabiedrībā, kurā arvien vairāk ir cilvēki, kas pieder citām reliģijām? Vai es varu viņiem apgalvot, ka mans Kungs Jēzus Kristus ir absolūti vienīgais ceļš pie Dieva, ceļš uz mūžīgo dzīvību? Bet varbūt man teikt, ka viņu ticība arī ir glābjoša ticība un beigu beigās mēs visi satiksimies Debesīs? Uz šādiem un tamlīdzīgiem jautājumiem vēstures gaitā ir izveidojušās vismaz trīs atbildes jeb nostājas - ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms.

Ekskluzīvisma pozīcija bija raksturīga vairāk vai mazāk visai kristīgajai baznīcai līdz pat apgaismības laikmetam. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji 20. gs. ir Karls Bārts un Emīls Brunners. Šīs pozīcijas izpratnes atslēga ir Dieva vispārējā un speciālā atklāsme. Dievs sevi atklāj dabā (vispārējā atklāsme), taču cilvēks brīvprātīgi ir novērsies no šīs atklāsmes un tāpēc ir vainīgs Dieva priekšā. Tomēr Dievs ir sniedzis pretī savu roku mieram un izlīgumam caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Vēsturiskais Jēzus ir unikāla, pēdējā un normatīvā Dieva pašatklāsme cilvēkam (speciālā atklāsme). Tādējādi Jēzus ir nevis kungs citu kungu vidū, bet gan Kungs, kuram blakus nestāv neviens cits kungs. Jēzus Kristus nav nācis šajā pasaulē, lai papildinātu „reliģiju noliktavas plauktus” ar vēl vienu reliģiju. Speciālā atklāsme, kuru Viņš devis, ir absolūts standarts, pēc kura izvērtēt visas reliģijas. Galvenās rakstu vietas, uz kurām atsaucas šī pozīcija, ir: Apustuļu darbi 4:12; Jāņa ev. 14:6; 1 Kor. 3:11; 1 Tim. 2:5-6.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur saviem bērniem - misionāriem, caur kristiešiem, kuri savā ikdienā ar vārdiem un darbiem apliecina Kungu Jēzu Kristu. Savukārt tiem miljoniem cilvēku, kuri nekad nav dzirdējuši Evaņģēliju, šī pozīcija atsakās dot galīgo spriedumu par viņu glābšanu. Svētie Raksti par to klusē, tātad, arī mums par to ir jāklusē.

Kā otro aplūkosim inkluzīvisma pozīciju. Tās pazīstamākie Romas baznīcas pārstāvji ir Karls Rāners un Hans Kings. Savukārt evaņģēlisko teologu vidū jāpiemin Klarks Pinnoks un Džons Sanders. Šīs pozīcijas izpratni iesāksim ar Karla Rānera pieeju. Otrā Vatikāna koncila laikā (1962 -1965) pāvests Jānis XXIII ieceļ viņu par vienu no teoloģiskajiem ekspertiem. Viņš bija viens no tiem, kurš izveidoja dokumentu Lumen Gentium, vienu no svarīgākajiem Romas dokumentiem par eklezioloģiju un attieksmi pret citām reliģijām. Darbā Theological Investigations Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:

• Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva pašatklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.
• Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.
• Uzticami citu reliģiju sekotāji ir „anonīmie kristieši”.
• Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.

Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.

Inkluzīvisma pozīcijas aizstāvji uzskata, ka cilvēka pestīšana kristīgās ticības izpratnē nav ierobežota atkarībā no speciālas atklāsmes izplatības vēsturiski un ģeogrāfiski. Tieši otrādi, tā ir pieejama visām kultūrām, neatkarīgi no to vecuma un atrašanās vietas. Uzsvars joprojām tiek likts uz Kristu un Viņa pestīšanas darbu. Tomēr specifiskas zināšanas par Golgātas notikumu nav nepieciešamas, pietiek ar to, ka cilvēks ir atbildējis uz vispārējo Dieva atklāsmi dabā. Līdz ar to citas reliģijas ir ne tikai ceļa sagatavotājas Kristum, bet pats Kristus ir klātesošs šajās reliģijās. Tādējādi, piemēram, kristīgais misionārs Indijā, nevis cenšas cilvēku „darīt par Kristus mācekli” un caur Kristību ievest cilvēku Baznīcā, bet gan palīdz cilvēkam ieraudzīt Kristu viņa paša reliģijā.

Fundamentāla atšķirība starp ekskluzīvisma un inkluzīvisma pozīcījām ir izpratne par „glābjošas ticības” būtību un saturu. Ekskluzīvisti uzsver precīzi formulētu jeb eksplicītu ticību, proti, lai cilvēks tiktu glābts, viņam ir jāapliecina kristīgā ticība (piemēram, ka viņš tic, ka Jēzus ir patiess Dievs, kurš ir tapis par patiesu cilvēku, ka būs miesas augšāmcelšanās, ka būs tiesas diena utt.). Savukārt, inkluzīvsti uzsver netiešu jeb implicītu ticību. Piemēram, Sanders uzsver, ka cilvēki var saņemt pestīšanas dāvanu nemaz nezinot dāvanas devēju vai precīzu dāvanas dabu. Pinnoks saka, ka „ticība Dievam ir tas, kas glābj, nevis noteikts informācijas daudzums, kuru ir ieguvis cilvēks.” Šim apgalvojumam ir daļēja taisnība, jo, patiešām, ne jau tikai zināšanas glābj. Taču ekskluzīvisti uzsver, ka mēs neticam kaut kādam abstraktam, nezināmam un neizprotamam Dievam, bet gan trīsvienīgam Dievam, kuru mums ir atklājis Jēzus Kristus, vēsturiska persona, patiess cilvēks un patiess Dievs. Pestīšana nav kāda dievbijīga cilvēka atsaukšanās uz vispārējo Dieva atklāsmi dabā, bet pestīšana ir Kristus žēlastības rezultāts. Rom.10:9-10 Pāvils runā par ļoti skaidru ticības apliecību, ka Jēzus ir Kungs, par ļoti precīzu sirds ticību vēsturiskam, vienreizējam, unikālam notikumam, ka Viņš ir augšāmcēlies.

Kā pēdējo aplūkosim plurālisma pozīciju. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju balstoties uz šādiem apsvērumiem:

• Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
• Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.
• Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.
• Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.

Hika doma gaita ir apmēram šāda: Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs - Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču tā vietā, lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.

Hiks uzsver, ka tradicionālā izpratne par Kristus personu ir bezjēdzīga. Tā iegūs jēgu tikai tad, ja attiecības starp Jēzus cilvēcību un dievišķību tiks „inteliģenti” identificētas. Citiem vārdiem sakot, kamēr mēs ar savu prātu nespēsim aptvert Kristus divu dabu savstarpējās attiecības un vienotību, tikmēr tradicionālā izpratne par Kristus personu ir bez jebkādas nozīmes. Taču Hika patiesais iemesls, kāpēc viņš noraida šo vienotību, ir šāds - šāda unikāla vienotība rada arī unikālu jeb ekskluzīvu kristietību, kas, savukārt, nav savienojams ar „mūsu laikmeta globālo apziņu”.

Hiks uzsver, ka ekskluzīvisma pozīcija ir amorāla un neveicina dialogu starp reliģijām. Vai tiešām viņam ir taisnība? Gan, jā, gan, nē! Vēsturē, diemžēl, ir bijuši daudzi gadījumi, kad „patiesās reliģijas” vārdā tiek fiziski iznīcināti „neticīgie”. Taču šādu attieksmi pret „neticīgajiem” nedrīkst automātiski piedēvēt jebkuram ekskluzīvistam. Ir jāizšķir divas lietas - attiecības ar cilvēkiem un citas reliģijas izvērtēšana. Ja ekskluzīvists, balstoties īpašā atklāsmē, noraida otra cilvēka uzskatus, tas nenozīmē, ka viņš ir netolerants un augstprātīgs pret šo cilvēku. Piemēram, es kā kristietis varu liecināt musulmanim, ka pravietis Muhameds ir viltus pravietis, jo sagroza Evaņģēliju. Taču tas man neliedz ar šo pašu cilvēku pavadīt jauku laiku kopā vakariņojot kādā Vecrīgas kafejnīcā. No pārliecības, ka mana reliģija ir patiesa un citas ir nepatiesas, nedrīkst secināt, ka es drīkstu ļauni izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem. Nepiekrišana jeb citu cilvēku uzskatu noraidīšana nedrīkst novest pie šo cilvēku nicināšanas vai iznīcināšanas. Ekskluzīvists vienmēr centīsies atcerēties, ka arī par šiem citu reliģiju pārstāvjiem mūsu Kungs ir miris.

Pauls Nitters savā darbā uzsver, ka Kristus ir normatīvs tikai kristiešu pieredzei, bet nekādā gadījumā citu reliģiju pārstāvjiem. Tādas Bībeles vietas kā Apustuļu darbi 4:12; Jāņa ev. 1:14 tiek izskaidrotas nevis kā ekskluzīva un kognitīva (izziņas) valoda, kura izslēdz citus ceļus uz pestīšanu, bet gan kā „mīlestības valoda”, proti, šie citāti parāda cilvēku dievbijību un ziedošanos Kristum, nevis runā skaidru valodu un izpratni par vienīgo pestīšanas ceļu, kurš izslēdz visus pārējos. Vienā no saviem pēdējiem darbiem Nitters analizē Apustuļu darbus 4:12 tādā veidā, ka Pēteris un Jānis nupat kā ir dziedinājuši tizlo, un vienīgais, ko apustuļi vēlas pateikt, ir tas, ka „glābjošais spēks” tiek dots caur Jēzus vārdu, nevis, ka šeit tiktu izcelta Jēzus ekskluzivitāte. Noraidot šādu Nittera pieeju, vajag uzsvērt, ka šī panta patiesā nozīme nav parādīt fiziskās dziedināšanas avotu, bet gan norādīt uz galveno Apustuļu darbu grāmatas tēmu, proti, ka Jēzus ir Kungs (ekskluzīvi) un apustuļi ir šī unikālā Kunga liecinieki. Plurālisma pozīcija ir iespējama tikai uz tā rēķina, ka tiek sagrozīta Jēzus Kristus personības izpratne. Ja Viņš nav patiess Dievs, kurš kļuva par patiesu cilvēku, tad Viņš ir tikai kungs citu kungu starpā.

Kopsavilkumā mēs varētu visas šīs trīs pozīcijas salīdzināt ar ceļojumu pa Latviju. Pieņemsim, ka Rīga ir šīszemes dzīve, savukārt Liepāja - jaunās Debesis un jaunā Zeme, pēc kuras ilgojamies. Ekskluzīvists sacītu, ka, lai nokļūtu līdz Liepājai, ir stingri jāvadās pēc Latvijas kartes, kurā ir precīzi pateikts, kur jābrauc taisni, kur jānogriežas. Protams, ir iespējams arī nomaldīties, taču tad atkal ir jāņem palīgā karte, lai atrastu savu pašreizējo atrašanās vietu un atkal dotos Liepājas virzienā. Inkluzīvists sacītu, ka cilvēks var iet pa kuru ceļu vien grib, taču agri vai vēlu, ja viņš nopietni turpinās ceļojumu, sasniegs Liepāju. Citiem vārdiem sakot, visi ceļi ved uz Liepāju, tikai ceļinieki to īsti nezina. Viņi tikai domā, ka dodas uz Valmieru vai Daugavpili, bet patiesībā nonāks Liepājā. Savukārt, plurālists sacītu, ka nav jau nekāda sākuma punkta un galamērķa, ka ir vienalga, uz kuru pilsētu ceļinieks dodas. Cits dodas uz Valku, vēl cits uz Bausku. Kāda starpība, kur doties? Visi ceļa virzieni ir labi un ja cilvēkam patīk kāds konkrēts virziens, tad neviens viņam nevar aizrādīt, ka tas ir nepareizs virziens.

Esmu pārliecināts, ka Jēzus Kristus ir unikāla un ekskluzīva persona visas cilvēces vēsturē. Viņš vienīgais ir patiess Dievs, kurš ir kļuvis par patiesu cilvēku konkrētos vēsturiskos apstākļos. Viņš, neraugoties uz to, ka ir ekskluzīvs, nomira inkluzīvi par visiem, un trešajā dienā ir augšāmcēlies miesā no mirušajiem. Kur ir visu lielo Cilvēces Skolotāju miesas? Tās jau sen ir sagrauzuši tārpi. Taču mūsu Kunga miesa nav piedzīvojusi trūdēšanu, jo Viņš ir augšāmcēlies. Kas tic šai unikālai un ekskluzīvai personai un top kristīts, tas tiks glābts.

Līdzīgie raksti:

• Uzmanību - antisektanti!