03
Jauno mācību gadu sākot, publicējam mācītāja Jura Uļģa rakstu par to, kā mūsu sekulārās valsts attieksmes un destruktīvās skolu politikas dēļ jaunieši nereti nonāk dažādu reliģisko kultu un pseidokristīgu sektu ietekmē.
****
Kopš Padomju Savienības sabrukuma mūsu sabiedrība sastopas ar jaunu fenomenu, proti, mūsu valstī ienāk jaunas reliģiskas kustības jeb kā ikdienā mēdz dēvēt, jaunas sektas. Sabiedrība īsti nezina, ko darīt ar šo fenomenu, kā izturēties pret šīm jaunajām reliģiskajām kustībām, kā orientēties tajās, kur var uzzināt informāciju par tām.
Gribētu izcelt vienu domu, proti, šīs jaunās kustības ir viltus garīguma izpausmes un cilvēki, kuri tajās iesaistās, riskē ne tikai ar mūžīgās dzīvības pazaudēšanu, bet bieži vien arī ar šīszemes dzīves izpostīšanu. Līdz ar to, manuprāt, galvenā iebilde pret šīm kustībām ir tāda, ka tās vai nu pamatīgi un totāli sagroza kristīgo vēsti, noraidot kristīgās ticības pamatmācības, vai nu piedāvā cilvēkiem citus garīguma ceļus, kuri aizved cilvēkus prom no Kristus, kurš vienīgais ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.
Piemēram, mormoņu uzskats par to, ka debesu Tēvs reiz pats ir bijis cilvēks, kurš vēlāk kļuvis par Dievu, ka mums visiem ir iespēja kļūt par Dieviem un radīt daudzus jo daudzus gara bērnus, ir maldīgs un kristīgo vēsti izkropļojošs uzskats. Taču, saskatot šajās jaunajās kustībās maldus, kristīgās vēsts izkropļojumus, nav jāmeklē sērkociņus vai ūdeni, lai herētiķus sadedzinātu vai noslīcinātu. Kristīgās baznīcas vēstij šīm jaunajām reliģiskām kustībām ir jābūt skaidrai - jūs esat maldu sludinātāji un tādējādi cilvēku dvēselēm dodat nevis veselīgu barību, bet gan barību, kurai klāt ir indes piliens.
Taču viss iepriekš sacītais nav jāsaprot tā, ka jebkurš cilvēks, kurš iesaistījies kādā no šīm jaunajām kustībām, ir apzināts herētiķis, ļaundaris un Dieva zaimotājs. Tieši otrādi, esmu pārliecināts, ka šajās kustībās ir ļoti daudzi meklējoši cilvēki, kuri ilgojas pēc patiesa garīguma, kuriem ir „piegriezusies” šī sekulārā sabiedrība, kuri meklē atbildes uz garīgiem jautājumiem, kuri vīlušies tradicionālo konfesiju garīgumā.
Šķiet, ka galvenais, uz ko vērš uzmanību sabiedrība, ir dažādas antisociālas parādības šajās jaunajās reliģiskajās kustībās. Piemēram, jaunietis iesaistoties kādā grupā, vairs neapmeklē skolu. Kādam citam ir izkrāpta nauda un pat nekustamie īpašumi. Vēl kāds ir sarāvis attiecības ar visiem saviem līdzšinējiem draugiem, ieskaitot pat savus vecākus, lai kontaktētos tikai ar savas grupas locekļiem. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība šo jauno fenomenu vairāk vērtē no socioloģiska viedokļa. Sabiedrību neinteresē dogmatiskie jautājumi, jautājumi, kas saistīti ar patiesību, patiesu garīgumu, mūžīgo dzīvību. Sabiedrību interesē un uztrauc fakti, ja tādi ir, par krāpšanu, meliem un vardarbību jaunajās reliģiskajās kustībās.
Protams, ja ir konkrēti fakti par dažāda veida antisociālām parādībām jaunajās reliģiskajās kustībās, sabiedrībai par to ir jāzina, par to ir jāuztraucas un ir jāmeklē risinājumi. Vēl vairāk, sabiedrībai ir pamats uztraukties arī tad, ja antisociāla uzvedība parādās tradicionālās konfesijās. Taču no atsevišķiem faktiem nekādā gadījumā nedrīkst izdarīt šādus vispārējus slēdzienus - visi, kas iesaistījušies šajās kustībās, ir blēži un krāpnieki, „antisociāli tipi”; visas jaunās reliģiskās kustības ir antisociālas.
Analizējot mūsu sabiedrības attieksmi pret jaunajām reliģiskajām grupām, gribētos uzdot jautājumu, kuru bieži vien uzstāda pati sabiedrība, proti, kāpēc šo kustību darbība Latvijā nes augļus, kāpēc jaunieši iesaistās netradicionālās reliģiskās grupās. Viena no atbildēm varētu būt šāda - mūsu skolās un valsts institūcijās valdošais pasaules uzskats ir sekulārisms. Sekulārisms, noraidot Dieva eksistenci un ignorējot cilvēku garīgos meklējumus, rada garīgu vakuumu, kuru aizpilda dažādas jaunas reliģiskas kustības.
Nav taisnība uzskatam, ka reliģiskos jautājumos mūsu skolas ir neitrālas. Nav taisnība, ka mūsu publiskās skolas mūsu bērniem neuzspiež nevienu konkrētu pasaules uzskatu, bet ļauj bērniem brīvi izvēlēties. Mūsu valsts skolas katru dienu, divpadsmit gadu garumā mūsu bērniem uzspiež tādu pasaules uzskatu kā sekulārismu. Kas ir sekulārisms? Tas ir pasaules uzskats, kurš noraida Radītāja eksistenci, kurš tic, ka pasaule ir radusies tā, kā to skaidro Darvins, kurš tic, ka cilvēks ir tikai augsti attīstīts dzīvnieks, kurš noraida jebkādu morāles Devēju, jo cilvēks pats izlemj, kas ir labs un kas slikts.
Gribētos sacīt, ka sekulārisms ir sava veida reliģija, proti, ļoti vājš pakaļdarinājums kristīgajai ticībai. Sekulāristam ir savi Svētie Raksti - humānistu manifests; sava grēka doktrīna - cilvēka problēma ir māņticība un nezināšana; sava pestīšanas doktrīna - cilvēku glābs skolas; savi tempļi - skolas; savi mācītāji - psihologi un psihoterapeiti; savas himnas - piemēram, Eirovīzijas dziesmas; savi dievi - zinātne, modernās tehnoloģijas, nauda, izglītība.
Līdz ar to, kad es savus bērnus sūtu uz valsts skolu, es skaidri apzinos, ka sūtu savus bērnus sekulārisma vidē. Katru dienu, daudzas stundas, divpadsmit gadu garumā maniem bērniem „tiek skalotas smadzenes” ar sekulārisma pasaules uzskatu. Mūsu publiskās valsts skolas nav neitrālas pasaules uzskata un reliģijas jautājumos. Mūsu skolas nedod tikai zināšanas. Mūsu skolas audzina bērnus par sekulāristiem. Mūsu skolas neatbild uz bērnu garīgajiem jautājumiem. Vai tāpēc ir jābrīnās, ka jaunas reliģiskas kustības atrod labvēlīgu augsni mūsu sabiedrībā. Jo, patiešām, ne jau visi bērni domā tikai par naudu, mēbelēm un izpriecām. Daudzi jo daudzi bērni uzstāda jautājumus, kas ir saistīti ar garīgiem, reliģiskiem meklējumiem.
Sabiedrības attieksmē pret t.s. sektām saskatu zināmu absurdu. No vienas puses, mūsu sekulārai sabiedrībai nepatīk šis jaunais fenomens. Un to var saprast, jo sekulārisms reliģiju un visu, kas ar to saistīts, uzskata par cilvēces māņticības paliekām. No otras puses, pati sabiedrība, piemēram, skolas, nemitīgi strādā pie tā, lai šis jaunais fenomens augtu un pieņemtos plašumā. Ja šīs sektas salīdzina ar asinsvadu slimību un mūsu skolas ar cilvēka ķermeni, tad situācija, manuprāt, izskatās šāda - no vienas puses cilvēks ir noraizējies par sava ķermeņa veselību, no otras puses, cilvēks turpina smēķēt, kas noteikti tikai pasliktinās viņa veselības stāvokli.
Tāpat tas ir ar skolām - no vienas puses tās uztrauc tas, ka bērni iesaistās šajās jaunajās reliģiskajās kustībās, no otras puses, tās, mācot un uzspiežot sekulārisma vērtības mūsu bērniem, veicina bērnu garīguma meklējumus šajās jaunajās kustībās. Ignorējot bērnu garīgās vajadzības, vai arī piedāvājot mūsu bērniem reliģiskos surogātus sekulārisma izskatā, mūsu skolas faktiski veicina jauno reliģisko kustību izplešanos mūsu sabiedrībā.
Vienīgo izeju šādā situācijā saredzu tajā, ka cilvēkiem, kuri strādā Latvijas izglītības sistēmā, ir jāierauga vairākas problēmas:
- Skolas nav neitrālas savā pasaules uzskatā.
- Skolas uzspiež mūsu bērniem sekulāristu pasaules uzskatu.
- Skolas nav tolerantas un nedod mūsu bērniem izvēlēties pasaules uzskatu.
- Sekulārisms neatbild uz cilvēku garīgiem meklējumiem.
Tādējādi pašas skolas rada labvēlīgu augsni jauno reliģisko kustību darbībai. Turpinot analizēt sabiedrības attieksmi pret jaunām reliģiskām kustībām, gribētos izcelt vēl vienu, manuprāt, svarīgu detaļu. Proti, sekulārismam nav pieņemamas ne tikai t.s. sektas, bet arī t.s. tradicionālās konfesijas.
Konflikts starp sekulārismu un kristietību ir neizbēgams, jo tie ir savstarpēji izslēdzoši pasaules uzskati. Tas, ka mūsu skolās ir tik grūti ieviest kristīgo mācību, ir spilgts pierādījums tam, ka mūsu skolas nav neitrālas, ka tās ir sekulāras, ka tās skalo smadzenes mūsu bērniem ar sekulārismu, ka tās ir pat naidīgas pret kristīgo ticību. Ja nu tomēr ir vērojams kāds progress šajos jautājumos par kristīgās mācības ieviešanu skolās, tad noteikti ir jāpateicas tiem cilvēkiem izglītības sistēmā, kuri ir vai nu kristieši, vai nu cilvēki, kas patiešām ir toleranti un iecietīgi.
Klausoties sabiedrības negatīvos vērtējumos par jaunām reliģiskām kustībām, piemēram, bija labs cilvēks, bet tagad ir sācis lasīt Bībeli un regulāri apmeklē kaut kādas sanāksmes, nāk prātā doma, ka to pašu taču var vērst pret t.s. tradicionālām konfesijām, proti, arī tajās tiek uzsvērta Bībeles lasīšana un regulāra dievkalpojumu apmeklēšana. Un tas nav fanātisms. Tas nav sektantisms. Tā ir normāla kristīga cilvēka dzīve šajā pasaulē.
Pašreiz mūsu sekulārā sabiedrība nevēršas atklāti pret tradicionālām konfesijām. Bet cik ilgi? Var saprast, ka sekulāra sabiedrība grib ierobežot un kontrolēt jaunās reliģiskās kustības. Taču nevajadzētu aizmirst to, ka sekulāra sabiedrība nav neitrāla attieksmē pret tradicionālām konfesijām. Pie izdevības tā centīsies ierobežot un kontrolēt arī tās. Zīmīgi, ka saskaņā ar valsts likumdošanu, arī luterāņu svētdienskolas bērniem ir jābūt rakstiskai vecāku atļaujai par to, ka viņi piekrīt savu bērnu svētdienskolas apmeklējumiem. Taču no otras puses, mūsu valsts ne reizes nav prasījusi vecākiem kristiešiem atļauju, vai viņi ir ar mieru, ka bērniem skolās tiek mācīts sekulārisms. Es noteikti nedotu šādu atļauju. Bet neviens jau to neprasa. Valsts vienkārši uzspiež šo pasaules uzskatu, faktiski pati rīkojas kā sekta un pārkāpj likumus, ignorējot vecāku gribu.
Šī raksta mērķis nebija aizstāvēt jaunās reliģiskās kustības. Ja tās sagroza kristīgo mācību, tad baznīcai par to ir jārunā. Ja tās veic antisociālas darbības, tad valstij uz to ir attiecīgi jāreaģē. Taču vēlējos ar šo rakstu norādīt uz vienu problēmu - mūsu sabiedrība, mūsu izglītības sistēma ir sekulāra, atskaitot kristīgus pedagogus. Līdz ar to nav jābrīnās, ka uzrodas jaunas reliģiskas kustības. Garīgais vakuums taču kādam ir jāaizpilda. Tāpat mums arī nevajadzētu brīnīties par to, ka kristīgais pasaules uzskats joprojām netiek pieņemts mūsu sabiedrībā.
Jēzus saka: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”. Latvijā, neraugoties uz sekulārisma valdošo garu un jauno reliģisko kustību ienākšanu, joprojām ir daudzi šī Ceļa gājēji, kuri mīl šo Patiesību, kuri dzīvo šajā Dzīvībā. Un par to ir prieks. Kas to lai zina, varbūt reiz sekulārisms mūsu skolās nomirs un mūsu bērni varēs brīvi apgūt kristīgo pasaules uzskatu. Bet, kamēr tas nav noticis, lai mūsu mājas ir kā mazi dievnami.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
