20
Vasarsvētku kustība ir apvienojošs nosaukums kristīgām draudzēm, kuru mācības pamatā ir vēsts par Svētā Gara personu, darbību un nozīmi Kristus draudzes kalpošanā. Kustība uzskata, ka tās saknes meklējamas apustuļu laiku pirmo kristiešu draudžu mācībā un kalpošanā. Piemēram, baznīcas vēsturnieks Dr. Kērtis Vords vasarsvētku kustību saista ar agrīnās baznīcas mēlēs runāšanas un garīgo dāvanu lietošanas praksi. Tomēr lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka mūsdienu pentekostālisma izcelsme meklējama 19. gadsimta evaņģēliskajās atmodas kustībās ASV un Lielbritānijā. Šo kustību, īpaši tā sauktās svētuma kustības mācībā un praksē tika akcentētas, piemēram, tādas tēmas kā Svētā Gara persona un tās īpašais darbs Kristus Miesā, cilvēka fiziska dziedināšana, Kristus otrā atnākšana. Šo kustību līderi uzskatīja, ka mūsdienu baznīca ir pazaudējusi to spēku un garīgo autoritāti, kāda piemita Jaunās Derības draudzei. Parādījās mācība par īpašu garīgu piedzīvojumu - Svētā Gara kristību, kas pieejams ikvienam kristietim, un visaptverošu garīgo atmodu pirms Kristus otrās atnākšanas. Daudzi agrīnie vasarsvētku kristieši šo kustību uztvēra kā Bībelē aprakstīto „vēlīno lietu”, kam jāatjauno Kristus draudzes harizmātiskā būtība.
Daudziem svētuma un citu 19. gadsimta evaņģēlisko atmodas kustību līderiem bija būtiska loma mūsdienu vasarsvētku kustības izveidošanā. Šāda ietekme bija, piemēram, Albertam Bendžaminam Simpsonam un viņa Kristiešu un misionāru aliansei, tāpat Džonam Aleksandram Dovijam un Katoliskajai apustuļu draudzei. Simpsona, Dovija, tāpat Adonirama Džudsona Gordona un Marijas Vūdvortes - Eteres sludinātā vēsts par dievišķo dziedināšanu kļuva par vienu no vasarsvētku draudžu mācības stūrakmeņiem. Svarīga nozīme vasarsvētku kustības attīstībā bija 1904. - 1905. gada Velsas atmodai, kas spēcīgi ietekmēja evaņģēliskos kristiešus visā pasaulē un sekmēja daudzu vasarsvētku draudžu izveidošanos.
Tomēr vasarsvētku kustībai nav vienotas izcelsmes. Daudzas atsevišķas evaņģēlisko kristiešu grupas savos garīgajos meklējumos un ikdienas praksē sāka piedzīvot dažādas harizmātiskas izpausmes, starp tām arī runāšanu svešās mēlēs. Svētuma kustības teologi deva šīm izpausmēm biblisku izskaidrojumu. Par vienu no svarīgākajiem notikumiem vasarsvētku kustības izveidē tiek uzskats 1901. gada 1. janvāris, kad mācītājs Čārlzs Parhams Bēteles Bībeles koledžā Topekā, Kanzasā, ASV, mācīja un aizlūdza par saviem studentiem, lai tie saņemtu Svētā Gara kristību ar līdzejošu zīmi - runāšanu mēlēs. Vēlāk Parhams devās uz Hjūstonu Teksasā, kur, neraugoties uz tur valdošo rasu segregāciju, uzņēma savā Bībeles skolā kādu afroamerikāņu studentu Viljamu Seimuru. Vēlāk Seimurs aizceļoja uz Losandželosu, kur, viņa dedzīgo sprediķu izraisīta, 1906. gadā sākās tā sauktā Azusa ielas atmoda.
Lai gan daudzas vasarsvētku kustībai raksturīgas iezīmes pirms tam bija novērojamas svētuma kustības draudzēs, par īsto mūsdienu vasarsvētku kustības sākumu tiek uzskatīta tieši atmoda Azusa ielā. Ziņas par šo atmodu ar laikrakstu palīdzību izplatījās visā pasaulē, un Amerikā viena pēc otras tika dibinātas jaunas vasarsvētku draudzes. Azusa ielas atmodas apmeklēja daudzi cilvēki no ārzemēm, kas kā misionāri aiznesa šo mācību uz savu zemi, tāpēc daudzu pasaules valstu vasarsvētku draudzes par savu izcelšanos pateicas Azusa ielas atmodai. Tā 1908. gadā tika izveidota Dienvidāfrikas Apustuliskās ticības misija, 1909. gadā pirmie pentekosti parādījās Austrālijā un Eiropā.
Pēc 2. Pasaules kara 20. gadsimta 60. gados arī kristieši no citām konfesijām sāka piedzīvot Svētā Gara kristību un harizmātisko dāvanu izpausmes, kādas tās bija vasarsvētku draudzēs. Harizmātiskā jeb atjaunotnes kustība pamazām aptvēra daudzas episkopāļu, anglikāņu, luterāņu, metodistu, baptistu, katoļu un pat pareizticīgo draudzes visā pasaulē. Tolaik jēdziens „harizmātiskā kustība” tika attiecināts tikai uz seno konfesiju atjaunotnes draudzēm, lai atšķirtu tās no tradicionālajām vasarsvētku draudzēm. Vēlāk izveidojās arī nekonfesionālas harizmātiskās draudzes jeb tā sauktā trešā viļņa kustība, ko mūsdienās vairāk pazīst kā neoharizmātisko vai neopentekostālo kustību. Daudzas no šīm nekonfesionālajām draudzēm vēlāk izveidojās par lielām draudžu apvienībām.
Viena no būtiskākajām vasarsvētku kustības iezīmēm, kas to atšķīra no citām tā laika konfesijām, bija aktīva sieviešu iesaistīšanās kalpošanas darbā. Topekas Bībeles skolas studente Agnese Osmane bija pirmā, par kuru aizlūdza mācītājs Parhams un kas sāka runāt jaunās mēlēs. Aktīvā Azusa ielas atmodas darbiniece Florense Krovforde vēlāk izveidoja Apustuliskās ticības baznīcu. Vasarsvētku kustības sievietes bija mācītājas, evaņģēlistes, misionāres, ražīgas baznīcas dziesmu autores, laikrakstu un žurnālu redaktores, skolotājas Bībeles skolās. Pentekostu brīvais dievkalpojuma veids veicināja arī citus sieviešu līdzdalības veidus kristīgajā kalpošanā. Tāpēc agrīnajā periodā vasarsvētku kustībai pievienojās daudzas sievietes no citām konfesijām, kurās šāda kalpošana tām bija liegta.
Otra svarīgākā agrīnās vasarsvētku kustības pazīme bija rasu aizspriedumu pārvarēšana. Laikā, kas Amerikā visos sabiedrības līmeņos valdīja rasu segregācija, vasarsvētku kustības dievkalpojumos līdzās sēdēja melnie un baltie, vīrieši un sievietes. Vēlāk gan, īpaši dienvidu štatos, izveidojās atsevišķas draudzes pēc rasu vai nacionālā principa, tomēr visumā vasarsvētku kustībā ir nojauktas jebkādas rasu, etniskās un kultūru robežas.
Vasarsvētku draudžu mācība balstās uz tā saukto pilno jeb četrstūru evaņģēliju. Tā pamatā ir četras galvenās doktrīnas. Pirmā ir pestīšana Jēzū Kristū (Jāņa ev. 3:16). Otrā doktrīna runā par Svētā Gara kristību, kuras apliecinājums ir runāšana jaunās mēlēs (Ap. d. 2:4). Trešais doktrinālais princips ir dievišķā dziedināšana (Jēk 5:15), bet ceturtais - Kristus otrā atnākšana (1. Tes. 4:16-17). Vienīgā garīgā autoritāte vasarsvētku draudzēm ir Bībele, kas ir nemainīgs un nekļūdīgs Dieva Vārds. Tomēr vasarsvētku kristieši tic, ka Dievs ar saviem bērniem arī šodien runā caur pravietojumiem un atklāsmēm. Visi pravietojumi pārbaudāmi Dieva Vārda gaismā. Tāpat pentekosti uzskata, ka visas Svētā Gara dāvanas (1. Kor. 12:8-10) nav beigušās līdz ar apustuļu laiku, bet ir pieejamas kristiešiem arī šodien.
Šodien pasaulē pazīstamas vairāk nekā 10 000 dažādas vasarsvētku un harizmātiskās kustības denominācijas (baznīcas, draudzes). Lielākā no tām ir Dieva Asambleja ar gandrīz 60 miljoniem locekļu, Dieva Draudzei Klīvlandē, Tenesijā, ir 8 miljoni, Dieva Draudzei Kristū 6 miljoni, Četrstūru Evaņģēlija draudzei 5 miljoni, Starptautiskajai Apvienotajai vasarsvētku draudzei 4 miljoni, bet Starptautiskajai Vasarsvētku svētuma draudzei - 3 miljoni sekotāju. Tās ir lielākās vasarsvētku draudžu denominācijas. Pasaulē lielākā vietējā draudze ir Joido Pilna evaņģēlija draudze Dienvidkorejā ar vairāk nekā miljonu draudzes locekļiem. Par lielu draudžu apvienību veidojas arī „Hillsong” draudžu grupa ar centru Austrālijā. Kopumā šobrīd vasarsvētku draudzēs visā pasaulē ir vairāk nekā 250 miljoni locekļu, bet kopā ar harizmātisko atjaunotnes draudžu un neoharizmātisko draudžu locekļiem - aptuveni 600 miljoni. Daudzi kristietības pētnieki vasarsvētku kustību nosaukuši par „trešo spēku kristietībā”, līdztekus senajām konfesijām (katolicismam, pareizticībai) un protestantismam. Tas ir arī visstraujāk augošais kristietības novirziens pasaulē.
Vienīgi žēl, ka vasarsvētku kustība, kurai vajadzēja atjaunot Draudzi, kļuvusi par kārtējo denomināciju ar tūkstoš dažādiem atzarojumiem un sektām, kura tikai turpina Draudzes šķelšanu. 19.gadsimta svētuma kustības un 20.gadsimta sākuma atmodas nožņaudza paši kristieši ar savu tieksmi institucionalizēties un integrēties Pasaules sistēmā. No lielajām atmodām pāri palikušas vien atmiņas un liels daudzums sektu, denomināciju un citu reliģisku organizāciju, kur vajadzēja būt atjaunotai Draudzei, kas ir viena visā pasaulē un lokāli tiek pārstāvēta katrā apdzīvotā vietā. Kas vairs nav cilvēku radīta institucionāla reliģiska organizācija, bet Dieva radīts organisms, Kristus Līgava. Diemžēl Līgava, uz īsu brīdi baudījusi brīvību, atkal tika ieslodzīta konfesionāli institucionālajā cietumā.
Kad beidzot līderi noliks savus kroņus un ļaus Dievam pabeigt Draudzes atjaunošanas darbu līdz galam?
Esmu uzaugusi starp baptistiem. Nejau’si ieg’aju Ventspil’s vasarsv’etku draudz’e. Man patika tas tic’ibas karstums, kas vald’ija ’saj’a draudz’e. M’es cilv’eki esam da’z'adi, citiem liekas par ska’lu, bet mani tas aizr’ava.