13
Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.
Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Situācija prasa, lai šodien mēs atkal būtu tikpat stipri un vienoti kā tolaik, kad mērķis bija viens un pretinieks viens. Taču, vai šodienas sašķeltajā sabiedrībā šāda vienotība maz iespējama? Cilvēki jūtas apjukuši un īsti nesaprot, vai piedalīties referendumā vai labāk noslinkot, jo rezultāts it kā tāpat jau zināms? Un ir arī neliela daļa tautiešu, kas domā, ka krievu valodai oficiālu statusu tomēr varētu piešķirt.
Šāda situācija izveidojusies pateicoties valdošo partiju nespējai 20 gadu laikā atrisināt sasāpējušās etniskās problēmas. 90. gadu sākumā krievi pamazām sāka saprast, ka vecie laiki, visticamāk, neatgriezīsies, un, ja viņi vēlas dzīvot šajā valstī, nāksies vien integrēties un apgūt latviešu valodu. Statistika rāda, ka tolaik vairāk nekā 70% krievvalodīgo centās runāt un mācīties latviski. Šobrīd tādu palicis nedaudz vairāk par 50%. Tas tāpēc, ka sveštautieši redz latviešu sašķeltību un nevienprātību, kā arī valsts varas vājumu. Revolūcijas, dumpji un apvērsumi visbiežāk notiek zemēs, kur valsts vara kļuvusi tik vāja, ka tai viegli uzbrukt.
Centieni panākt krievu valodai oficiālu statusu gan nav tikai Latvijas krievu pasākums vien. Krievijas ārpolitikas oficiālās nostādnes pauž mērķi iegūt krievu valodai oficiālu statusu visā Eiropas Savienībā. Latvija ir izmēģinājuma poligons, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju uz tamlīdzīgām iniciatīvām. Ja izdotos mērķi sasniegt Latvijā, līdzīgs scenārijs tiktu izspēlēts citās ES valstīs. Un, protams, Krievija joprojām uzskata, ka krievu valodai būtu jābūt oficiālai visās bijušajās padomju republikās, tagad suverēnās un neatkarīgās valstīs.
Latvijā ar šo Krievijas pasūtījumu nodarbojas galvenokārt krievu nacionālistu un radikāļu organizācijas - Vladimirs Lindermans un biedrība „Za rodnoj jazik” (Par dzimto valodu), bijušais krievu fašists, tagad kvēls krievu tiesību aizstāvis Jevgēnijs Osipovs, nacionālists Valērijs Kravcovs, biedrība „Rodina” (Dzimtene) un citi. Tieši viņi gadiem ilgi mērķtiecīgi piesārņo krievvalodīgo iedzīvotāju smadzenes ar krievu šovinisma un imperiālisma indi. Viena no viņu galvenajām tēzēm - krievi ir Latvijas pamatiedzīvotāji un šī ir krievu zeme. Lūk, citāts no biedrības „Rodina” mājaslapas: „Krievi tūkstošiem gadu dzīvo šajā zemē un ir tās pamattautība. Tāpēc izturēsimies kā šīs valsts patiesie saimnieki!” Un vēl: „Mēs, Latvijas krievi, atrodamies savā zemē, kopš senlaikiem mēs esam Latvijas pamattauta, mūsu ir 40% no valsts iedzīvotājiem.”
Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas krievu, kur nu vēl citu tautību cilvēki, nav ne zvērināti nacionālisti, ne nelabojami šovinisti, tomēr lielas tautas mentalitāte un nebeidzamā smadzeņu skalošana vairumam krievvalodīgo traucē atmest impērisko domāšanu un integrēties Latvijas sabiedrībā. Pat tie cittautieši, kas atbalstīja latviešus viņu neatkarības cīņā, šodien jūtas aizvainoti. Par ko gan? Visiem Latvijas krievu iedzīvotājiem taču ir tādas pašas tiesības kā latviešiem, izņemot dažas politiskās priekšrocības, kādas ir tikai pilsoņiem. Tomēr katram ir iespēja naturalizēties un iegūt šīs pilsoņa tiesības. Bet visādi citādi, ja vien ir normāla izglītība un valodas prasme, krievu un citu tautību Latvijas iedzīvotājiem nav nekādu šķēršļu iegūt labu darbu un ieņemt vadošus amatus. Arī par okupantiem šodien nevienu vairs nesauc, ja nu vienīgi tos, kas uzvedas kā okupanti.
Latvijas krievvalodīgie nereti mēdz atsaukties uz Pirmās republikas laiku, kad cilvēki runājuši vairākās valodās. Patiesi, vēl kopš cara laikiem vairums iedzīvotāju prata gan latviešu, gan vācu, gan krievu mēli. Vismaz latvieši. Cittautiešiem gan klājās nedaudz grūtāk - ne visi latviski runāja labi. Tāpēc neatkarīgās Latvijas sākuma gados lietoja visas trīs valodas gan valdības dekrētos un paziņojumos, gan uz pirmajām naudas zīmēm, gan reklāmās un afišās. Taču, tiklīdz valsts bija nostiprinājusies, par galveno kļuva latviešu valoda. Vienīgais izņēmums bija Saeima, kur etnisko partiju deputāti reizēm uzstājās svešvalodās. Nevarētu gan teikt, ka tas parlamenta darbā būtu bijis ieguvums, drīzāk pretēji - šāda prakse tikai radīja sajukumu un sašķeltību. Tostarp vairākums mazākumtautību pārstāvju bija lojāli Latvijas pavalstnieki, kas labi runāja latviski un bija pilnībā integrējušies sabiedrībā.
Šodien ar lojalitāti ir krietni grūtāk. To pierāda izvilkumi no Latvijas krievu interneta. Piemēram: „Latvija - tas ir tikai nejaušs nosaukums, viens no daudzajiem šīs teritorijas nosaukumiem. Tāpēc latviešiem Latvijā nevar būt nekādas priekšrocības.” Savukārt biedrības „Rodina” valdes loceklis Eduards Gončarovs raksta: „Latvija nav „etniska demokrātija”, bet neizdevusies valsts. Jautājums - kam mums tāda dzīvotnespējīga valsts vajadzīga?” Bet kāds Lielbritānijā dzīvojošs Latvijas krievs izgāž savu žulti, kāds viņam sakrājies pret latviešiem: „Latvieši bija dirsas laizītāji un tādi arī paliks. Nekā savēja viņiem nekad nav bijis. Bet krievi ir tauta ar lielo burtu. Man ir ļoti nepatīkami dzīvojot Anglijā dzirdēt šo suņu (latviešu) valodu. Ja jau esat tādi patrioti, kāpēc nepalikāt dzīvot savā sen vairs ne neatkarīgajā Latvijā? Kāpēc pat lamāties nespējat savā suņu valodā, bet darāt to krieviski? Sūkātāji!”
Balsodami par krievu valodu kā otru valsts valodu, lielākā daļa krievvalodīgo nemaz nesaprot, ko nozīmē reāla divvalodība. Viņi domā, ka varēs nemācīties latviešu valodu, jo visi ar viņiem runās krieviski. Ņemot vērā latviešu piekāpīgo mentalitāti, šāds iznākums ir visnotaļ reāls, taču patiesa divvalodība nozīmē, ka visi valsts iedzīvotāji māk abas valodas. Krieviem, kas vēlēsies strādāt apkalpojošā sfērā vai iestādēs, kur ir kaut mazākā saskarsme ar cilvēkiem, latviešu valoda tik un tā būs jāprot. Tomēr šāda situācija Latvijas valstij nav pieņemama un tai nav nekāda attaisnojuma - ne vēsturiska, ne etniska, ne politiska. Jo Latvijā nedzīvo tikai krievi un latvieši, bet arī citas tautības. Tāpēc vienīgai iespējamai savstarpējās sazināšanās valodai jābūt valsts valodai, kā tas ir visās normālās zemēs. Tas nebūt nenozīmē, ka mazākumtautībām jāasimilējas. Katra Latvijā dzīvojošā tauta un tās kultūra bagātina mūsu sabiedrību. Taču ārpus ģimenes, kultūras biedrībām un reliģiskajām draudzēm noteicošajai jābūt latviešu valodai.
Krievijas un vietējo krievu radikāļu mērķis ir gluži cits. Viņi gribētu, lai visas šeit dzīvojošās tautības, kas nav latvieši, savstarpēji sazinātos nevis latviešu, bet krievu valodā. Tas ļauj runāt par mītiskiem 40% krievu (reāli etniskie krievi ir tikai 26,9%) un pieprasīt divkopienu sabiedrību de iure. Ieskatam vēl daži citāti: „Notikusī Vislatvijas aptauja jau ir nostiprinājusi divkopienu sabiedrību Latvijā de facto. Katrs jūsu paraksts - tas ir zelta burts Latvijas krievu vēsturē. Krievi - malači! Tā turēt! Slava varoņiem!” Tāpat: „Ir kļuvis acīmredzams, ka tēze par to, ka Latvija kā divkopienu valsts nav iespējama, ir nepatiesa. Divkopienu valsts jau eksistē.” Bet latviešiem, kam šāda situācija nav pieņemama, tiek norādīts: „Integrācija uz latviskuma pamata ir ar kaunu izgāzusies. Latvijas krievu iedzīvotāji kā savu identitāti pieņem tikai krieviskumu. Ja vēlas, lai integrējas tie (latvieši), kas neprot dzīvot normālā divkopienu valstī. Ja kādam nepatīk divkopienu sabiedrība, tāds var braukt prom!”
Ņemot vērā citu valstu pieredzi, redzams, ka krievu integrācija vietējā sabiedrībā var noritēt samērā sekmīgi. Protams, ir izņēmumi, bet tādu nav daudz. Grūtāk ar krievu integrāciju ir bijušajās padomju republikās, jo te dominē uzskats, ka tā ir Krievijas ietekmes telpa un krieviem jābauda lielākas privilēģijas nekā citur. Taču vislielākās problēmas ar integrāciju ir Latvijā. „Katrs paraksts par krievu valodu - tā ir nagla integrācijas zārkā. Šī nagla ir iesista stipri. Ir tikai viens līdzeklis kā pretoties latvizācijai - maksimāli distancēties no latviešiem, uzsvērt savu krieviskumu, balsot tikai par krieviem, izvēlēties visu krievisko. Par divkopienu Latviju! Krievi nepadodas!” - rakstīts biedrības „Rodina” mājaslapā.
Neatkarīgi no referenduma rezultāta, krievu radikāļi jau tagad sevi uzskata par uzvarētājiem: „Naciķu konvulsijas liecina, ka psiholoģiski mēs jau esam uzvarējuši un parādījuši visiem, ka Latvija ir tikpat krievu, cik latviešu zeme.” Cits krievu šovinists (bet varbūt mūsu miermīlīgais skolasbiedrs, darba kolēģis vai kāpņu telpas kaimiņš): „Urā! Viņi no mums baidās! Mūsu izrādās daudz, bet, ja pieskaita visus, kas ir par krievu valodu, bet nenobalsoja bailēs no represijām, tad vēl vairāk. Mēs esam spēks! Apsveicu visus ar uzvaru!” Bet uzvarētājiem pieder uzvarētāju tiesa: „Uzdrošinos cerēt, ka krievu kopiena Latvijā būs mūžīga. Mūsu šeit ir daudzi simti tūkstoši un tas ir nopietns iemesls, lai turpinātu dzīvot šajā valstī.”
Krievu nacionālisti cer, ka krievu vienotība, savācot daudzus tūkstošus parakstu, piespiedīs latviešus piekāpties nacionālajā jautājumā. Bet, ja ne, tiek draudēts ar iespējamiem etniskiem konfliktiem. Eduards Gončarovs: „Demokrātiskā ceļā krievi Latvijā līdztiesību nevar panākt. Valsts glābšanai latviešiem ir palicis maz laika. Taču tā vēl pietiek, lai atzītu krievu līdztiesību. Bez mums valsti neizglābt.” Gončarovs vēl tēvišķi piebilst: „Kad esam stipri, ar mums labāk draudzēties.” Bet viņa vadītās biedrības paziņojumā pausts: „Latvijas krievi šeit dzīvos pēc saviem likumiem.” Tā, lūk!
Lielākā daļa labticīgo latviešu, kas krievu internetā ielūkojas reti, būtu ļoti pārsteigti uzzinot, ka šādi domā un raksta viņu jaukie darbabiedri un smaidīgie kaimiņi. Ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav citas izejas, kā vien piedalīties referendumā un balsot PRET krievu valodu kā otru valsts valodu. Tāpat rīkoties ir aicināti visi Latvijas valstij un latviešiem lojālie cittautieši. Tas ir svarīgi vispirms jau tāpēc, lai mūsu nelabvēļi ārzemēs un pašu mājās nevarētu manipulēt ar referenduma rezultātiem. Ja atbalsts latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai nebūs nepārprotams, pretinieki teiks, ka referendumā neuzvarēja, jo pietrūka balsu skaita, tomēr lielākā daļa taču balsoja par krievu valodu, bet latviešiem šis jautājums ir vienaldzīgs.
Ja nepateiksim nepārprotamu NĒ krievu šovinismam, nākotnē mūs sagaida tautas nobalsošanas par visneiedomājamākajiem jautājumiem. Jau šobrīd tiek vākti paraksti referendumam par pilsonības „nulles variantu” - automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijas iedzīvotājiem bez naturalizācijas un valodas eksāmena. Vēl murgainākas idejas rosās bēdīgi slavenā ždanokieša Aleksandra Giļmana galvā: „Šodienas Latvijas krievu kopiena radusies vienīgi pateicoties 1940. gada notikumiem. Tāpēc būtu pareizi, ja 17. jūnijs kļūtu par svētku dienu daļai valsts iedzīvotāju. Tāpat būtu pareizi, ja kaut kur Ķengaragā vai Purvciemā tiktu uzcelts piemineklis Okupantam - jautram sarkanarmietim uz tanka.” Savukārt politiķis un žurnālists Jurijs Aleksejevs aicina uz atklātu latviešu diskrimināciju: „Krievu darba devējs pēc zīmoga pasē varēs pārbaudīt darba kandidātus latviešus. Parakstījies par krievu skolu iznīcināšanu? Tātad nevarēsim kopā strādāt. Mūsu kolektīvā nacistus nemīl. Pret gejiem attieksme ir toleranta, bet krievu skolu pretiniekus dvēsele nepanes.”
Taču pēdējie aptauju dati atklāj visai satraucošus skaitļus. Izrādās, tikai 60% no pilsoņiem, kas gatavojas balsot referendumā, balsos pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Bet ja tā, šāds iznākums dažādu „cilvēktiesību aizstāvju” un Briseles „padomdevēju” acīs var izrādīties nepietiekami pārliecinošs. Un te nu nevar visu vainu uzvelt tikai krievu kopienai. Šie paši statistikas pētījumi parāda, ka vislielākais latviešu skaits, kas gatavi krievu valodai piešķirt oficiālu statusu, mīt Latgalē. Pēdējos gados vērojot latgaļu nacionālās pašapziņas atdzimšanu šķita, ka vismaz ar latvisko populāciju Latgalē viss ir kārtībā. Diemžēl latgaļu nacionālās kustības aktīvākie dalībnieki pārcēlušies uz dzīvi galvaspilsētā, bet valsts nevērīgā attieksme pret Latgales reģionu 20 gadu garumā novedusi pie situācijas, ka liela daļa latgaļu atrodas krieviskajā informācijas telpā, kas, protams, ietekmē viņu uzskatus un nostāju pret valsti.
Daļa Latgales iedzīvotāju, tāpat kā daļa Latvijas krievu, apgalvo, ka viņu balsojums par divvalodību būs protesta balsojums pret valdības politiku nevis reāla vēlme pēc otras valsts valodas. Šāds domu gājiens ir neloģisks, aplams un bīstams. Būtībā tā ir nodevība pret Latvijas vienotību un dūriens mugurā latviešu valodas nākotnei. Un, ja krievus vēl var saprast, jo kāpēc gan nesagādāt sev papildus ērtības visur lietot tikai dzimto valodu, tad šādu latviešu nostāju grūti pieņemt. Tā liecina vai nu par politisku analfabētismu vai vienaldzību valodas jautājumā. Kāds Latgales uzņēmējs LTV raidījumā „Sastrēgumstunda” pauda viedokli, ka Latgalē cilvēkiem esot vienalga, kādā valodā sarunāties. Ja šis cilvēks būtu godīgs pret savu sirdsapziņu, viņam tomēr būtu jāatzīst, ka problēmu nav tikai latviešiem, bet liela daļa Latgales krievu, īpaši pilsētās, latviski nerunā. Kāda jēkabpiliete, kas pārcēlusies uz dzīvi Daugavpilī, TV intervijā stāstīja, ka mēģinājums veikalā uzrunāt pārdevēju latviešu valodā izraisījis tādu reakciju, it kā viņa pēkšņi būtu sākusi runāt ķīniski. Tāda ir patiesā situācijā Latgalē.
Ņemot vērā visu augstākminēto, katra latvieša svēts pienākums ir 18. februārī doties uz referendumu. Tās ir mūsu jaunās barikādes, tas ir mūsu jaunais Baltijas ceļš. To šķiet sapratis arī prezidents Andris Bērziņš, kas mainījis savu sākotnējo nostāju un aicina visus lojālos valsts pilsoņus referendumā aizstāvēt latviešu valodas nākotni. Vienotība sabiedrībā panākama vienīgi uz latviešu valodas un kopīgu pamatvērtību bāzes, cita ceļa mums nav. Tiem, kas negrib to saprast, jārēķinās ar vēstures un Dieva tiesu, kas tiesās viņu sirdsapziņu par spriedzi un sašķeltību, kas vēl ilgi turpinās plosīt Latvijas sabiedrību.
Dievs, svētī Latviju!
P.S. Mums izdevās! Pretēji referenduma iniciatoru cerētajam šoreiz latvieši parādīja vienotību un nobalsoja pret divvalodību Latvijā, bet būtībā par latviešu valodas izdzīvošanu. Esam pierādījuši sev un visai pasaulei to, ko vajadzēja pierādīt, proti, ka lielākā daļa Latvijas pilsoņu ir PRET krievu (un jebkuru citu) valodu kā otru valsts valodu. Šis nebija balsojums pret krievu valodu kā tādu - 74,8% pilsoņu nobalsoja PAR latviešu valodas nākotni. Kurzeme, Vidzeme, Zemgale savu attieksmi pauda vairāk nekā pārliecinoši, un pat Rīgā, kur vismaz puse iedzīvotāju nav latvieši, pret divvalodību balsoja 63,56% pilsoņu. Kā jau tika prognozēts, darvas karoti šajā uzvaras kausā ielēja vienīgi Latgale, kur vairākums būtībā nobalsoja par divkopienu sabiedrību Latvijā. Pat ja latgaliešiem savstarpējā komunikācijā ir vienalga, kādā valodā runāt, šāds balsojums tomēr uzskatāms par dunča dūrienu Latvijas sabiedrības vienotības mugurā un nodevību pret pārējiem Latvijas reģioniem. Tomēr, kā saka - suņi rej, bet karavāna iet tālāk! Pat Krievija, redzot referenduma pārliecinošo iznākumu, steidzīgi mainījusi retoriku un paziņojusi, ka referendums esot bijis tikai un vienīgi tā iniciatoru pasākums. Tādejādi šoreiz esam nosargājuši mūsu jaunās kopīgās barikādes. Dievs, svētī Latviju!
