30
„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…
****
- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi!
Bērnībā man lasīja pasaku, kurā bija iesaistīts Dievs un velns. Tajā grāmatā Dievs bija arī uzzīmēts kā vecs onkulītis ar riņķi ap galvu, kas sēž uz mākoņa maliņas, un velns ar asti, trīsstūris galā, pakavs un ragi. Klausoties šo pasaku, sāku domāt: nuja, citādi nevar būt. Pasaulē ir ļaunais un labais, un tātad ir Dievs un ir velns; un Dievs ir labs un velns ir slikts. Un, ja es savā dzīvē nedarīšu to, kas patīk Dievam, tad mani paņems velns. Baidīdamies no tā, es centos dzīvot kārtīgi…
Bet tad nāca pusaudža gadi un liela nauda. Jā, man bija kādi 14 gadi, un tur, kur citiem skapī veļa stāv, man stāvēja nauda, salikta pakās. Tie, protams, bija padomju rubļi, jo cita valūta jau tajā laikā nebija, bet tomēr. Tiesību man nebija, bet bija smuka sudrabota mašīna. Kā bērnam man tas bija interesanti un aizraujoši. Es biju tik daudz ko redzējis šajā pasaulē! Biju domājis arī, ka interesanti būtu uzzināt, kā ir cietumā. Apsvēru iespēju samaksāt apsargam, lai visu parāda, bet domāju - tas nebūs pa īstam. Pēc gada man šī „iespēja” uz septiņām dienām pavērās…
Tolaik pelnīju lielu naudu, uzpērkot meža cirsmas. Tajā pašā laikā es redzēju, ka tie cilvēki, kuri bija man līdzās, naudas dēļ bija gatavi uz visu, pat savu māti pārdot, lai tikai dabūtu vairāk naudas. Visas attiecības balstījās tikai uz naudu. Jā, man nekā netrūka; bija laba mašīna, smuka draudzene, taču es nespēju vairs tā dzīvot. Es kliedzu: Dievs, es negribu vairs tā dzīvot, dari kaut ko! Nekas it kā nenotika. Tad es sāku meklēt nāvi, bet šķiet, arī nāve bēga no manis.
Kādu rītu, izejot no mājas, satiku savu kompanjonu. Uz kurieni tu? - viņš jautāja. Taču es viņu it kā nemaz neredzēju un nedzirdēju. Viņš iekāpa manā mašīnā un mēs braucām. Man negaršoja alkohols, bet tajā rītā es iebraucu benzīntankā, nopirku šņabja pudeli un vienkārši dzēru un dzēru. Mani mēģināja apturēt policija, taču es neapstājos. Man bija plāns tā riktīgi ieskrieties, tik, cik mašīna spēj, un tad ieskriet tilta balstā. To, kas notika tālāk, pats neatceros, to man pastāstīja kompanjons, kurš bija pilnīgā neizpratnē, kas ar mani notiek. Kaut kādā veidā izbraucu uz Pleskavas šosejas. Ātrums bija ap 170 kilometriem stundā. Tad es asi sagriezu stūri… Attapos grāvī. Par laimi, mašīna bija liela un nebija apmetusies uz jumta, un tilts izrādījās tālāk. Bija arī citi pašnāvības mēģinājumi, par kuriem negribu stāstīt. Īsāk sakot, sātans gribēja mani iznīcināt, bet Dievs to nepieļāva.
Es zināju, ka pašnāvība ir grēks, un zināju arī to, ka par to cilvēks nonāk ellē. Taču tādu dzīvi es vairs negribēju turpināt. Man apkārt bija tikai tādi atpūtas cilvēki, ar kuriem vairāk nekā kopīga nebija, kā vien marihuānu uzpīpēt, apēst kādu tableti, aiziet uz kādu klubiņu… Tas rāva aizvien dziļāk un dziļāk purvā. Ja redzēju kādu, kurš nepīpē, brīnījos, no kurienes viņš un kā tas var būt, ka nepīpē. Tā es klaiņoju bez Dieva pa šo pasauli.
Tad kāds evaņģelizācijas dievkalpojums manu klejošanu pārtrauca. Līdz tam biju pilnīgi pārliecināts, ka evaņģelizācija nav tā vieta, kur būtu satiekams Dievs. Dievkalpojumi man asociējās ar lielām aukstām baznīcām, jo parasti uz baznīcu gāju tikai Ziemassvētkos. Tā bija diena, kad man galīgi nebija ko darīt. Es pārslēdzu televizorā kanālu pēc kanāla, man to bija kādi 52, taču nekas skatāms nebija. Tad mamma man saka: braucam uz evaņģelizāciju! Kādu evaņģelizāciju?! Biju redzējis raidījumu, kurā sīki un smalki tika izskaidrota šo evaņģelizācijas pasākumu anatomija, ka visa šī organizācija ir kā piramīda, kurā augstākstāvošie saņem milzu naudas un iedzīvojas uz fanātiķu rēķina, kas nāk un slavē Dievu. Tā arī mammai teicu: tie visi ir krāpnieki! Bet, tā kā man patiešām tajā vakarā nebija ko darīt, devos mammai līdzi. Mana mamma ticēja visam, kam vien var ticēt, un bija tālu no Dieva, bet tieši viņa bija tā, kas mani veda uz evaņģelizācijas dievkalpojumu.
Es aizbraucu vienkārši paskatīties, jo nebiju nekad tādos pasākumos bijis. Zināju, ka tur ir krāpnieki, bet paskatīties taču var! Nezinu kāpēc, bet Dievs manī sāka darboties uzreiz. Atskanot slavas dziesmām, sajutu, ka neesmu vienaldzīgs pret notiekošo. Jutu, ka mani apņem tāds kā siltums un liels miers, kādu nekad agrāk nebiju izjutis. Tagad saprotu, ka tā bija Dieva klātbūtne. Izgāju uz brīdi vestibilā, lai saprastu, kas īsti notiek. Nejauši iebāzu roku kabatā un sataustīju kaut kādu sainīti. Tad es atcerējos. Pirms tam biju bijis pie zīlnieces…
Pie zīlnieces aizgāju, jo gribēju saprast, kas ir mīlestība un kur to meklēt. Zīlniece deva man cerību. Viņa iedeva man indi un sacīja: izdzer to, un tu atradīsi to, ko meklē. Ir augs, kurš ir ļoti indīgs, starp citu, ierakstīts arī Sarkanajā grāmatā. Cilvēkam nav ieteicams to lietot, jo tas var izraisīt nāvi, taču zīlniece man teica, ka man jānovāra viens šī auga stiebrs un novārījums jāizdzer. Viņa sacīja arī, ka, ja izdzeršu lielāku devu, miršu. Viņa mani pārliecināja, ka esmu noburts un manā ķermenī dzīvo tāds kā embrijs, kas pārvietojas pa visu organismu. Protams, loģiski domājot, kaut kas tāds nav iespējams, bet tajā brīdī es arī fiziski sajutu, ka manā ķermenī tiešām kaut kas pārvietojas. Tagad apzinos, ka visas šīs sajūtas sātans ļoti veiksmīgi spēj imitēt, bet tolaik visam ticēju. Viņa man sacīja, ka, izdzerot minēto novārījumu, es no embrija atbrīvošos.
Aizgāju mājās, izdarīju kā teikts - novārīju vienu stiebru, izdzēru - gaidu, gaidu, nekas nenotiek. Es biju satriekts, izmisis un bez cerības - tātad lāsts ir tik liels, ka es nespēšu no tā atbrīvoties. Spiediens bija tik liels, ka gāju uz virtuvi un novārīju trīskāršu devu, jo biju nolēmis mirt - ja nav, tad nav! Taču, nekas atkal nenotika. Braucu atpakaļ pie zīlnieces. Viņa mani sagaidīja ar vārdiem: vai kā es tevis dēļ cietu! Es jutu visu to pašu, ko tu. Paraustīju plecus - es nebiju jutis neko. Beigās viņa man saka: nē, es tev nespēju palīdzēt. Tas ir tavs liktenis. Man vairs nebija pie kā pieķerties. Zīlniece arī vairs nedeva nekādu cerību. Tomēr es atbildēju: nē, es nepadošos! Pēdējais zīlnieces mēģinājums man palīdzēt bija šāds: viņa sadedzināja vienu no maniem labākajiem T-krekliem, pelnus sabēra maisiņā un sacīja: te ir tavs liktenis. Pulksten divpadsmitos tev jāstāv krustcelēs un pelni jāizmētā. Tā nu, lūk, es apmulsis stāvēju draudzes hallē ar šo maisiņu rokā. Paņēmu pelnus rokās: Dievs, ja tas ir mans liktenis, tad es to atdodu Tev! - un turpat vestibilā uzmetu gaisā. Pirms paspēju pamukt malā, pelni bija man uzbiruši virsū un es biju pamatīgi netīrs. Mēģināju tīrīt, bet pelni izsmērējās un bija vēl trakāk.
Devos atpakaļ zālē, taču šoreiz apsēdos visattālākajā un tumšākajā stūrītī, lai mani tādu netīru neviens neredz. Iznāca mācītājs un sāka runāt. Pie sevis noteicu: nu, ja tu pateiksi kaut ko tādu, kas manā dzīvē ir bijis, tad es tevī ieklausīšos. Un, lai cik dīvaini nebūtu, visa runa bija par mani. Tad mācītājs sāka norādīt uz vienu un otru ar pirkstu, sacīdams: Dievs tev palīdzēs! Zibenīgi galvā iešāvās doma: ja tavs pirksts trāpīs arī man, es sekošu tev vienalga uz kurieni. Un tajā pašā brīdī mācītāja pirksts ir vērsts uz mani un atskan: Dievs tev palīdzēs! Un tālāk mācītājs saka: kas tic, ka šeit ir Dievs, lai iznāk priekšā! Es biju netīrs. Dievkalpojums tika uzņemts video, galvā plosījās domas: bet ko tad, ja kāds no maniem draugiem to redzēs? Ko viņi padomās? Taču es pie sevis biju solījis: ja tavs pirksts trāpīs man, es sekošu. Tā nu es izgāju priekšā. Pie manis pienāca cilvēki un jautāja, par ko lūgt. Īsi izstāstīju viņiem savas problēmas, un viņi, uzlikuši rokas, aizlūdza par mani. Pār mani nonāca Svētais Gars, un tas patiešām bija neaizmirstams notikums!
Es sajutu Dieva pieskārienu un to, kā Viņš ienāca manā sirdī. Tas bija tik reāli! Vēlu vakarā atgriezies no evaņģelizācijas dievkalpojuma, gulēju gultā un sacīju: Dievs, es nekad nebiju pat iedomājies, ka kaut kas tāds ir iespējams, un es tik ļoti gribētu no rīta pamosties un sajust, ka Tu vēl aizvien esi manī. No rīta pamodies es sapratu, ka tas nav bijis tikai vakardienas sapnis. Dievs bija manī! Kad tu jūti - Dievs ir tepat, Svētais Gars ir manī, tas ir brīnums. To ir ļoti grūti izstāstīt. Manī radās pilnīga paļāvība. Es zināju, ka ar mani vairs nekas slikts nevar notikt.
Dievs pamazām atbrīvoja mani no visām atkarībām. Es biju tāds dīvains narkomāns - pīpēju marihuānu un gāju uz sporta zāli „spiest” svarus. No narkotikām man nebija fiziskas atkarības, jo „dūries” es nebiju, taču garīga atkarība gan. Es nespēju atteikties kaut ko iešņaukt, apēst vai uzpīpēt. Bija reize, kad jau pēc atgriešanās pie Dieva es draugu dēļ iešņaucu narkotikas un gandrīz nonācu lielās nepatikšanās. Kad Dievs atklāja visu šo situāciju kopumā, tad gan sapratu - spēlēties vairs nedrīkst un pēdējo narkotiku maisiņu izmetu ārā. Ar to tad arī tika pielikts punkts.
Daudz grūtāk gāja ar smēķēšanu. No cigaretēm es biju daudz spēcīgāk atkarīgs, nekā domāju. Protams, es sapratu, ka cigaretes un Dievs īsti kopā neiet, bet kā lai kļūst no tām brīvs? Nopirku cigarešu paciņu un domāju - šī būs pēdējā. Gulēju gultā, izpīpēju četras cigaretes pēc kārtas un aizmigu. Sapnī redzēju, ka lasu grāmatu. Dzirdēju, it kā Dievs man teiktu: lasi to. Un es sapratu, ka, kamēr lasīšu šo grāmatu - Jauno Derību, - man nevajadzēs smēķēt un, kad būšu izlasījis, būšu pilnīgi brīvs. Pirms tam es biju mēģinājis lasīt, taču sīko burtu dēļ noliku to malā, domājot, ka tas nav priekš manis. Lai es sāktu lasīt, bija jānotiek kaut kam īpašam. Turpmāko nedēļu es neko citu nedarīju kā vien ēdu un lasīju Bībeli. Un patiešām - man nemaz negribējās smēķēt. Interesanti bija arī tas, ka visu nedēļu mani neviens nemeklēja un nezvanīja. Bet, tikko biju izlasījis pēdējo pantu Jaunajā Derībā un aizvēris grāmatu, atnāca draugs un jautāja, vai es negribot aizbraukt līdzi uz Limbažiem. Kāpēc ne? Draugs bija liels pīpmanis, un es sapratu - tagad ir sākusies prakse. Draugs mašīnā pīpēja, un arī man tik ļoti gribējās pīpēt. Roka it kā pati sniedzās pēc cigaretes, vienīgais, kas mani atturēja - es taču nedēļu nebiju pīpējis un negribējās tik viegli uzreiz padoties. Kamēr draugs izpīpēja savu cigareti, manī norisinājās pamatīga cīņa. Bija tik grūti stāvēt kārdinājumam pretī. Uzelpoju, kad viņa cigarete bija galā, taču draugs jau sniedzās pēc nākamās. Es teicu: Dievs, tu redzi, es vairs nevaru stāvēt tam pretī. Viss. Draugs aizsmēķēja, un cigaretes pirmais dūms trāpīja man degunā. Taču tad notika kaut kas dīvains. Man pēkšņi palika slikti. No tā brīža vairāk ne reizes manī nav atgriezusies vēlēšanās ņemt rokā cigareti.
Protams, es visiem stāstīju, ko Dievs manā dzīvē izdarījis. Kāds to pieņēma, kāds noraidīja. Tajā laikā arī mans tēvs bija nopircis un lasīja Bībeli. Es daudz viņam stāstīju par Jēzu un to, ko Viņš darījis manā dzīvē. Tad nāca kāds spilgts notikums. Spēlējām pludmales futbolu, protams, ar plikām kājām. Kāds puisis, no visa spēka sperot bumbu, trāpīja man tieši pa kāju pirkstiem. Es nogāzos no sāpēm. Līdz mājām bija kādi 200 metri. Kaut kā aizgāju. Manī bija jautājums: Dievs, kāpēc? Man pēc divām dienām bija jāskrien 20 kilometru kross. Kāja bija piepampusi milzīga, liekot to pie zemes, dūrās kaut kas ass. Pieliku pie sporta kurpes - salīdzinājumā ar kāju tā bija smieklīgi maza. Nebija jēgas pat mērīt. Kā Dieva dāvana šajā situācijā bija pārliecība, ka Dievs kaut ko darīs. Atnāca tēvs, paskatījās un noteica: viss skaidrs, krosu tu neskriesi. Kāpēc? - jautāju. Tāpēc, ka tu nevarēsi paskriet. Divu dienu laikā pampums nepāries. Sacīju: nu tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ka Dievs dziedina. Es skriešu krosu!
Divas dienas kliboju, kāju ieāvis čībā ar klipšiem. Trešās dienas rītā es rauju segu nost un skatos uz savu kāju. Pietūkums vēl ir, mēģinu ieaut kāju krosenē. Apspīlēti, bet ieiet. Bailīgi pieceļos - sāpju nav. Izeju koridorā - nesāp, mēģinu paskriet - nekādas problēmas. Krosā ieguvu labu vietu. Tas bija reāls brīnums, un tētis caur to ieguva ticību Dievam. Dievs ir daudz darījis manā dzīvē, kopš esmu Viņa bērns. Manī ir pārliecība - ja Viņš ir izvedis, palīdzējis un sargājis visās iepriekšējās situācijās, nav šaubu, arī turpmāk Viņš izvedīs un sargās.
****
Henrija tēvs Jānis Indārs, cīņas sporta treneris, stāsta, ka Henrija sastapšanās ar Jēzu mainīja arī viņu savstarpējās attiecības. Agrāk viņi tikās reti, taču tagad - gandrīz katru dienu. Viņiem ir kopīgas intereses, sarunas, un visjaukākais ir tas, ka viņiem ir viens Dievs.
****
- Esmu treneris cīņas sportā, un līdz ar to arī mans dzīves ritms vienmēr bijis pakārtots daudzajām sacensībām, treniņnometnēm un izbraukumiem. Henriju uz sacensībām gan Latvijā, gan ārpus Latvijas ņēmu līdzi jau tad, kad viņam bija kādi pieci gadiņi. Tas turpinājās līdz brīdim, kad tiesa mūs izšķīra. Manai sievai bija apnikušas mana ilgā prombūtne un pēc 18 laulībā nodzīvotiem gadiem diemžēl mēs izšķīrāmies. Es gribēju, lai Henrijs paliktu pie manis, taču tiesas spriedums vēstīja, ka viņš paliks pie mammas. Kontakts ar dēlu zuda. Satikāmies tikai svētkos - dzimšanas un vārda dienās. Kad Henrijam bija kādi astoņpadsmit, divdesmit gadi, mēs tikāmies biežāk. Pārsvarā tas bija tad, kad viņam bija jāmaksā sods par noteikumu pārkāpšanu vai braukšanu bez tiesībām un viņš lūdza manu palīdzību. Iespējams, viņš domāja, ka man ir daudz naudas, bet tā nebija patiesība, un, kad nedevu, - viņš apvainojās un aizgāja, bet nākamā reizē nāca atkal ar līdzīgu lūgumu. Kā daudzi jauni cilvēki, arī Henrijs tajā laikā dzīvoja pats pēc saviem likumiem, un līdz ar to tas radīja problēmas sabiedrībai. Ja kaut ko aizrādīju, viņš, protams, neklausīja. Viņš smēķēja, dažkārt ieradās pie manis iereibis, reizēm uzvedās dīvaini, lai gan alkohola smakas nebija, un es nojautu, ka viņš lieto narkotikas. Es redzēju viņa dzīvesveidu, man tas nepatika, taču ietekmēt neko nevarēju. Arī mūsu sarunas bija ļoti virspusējas.
Tas varēja būt 2003.gada rudenī, Henrijs atnāca pie manis un sāka stāstīt par Dievu. Viņš stāstīja un stāstīja kādu stundu vai pusotru. Es viņu nepārtraucu, bet biju ļoti izbrīnīts. Izrādās, ka viņš piedzīvojis reālu Dieva pieskārienu. Henrijs sāka trenēties pie manis, un es redzēju, ka viņš patiešām ir mainījies. Tas bija noticis tik strauji! Mēneša laikā viņš bija brīvs no visām atkarībām. Man tā bija liela liecība par Dieva darbiem.
Dievu es pazinu no savas mammas nostāstiem. Mana mamma un vecāmamma bija dziļi ticīgi cilvēki. Bērnībā katru dienu mūsu mājās tika atvērta liela Bībele koka vākos un no tās lasīts, tāpat arī Tēvreize bija jāskaita katru vakaru. Svētdienās tika iejūgts zirgs un mēs visi braucām uz baznīcu. Kad mācījos piektajā klasītē, autokatastrofā bojā gāja mans tēvs. Divus gadus vēlāk, pabeidzis septīto klasi, devos projām no mājām. Sāku mācīties tehnikumā, vēlāk augstskolā, tad arī pilnībā atsvešinājos no Dieva. Bija jāmācās ateisms, zinātniskais komunisms, un tas mani pārliecināja, ka Dieva nav un tas viss izdomāts tikai cilvēku muļķošanai. Brīvdienās, atgriezies mājās pie mātes, centos arī viņu pārliecināt, ka tās visas ir muļķības. Biju īsts pagāns.
Kad Henrijs atrada savu draudzi, viņš aicināja līdz arī mani. Aizgāju paskatīties, uz kurieni mans dēls iet. Tā es iepazinos ar draudzi. Sāku lasīt Bībeli. Līdz tam biju lasījis tikai atsevišķus Bībeles stāstus, bet nu šo grāmatu no sākuma līdz beigām izlasīju dažos mēnešos. Tad arī sapratu, ka jābūt draudzē, jāmaksā desmitā tiesa, jāsvētī svētā diena. Sapratu, cik daudz kļūdu esmu pieļāvis savā dzīvē. Kaut vai - svētās dienas svētīšana. Kopš 1976. gada es strādāju par treneri Murjāņu sporta internātskolā, kur vadīju cīņas sporta nodaļu. Tad kļuvu par Latvijas izlases vecāko treneri. Visus šos gadus esmu ne tikai ar saviem sportistiem piedalījies sacensībās, bet arī pats tās rīkojis, gan mazākas, gan plaša mēroga - starptautiskās. Sacensības, protams, notiek piektdienās, sestdienās un svētdienās. Tajās piedalās no trim līdz sešiem simtiem bērnu un jauniešu un, protams, arī viņu vecāki. Tas nozīmē, ka visus šos gadus sacensības ir liegušas iespēju svētdienā doties uz dievkalpojumu. Sapratu, ka turpmāk tā vairs nedrīkstu darīt. Ja Dievs ir sacījis, ka jāsvētī svētā diena, tad tā arī ir jādara. Esmu arī sporta augstākās instances informējis, ka mēs vairs svētdienās neorganizēsim sacensības un arī ar saviem sportistiem nepiedalīsimies, ja sacensības notiks svētdien. Sastapšanās ar Jēzu ietekmē arī sportista karjeru. Bez Dieva ir grūti darboties jebkurā sfērā, un sports nav izņēmums.
