19
2010. gada novembrī Rīgā notikušajā Cerības festivālā tūkstošiem cilvēku izgāja altāra priekšā, lai uzticētu savu dzīvi Kristum. Šajā ceļā viņus pavadīja kāda dziesma, kas skanējusi gandrīz visos Billija Grehema un tagad arī viņa dēla Franklina dievkalpojumos. Tā ir pazīstamā baznīcas himna „Kāds esmu, tāds es atnāku”.
Šīs pasaulslavenās himnas vārdu autore ir Šarlote Eliota. Viņa dzimusi 1789. gada 18. martā Londonas priekšpilsētā Klephemā. Bez Šarlotes ģimenē bija vēl divas meitas un divi dēli. Šarlotes vectēvs no mātes puses Henrijs Vens bija viens no tā sauktās Klephemas sektas dibinātājiem un mācītājiem. Šo evaņģēlisko kristiešu grupu anglikāņu baznīcas ietvaros kopā ar domubiedriem izveidoja pazīstamais cīnītājs pret verdzību Viljams Vilberfors. Arī Šarlotes tēvs Čārlzs Eliots bija dziļi dievbijīgs vīrs, kura namā bieži viesojās mācītāji un citi kristīgie kalpotāji. Vēlāk arī abi Šarlotes brāļi kļuva par mācītājiem.
Jau kopš bērnības Šarloti mocīja veselības problēmas. Viņa cieta stipras sāpes, kas padarīja viņu viegli uzbudināmu. Sliktās veselības dēļ Šarlote bija kļuvusi par invalīdi. 1823. gadā, trīsdesmit divu gadu vecumā, viņa pārcēlās uz dzīvi Braitonā un, izņemot 14 gadus, ko ārstēšanās nolūkā pavadīja Torgvejā, nodzīvoja šeit līdz pat sava mūža galam 1871. gada 22. septembrī, kad 82 gadu vecumā Dievs viņu aizsauca Mūžībā.
Reiz viesojoties pie draugiem Šarlote satikās ar pazīstamo reformātu sludinātāju Dr. Cēzaru Malanu no Ženēvas. Sēžot pie vakariņu galda Dr. Malans sāka sarunu par personīgām attiecībām ar Dievu un jautāja, vai Šarlote ir kristiete. Viņa jutās apvainota par tik tiešu jautājumu un sapīkusi paziņoja, ka nevēlas to apspriest. Dr. Malans atbildēja, ka neesot domājis viņu aizvainot, taču viņam patīkot runāt par savu Kungu un viņš cerot, ka arī Šarlote kādu dienu kļūs par Kristus līdzstrādnieci. Šī saruna nepalika bez sekām. Svētais Gars izmantoja Šarlotes strupo izturēšanos, lai parādītu, cik daudz vēl viņas sirdī lepnības un atsvešinātības no Dieva. Pēc trim nedēļām, kad Šarlote vēlreiz satikās ar Malanu, viņa atvainojās par savu nepiedienīgo uzvedību un atzina, ka uzdotais jautājums viņu nopietni satraucis. „Es jūtos nožēlojami,” viņa sacīja, „un vēlos tikt glābta. Es gribu nākt pie Jēzus, taču nezinu kā.” „Tev jānāk tādai, kāda esi,” atbildēja Malans. Tad viņš lepnajai, bet tagad nožēlas pilnajai sievietei atklāja Dieva pestīšanas ceļu Jēzū Kristu un tovakar viņa atdeva savu sirdi Kristum.
Šis notikums kļuva par pagrieziena punktu Šarlotes dzīvē. Nekad Dr. Malans nebūtu domājis, ka viņa vienkāršā atbilde kļūs par vadmotīvu dziesmai, ko dziedās visa kristīgā pasaule. Šarlotes brālis, Braitonas Sv. Jaunavas Marijas draudzes mācītājs Henrijs Vens Eliots, bija nodomājis izveidot Sv. Marijas Namu - izglītības iestādi, kas par minimāliem līdzekļiem dotu iespēju Sv. Marijas baznīcas garīdznieku meitām iegūt augstāko izglītību. Lai palīdzētu savākt līdzekļus projekta īstenošanai, Henrijs nolēma sarīkot labdarības tirdziņu. Naktī pirms šī pasākuma Šarlote atkal mocījās sāpēs, kas mudināja viņu uz šaubām, vai tikai notikums ar viņas garīgo atdzimšanu nav bijusi ilūzija - viņas iedomu un sakāpinātu emociju rezultāts. Nākamajā dienā, kamēr pārējie atradās tirdziņā, Šarlote sēdēja mājās viena un nemiera un šaubu domas plosīja viņu tik spēcīgi, ka vajadzēja nākt kādam atrisinājumam. Viņas šaubām bija jātiek konfrontētam ar Dieva žēlastības spēku. Šis varenais spēks no jauna ienesa viņas dvēselē mieru un pārliecību, ka tas, kas notika ar viņu, nav bijušas emocijas, bet patiesa glābšana, kas sakņojas viņas Kungā, Viņa spēkā un apsolījumos. Šarlote apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma spalvu un papīru un pierakstīja „savas ticības formulu”. Tas bija dzejas pantos izteikts piedošanas, miera un glābšanas Evaņģēlijs. Tajā brīdī Šarlote no tiesas saprata, ka mīlošais Dievs pieņēmis viņu tādu, kāda viņa ir - ar visiem trūkumiem un nepilnībām, sāpēm un invaliditāti. Tā radās himna „Kāds esmu, tāds es atnāku”.
Kad Šarlote pēc dažām dienām parādīja dzejoli brāļa sievai, viņa palūdza iedot tā norakstu un pamazām dzejolis sāka savu ceļu pie lasītājiem. 1836. gadā Šarlote Eliota kļuva par izdevuma „Christian Remembrancer” redaktori un pirmajā numurā ievietoja arī „Kāds esmu, tāds es atnāku” bez norādes uz autoru. Dzejoļa oriģinālam ir septiņi panti, taču vēlāk krājumā „Hours of Sorrow Cheered and Comforted” tas tika publicēts tikai ar sešiem pantiem. Ar laiku dzejoli pārpublicēja arī citi izdevumi, tas nonāca dievbijīgu ļaužu piezīmju blociņos, tika skandēts reliģiskos saietos un lūgšanu dievkalpojumos, līdz beidzot kļuva par universālu baznīcas himnu.
Kāda kundze, kuru dzejolis bija spēcīgi uzrunājis, nodrukāja to skrejlapas formā un izplatīja Apvienotās Karalistes pilsētu un ciematu ielās. Tomēr ilgu laiku neviens nezināja, kas ir šīs lieliskās himnas autors. Kad dažus gadus vēlāk ārstēšanās nolūkā Eliota ieradās Torgvejā, Devonšīrā, viņas ārsts, kas bija patiess kristietis, iedeva viņai vienu no lapiņām un teica, ka tur rakstītais varētu būt viņai noderīgs. Kāds bija abu pārsteigums un prieks, kad Šarlote pazina savas himnas vārdus un atklāja ārstam, kas ir tās autors. Nezinu, kas ir vairāk apbrīnas vērsts - uzrunājošais himnas teksts vai autores pazemība daudzus gadus izvairoties atklāt patiesā dziesmas sacerētāja vārdu.
Dziesmas mūzikas autors ir pazīstamais angļu - amerikāņu komponists Viljams Bredberijs un tā pirmoreiz publicēta 1849. gadā izdotajā dziesmu krājumā „Third Book of Psalmody”. Melodija gan sākotnēji bija paredzēta citai himnai, taču Tomas Hastings to piemēroja Eliotas dzejolim „Kāds esmu”. Citas dziesmas versijas iekļautas 1875. gadā Henrija Smārta sakārtotajā anglikāņu baznīcas dziesmu grāmatā „Hymns Ancient and Modern” , kā arī 1890. gada krājumā „The Hymnal Companion” iekļautajā Artūra Brauna versijā „Saffron Walden”.
„Kāds esmu” ir Šarlote Eliotas populārākais darbs, taču viņa sarakstījusi vēl apmēram 150 garīgas dziesmas un poēmas, ko caurstrāvo viņas Dieva dotais dziļi garīgais skatījums. Mācītājs un izdevuma „Dictionary of Hymnology” redaktors Dr. Džons Džulians par viņas daiļradi teicis: „Lai arī miesīgi nespēcīgai un vājai, viņai piemita spilgta iztēle un dziļi kulturāls, intelektuāls prāts. Viņas dzejas un mūzikas mīlestība bija tik liela, ka šī mīlestība atspoguļojas katrā viņas uzrakstītajā pantā. Viņas dzeju raksturo maigs jūtīgums, vienkāršība, dziļa dievbijība un perfekta ritma izjūta. Šo Dieva doto talantu, lai arī būdama slimībās un bēdās, viņa spēja izmantot kā reti kāds”.
Dziesma „Kāds esmu” pēdējo vairāk nekā 150 gadu laikā iekļauta teju katrā angļu valodā izdotā baznīcas dziesmu grāmatā. Tā tulkota visās Eiropas un daudzu citu tautu valodās. Šarlotes brālis Henrijs Eliots par šīs himnas milzīgajiem panākumiem izteicies: „Ilgu laiku atrodoties kalpošanā, es ceru, ka man būs ļauts pieredzēt sava darba augļus, taču tas viss tomēr būs tālu no tā, ko paveikusi viena vienīga manas māsas sarakstīta dziesma”. Dziesma „Kāds esmu” ir viena no visvairāk dziedātajām baznīcas himnām pasaulē. Šai vienkāršajai melodijai un vārdiem piemīt kāds netverams garīgs svaidījums, kas aizskar vissmalkākās cilvēka dvēseles stīgas. Skanot šai dziesmai 1934. gadā savu sirdi Dievam atdeva izcilais 20. gadsimta evaņģēlists Billijs Grehems un vēlāk šī dziesma skanējusi visos viņa evaņģelizācijas dievkalpojumos. Šī dziesma bijusi galvenais vadmotīvs aicinājumā uz grēku nožēlu neskaitāmos dievkalpojumos visā pasaulē, jo tajā skan vienkārša vēsts par grēku, piedošanu un glābšanu Kristus asinīs.
Kāds esmu, tāds es atnāku,
Uz saviem spēkiem neceru;
Ak, šķīsti mani grēcnieku, -
To gauži lūdzos, Dieva Jērs!
Kāds esmu, bargas vētras dzīts,
No ienaidnieka iebaidīts,
Un smagu šaubu nomocīts,
Tāds nāku šodien, Dieva Jērs!
Kāds esmu, tādu pieņem Tu
Un deldē grēku parādu,
Lai Tev vien mūžam piederu,
Ak, Jēzu, dārgais Dieva Jērs!
Kāds esmu, tāds Tev svētījos,
Un Tava mīlestība dos
Man spēku, lai es nešķirtos
Nekad no Tevis, Dieva Jērs!
