Laikmeta zīmes

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ viņu un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Tas ir pavi­sam parasts stāsts, kāds var notikt ar ikvienu cilvēku, arī tevi, cienījamo lasītāj.

Divpadsmit gadus man bija privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla “Tikšanas” vasarsvētku drau­džu un kristīgās mūzikas atvērumu atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat vasarsvētku konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, par ko vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā kristieša dzīvē vispār ir bijis kas tāds, lai par to stāstītu citiem. Rūpīgi pārdomājot, tomēr nonācu pie secinājuma, ka par visu, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Viņam, tāpēc noteikti ir vērts par to pastāstīt līdzcilvēkiem. Vēlos uzrunāt visus, kas šodien sēž baznīcas solā un domā: es taču neesmu nekas, neko nespēju, man nav nekādu talantu! Esmu parasts vidusmēra cilvēciņš, ko no manis var prasīt? Gribu jums atklāt varenu Dievu, kas spēj cilvēkus izraut no ikdienas pelēcības un padarīt par saviem darbabiedriem. Šis būs stāsts par to, kā tas notika ar mani, taču tāpat var notikt ar ikvienu no jums.

Pirms tiku aicināts kļūt par žurnāla “Tikšanās” līdzstrādnieku, man nebija nekādas formālas izglītības vai pieredzes šajā jomā. Brīnums bija jau tas, ka es vispār spēju ko jēdzīgu uzrakstīt, bet tas, ka mani raksti regulāri tiks publicēti Latvijas lielākajā kristīgās preses izdevumā un tagad interneta vietnē “Laikmeta zīmes”, ir tikai un vienīgi Dieva nopelns. Skolas gados ar sacerējumu rak­stīšanu man diez cik spoži negāja, toties ļoti patika lasīt. Īpaši piesaistīja vēsture, ģeogrāfija, grāmatas par dabu un dzīvniekiem, vēlāk arī latviešu un pasaules literatūras klasika, māksla, arhitektūra. Tieši lielajai lasītgribai jāpateicas par manām salīdzinoši plašajam zināšanām visdažādākajās jomās.

Līdz 30 gadu vecumam dzīvoju ikdienišķu parasta cilvēka dzīvi. Patiesībā man nemaz nebija īsti skaidrs, kāds tad ir mans aicinājums. Taču, sasniedzot “Jēzus vecumu”, viss piepeši mainījās. Sāka atklāties talanti, pat kādiem līdz tam pat nebiju domājis. 1997.gadā radās doma sākt izdot draudzes žurnālu, un mācītājs uzticēja atbildību par šo projektu man. Arī vairākums rakstu bija manis rak­stīti. Skatoties šodienas acīm, tā varēja šķist avantūra - bez iepriekšējas pieredzes, bez zināšanām, bez sajēgas par datoriem un poligrāfiju. Bet Dievs darīja brīnumu. Pēc pirmā numura iznākšanas žurnāls “Dzīvības Avots” tika atzīts par labāko vasarsvētku draudžu izdevumu un LVDA mācītāju padome nolēma to veidot kā visas apvienības iz­devumu. Tiku apstiprināts par redaktoru. Skan lepni, tomēr joprojām visu darīju viens. Taču Dievs svētīja. Lai arī finansiālu grūtību dēļ iznāca tikai četri “Dzīvības Avota” numuri, man tā bija neatsverama pieredze. Dievs zināja, kam jānotiek nākotnē, un gatavoja ceļu.

Vienā no “Dzīvības Avota” numuriem bija publicēts raksts par mūsdienu kristīgo mūziku. Kris­tīgā radio prezidentam Tālivaldim Tālbergam tas šķita interesants un es saņēmu piedāvājumu par šo tēmu rakstīt tikko iznākušajam žurnālam “Tikšanās”. Tā kā savs atvērums jaunajā žurnā­lā tika atvēlēts arī LVDA, mani kā cilvēku ar pieredzi (joks) iecēla par šī atvēruma atbildīgo redaktoru. Pēc kāda laika kļuvu arī par “Tikšanās” štata darbinieku - vienu no žurnāla maketētājiem. Vēl viens Dieva brīnums, jo vēl pirms gada par datoriem es nezināju pilnīgi neko. Taču tad no provinces uz Rīgu pārcēlās mans māsasdēls, kam piederēja tāds tehnikas brīnums kā dators. Viņš man iemācīja elementāras datorlietošanas pras­mes, bet dažādas datorprogrammas es apguvu pašmācības ceļā, tostarp grafiskās CorelDraw un Photoshop - tieši tās, kas vēlāk izrādījās nepieciešamas darbam žurnālā.

Atskatoties pagātnē, visā šajā notikumu virknē es saskatu nepārprotamu Dieva vadību. Tomēr nekas no tā nevarētu notikt, ja pirms tam es neiepazītu Viņa dēlu Jēzu Kristu. Es neuzaugu kristīgā ģimenē. Lai gan bērnībā biju kristīts, par Dievu ģimenē nerunāja, kaut arī Viņa esamība netika arī noliegta. Pusaudža gados mēģināju lasīt omītes veco 19.gadsimtā izdoto Bībeli, taču tolaik priekš manis tā izrādījās pārāk grūta lasāmviela. Ziemassvētkos šad tad aizstaigāju līdz baznīcai, tomēr ne tāpēc, lai svinētu Pasaules Glābēja piedzimšanu, bet klausītos skaistajās Ziemassvētku dziesmās. Pret ticību un reliģiju vispār man bija nei­trāla attieksme. No vienas puses, tā mācīja cilvēkus būt godīgiem un morāli tīriem, no otras - Baznīcas rituāli man šķita novecojuši un mūsdienu cilvēkam grūti ­saprotami.

Pēc vidusskolas sāku mācīties VEF Tehniskajā skolā, kur nejauši atklāju, ka viens no maniem kursabiedriem ir saistīts ar Baznīcu. Turpmākos mēnešus mēs stundām ilgi runājām par Dievu un Bībeli. Daudziem cilvēkiem ir grūti uzreiz ticēt visam, ko tāsta Bībele, taču ar mani bija citādāk - es spēju noticēt visam. Tomēr tā nebija akla ticība, bet iekšēja pārliecība, kādu spēj dot tikai Svētais Gars. Interesantākais, ka cilvēks, kas man tolaik tik daudz stāstīja par Dievu, pats vēl nemaz nebija draudzes loceklis. Tomēr tieši viņu Dievs bija izredzējis, lai atvestu mani Sava žēlastības troņa priekšā.

Tajā vasarā man radās nopietnas veselības problēmas un es uz vairākiem mēnešiem nonācu slimnīcā. Tur reāli piedzīvoju, kā Dievs palīdz un atbild uz lūgšanām. Lūdzu Dievu par savu veselību, jo tolaik mans veselības stāvoklis bija tāds, ka varēju arī nomirt. Ārstu prognozes nebija iepriecinošas. Man nebija nekā, uz ko paļauties, vienīgi Dievs, kam tikko biju sācis ticēt. Mans palātas biedrs, kāds krievu večuks, mocījās ar stiprām sāpēm kājās. Reiz viņš tik briesmīgi vaidēja, ka neizturēju un sāku lūgt Dievu, lai noņem kaimiņam sāpes. Pēc brīža vecais vīrs pārstāja vaidēt. Jautāju: “Vai pārgāja?” Viņš saka: “Pārgāja!” Neko neteicu par savu lūgšanu, tikai pateicos Dievam, ka Viņš ir to uzklausījis.

Dievam es ticēju, taču par Jēzu vēl nezināju neko. 1983.gada Ziemassvētkos mani uzaicināja uz jauniešu diev­kalpojumu Mateja baznīcā, kur iepazinos ar cilvēkiem, kas stāstīja, kā Jēzus ienācis viņu dzīvē, cik laimīgi viņi tad ju­tušies, kā mainījusies viņu dzīve. Skatījos uz šiem jaun­iešiem un sapratu, ka viņos ir kas tāds, ko es nespēju noformulēt vārdos, bet ļoti vēlētos iegūt. Aizgājis mājās, lūdzu Dievam piedot visus manus grēkus un aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu. 1984.gada 1.jūlijā mācītājs Arvīds Vasks mani kristīja Mateja baptistu draudzē. Tā sākās mans kristieša ceļš (vairāk lasiet ŠEIT).

Šajā ceļā bijušas vairākas svarīgas pieturas. Trīs gadus apmeklēju Mateja draudzes dievkalpojumus, tomēr nespēju rast atbildes uz vairākiem būtiskiem ticības dzīves jautājumiem, tāpēc 1987.gadā pārcēlos uz Golgātas draudzi, kur tolaik plašumā vērtās atmodas kustība. Šeit labāk iepazinu Trīsvienības trešo personu - Svēto Garu, šeit piedzīvoju reālu Dieva spēku un garīgo dāvanu nozīmi draudzes kalpošanā. Vēlāk vairākus gadus apmeklēju Slokas baptistu drau­dzi, kur mana dzīvesbiedre Solvita kalpoja kā pianiste, bet 1995.gadā, kad Rīgā tika dibināta jauna vasarsvētku draudze, tikām uzaicināti piedalīties tās veidošanā. Kopš tā laika mūsu garīgās mājas ir draudzē “Dzī­vības Avots”.

Savulaik esmu apsvēris arī mācītāja kalpošanu, tomēr, godīgi sakot, diez vai es spētu būt labs draudzes gans. Tad jau drīzāk Bībeles skolotājs, jo man patīk analizēt un studēt Dieva Vārdu. Tomēr arī šajā jo­mā nekas nopietns nav izveidojies. Toties savu Dieva doto talantu varu izmantot kalpo­šanā, kas man padodas un rada prieku, proti, žurnālistikā. Reizēm gan uzmācas šaubas, vai mani raksti maz kādam vajadzīgi? Toties jo lielāks gandarījums ir, kad saņemu pateicību par kādu no rakstiem, vai arī rokās ir vēstule, kas stāsta par gūto stiprinājumu. Kur nu vēl, kad dzirdu, ka manus rakstus studentiem iesaka pat vienā otrā prestižā Latvijas augstskolā. Tikai tad tu saproti, ka tavs darbs nav velts.

Šodien savu aicinājumu esmu atradis žur­nālistikā un ceru, ka tā būs vēl kādu laiku, taču, kas notiks nākotnē, zina tikai Dievs. Mans uzdevums ir saskatīt dotās iespējas un iet pa ceļu, kuru Tēvs sagata­vojis. Ilgus gadus strādāju Latvijas televīzijā par videoinženieri, ir nācies iejusties arī radiožurnālista ādā, kad mūsu draudze veidoja iknedēļas raidījumu Siguldas radio. Šo to saprotu no make­tēšanas, tekstu korektūras un rediģēšanas. Nezinu, ko Dievs man gatavo nākotnē, bet vienu varu teikt droši - bez Viņa žēlastības es nebūtu tas, kas esmu. Tāpēc gribu uzrunāt visus, kas šodien jūtas nespēcīgi un nenovērtēti - meklējiet Dievu un nāciet pie Viņa žēlastības troņa, jo tikai pie mīlošās Tēva sirds jūs at­radīsiet savu patieso dzīves mērķi un aicinājumu. Pie Dieva neviens nepaliek neievērots un vientuļš. Viņš atraisīs jūsu slēptos talantus un dos spēku sasniegt jūsu aicinājuma augstākās virsotnes.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts