14
Solvitai un Armandam Matisoniem ir divi brīnišķīgi bērni - Kristiāna un Valters. Tas Kungs ir bija žēlīgs un atbildējis uz Solvitas lūgšanām gan par vīru, gan mazo Kristiānu, gan Valteru. Vēl šodien Matisonu ģimene var pateikties Dievam par savu atpestīto namu! Bet par mazās Kristiānas brīnumaino dziedināšanu Solvita vēlas pastāstīt arī jums.
****
Mana meita kopš dzimšanas slimoja ar Villebranda slimību, ko atklāja, kad viņai bija pusotrs gadiņš. Tas ir asins slimības hemostāzes paveids, un tā izpausme ir slikta asins recēšana, jo asinīs trūkst viens no recēšanas faktoriem. Šī faktora medicīniskā norma ir no 50 - 160 (references intervāls), bet Kristiānai tas bija 34, tātad ļoti zems. Diemžēl šī slimība nav ārstējama. Pats no sevis šis iztrūkstošais faktors asinīs nevar rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Tas nozīmē, ka Kristiānai jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti sapampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās un tamlīdzīgi. Pie katra sasituma viņai nāksies špricēt zāles, kas aizstāj šo asins recēšanas faktoru. Kikai tika piešķirta invaliditātes grupa. Teikšu godīgi, mēs zāles nešpricējām, jo šķita drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez injekcijām neiztiktu.
Gāja laiks, un mēs jau bijām kļuvuši par Dieva bērniem un draudzes locekļiem. Kādu reizi uz Latviju atbrauca sludinātājs Ārons Bagvels. Ierastā dievkalpojuma vietā ceturtdien bija jauniešu vakars, taču es par šīm izmaiņām neko nezināju. Tā kā abas ar meitiņu bijām atnākušas uz dievkalpojumu, tad arī palikām. Dievkalpojumā izskanēja aicinājums cilvēkiem iznākt priekšā, lai lūgtu par viņu dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, un par mums aizlūdza. Mēs to drīz vien aizmirsām, taču ne Dievs!
Bija jāiet pagarināt Kikai invaliditātes grupu. Aizejot pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma uz asins analīzēm, es palūdzu, lai paņem analīzes arī uz Villebranda faktoru. Vēlāk mans vīrs ar analīžu rezultātiem devās uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē pie hemataloga. Analīžu rezultātus mēs pat neapskatījām, jo māsiņa teica, ka Villebranda faktors ir pazemināts, kas šķita normāli, jo slimība taču nav ārstējama. Kad vīrs ārstei hematoloģei nolika analīžu rezultātus uz galda un prasīja par grupas pagarināšanu, ārste brīnījās, jo asins recēšanas faktors bija 119, tātad pilnīgi normāls. Viņa sacīja, ka tas nav iespējams un ar tādām analīzēm mēs invaliditātes grupu nedabūsim. Daktere teica, ka laboratorijā notikusi kļūda un analīzes vajadzēs atkārtot. Mēs gan sapratām, ka tā nav kļūda, bet argumentēt to likās neiespējami, ja cilvēks nav ticīgs.
Laiks, kamēr tika veiktas atkārtotas analīzes, mūsu ģimenei bija ticības pārbaudījums. Velns nāca ar meliem, ka tā ir tikai kļūda. Es sev teicu, ka Dievs tik nežēlīgi nejoko, un izvēlējos ticēt Dievam. Lai sagaidītu analīžu rezultātus, parasti paiet desmit un vairāk dienas. Kad pienāca atbilde, varējām tikai slavēt mūsu uzticamo Glābēju Jēzu, kura brūcēs mēs esam dziedināti! Asinsreces faktors bija 134! Devos uz medicīnas iestādi, lai liecinātu, ka Dievs ir dziedinājis Kristiānu, taču ārste bija kaut kur izgājusi. Rādīju māsiņai analīžu rezultātus un teicu, ka slimība taču ir nedziedināma. Tā vismaz apgalvo ārsti. Māsiņa paskatījās un teica, ka analīzes tomēr rāda ko citu, un novēlēja mums dzīvot laimīgi. Draugi domāja, ka varbūt kļūda bijusi diagnozē, taču, kā zināms, Latvijā nemaz nav tik viegli dabūt invaliditātes grupu. Pirms tam Kristiāna bija izvadāta pa daudziem kabinetiem Bērnu slimnīcā, lai noteiktu devu zālēm, cik bieži viņai jāšpricē zāles, kāds ir asins recēšanas laiks un tamlīdzīgi. Tāpēc mēs pavisam droši varam teikt, ka ir noticis liels Dieva brīnums!
***
Gadu pēc tam, kad kļuvām kristieši, Kristiānai tika konstatēta arī bronhiālā astma. Viņai ir alerģija pret putekļu ērcītēm, kas izraisa iesnas un apsārtušas acis, pēc tam sākas klepus un astmas lēkmes. Tā viņa visu laiku slimoja ik pa desmit dienām. Arī, kad biju stāvoklī ar Valteru, Kristiāna regulāri slimoja. Mēs lūdzām Dievu, bet šķita, ka nekas nenotiek, lai gan es zināju, ka Dievam atliek teikt tikai vārdu un viņa būs dziedināta. Tad Dievs runāja uz mani caur 4. Mozus grāmatas 11. nodaļu, lai es nesāku kurnēt un ar domām atgriezties „Ēģiptē”. Domās jau rosījās, kaut arī Villebranda slimībai vairs nebija ārēji redzamu simptomu. Lūdzu Dievam piedošanu: „Dievs, piedod, ka es kā Izraēls saku, ka Ēģiptē mums vismaz bija ķiploki un citas labas lietas!” Kad vīrs man nākamajā dienā teica: „Bet tam Villebrandam tak…” - es viņu pārtraucu: „Nesaki neko, mēs nedrīkstam atgriezties „Ēģiptē”!”
Vasarā mums atkal nācās gulēt slimnīcā, jo Kikai radās deguna blakusdobuma iekaisums un sapampa puse galvas. Klepus, kas izraisīja elpas trūkumu, bija briesmīgs, naktīs gulēju viņai blakus, un sirds sažņaudzās, kad dzirdēju, kā viņa mokās ar elpas trūkumu. Viņa slimoja divus mēnešus un dienu dienā lietoja zāles, kuras ilgstoši lietot nedrīkst - ventolīnu lielos daudzumos. Nomainījām dīvānus, noņēmām paklāju, aizvācām mīkstās mantiņas, un šķita, ka visam jābūt kārtībā, taču ne! Pirmdien atkal bija pamatīgas iesnas, otrdien klepus, un viss sākas no jauna. Cik gan pretīgs var būt sātans!
Mūsu draudzes dievkalpojumu telpā ir sintētiska materiāla paklājs, kurā, gadiem ejot, sakrājušies putekļi. Svētdienās Kika ar bērniem tur spēlējas, un tad pirmdien ir iesnas, otrdien - klepus. Pirms kļuvām par kristiešiem, mēs nekādi nevarējām tikt pie bērniņa, tāpēc, kad Dievam lūdzu, lai Viņš man dāvā bērniņu, apsolīju, ka vedīšu viņu uz svētdienskolu. Tāpēc es nevaru nevest Kiku uz baznīcu. Jēzus jau arī nepagāja krustam garām, lai atvieglotu savas ciešanas, bet caur ciešanām uzvarēja un Dievs Viņu paaugstināja. Zināju, ka arī man ir jāsakauj šis ,,Goliāts” Tā Kunga Vārdā.
Rakstīju savu aizlūgšanas vajadzību vairākām draudzēm, par Kiku lūdza arī mūsu draudze, bīskaps. Uzrunāju visus, kas vien varēja aizlūgt, jo lūgšanām ir milzīgs spēks. Nākamajā ceturtdienas dievkalpojumā pamanīju, ka Kikai atkal asaro acis, arī deguns bija ciet. Neizturēju, paņēmu meitu un braucu uz mājām, bet vīrs palika dievkalpojumā. Kad iesēdos mašīnā, skanēja 91. psalms, dziesma krievu valodā. Atkal lūdzu Dievu, lai Viņš piedod manu mazticību.
Kristiāna joprojām turpina apmeklēt draudzi. Pateicoties lūgšanām un Bībeles rakstuvietām par dziedināšanu, kuras man atsūtīja, astmas lēkmes vairs nav bijušas. Es skaļi pasludinu šīs rakstuvietas ikreiz, kad viņai sākas klepus. Slava Dievam! Vienā no reizēm, kad skaļi teicu Kikai, ka Jēzus brūcēs viņa ir dziedināta, un turpināju lūgt, Kika mani paņēma pie rokas un teica: „Mammīt, man jau ir labāk, man nesāp!” Bija cilvēki, kas centās iegalvot, ka Kristiānas slimība ir saistīta ar okultismu, taču es to noraidīju, jo zināju, ka Tas, kas mīt manī kā Dieva bērnā, ir lielāks par visiem sātana spēkiem. Kā Ījabs reiz teica: „Ja esmu saņēmis no Dieva visu labo, kāpēc lai nepieņemtu arī pārbaudījumus!” Es zinu, pret ko man jācīnās - tas ir velns, kurš negrib, lai es eju uz draudzi. Tāpat kā Dievs dziedināja Kiku no Villebranda slimības, tāpat Jēzus tiks galā arī ar šo slimību! Kad jautāju Dievam, par ko man tas viss, Bībelē atradu stāstu par cilvēku, ko Jēzus dziedināja, bet uz jautājumu, par kādiem grēkiem tas viņam ir, atbilde bija: „Ne viņa māte, ne tēvs, ne viņš pats ir grēkojis, bet Dieva brīnumiem pie viņa vajag parādīties!”
Dievs ir brīnišķīgs, un Jēzū mums ir uzvara, bet tiem, kas uzvar, pieder mūžīgā dzīvība! Es zinu, cik ļoti velns negrib, lai liecinām par Dieva varenajiem darbiem, bet tā ir patiesība - Dievs ir varens, un Viņa darbi vareni! Lūgšanām ir spēks!
