18
Armands un Solvita Matisoni. Kafejnīca ar misiju
Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 18-06-2012
Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.
****
- Pastāstiet, kāds bija jūsu ceļš pie Dieva?
Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: „Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” Tā bija neapzināta lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Sāku izvairīties no acīmredzamiem grēkiem. Punktu visam pielika tas, ka mans tētis izdarīja pašnāvību. Viņš aizrāvās ar maldu mācībām un uzskatīja, ka vienkārši pārdzims citā dzīvē. Centos viņu pārliecināt, ka tā nav, taču viņš neklausījās. Pēc viņa nāves redzēju sapni - tētis gāja iekšā biezā tumsā, tad pagrieza galvu uz manu pusi un teica: Solvita, tev bija taisnība!
Atcerējos savu solījumu Dievam un sāku meklēt svētdienskolu Kristiānai. Tādu atradām Krusta draudzē, taču bija vasaras brīvlaiks un nodarbības nenotika, bija tikai spēļu istaba. Bažījos, vai bērns nesāks svētdienskolu uztvert kā izklaidi, tāpēc pārgājām uz Biķeru draudzi. Tur bija fantastiska svētdienskola. Taču man pašai kaut kā pietrūka, es visu laiku biju garīgos meklējumos. Mani uzrunāja Kristīgā radio raidījums „Mosties, Latvija!” un mācītājs Modris Ozolinkevičs. Sāku apmeklēt draudzi „Dzīvības Avots”. Kaut arī bērnībā biju kristīta, nolēmu kristīties pagremdējoties ūdenī. Tiesa, man bija bail, ko teiks cilvēki, ka mani uzskatīs par jukušu un atņems bērnus. Tomēr pēc sarunas ar mācītāju manī ienāca pilnīgs miers. Iznācu draudzes priekšā, lai par mani aizlūgtu. Tas bija 2009. gada 4. janvārī.
- Ko par to visu teica tavs vīrs Armands?
- Pirmā viņa reakcija bija, ka esmu galīgi jukusi. Viņš domāja, ka es draudzē sameklēšu kādu „sektantu” un pametīšu ģimeni. Skaidroju, ka Bībele liek sievām aizlūgt par vīriem, nevis tos pamest. Pēc kāda laika viņš pamanīja, ka es vairs nekliedzu uz viņu, kad viņš iedzer vai dodas uz saviem tusiņiem. Pirms tam mājās bija strīdi, kaušanās, trauku plēšana. Pirms tam es centos savu ģimeni pasargāt ar pasaulīgiem līdzekļiem, taču tam nav nekādas nozīmes, jo tas neko nemaina. Labāk ir lūgt par savu vīru. Kad draudzē lūdza Dievu par vajadzībām, es vienmēr lūdzu par Armandu. Mūsu draudzē sastapu Armanda senu draugu Henriju. Viņi nebija redzējušies daudzus gadus. Kad to pateicu Armandam, viņš tikai noteica: „Heņa!? Tam arī šīberis aizbraucis?”
- Armand, tevi visi dēvē par Spartaku. No kurienes tāds vārds?
Armands: - Tas nāk no bērnības, kad man bija treniņtērps ar šādu uzrakstu. Par Dievu pirmoreiz dzirdēju, kad sieva sāka apmeklēt baznīcu. Jaunība man pagāja diezgan vētraini - dzēru, braucu ar močiem, man bija vairākas iespējas nomirt, bet Dievs vienmēr pasargāja. Kamēr Solvita gāja Biķeru draudzē, viņa mani vienreiz gadā Ziemassvētkos aizvilka uz baznīcu, bet, kad viņa pārgāja uz „Dzīvības Avotu”, teicu, ka tajā „šķūnī” mani iekšā nedabūs. Tad piezvanīja Henrijs un uzaicināja uz kristīgo biznesmeņu pasākumu. Domāju, ka varbūt dabūšu kādu darbu vai varēšu uzkruķīt biznesu. Aizbraucu, man patika. Cilvēki stāstīja, kā Dievs viņiem palīdzējis. Kad aicināja uz grēcinieka lūgšanu, es pat nesapratu, kas tas ir. Mums teica: „Nolieciet galvas, aizveriet acis un lūdziet līdz!” Tā arī darīju un Dievs man pieskārās tik spēcīgi, ka gandrīz nogāzos no kājām. Ja nebūtu pieturējies pie galda, noteikti nokristu. Tad lika pacelt rokas tiem, kas lūguši pirmoreiz. Es pacēlu un mūs aicināja priekšā, lai aizlūgtu. Bija šausmīgs kauns, tomēr izgāju. Tā 2009. gada 15. martā es kļuvu par kristieti.
Pēc nedēļas jau atrados Solvitas „šķūnī”. Biju iedomājies, ka mācītājam jābūt vecam, melnā kleitā un ar bārdu, bet te bija jauns, aktīvs vīrietis, kas man drīzāk asociējās ar mafiozi. Taču viņš runāja par visām manām problēmām. Es vēl nodomāju, kāpēc viņš visai draudzei stāsta manas problēmas. Tā notika vairākus dievkalpojumus pēc kārtas. Lamāju Solvitu, ka viņa izstāstījusi mācītājam manas problēmas, bet viņš tās stāsta visai draudzei. Viņa smējās un teica, ka neko nav stāstījusi.
Kopā ar Dievu viss sāka mainīties - pat mūsu suns Pablo pārmainījās. Līdz tam viņš bija diezgan nepaklausīgs, bet tagad pēkšņi sāka mūs klausīt. Tomēr kādu laiku vēl mēģināju dzīvot veco dzīvi. Tā kā mājās vairs nebija skandālu, man kļuva neinteresanti tur iedzert. No darba mājās braucot vienmēr veikalā nopirku aliņus, bet tagad vairākas dienas pēc kārtas pabraucu veikalam garām un tikai tad atcerējos, ka neko neesmu nopircis. Tā pagāja nedēļa. Tad darbā bija pasākums ar alkoholu un es pēkšņi jutu, ka dzeru, bet nereibstu. Zvanīju sievai, lai brauc pakaļ, jo nebija ne šmigas, ne garastāvokļa. Tā bija pēdējā reize, kad lietoju alkoholu.
- Jūsu dēls Valters piedzima jau kristīgā ģimenē.
Solvita: - Kad skatījos uz draudzes jauniešiem, vienmēr domāju, ka gribētu dēlu, kurš kalpo Dievam. Pagāja laiks un Dievs teica, ka man būs dēls. Man bija paradums lūgt Dievu pie upītes netālu no mūsu mājām. Tur es skaidri sadzirdēju Dieva balsi. Viņš mani uzrunāja no Zālamana pamācību grāmatas 31. nodaļas 2. panta, ka man būs dēls, pēc kā es ilgojos. Pateicu to Armandam, bet viņš tā īsti nenoticēja, teica, ka tās ir manas iedomas. Pēc desmit dienām apstiprinājās, ka es patiešām esmu stāvoklī. Ultrasonogrāfijā gan nevarēja pateikt, kāds būs bērna dzimums. Pēc tam atklājas, ka kaut kas nav kārtībā ar bērna galvu. Satraukums bija, taču man bija Dieva Vārds par dēlu, pēc kā es ilgojos. Es taču neilgojos pēc dēla, kas būtu slims un piedzimtu nevesels. Otrajā ultrasonogrāfijā ārste teica: „Vai jūs ziniet, ka jums būs puika!” Armands vienkārši bija šokā. Valters mums piedzima pilnīgi vesels.
- Jūsu kalpošana draudzē ir Misijas kafejnīca. Kā radās šī ideja?
- Kad Dievs dziedināja mūsu meitiņu Kristiānu (par to lasiet ŠEIT), mēs vēl kādu laiku turpinājām saņemt viņas pensiju, jo invaliditātes grupu uzreiz nenoņēma. Sapratām, ka gluži pareizi tas nav, jo bērns taču ir dziedināts. Lūdzām Dievam padomu, kā šo parādu atlīdzināt. Tad man radās ideja par kafejnīcu, kur draudzes bērni paši gatavotu ēdienu, paši to pārdotu un tādejādi vāktu ziedojumus labdarībai. Mūsu mērķis bija iemācīt bērniem kalpot Dieva godam, svētīt citus, strādāt komandā, veidot ģimeniskas attiecības draudzē. Tieši tajā laikā draudzē tika atvērta kafejnīca, kur ļaudis pēc dievkalpojuma varēja pasēdēt un kopt sadraudzību. Otra kafejnīca šķita nevajadzīga. Tomēr es savu ideju izstāstīju mācītājam, un viņš piekrita.
Lūdzot Dievu, kā šo ideju vislabāk īstenot, divas dienas pēc kārtas man divās dažādās Bībelēs atvērās viena un tā pati nodaļa: „Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (Mateja evaņģēlijs 13:31-32) Var teikt, ka Misijas kafejnīca ir Dieva ideja. Es tikai noticēju, ka Svētais Gars šim mērķim aizdegs sirdis un tās arī būs tās daudzās ligzdas koku zaros. Vienkārši ir jāsāk darīt, un Dievs pagodināsies!
- Mācītāja svētība bija saņemta, bet kā to visu īstenot dzīvē?
- Uzaicināju meitenes no Bērnu kristīgās izglītības apvienības, lai viņas pastāstītu mūsu bērniem par misiju. Viņas nolasīja lekciju vispirms draudzē, pēc tam arī svētdienskolas bērniem. Kafejnīcas atklāšana sanāca iespaidīga. Kāda draudzes māsa visiem darbiniekiem bija uzšuvusi priekšautus mūsu draudzes oranžajās krāsās. Bērniem tas viss ļoti patika, un viņi aktīvi iesaistījās kalpošanā. Ziemas periodā gan bērnu līdzdalība samazinājās, jo viņiem šajā laikā ir svētdienskola. Taču mēs vienojāmies ar skolotājām, ka svētdienās, kad darbojas kafejnīca, bērniem svētdienskolā tiks mācīts par misiju. Bērni kafejnīcā darbojas galvenokārt vasaras mēnešos, bet ziemā kafejnīcas apkalpotāju komandu veido pieaugušie un draudzes jaunieši.
Sākumā kafejnīcas darbu vadīju es, bet Armands tajā laikā pieskatīja mūsu bērnus. Kad paaugās Valters un vīram kļuva arvien grūtāk tikt galā ar abiem mazajiem, man nācās vairāk laika veltīt viņu pieskatīšanai. Tā pamazām kafejnīcas vadību pārņēma viņš un tagad tā ir viņa kalpošana.
- Armand, tu esi arī tas, kurš kafejnīcai gatavo ēdienu.
Armands:- Tie galvenokārt ir viegli pagatavojami ēdieni, ko var sagatavot mājās. Mūsu ēdienkartē ir zupas, hamburgeri, hotdogi, tortilas, lavaša maizītes, rasols, dažādi saldie ēdieni, kūkas. Esam iegādājušies arī speciālu virtuves tehniku, lai ēdienus varētu pasniegt siltus.
Solvita: - Mēs ar bērniem līmējam uz glāzēm psalmu tekstus, lai katrs, kurš nopērk kafejnīcā sulu, reizē saņemtu arī Dieva Vārdu.
- Visi iegūtie līdzekļi tiek ziedoti misijas darbam. Bet par kādiem līdzekļiem tiek finansēta produktu iegāde, virtuves tehnika un pārējais?
Armands: - Tā ir bērnu nauda, ko no valsts saņemam par abiem mūsu bērniem. Tie ir 30 lati mēnesī, kurus tad arī tērējam produktu iegādei kafejnīcas vajadzībām. Tādejādi mēs it kā atdodam tos līdzekļus, kurus kā Kikas pensiju saņēmām no valsts pēc viņas dziedināšanas.
Solvita: - Mēs kā Caķejs gribam atdot četrkārtīgi. (Smejas.) Mums visiem ikdienā ir daudz vajadzību, un cilvēki nepārtraukti tiek mudināti ziedot. Bet algas un pensijas ir tik lielas, cik tās ir. Nauda vajadzīga arī iztikai. Mūsu ideja bija, ka naudiņu, ko cilvēks atstātu veikalā vai parastā kafejnīcā, viņš atstāj Misijas kafejnīcā kā ziedojumu un vienlaikus tiek arī paēdināts. Atceroties Dieva Vārdu, ko saņēmu lūdzot par šo kafejnīcu, ticu, ka katrs savāktais ziedojums ir zariņš kādai jaunai ligzdai koka zaros. Kafejnīcā iegūtie līdzekļi ir izlietoti gan vasaras nometnei ielu bērniem, gan Cerības festivāla atbalstīšanai, gan apkures sistēmai bērnu dienas centram Ezerē, gan misionāriem Brazīlijā, gan mūsu draudzes „misionāriem - skolniekiem”, kas brauca mācīties uz tālām zemēm, gan citām labām un svētīgām vajadzībām.
- Kas mainījies jūsu dzīvē, kalpojot Misijas kafejnīcā?
- Dievs ir teicis: rūpējieties par Manām lietām, es rūpēšos par jūsējām. Misijas kafejnīca ir atnesusi lielu svētību arī mūsu namam. Es nevaru atcerēties nevienu dienu, kad bērniem nebūtu bijis ko ēst, kaut bijušas situācijas, kad nav naudas un šķiet, ka arī ledusskapī nav ēdiena. Tomēr Dievs vienmēr ir svētījis un palīdzējis. Mēs dzīvojam zemē, kur piens un medus tek. Dieva vārds nekad nemelo. Kad ejam un darām Viņa darbu, Dievs svētī. Es pat nevaru nosaukt visas svētības, ko esam piedzīvojuši.
