10
Jau gandrīz 40 gadus uz britu un pasaules kristīgās mūzikas skatuves pazīstams pianista, dziedātāja un komponista Adriana Snela vārds. Šajā laikā viņš radījis sešus liela apjoma konceptuālus skaņdarbus un ierakstījis 13 solo albumus. Snels uzstājies gandrīz visā Eiropā, tāpat Izraēlā, ASV un Austrālijā, piedalījies daudzās TV un radio programmās visā pasaulē. Viņa albumu koptirāža sasniedz pusmiljona kopiju, viņa mūziku klausās visdažādāko kārtu un tautību cilvēki. Adrians Snels kļuvis par visiecienītāko Eiropas mūsdienu kristīgās mūzikas pārstāvi.
Lasot popzvaigzņu biogrāfijas, parasti jāsastopas ar ierastām klišejām: bērnībā piedzīvota nabadzība un vecāku vienaldzība, slikti draugi, kaitīgi ieradumi un mazliet ģitārspēles prasmes pusaudža gados, vēlāk spēlēšana dažādos krogos un naktsklubos. Līdz brīdim, kad negaidīti jauno censoni pamana kāds izmanīgs producents un ļauj nopelnīt pirmo lielo naudu. Mākslinieks, par kuru stāstīsim šoreiz, no tā visa nav piedzīvojis neko. Tieši pretēji - Adrians Snels izauga komfortablos vidusšķiras apstākļos, viņa vecāki bija dievbijīgi ļaudis, kas mīlēja un loloja savu bērnu. Adrians ieguva akadēmisku mūzikas izglītību, attīstot spožas pianista un komponista prasmes. Tūlīt pēc studiju beigām viņam līgumu piedāvāja pasaules lielākais mūzikas izdevējs. Un, lai arī viņš nepelna miljonus, Adriana muzikālā karjera ir piedzīvojusi pārsteidzošas virsotnes, piemēram, oratorijas „The Passion” ierakstu kopā ar Lielbritānijas Karaliskās Filharmonijas orķestri vai albumu „Alpha and Omega”, kas kļuvis par visu laiku pārdotāko Eiropas kristīgās oriģinālmūzikas ierakstu. Šodien Adrians Snels ir viens no Eiropas pazīstamākajiem kristīgās mūzikas māksliniekiem, kura mūzika pauž neviltotu ticību dzīvajam Dievam.
Adrians piedzima 1954. gadā Nortvudā, Midleseksā, Anglijā, kā otrais bērns triju bērnu ģimenē. Viņa tēvs Džefrijs Stjuarts Snels bija veiksmīgs biznesmenis, abi vecāki bija Dievam dziļi nodevušies kristieši. Adriana muzikālais talants atklājās jau bērnībā, viņš agri iemācījās spēlēt klavieres un sešu gadu vecumā uzrakstīja savu pirmo klavierkompozīciju. Gadu vēlāk viņa skaņdarbs „Nightwalk” piedalījās vietējā kompozīciju konkursā. 1962. gadā Adriana tēvs tika ordinēts par anglikāņu mācītāju un ģimene pārcēlās uz Kenterberiju. Trīspadsmit gadu vecumā Adrianu iesvētīja pats Kenterberijas arhibīskaps. Tomēr Sv. Edmunda skolā, kur Adrians mācījās, viņš sagādāja ne mazums raižu mūzikas skolotājiem. Adrianam bija laba klavierspēles tehnika, taču viņš nebija piedabūjams uzstāties koncertos. „Man vienkārši trūka disciplīnas. Mana klavierspēles tehnika deva man brīvību kā komponistam, bet es nespēju sevi iedomāties kā koncertpianistu klasiskajā mūzikā,” atceras Snels.
Adriana vecāki bija brīvi ļaudis, bez aizspriedumiem pret popmūziku un jauniem mūzikas stiliem, tāpēc par Adriana muzikālo autoritāti kļuva džeza mākslinieks Dadlijs Mūrs, ko puisis visādi centās atdarināt. 1968. gadā Adrians nodibināja savu pirmo grupu „Creation One”. Vēlāk sekoja kopdarbs ar māsu Džūliju un viņas draugu grupā „Theophilly” („Dieva draugi”). Adrians turpināja rakstīt dziesmas, kas atspoguļoja viņa ticību Dievam, tomēr tolaik viņš vēl sevi nesauca par kristīgo mūziķi. 1972. gadā Adrians sāka džeza studijas Līdsas Mūzikas koledžā, taču pēc pāris gadiem pievērsās klasiskajai mūzikai, lai papildinātu un noslīpētu savas komponista prasmes. Šajā laikā viņš nopietni pievērsās arī vokālajām studijām. Viņa mērķis bija kļūt par koncertu un ierakstu mākslinieku.
Būdams ražīgs komponists, Adrians vairākus savus skaņdarbus iesniedza novērtēšanai lielajai mūzikas izdevniecībai „Chappells”. Izdevējiem Snela mūzika iepatikās un viņi piedāvāja noslēgt kontraktu. „Chappells” cerēja izmantot Snelu kā sekulāru komponistu. Viņam tika piedāvāts rakstīt dziesmas Eirovīzijas dziesmu konkursam. Tomēr visai drīz izdevēji saprata, ka reliģiskā šķautne Snela mūzikā ir pārāk nopietna, lai viņš no tās atteiktos. „Man nebija ne mazākās vēlmes mainīt savu pārliecību un strādāt kā komerciālam autoram, tomēr es nekad arī nebiju domājis kļūt par gospelmūziķi. Es gluži vienkārši rakstīju par to, kas bija manā sirdī,” teic Snels.
1974. gadā Adrians iepazinās ar dzejnieku Filu Tomsonu, kam bija lemts būt viņa radošajam partnerim turpmākos 16 gadus. Tajā pašā gadā sākās arī Adriana ceļš kristīgajā mūzikā. Viņš tika ielūgts piedalīties koncertā Ņūkāslas universitātē kopā ar tolaik populārajiem britu kristīgajiem mūziķiem Malkomu un Alvinu. Viņi uzaicināja Adrianu pievienoties kristīgās mūzikas izdevniecības „Musical Gospel Outreach” (MGO) mākslinieku pulkam. Šīs 60. gadu vidū dibinātās organizācijas mērķis bija popularizēt kristīgās bīta grupas. Viens no organizācijas dibinātājiem Džefs Šērns ieinteresējās par jauno mākslinieku, un Adrianam tika piedāvāts kontrakts ar MGO. Sākumā Snels pret piedāvājumu izturējās atturīgi, jo šaubījās par savām spējām radīt mūziku, kas garīgu uzrunātu cilvēkus. Taču viņš arī saprata, ka viņa radītā mūzika un tajā paustā vēsts nekad nebūs pieņemama lielākajai daļai sekulāro mūzikas izdevniecību.
Ar vairākām spilgtām kristīgo ticību apliecinošām dziesmām Adrians Snels piedalījās dziesmu konkursā „Melody Maker” un lai arī neguva uzvaras laurus, viņa vārds kļuva pazīstams mūzikas speciālistu aprindās. 1975. gada vasarā Adrians sāka darbu pie sava debijas albuma „Fireflake”, kas tūlīt pēc iznākšanas kļuva par sensāciju uz britu kristīgās mūzikas skatuves. 1975. gada decembrī ar dziesmām no šī albuma Adrians uzstājās Vispasaules Baznīcu padomes 5. asamblejā Kenijas galvaspilsētā Nairobi, bet 1976. gadu pavadīja, ar koncertiem apceļojot koledžu un universitāšu studentu klubus, jauniešu sanāksmes un baznīcas. Itin visur ļaudis bija pārsteigti par garmataino jaunekli ar raksturīgo ādas apsēju ap galvu un krāsainajām vestēm mugurā, kura mūzika pauda tik dziļu un neviltotu ticību. Adrians atceras: „Es valkāju lielu krustu ap kaklu, un man bija soma ar kristīgām uzlīmēm. Tādā veidā es centos parādīt, ka esmu kristietis. Es negribēju būt labāks par citiem, tomēr vēlējos, lai ļaudis zina, ka esmu kristietis.”
1976. gada rudenī klajā nāca Snela otrais albums „Goodbay October”, kas kristīgās mūzikas izdevuma „Buzz” lasītāju aptaujā kļuva par gada labāko kristīgās mūzikas albumu Lielbritānijā. Ar panākumiem Adrians uzstājās ASV Rietumkrastā, kas tiek uzskatīts par „Jēzus roka” un mūsdienu kristīgās mūzikas šūpuli. 1977. gadā sekoja „Youth for Christ” organizēta koncerttūre Dānijā. Taču visvairāk Adrianam prātā palicis pirmais koncerts Holandē, ko rīkoja „Gospel Music International” (GMI) un Āds Vermeidens - cilvēks, kas vēlāk kļuva par Snela menedžeri. 1977. gada beigās sadarbībā ar talantīgo producentu Džons Pantriju iznāca Adriana trešais albums „Listen to the Peace”, kas guva labus panākumus gan Lielbritānijā, gan ASV. Par tā Amerikas izdevēju kļuva kompānija „Maranatha!Music”. Adrians devās vēl vienā koncerttūrē uz ASV.
Šajos gados kompānija „MGO” organizēja vairākus lielus kristīgās mūzikas vakarus Karaliskajā Albertholā, kuros piedalījās arī Snels. Te viņu pirmoreiz dzirdēja Džons Millers no producentu kompānijas „Triumvirate”, kas jau bija strādājis ar vairākiem kristīgās mūzikas māksliniekiem. Viņš piedāvāja Adrianam sadarboties, un tādejādi 1978. gada septembrī sākās darbs pie albuma „Something New Under The Sun”, kura izdevējs bija „Kingsway Music”. Snels to atceras kā brīnišķīgu laiku. Lai arī visi ierakstu sesijas mūziķi nāca no sekulārās vides, garīgi albuma vēsts bija vairāk nekā pārliecinoša un pacēla kompānijas „Triumvirate” māksliniecisko latiņu uz jauna, krietni augstāka pakāpiena. Taču drīz sekoja vēl lielākas, daudzkārt lielākas lietas, nekā Adrians jebkad būtu spējis sapņot un cerēt.
1979. gadā producentu centrs „Triumvirate” un mūzikas izdevniecība „Kingsway” piedāvāja Adrianam Snelam no jauna ierakstīt dziesmu svītu „The Passion”, kas savulaik bija iekļauta albuma „Fireflake” otrajā pusē. Producenti piedāvāja papildināt piecu dziesmu oriģinālu, pārvēršot to rokoratorijā. Darbam pie oratorijas tika nolemts uzaicināt Karaliskās Filharmonijas orķestri. Adrians gan šaubījās - doma, ka popmūziķis varētu strādāt ar šāda līmeņa orķestri, šķita pārāk nereāla. Tomēr viņš ierakstīja demomateriālu, un „Triumvirate” šefs Džons Millers to aizsūtīja vienam no orķestra menedžeriem. Pēc kāda laika pienāca atbilde - pasaulslavenais orķestris piekrita strādāt pie oratorijas ieraksta.
Oratorijas ritma daļas ierakstam tika uzaicināti fantastiski mūziķi - tolaik viens no pasaulē labākajiem bundziniekiem Saimons Filips un basģitārists Džons Perijs. Ģitāras partiju spēlēja Deivs Denzils Martins. Beidzot pienāca diena, kad ierakstu studijā ieradās Karaliskās Filharmonijas orķestris. Adrians atceras: „Kad es no studijas pults telpas raudzījos lejā uz orķestri, kas spēlēja manu mūziku, jutos kā septītajās debesīs. Diriģents Harijs Rabinovičs bija lielisks, un pat fakts, ka puse orķestra mūziķu pauzēs starp ierakstiem lasīja avīzi, nespēja mani uztraukt. Tā bija brīnišķīga diena, kas deva man jaunu pārliecību par savu mūziku.”
Vienlaikus ar albuma iznākšanu 1980. gada martā notika oratorijas uzvedums Īstbornas Ziemas dārza koncertzālē. Nākamā mēneša laikā „The Passion” ierakstu BBC noklausījās miljons cilvēku. Citkārt šādi panākumi būtu padarījuši Snelu par superzvaigzni, taču oratorijas ierakstu izdeva kristīgā kompānija „Kingsway”, nevis kāda no pasaules lielajām mūzikas izdevniecībām, tāpēc lielajos mūzikas ierakstu veikalos albums bija nopērkams ierobežotā daudzumā. Sekoja „The Passion” koncerttūre Britu salās un Eiropā. Klausītāji bija sajūsmā. Neskatoties uz lielajiem panākumiem, Snels saskārās arī ar negaidītu konservatīvo kristiešu kritiku, kam par iemeslu bija fakts, ka vairāki mūziķi, kas piedalījās koncertuzvedumā, nebija kristieši. Daļu koncertu pat nācās atcelt. Tas viss radīja sarūgtinājumu komponista sirdī.
1981. gada augustā BBC Reliģisko raidījumu departamenta šefs Dāvids Vinters piedāvāja Snelam uzrakstīt rokoperu par Ziemassvētku tēmu - „The Virgin”. Adrians atceras: „Atceroties fundamentālistu nievas oratorijas „The Passion” sakarā, es sapratu, ka šāds nosaukums daļai kristiešu būs kā bullim sarkana lupata. Taču es uzskatu, ka protestanti nereti atstāj novārtā Jēzus māti Mariju un nespēj viņas personā ieraudzīt dziļu ticību un uzticēšanas Dievam.” Diemžēl „The Virgin” neguva lielus panākumus, jo ierakstu kompānija „Marshall” nebija spējīga ieguldīt līdzekļus albuma reklāmā, turklāt operas brīvdabas pirmizrādi Grīnbeltā iztraucēja pamatīgs lietus.
Taču katram mākonim ir sava zelta maliņa. Veiksmīgais „Thames Television” oratorijas „The Passion” uzvedums no jauna uzjundīja interesi par Snela mūziku. Adrians parakstīja līgumu ar mūzikas kompāniju „Word” un izdeva fantastisku albumu „Feed The Hungry Heart”. 1985. gadā Snels apmeklēja Bergenbelzenas koncentrācijas nometni, un šī vizīte atstāja patiesi paliekošu iespaidu uz viņa daiļradi. Atgriezies mājās, viņš kopā ar Filu Tomasu ķērās pie dziesmu cikla. Kad 1986. gadā albums „Alpha and Omega” ieraudzīja dienas gaismu, britu lielākais kristīgais žurnāls to nodēvēja par „satriecošu garīgo vēstījumu”. Adrians teic: „ Tas ir pravietisks kliedziens, redzot pasaules bezcerīgo stāvokli - vardarbību, materiālismu, apspiešanu, badu, vides piesārņošanu. Tikai nožēlā griežoties pie Dzīvības Autora, mēs varam izbēgt briesmīgajam spriedumam, kas mūs sagaida. Šis albums ir izaicinājums Draudzei un katram kristietim personiskai grēku nožēlai, lai Dievs mums varētu piedot.”
„Alpha and Omega” pasaules pirmizrāde notika Jeruzālemē, kam sekoja pirmizrāde Britu salās, pēc tam arī Norvēģijā, Spānijā, Holandē, Zviedrijā. 1988. gada maijā Adrians kopā ar mīmu Rendalu Beinu devās tūrē pa Lielbritānijas anglikāņu baznīcām. „Cilvēki simti, kas apmeklēja koncertus, nekad iepriekš nebija dzirdējuši par mums. Viņi visi bija priekšzīmīgi anglikāņi, bet neko nebija dzirdējuši par Adrianu Snelu, kaut es pats esmu anglikānis. Klausīties „Alpha and Omega” viņiem bija milzīgs pārdzīvojums.” Galu galā „Alpha and Omega” kļuva par visu laiku pārdotāko Eiropas kristīgās oriģinālmūzikas albumu.
Kamēr Adrians ceļoja ar „Alpha and Omega” koncertiem, viņam radās ideja par muzikālu darbu, kas parādītu ebreju tautas attiecības ar debesu Tēvu un atklātu jūdaisma ciešās saites ar kristietību. Viņš sāka lasīt ebreju dzeju un izvēlējās sešus dzejoļus. Divus no tiem bija sarakstījuši ebreju bērni no Prāgas geto, kas gāja bojā Aušvicē. Pārējie bija no Jeremijas Raudu dziesmas. Snels uzskatīja, ka viena no apkaunojošākajām lappusēm kristietības vēsturē ir antisemītisms, kas savulaik izpaudās ebreju vajāšanās no baznīcas puses. Viņš gribēja radīt albumu, kas stāstītu par ebreju tautas īpašo vietu Dieva sirdī. Tā tapa albums „Song Of An Exile”.
Arī turpmākajos gados Adrians Snels savā daiļradē pievērsās ebreju tēmai. Nozīmīgs šajā ziņā ir viņa 1995. gada konceptuālais dubultalbums „City of Peace”. Albumā izmantota ebreju autoru dzeja sākot no 6000 gadu senas pagātnes līdz pat mūsu dienām. Šis albums ir kulminācija Snela vienpadsmit gadus ilgajiem ebreju vēstures pētījumiem. Pats Snels par to izsakās tā: „Ir pagājuši vienpadsmit gadi, kopš iegāju pa Bergenbelzenes vārtiem. Es nekad neaizmirsīšu to dienu; tā pārmainīja mani radikāli. No tā laika mana mūzika daudz ir runājusi par holokaustu un ebreju vēsturi.”
Albuma „Song Of An Exile” tapšanas laikā Mūžībā aizgāja Adriana tēvs. Šīs šķiršanās radītā dziļā emocionālā pārdzīvojumā tapa Adriana albums „Father” - viens no labākajiem mūziķa radošajiem sasniegumiem. Muzikāli albums ir klasisko un moderno instrumentu sintēze, kur čella un angļu radziņa skanējums harmonē ar sintezatora un bungu mašīnas ritmu. Arī albuma dziesmu tekstos nav manāmas kristīgajā mūzikā ierastās klišejas, bet jauni, mākslinieciski spēcīgi poētiski tēli. Tas viss kopā rada brīnišķīgu muzikālu svētceļojumu.
2003.gadā klajā nāca Adriana Snela kārtējais lielformāta darbs - albums „The Cry: A Requiem for the Lost Child”. Tā ierakstā piedalījās Vinčesteras katedrāles koris, Velspringsas stīgu ansamblis, amerikāņu vijolniece Rebeka Engstroma un soliste Nataša Gorlija. Albums dziesmu tekstos izmantoti autentiski vārdi, ko teikuši karā, dažādos konfliktos un etniskajās tīrīšanās cietuši bērni. Albuma ideju iedvesmoja Adriana viesošanās „Yad Vashem” holokausta muzeja Bērnu memoriālā Jeruzālemē.
Adrians Snels nav tikai mūziķis, komponists, dziedātājs. Viņš beidzis Bristoles Universitātes medicīnas fakultāti un ieguvis grādu mūzikas terapijā. Snels plāno atvērt interaktīvu darbnīcu „Music in our Lives”, lai ar novatorisku skaņu un mūzikas palīdzību neparastā un stimulējošā veidā mudinātu cilvēkus ieraudzīt dzīves un attiecību dažādos aspektus.
Savas muzikālās karjeras gados Adrians Snels ir pieredzējis gan slavas virsotnes, gan neveiksmes. Tomēr viņš ir un paliek Svētā Gara iedvesmots mūziķis, kas netur sevī pagātnes sarūgtinājumu, bet ar daudzsološu skatu lūkojas nākotnē. Viņš nav radījis dižus radiohītus, tomēr viņa mūzika ir pietiekami patiesa un mākslinieciski tēlaina, lai uzrunātu kā kristīgo, tā sekulāro klausītāju. Jautāts, vai viņa māksla ir arī kalpošana, Adrians atbild: „Es neesmu no tiem, kas savas radošās izpausmes saista ar obligātu kristīgās vēsts pasludināšanu koncerta beigās. Taču visa mana komunikācija ar klausītājiem ir no sirds uz sirdi, no dvēseles uz dvēseli, no gara uz garu”.
Adriana Snela albumi:
- 1975 Fireflake
- 1976 Goodbye October
- 1978 Listen to Peace
- 1979 Something New Under the Sun
- 1980 The Passion
- 1981 Cut
- 1981 The Virgin
- 1982 Adrian Snell Classics (izlase)
- 1983 Midnight Awake
- 1984 Feed the Hungry Heart
- 1986 The Collection 1975 - 1981 (izlase; 4 CD)
- 1986 Alpha and Omega
- 1989 Cream of the Collection 1975 - 1981 (izlase)
- 1989 Song of an Exile
- 1990 Father
- 1992 Kiss the Tears
- 1992 We Want to Live
- 1993 Beautiful or What?!
- 1994 Solo (izlase)
- 1996 City of Peace (2 CD)
- 1996 My Heart Shall Journey (izlase)
- 1996 Light of the World
- 1998 City of Peace (2 CD)
- 1998 Intimate Strangers
- 1998 The Early Years 1975 - 1981 (izlase; 3 CD)
- 2000 Poems/ Seven Hills
- 2001 I Dream of Peace
- 2003 The Cry, A Requiem for the Lost Child
- 2006 Every Place is Under the Stars
Adriana Snela video:
- 1992 Live at Flevo (koncerts)
