Laikmeta zīmes

1917. gada rudenī latviešu strēlnieku pulki gandrīz pilnībā nostājās boļševiku pusē. Oktobra apvērsuma laikā pēc boļševiku Cetrālkomitejas rīkojuma strēlnieki bloķēja stratēģiski svarīgus dzelzceļa mezglus un stacijas, neļaujot Pagaidu valdībai lojālām karaspēka daļām doties uz Petrogradu. Pēc Oktobra apvērsuma Iskolastrels (Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteja) saņēma pieprasījumu nosūtīt vienu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai pret padomju varas ienaidniekiem. 1917. gada 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā. Pēc nedēļas tam sekoja Valkā izveidotā latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota, kurai kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem un sarkangvardiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības (Sovnarkoma) apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes.

Pēc Oktobra apvērsuma Vācijas karaspēks bija pārtraucis karadarbību, tāpēc 1918. gada janvārī strēlnieku pulkus varēja izmantot vairāku pretpadomju dumpju apspiešanā. 1. Daugavgrīvas pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes pulka 1. bataljons 22. janvārī devās uz Rogačevu Baltkrievijā, kur no 3. -13. februārim apspieda poļu leģionāru I korpusa sacelšanos ģenerāļa Josifa Dovbora-Musņicka vadībā. Dumpja apspiešanas vadība tika uzticēta Jukumam Vācietim.

Savukārt 3. Kurzemes strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Alekseja Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Jukums Vācietis savos memuāros vēlāk rakstīja: „Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs.” 1918. gada 22. februārī strēlnieki sakāva kazaku karaspēku un ieņēma Rostovu pie Donas.

Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas Vācijas karaspēks atjaunoja uzbrukumu un ieņēma visu Latvijas teritoriju. Pēdējās strēlnieku militārās daļas atstāja dzimteni. 1918. gada 10. - 11. martā 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks tika nozīmēts apsargāt Padomju Krievijas valdības vilcienu Nr. 4001, kad valdība no Petrogradas pārcēlās uz Maskavu. Jaunizveidotais 9. Latviešu strēlnieku pulks turpināja padomju valdības apsardzi arī Kremlī līdz pat 1918. gada septembrim, kad tika nosūtīts uz fronti.

1918. gada 18. martā Iskolastrels nolēma demobilizēt vecās latviešu strēlnieku daļas un izveidot „revolucionārās vienības”. 6. aprīlī 2. Latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta, bet 13. aprīlī ar Sovnarkoma pavēli izveidota Latviešu strēlnieku padomju divīzija Jukuma Vācieša vadībā - pirmā regulārā kaujas vienība Sarkanajā armijā. Divīzijā ietilpa trīs brigādes - deviņi strēlnieku pulki un seši artilērijas divizioni. Tika izveidots arī kavalērijas pulks, inženieru bataljons, sakaru bataljons, ceļu dienesta bataljons, aviācijas daļa ar 18 lidmašīnām, smago haubiču baterija un zenītbaterija. Vienlaikus Arhangeļskā, Penzā, Saratovā, Vitebskā un citās pilsētās no evakuētajiem latviešiem izveidojās atsevišķas latviešu strēlnieku daļas, bataljoni un grupas, kas organizatoriski darbojās kā atsevišķas vienības.

Neapmierināti ar Brestļitovskas līguma noslēgšanu, kreiso sociālistu revolucionāru (eseru) partijas vadoņi 1918. gada 6. jūlijā sāka sacelšanos ar mērķi gāzt boļševiku valdību. Jau mēneša sākumā, kad Maskavā darbu sāka V Viskrievijas padomju kongress, kreisie eseri tā apsardzībai bija piedāvājuši savas kaujas vienības, taču Ļeņins un Sverdlovs uzstāja, ka apsardzei jāizmanto latviešu strēlnieki. Jukumam Vācietim tika ieteikts sapulcināt Maskavā iespējami vairāk strēlnieku. No Dienvidu frontes uz Maskavu tika pārdislocēts 3. kājnieku un artilērijas pulks. Tādejādi vairāk nekā puse Latviešu divīzijas sastāva tobrīd atradās galvaspilsētā un tās apkārtnē.

6. jūlijā kreisie eseri nogalināja Vācijas sūtni Padomju Krievijā grāfu Vilhelmu fon Mirbahu. Šis notikums kalpoja kā sacelšanās signāls. Eseriem uzticīgu matrožu vienība ātri ieņēma galvaspilsētas centru. Tika ieņemta arī čekas ēka, Felikss Džeržinskis un viņa vietnieks Mārtiņš Lācis arestēti. Šo datumu eseru vadoņi bija izvēlējušies tādēļ, ka pēc vecā stila kalendāra tas bija Līgo vakars un strēlnieki, protams, to svinēja. Eseri cerēja, ka svinību gaisotnē strēlnieku daļas nespēs ātri ierasties Maskavā un apspiest sacelšanos.

Tomēr jau agri nākamajā rītā strēlnieki ieradās pilsētā un triecienā ieņēma eseru sagrābtās ēkas. Ar artilērijas atbalstu 1. un 2. strēlnieku pulki atkaroja gandrīz visus stratēģiski svarīgos objektus pilsētā. J. Vācietis savā rakstā „Kreiso eseru dumpis 1918. g. jūlijā” raksta, ka strēlnieku zaudējumi bijuši lieli, taču galvenais mērķis tika sasniegts - sacelšanās cieta neveiksmi un vara palika boļševiku rokās. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās antiboļševiku dumpju apspiešanā arī citās Krievijas pilsētās - Petrogradā, Kalugā, Vologdā, Jaroslavļā, Muromā, Ribinskā, Saratovā un Novgorodā. Kreiso eseru vadoņi tika arestēti un tiesāti, daudzi nošauti. Aresti turpinājās vairākas nedēļas.

1918. gada 12. jūlijā pēc Ļeņina ierosinājuma Latviešu strēlnieku divīzijas komandieris Jukums Vācietis tika iecelts par Sarkanās armijas Austrumu frontes virspavēlnieku. Tobrīd boļševikiem nelabvēlīga situācija bija izveidojusies Kazaņas pievārtē, kur sekmīgu uzbrukumu attīstīja Viskrievijas Satversmes sapulces pārstāvju komitejas (Komuča) izveidotā Tautas armija Vladimira Kapeļa vadībā un tā sauktais Čehoslovāku korpuss - 1917. gadā no čehu un slovāku karagūstekņiem radīta militāra vienība. Pilsētas aizstāvēšanai Kazaņā ieradās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kā arī kavalērija un artilērijas daļas. Strēlniekiem tika uzticēta Austrumu frontes štāba, kuģu piestātnes, Valsts bankas, noliktavu un citu svarīgu objektu aizsardzība.

Neraugoties uz spēcīgo aizsardzību, 7. augustā balto spēkiem ar lielām grūtībām izdevās ieņemt Kazaņu. 5. Zemgales pulka strēlnieki, atšķirībā no citām Sarkanās armijas daļām, vienīgie izrādīja sīvu pretestību. Notikumu aculiecinieks, 5. Lietuvas ulānu pulka virsnieks V. Zinovjevs savos memuāros rakstīja: „5. Latviešu pulks pilnā sastāvā, ar komandieri priekšgalā, padevās mums. Tas bija vienīgais gadījums visā Pilsoņu kara laikā, kad latvieši kādam padevās.” Tomēr ziņas par šo notikumu ir pretrunīgas. Daļa vēsturnieku apgalvo, ka pulks gandrīz pilnībā ticis iznīcināts, jo balto lauka kara tiesa latviešiem kā ārzemniekiem, kas karo svešā zemē, piespriedusi nāvessodu. Citi vēsturnieki uzskata, ka padevušies esot tikai daļa latviešu strēlnieku, bet daļai izdevies izlauzties no pilsētas, un pēc Kazaņas krišanas sarkano rokās 10. septembrī, 120 gūstā kritušo latviešu strēlnieku esot atgriezušies savā pulkā.

Strēlnieku pretuzbrukumu Kazaņai vadīja brigādes komandieris Jānis Judiņš, kas cīņu laikā krita varoņa nāvē. Pirmoreiz Krievijas Pilsoņu kara vēsturē kāda cīņu varoņa vārdā tika pārdēvēta dzelzceļa stacija līnijā Maskava - Kazaņa un daļa Krasnaja Gorkas ciema (Judino), Naberežnije Čelni pilsētā Jāņa Judiņa vārdā nosaukta iela, bet Kazaņā pilsētas mikrorajons. Savukārt 5. Latviešu strēlnieku pulks 1918. gada 20. augustā kā pirmā kaujas vienība Sarkanajā armijā saņēma Revolūcijas Sarkano karogu. Pēc papildspēku ierašanās (1., 2., 4. un 6. Latviešu divīzijas pulki) 1918. gada rudenī balto spēki Pievolgā vairs nespēja pretoties un tika sakauti.

1918. gada rudenī strēlnieku rindās bija aptuveni 24 000 cilvēku. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma Jukumu Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur. Pēc Vācijas kapitulācijas 1. Pasaules karā visi strēlnieku spēki tika izvietoti Rietumu aizsardzības rajonā. Decembra beigās strēlniekus nosūtīja atkarot vāciešiem Latvijas teritoriju.

1919. gada janvārī no latviešu strēlnieku karaspēka daļām tika izveidota Padomju Latvijas armija ar divām divīzijām. 1. divīziju gandrīz pilnībā nokomplektēja no strēlniekiem, bet 2. divīzijā tika iekļautas no latviešiem Krievijā saformētās karaspēka vienības un četri pulki, kas pilnībā bija nokomplektēti no Maskavas strādniekiem. Karaspēku komandēja Jukums Vācietis, Jānis Fabriciuss un Pēteris Avens. Padomju Latvijas armija ātri vien ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot nelielu apgabalu Kurzemes rietumos.

Tomēr 1919. gada pavasarī un vasarā Latvijā dislocēto latviešu strēlnieku noskaņojums strauji mainījās un viņi pārtrauca aktīvi cīnīties ar Andrieva Niedras valdībai padotajām karaspēka daļām, kas 1919. gada 22. maijā ieņēma Rīgu. Liela daļa Sarkanās armijas rindās esošo latviešu strēlnieku Rīgas kauju laikā pārgāja Latvijas armijas pusē un pievienojās Dienvidlatvijas brigādei. Traģisks liktenis piemeklēja tos strēlniekus, kas padevās landesvēram, Dzelzsdivīzijai vai Igaunijas karaspēkam - viņi lielākoties tika nošauti. Cīņās Latvijas teritorijā krita ap 3000 Padomju Latvijas armijas sastāvā esošo strēlnieku.

Atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju. Septembrī divīziju pārdislocēja uz Baltkrieviju, kur tai tika dots uzdevums salauzt Polijas armijas pretošanos. Oktobrī divīziju nosūtīja pret strauji uzbrūkošo ģenerāļa Deņikina armiju. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu Antona Martuseviča vadībā, kas Orlas - Kromu kaujās sakāva Dienvidkrievijas armiju un piespieda to atkāpties līdz pat Melnās jūras krastam. 19. decembrī strēlnieku rokās krita Harkova. Padomju Dienvidu frontes virspavēlnieks Aleksandrs Jegorovs vēlāk atcerējās: „Latviešu strēlnieki ar savu varonīgo triecienu [..] ielika pamatu visas dienvidu kontrrevolūcijas sagrāvei.” Par šīm kaujām Latviešu divīzija tika apbalvota ar Sarkano karogu. Lielu lomu strēlnieki spēlēja arī ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumkrievijas armijas sakāvē pie Petrogradas 1919. gada beigās. Par šīm cīņām strēlnieki tika apbalvoti ar otro Vissavienības Centrālās Izpildkomitejas Sarkano karogu.

1920. gada martā Latviešu divīzijas rindās bija deviņi pulki, kuros dienēja 17 000 kareivji un virsnieki. Pirms došanās cīņā par Krimu, strēlnieku spēki nodarīja jūtamus zaudējumus Nestora Mahno zemnieku Revolucionārajai Ukrainas nemiernieku armijai. 1920. gada aprīlī Latviešu divīzija piedalījās kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī strēlnieki, no 7. - 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju.

Latviešu sarkanos strēlniekus Pilsoņkara frontēs vadīja šādi divīzijas komandieri:

• Jukums Vācietis (1918. g. 13. aprīlis - 17. jūlijs)
• Aleksandrs Kosmatovs (v.i. 1918. g. 18. - 25. jūlijs)
• Pēteris Avens (1918. g. 25. jūlijs - 1919. g. 11. janvāris)
• Gustavs Mangulis (1919. g. 12. janvāris - 26. marts)
• Antons Martusēvičs (1919. g. 27. marts - 20. oktobris)
• Frīdrihs Kalniņš (1919. g. 20. oktobris - 1920. gada 4. jūlijs)
• Jānis Lācis (1920. g. 4. - 15. jūlijs)
• Kirils Stucka (1920. g. 15. jūlijs - 28. novembris)

Pēc Latvijas - Krievijas miera līguma noslēgšanas un Krimas operācijas beigām 1920. gada 28. novembrī Sarkankarogotā Latviešu divīzija tika izformēta. 1921. gadā pirmais ešelons ar strēlniekiem no Maskavas devās uz Latviju. Kopumā Latvijā atgriezās11 395 strēlnieki. Pirmkārt atgriezās tie, kas nebija iestājušies komunistiskajā partijā, taču bija arī strēlnieki, kas izstājās no partijas, piemēram, Latviešu kavalērijas pulka komandieris Jānis Krišānis. Daļa strēlnieku vēlējās atgriezties mājās, taču nevarēja, jo, lai šķērsotu Krievijas - Latvijas robežu, bija vajadzīgi divu Latvijas iedzīvotāju galvojumi, ka viņi te dzīvojuši pirms kara. Daudziem šādi galvotāji neatradās.

Daļa strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma augstus amatus PSRS armijā, drošības un valsts iestādēs. Spriežot pēc vairāku strēlnieku liecībām, mājas gribējis atgriezties arī Jukums Vācietis, taču kā Sarkanās armijas virspavēlniekam viņam tas tolaik nebija iespējams. Lielākā daļa no bijušajiem latviešu strēlniekiem, kas palika Krievijā, tika noslepkavoti 1937. - 1938. gada represijās, kad apsūdzībai sazvērestībā pret padomju valsti pietika tikai ar piederību latviešu tautībai vien.

Latviešu strēlnieki bija lielākais nacionālais militārais formējums Sarkanajā armijā. Strēlnieki izcēlās ar dzelzs disciplīnu, tāpēc kā kaujasspējīgākā vienība tika izmantoti vissmagākajās cīņās. Latviešu strēlnieku divīzija tika plaši iesaistīta visās Pilsoņkara frontēs, kā arī pretpadomju dumpju apspiešanā lielākajās Krievijas pilsētās.

Jaunāko laiku Krievijas vēsturnieki latviešu sarkanos strēlniekus apsūdz gan boļševiku varas nostiprināšanā Krievijā, gan nereti arī zvērībās pret Krievijas civiliedzīvotājiem. Tomēr, lai gan strēlnieki bija Sarkanās armijas izlases vienība, tomēr to skaits bija vien neliela daļa no visas Sarkanās armijas, tāpēc uzskatīt strēlniekus par galveno boļševiku varas balstu nebūtu pareizi. Tāpat strēlnieki nebija ne slepkavas, ne varmākas, jo to uzdevums bija cīnīties frontē. Cietsirdīga izturēšanās fiksēta tikai pret marodieriem, zagļiem un laupītājiem. Piemēram, pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma, kad Petrogradā klaidoņu un bezdarbnieku pūļi ielauzās dzērienu veikalos un vīna pagrabos, jaunā vara atsauca no frontes latviešu strēlniekus, kas dažu nedēļu laikā sasita tūkstošiem mucu un miljoniem pudeļu alkohola, salejot to saturu renstelēs.

Jāņem vērā arī tas, ka Krievijas Pilsoņu karā nesaudzīgi pret saviem pretiniekiem izturējās visas karojošās puses. Piemēram, baltgvardiem saņemot gūstā sarkanarmiešus, nekavējoties tika nošautas divas gūstekņu kategorijas - boļševiki un latvieši. Sarkanā armija atbildēja ar to pašu un šajās cīņās iespējams cieta arī civiliedzīvotāji, kas atbalstīja pretējo karojošo pusi. Tomēr vardarbība nebija ierasta strēlnieku prakse. Tieši pretēji - Korņilova triecienpulka ložmetēju vienības komandieris Aleksandrs Trušnovičs, kura vienība Orlas - Kromu operācijas laikā cīnījās pret latviešu strēlniekiem, atceras, ka cīņās par Verhopenkas ciemu viņa vienībai nācies atkāpties, pametot kaujas laukā vairākus savus ievainotos virsniekus. „Kad atsākām uzbrukumu, es ieraudzīju viņus (ievainotos virsniekus) guļam turpat, kur mēs tos bijām atstājuši. Latvieši par viņiem nebija ņirgājušies un tos nogalinājuši.” Trušnovičs novērtēja šo 6. un 7. latviešu pulka strēlnieku rīcību kā cēlsirdīgu. Krievijas Pilsoņkara frontēs šādi rīkojās retais.

Daudz ticis iztirzāts jautājums par atsevišķu strēlnieku piedalīšanos cara Nikolaja II ģimenes noslepkavošanā. Izmeklēšanas materiālos ir vairāku liecinieku stāstītais, ka tiešie slepkavības izpildītāji bijuši „latvieši”. Tomēr vēsturnieku vidū valda uzskats, ka Krievijas centrālo guberņu iedzīvotāji, kas līdz revolūcijai vispār nebija dzirdējuši par latviešiem, šajā vārdā saukuši visus nekrievu internacionālistus, tostarp arī ebreju un ungāru tautības cara slepkavas. Pieņēmumam par latviešu strēlnieku piedalīšanos cara ģimenes slepkavībā nav pamatojuma - ir zināmi četru šāvēju vārdi un latviešu strēlnieku viņu vidū nav. Tiesa, strēlnieki bijuši to sarkanarmiešu vidū, kas kādu laiku apsargāja cara ģimeni.

Ir vairāki iemesli, kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus. Pirmais iemesls meklējams Ziemassvētku kauju iznākumā. Krievijas armijas štāba ģenerāļu rīcību kauju laikā strēlnieki novērtēja kā nodevību pret saviem pulkiem. Lielie zaudējumi radīja nomācošu iespaidu un neuzticību virsniekiem. Turklāt pulki tika papildināti ar karavīriem no krievu daļām un cīņās vēl nebijušiem karavīriem. Strēlnieki sprieda, ka pēc vēl vienas šādas nesekmīgas operācijas latviešu strēlnieku vairs nebūs vispār. Tādēļ, ja līdz Ziemassvētku kaujām strēlniekus boļševiku aģitācija skāra salīdzinoši maz, tad vēlāk lielinieku solījumi noslēgt mieru, dot zemniekiem zemi bez izpirkšanas un nācijām pašnoteikšanās tiesības, bija latviešiem saprotamas un pieņemamas lietas.

Otrkārt, 20. gadsimta sākumā sociālistu idejas Latvijā bija guvušas diezgan lielu atsaucību. Šajā laikā Latvijas politiskajā un administratīvajā telpā valdīja gandrīz tikai krievi un vācieši, bet izglītotiem latviešiem savā tēvu zemē vieta bieži vien neatradās. Tāpēc daudzi pievērsās marksismam. Spilgtā atmiņā bija arī 1905. gada revolūcijas asiņainā apspiešana, kas tikai nostiprināja naidu pret cara režīmu. Tā kā liela daļa strēlnieku nāca no mazturīgām strādnieku un zemnieku aprindām, boļševiku utopiskās idejas par vispārējas vienlīdzības bezšķiru sabiedrību daudziem šķita simpātiskas.

Visbeidzot, boļševiki vienīgie solīja mazākumtautībām autonomiju un pat neatkarību, kurpretī dažādie krievu baltgvardu grupējumi stingri turējās pie „vienotas un nedalāmas Krievijas” koncepcijas. Ja Deņikina armija ieņemtu Maskavu, arī jaunajai Latvijas valstij būtu grūti noturēties. Tāpēc strēlnieki uzskatīja, ka nav viņu pienākums glābt savai tautai naidīgu impēriju. Viņi saprata, ka Krievijas sastāvā latvieši nekad nebūs brīvi. Kamēr strēlnieki Krievijā nebija sakāvuši baltgvardu grupējumus, Rietumeiropas valstis neatzina Latviju de iure.

Krievijā un bijušajā PSRS latviešu sarkano strēlnieku piemiņa iemūžināta vairākos objektos. Tā padomju aviobūves pirmdzimtais, pasažieru monoplāns AK-1 tika nosaukts „Latviešu strēlnieka” vārdā. Lidmašīna kursēja 1925. gadā atklātajā pirmajā padomju regulārajā gaisa līnijā Maskava - Ņižnijnovgoroda, vēlāk piedalījās pārlidojumā Maskava - Pekina. Latviešu strēlnieku vārdā nosauktas arī ielas Pēterburgā, Kazaņā un Orlā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts