Laikmeta zīmes

1917. gadā starp Februāra un Oktobra revolūciju latviešu strēlnieku pulkos aktīvi darbojās boļševiku aģitatori. Tomēr daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos pulkos, piemēram, pulkveža Fridriha Brieža vadītajā 1. Daugavgrīvas pulkā tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kas nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti saglabāja ievērojami augstākas kaujasspējas nekā sarkano aģitatoru un boļševiku pretkara propagandas demoralizētās daļas.

Pēc atkāpšanās no Latvijas 1918. gada februārī lielākais vairākums strēlnieku nostājās boļševiku pusē, tomēr daļa nolēma saglabāt neitralitāti un neiesaistīties Krievijas Pilsoņu karā. Daudziem ģimenes bija devušās bēgļu gaitās un atradās izkaisītas Ukrainā, Pievolgā, Urālos, Sibīrijā. No šiem strēlniekiem vēlāk tika izveidoti vairāki latviešu militārie formējumi, kuru mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vāciešiem.

Pēc tam, kad sarkanie 1918. gada vasarā bija ieņēmuši Samaru, Čehoslovāku korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar ideju izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. Sibīrijas valdības kara ministrs ģenerālis Galkins 1. oktobrī izdeva pavēli Nr.109 par latviešu vienības izveidošanu Troickā, Orenburgas guberņā. 14. oktobrī tika izveidots 1. Latvijas atbrīvošanas (Troickas) bataljons. Tā sastāvā bija gan strēlnieki, gan latviešu kolonisti un bēgļi. Bataljonā netika uzņemti tie, kas bija dienējuši Sarkanajā armijā vai simpatizēja boļševikiem. Par vienības komandieri iecēla bijušo 1. Daugavgrīvas pulka komandieri Pēteri Dardzānu. Bataljons ietilpa Kolčaka armijas Jeickas divīzijā, kuras štāba priekšnieks bija pulkvedis Kārlis Goppers.

Kaut arī Troickas bataljons bija iekļauts kopējos Kolčaka Krievijas armijas Austrumu frontes militārajos formējumos, admirālis Kolčaks un viņa virsnieki ne visai uzticējās latviešiem. Pilnīga sapratne strēlniekiem izveidojās tikai ar čehu un slovāku brīvprātīgajiem. 16. novembrī tika panākta vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu bataljona apgādi. Tikai pateicoties Čehoslovāku korpusa atbalstam Troickas bataljons saņēma ietērpu un ieročus. Pasākumu finansēja angļu un franču militārie pārstāvji Kolčaka armijā.

Pēc tam, kad 1919. gada vasarā Troickai tuvojās Sarkanā armija, latviešu bataljons devās uz Omsku. 21. septembrī strēlnieki ieradās Krasnojarskā. Šeit bataljons tika piekomandēts čehoslovāku 3. divīzijai. 1920. gada ziemā Troickas bataljons bargajos Sibīrijas klimatiskajos apstākļos, kad termometra stabiņš nereti noslīdēja līdz -40^o atzīmei, atkāpās uz austrumiem un 13. jūnijā sasniedza Vladivostoku, kur kopā ar Imantas pulku sāka gatavoties izbraukšanai uz Latviju.

Vienlaikus ar Troickas bataljonu Antantes spēku virspavēlnieka Sibīrijā franču ģenerāļa Morisa Žanēna un Francijas komisāra Sibīrijā grāfa de Martela atbalstīts 1918. gada 4. novembrī Vladivostokā tika izveidots latviešu strēlnieku Imantas pulks. 7. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālais birojs (SULNP) parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju par sadarbību un atbalstu. Par pulka komandieri iecēla bijušo 5. Zemgales pulka pulkvedi Jāni Kureli. Pulka izveidošanas oficiālais mērķis bija cīņa pret Vāciju un tās sabiedrotajiem Urālu frontē, tomēr SULNP patiesais nolūks bija paglābt Sibīrijas latviešu kolonistus un bēgļus no Pilsoņu kara un pārvest atpakaļ Latvijā.

Pulka reālā formēšana sākās 14. novembrī, bet Imantas vārds pulkam tika piešķirts 1919. gada 11. decembrī. Brīvprātīgo pieteikšanās bija organizēta Vladivostokā, Habarovskā, Čitā, Irkutskā, Krasnojarskā un Blagoveščenskā. Imantas pulku veidoja divi bataljoni, instruktoru komanda, sanitāru nodaļa, ložmetēju, jātnieku, izlūku un sakaru komandas, orķestris, saimniecības nodaļa un rezerves daļa. Karavīru apmācība notika latviski, taču viņiem mācīja arī angļu un franču valodu. Uzturu un apbruņojumu gādāja franču intendantūra. Karavīri valkāja franču uniformas ar Latvijas nacionālo krāsu iekantējumiem. Imantas pulks veica garnizona dienestu Vladivostokā, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās policijas patruļās.

Nopietnākais incidents pulka vēsturē notika, kad pie Bočkarjovas dzelzceļa stacijas japāņi, kas tobrīd kontrolēja Amūras dzelzceļa līniju, nošāva 32 latviešu brīvprātīgos, uzskatot, ka tie ir boļševiki. Vēlāk gan Japānas valdība bija spiesta izmaksāt nošauto piederīgajiem kompensācijās 172 800 jenas. Cits incidents notika 1920. gada 1. februārī pēc tam, kad krita Kolčaka valdība un vara Vladivostokā pārgāja padomju rokās. Nevēlēdamies kalpot boļševikiem no pulka dezertēja divas rotas kareivju ar visiem ieročiem.

1920. gada ziemā SULNP ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību evakuāciju uz Latviju. Uz dzimteni latviešu karavīri devās vairākās grupās. 28. februārī ar tvaikoni „Gveneth” zem britu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji, kurus vēlāk pārsēdināja uz tvaikoņa „Pomona”. Latvijā viņi ieradās 1. maijā. Nākamā grupa no Vladivostokas ar tvaikoni „Dania” zem britu karoga izbrauca 23. martā un Latvijā ieradās 21. jūnijā. 20. un 21. jūnijā 1084 vīru ar japāņu kuģiem „Neisli-Maru” un „Cikusenmaru” atstāja Vladivostoku un 22. jūnijā nonāca Curugas ostā Japānā, kur pārsēdās angļu kuģī „Voroņeža”, kas 24. jūnijā atstāja ostu, lai dotos uz Liepāju. Liepājā tvaikonis pienāca 3. oktobrī. Augustā ceļā devās pēdējie latviešu karavīri un to ģimenes, kas ar tvaikoni „Brandenburg” Latvijā ieradās novembra sākumā. Par Troickas bataljona un Imantas pulka uzturēšanu Francijas valdība 1922. gadā pieprasīja no Latvijas valdības 8 500 017 franku lielu atlīdzību. Savukārt Lielbritānija par abu pulku transportēšanu 1925. gada 30. jūnijā no Latvijas valdības saņēma 130 000 sterliņu mārciņu.

Dzimtenē Troickas bataljons tika iekļauts Latvijas armijā un laikā no 1920. gada 1. līdz 30. novembrim pārformēts un sagatavots robežsargu dienestam Latgales frontē. Savukārt Imantas pulks tika izformēts - vecākos karavīrus demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai.

Daudzi latviešu strēlnieku virsnieki, tostarp Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis, aktīvi iesaistījās cīņā pret boļševikiem. Piemēram, Kolčaka armijā tādi bija pulka komandieris Aleksandrs Kaupiņš, virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs, diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis, bataljona komandieris Andrejs Bubinduss, apakšpulkvedis Teodors Breže, Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš, armijas inženieris Frīdrihs Upe un citi. Kara tiesnesis Pēteris Bluķis no 1921. līdz 1922. gadam vadīja Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamentu, bet 1922. gadā bija Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs. Rezerves ģenerālmajors P. Mežaks bija Čitas pilsētas kara gubernators.

Īpaši pieminams 1. Pasaules kara cīņu varoņa pulkveža Fridriha Brieža liktenis. Februāra revolūciju un tai sekojošo armijas sabrukumu Briedis sagaidīja hospitālī. Pēc ārstēšanās atgriezies 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulkā Briedis tika arestēts, taču izbēga no ieslodzījuma un devās uz Iekškrieviju. 1918. gada janvārī viņš dibināja Latviešu karavīru nacionālo savienību. Briedis piedalījās pretboļševiku sacelšanās organizēšanā Ribinskas rajonā pie Volgas, tika arestēts, taču vēlāk atbrīvots. Pēc tam Briedis iesaistījās esera Borisa Savinkova izveidotajā „Dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā”, kur viņam tika uzticēta izlūkošana, pretizlūkošana un antiboļševistiskas propagandas veikšana latviešu strēlnieku vidū. Briedis tika arestēts 1918. gada 23. jūlijā. Naktī no 27. uz 28. augustu Maskavā, Butirku cietumā, boļševiki Fridrihu Briedi nošāva kā vienu no kontrrevolucionārās kustības organizatoriem. Pēc nāves par varonību Ziemassvētku kaujās F. Briedis apbalvots ar visu šķiru Lāčplēša kara ordeni.

Krievijas pretlielinieku armijās kopumā dienēja aptuveni 9500 latviešu. Vairumā gadījumu tie bija piespiedu kārtā mobilizētie latviešu kolonisti un evakuētie strādnieki. Tikai 3 - 4% bija brīvprātīgie, lielākoties virsnieki. Latvieši baltgvardu rindās stājās nelabprāt, jo balto komandieri neatzina mazākumtautību pašnoteikšanās tiesības. Baltgvardi pret latviešiem izturējās slikti, jo balto armijā valdīja pārliecība, ka visi latvieši ir boļševiku atbalstītāji.

Daudzi bijušie latviešu strēlnieku virsnieki piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un vēlākajos gados ieņēma atbildīgus posteņus Latvijas armijā. 2. Pasaules kara laikā daži no viņiem darbojās gan latviešu pašpārvaldē, gan leģiona vadībā un citos nozīmīgos amatos. Plašāk pazīstamie bijušie latviešu (balto) strēlnieku komandieri ir:

• Oskars Dankers. Absolvējis Viļņas kara skolu. Dienestu sācis 197. kājnieku pulkā Sveaborgas cietoksnī Helsinkos. Cīnījies Pirmajā pasaules karā, vairākkārt ievainots un kontuzēts. 1919. gada 31. maijā iestājies Latvijas armijā, bijis sevišķo uzdevumu virsnieks pulkveža Zemitāna štābā. Jūnijā iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri, augustā par Liepājas rajona latviešu karaspēka komandieri. Aizstāvējis Liepāju pret bermontiešiem 1919. gada novembra kaujās. Kā Zemgales divīzijas komandieris piedalījies cīņās Latgales frontē. 1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par ģenerāli. 1929. gadā bei­dzis Kara akadēmiskos kursus. 1933. gadā iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas komandieri. Vācu okupācijas laikā darbojies Latviešu pašpārvaldē - no 1941. gada jūlija kā augstākais iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektors, no 1942. gada kā pašpārvaldes ģenerāldirektors. Miris 1965. gadā Grandrapidos, ASV. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III šķiru un Trīszvaigzņu ordeņa II šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.
• Rūdolfs Bangerskis. 1895. gadā iestājies Krievijas armijā. Dienējis apkšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā, pēc tam 145. kājnieku pulkā Pēterburgā. Beidzis Pēterburgas junkuru skolu. Piedalījies Krievu - japāņu karā. 1912. gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties 1. Pasaules karam iecelts par virsnieku 4. armijas, pēc tam 31. armijas štābā. No 1915. gada augusta bijis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieris. Bijis arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandiera vietas izpildītājs. Ziemassvētku kaujās apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1917. gada janvārī iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieri. 1918. gada vidū iestājies Sibīrijas pretboļševiku armijā. Bijis dežūrējošā ģenerāļa vietas izpildītājs, vēlāk 2. Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks un komandieris. 1919. gada oktobrī iecelts par 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieri, vēlāk par Ufas armijas grupas komandieri. No 1924. gada Latvijas armijas 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandieris. No 1924. līdz 1925. gadam un no 1926. līdz 1928. gadam - kara ministrs. 1928. gada jūlijā iecelts par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri. 1930. gada oktobrī iecelts par Augstāko militāro kursu priekšnieku. No 1933. līdz 1936. gadam komandējis 4. Zemgales kājnieku divīziju. Vācu okupācijas laikā bijis Latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas refe­rents. 1943. gada aprīlī iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru SS grupenfīrera (ģenerālleitnanta) pakāpē. 1945. gadā Potsdamā ievēlēts par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. Miris 1958. gadā Vācijā. 1995. gada 16. martā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III šķiru, Trīszvaigzņu ordeņa II un III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.
• Kārlis Goppers. Kopš 1893. gada Krievijas armijas dienestā. Dienējis Kauņas cietokšņa bataljonā. Beidzis Viļņas junkuru skolu. Pārcelts uz 97. Vidzemes kājnieku pulku Daugavpilī, pēc tam uz 189. Belgorajas kājnieku pulku. 1. Pasaules kara sākumā cīnījies frontē pret Austroungārijas spēkiem. 1916. gada maijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri. Decembrī iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri. No 1917. gada bija 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Bijis viens no Latviešu karavīru nacionālās savienības iniciatoriem. Borisa Savinkova Dzimtenes glābšanas savienībā bijis štāba dežūrējošais pulkvedis, pēc tam mobilizācijas nodaļas vadītājs. Vēlāk iestājies Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā. Bijis armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris. 1919. gada sākumā ieskaitīts Kolčaka armijā. Komandējis 21. Jaickas divīziju. Darbojies Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē. Sekmējis Imantas pulka izveidi. 1920. gada jūnijā iecelts par Apsardzības ministrijas Padomes locekli. Augustā paaugstināts par ģenerāli. Kopš 1924. gada komandējis 2. Vidzemes kājnieku divīziju un izpildījis Rīgas garnizona priekšnieka pienākumus. 1930. gadā pabeidzis Kara akadēmiskos kursus. Bijis Latvijas skautu centrālās padomes prezidents. 1940. gada jūnijā arestēts, 1941. gada 25. martā nošauts Ulbrokas mežā. 1944. gada maijā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, sirds apglabāta dzimtajā Trikātā. Apbalvots ar III un II šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
• Krišjānis Berķis. Beidzis Viļņas kara skolu. Dienējis 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. Sākoties 1. Pasaules karam cīnījies Austrumprūsijā, vēlāk Karpatos. No 1917. g. 4. augusta komandējis bataljonu 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, vēlāk visu pulku. 1919. gadā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā. 1919. gada 18. maijā iecelts par 2. Cēsu kājnieku pulka komandieri. Piedalījies Cēsu kaujās. 6. augustā iecelts par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri. Piedalījies Rīgas aizstāvēšanas un atbrīvošanas kaujās, pēc tam Latgales atbrīvošanā. 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1930. gadā beidzis Virsnieku kursus. 1933. gadā komandēts uz Armijas štābu. 1934. gadā iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Piedalījies 15. maija apvērsumā. 1934. gadā 14. novembrī kļuvis par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī iecelts par Kara ministru. Pēc Latvijas okupācijas kopā ar ģimeni deportēts uz Permas apgabalu, kur 1941. gada 23. jūnijā arestēts. 1941. gadā miris cietuma slimnīcā. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III, II un I šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa II un I šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.
• Jānis Kurelis. Beidzis Odesas junkuru skolu. Dienējis Ņižņijnovgorodā un Mandžūrijā. Piedalījies Krievu - japāņu karā. 1910. gada janvārī pārcelts uz Ģenerālštābu Pēterburgā. 1915. gadā piedalījies kaujās Rumānijas frontē. 1916. gada 15. janvārī pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu. 1917. gada aprīlī iecelts par 5. Zemgales pulka 2. bataljona komandieri. 1918. gada 14. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes iecelts par Imantas pulka komandieri. 1919. gada aprīlī kļuvis par Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku un latviešu karaspēka daļu Sibīrijā komandieri, bet 9. augustā par kara lietu pārzini pie Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Kopā ar Imantas pulku atgriezies Latvijā. Iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieku. Kopš 1921. gada oktobra Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīgs, bet no 1922. gada 1. februāra Tehniskās divīzijas komandieris. 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1930. gadā absolvējis Kara akadēmiskos kursus. Ilgu laiku bijis Kara virstiesas loceklis. 1943. gadā iestājies 5. Rīgas aizsargu pulkā. 1944. gada jūlijā izveidojis Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu. Uzturējis ciešus sakarus ar nacionālās pretošanās organizāciju - Latvijas Centrālo padomi. 1944. gada 14. novembrī arestēts, vēlāk atbrīvots un nosūtīts uz Dancigu Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā. Miris Čikāgā 1954. gadā. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III šķiru, Triju Zvaigzņu ordeņa III un II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.
• Mārtiņš Peniķis. Beidzis Čugujevas junkuru skolu, dienējis Ukrainā. Piedalījies Krievu - japāņu karā. 1913. gadā sācis studijas Kara akadēmijā. 1. Pasaules kara sākumā cīnījās Galīcijas frontē un Baltkrievijas teritorijā. 1916. gada 16. novembrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās un kaujās pie Mazās Juglas. 1918. gada 8. decembrī iecelts par Latvijas armijas Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. 1919. gada 26. jūnijā iecelts par Liepājas latviešu karaspēka priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām. 1919. gada 1. septembrī iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku, bet 12. oktobrī par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku. 1920. gada 13. augustā iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku un paaugstināts par ģenerāli. No 1921. - 1924. gadam bijis Latvijas armijas Karaspēka inspektors, no 1928. - 1934. gadam - Latvijas armijas komandieris. Miris 1964. gada 18. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III un II šķiru, Triju Zvaigzņu ordeņa I šķiru.
• Ludvigs Bolšteins. Sākoties 1. Pasaules karam iesaukts Krievijas armijā. Dienējis Daugavgrīvas cietoksnī, piedalījies latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā. Karojis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Pēc boļševiku nākšanas pie varas kopā ar Fridrihu Briedi iesaistījies Savinkova Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā. 1918. gada 28. decembrī iestājies Latvijas armijā. Kalpaka bataljona sastāvā cīnījies frontē, bijis Baloža brigādes štāba priekšnieks. 1919. gada 9. augustā iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Vadījis pulku cīņās pret bermontiešiem, vēlāk cīnījies Latgales frontē. No 1928. gada aprīļa Robežapsardzības (no 1935. g. - Robežsargu brigādes) priekšnieks. 1935. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1940.gada 21.jūnijā, pēc padomju okupācijas, nespēdams paciest pazemojumu atdodot Latviju okupantiem bez pretošanās, izdarījis pašnāvību. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Apbalvots ar Lāčplēša ordeņa III un II šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa III un II šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts