22
Saruna ar Rīgas vasarsvētku draudzes „Cerība” mācītāju, starptautiskās kustības „Dieva meklētāji” pārstāvi Latvijā un jauniešu kustības „Ķēniņa dārgumu meklētāji” iniciatoru Jāni Sadovski.
****
- Kāds bija jūsu ceļš uz mācītāja kalpošanu?
- Nedaudz vēstures. Mani vecāki bija tradicionāli katoļticīgi, taču ticība mūsu ģimenē netika īpaši kopta. Mamma bija skolotāja un baidījās no represijām, tāpēc baznīcu apmeklēja reti. Ar ticības lietām man pārsvarā saistījās kapusvētki, bēres un kristības. Taču kāds gadījums no bērnības liek domāt par Dieva aicinājumu. Man bija kādi pieci seši gadiņi, kad pēc kapusvētku ceremonijas priesteris svētīja bērnus. Bijām aptuveni 25 bērni. Pēkšņi viņš jautāja: „Kurš no jums gribētu kļūt par mācītāju?” Uzminiet, kurš vienīgais pacēla roku. Mans brālēns vēl nosmējās: „Jānis - mācītājs!”
Reiz lidostā satiku kādu sievieti. Es stāvēju un gaidīju ciemiņus no Somijas, kad pēkšņi kāda man nepazīstama sieviete saka: „Labdien, Jāni!” Mazliet samulsu, bet viņa turpina: „Es kādreiz dzīvoju uz tavas ielas. Zinu, ka esi mācītājs. Kad tev bija četri pieci, varbūt pat tikai trīs gadiņi, es reiz gāju pa ielu, bet tu biji aiz žoga. Es gāju un dzirdēju, ka tu viņpus žogam saki: „Es ticu Dievam, bet nevienam to neteikšu!”" Biju patiesi pārsteigts, jo neatceros, ka bērnībā ģimenē kāds būtu runājis par Dievu vai ticību. Arī svētdienskolu neapmeklēju, uz baznīcu netiku vests, ja nu kādreiz Ziemassvētkos.
Pie Dieva es atgriezos 1992. gadā. Tas bija laiks, kad Latvijā daudzi pievērsās Dievam. Man bija draugs, kuram piederēja dzīvoklis. Reiz, kad tur svinējām dzimšanas dienu, atnāca viņa kaimiņiene un lūdza atļauju piezvanīt. Pēc tam viņa mums jautāja: „Kā jūs, jaunieši, domājat - vai Dievs ir?” Tad šī krievu sieviete sāka mums stāstīt par Dievu, mēs uzdevām jautājumus, un divu trīs stundu laikā es uzzināju par ticību Dievam daudz vairāk, nekā visā līdzšinējā mūžā. Vēlāk mēs bieži gājām pie šīs sievietes, runājām par Dievu, viņa mācīja mūs lūgt. Pagāja pāris mēnešu un viņa teica: „Es domāju, jums būtu laiks doties uz draudzi.” Pēc viņas ieteikuma aizgāju uz Rīgas vasarsvētku Svētā Gara draudzi, kur saņēmu Svētā Gara kristību un 1992. gada 19. oktobrī kopā ar vēl vienu sievieti tiku kristīts kādā upītē Jelgavā. Bija rudens, ūdeni klāja plāna ledus kārtiņa, bet es biju priecīgs, ka varu paklausīt Kristus pavēlei.
Uzreiz pēc kristībām iestājos draudzē. Visai drīz mācītājs man un vēl vairākiem jauniem brāļiem uzticēja runāt draudzē, liecināt. Jāteic, tas nebija viegli, jo nebiju pat vēl lāgā izlasījis visu Bībeli. Trīcēja kājas, bet ar Dieva palīdzību mēs gājām un runājām. Kad mācītājs Jānis Tautvaitis aizgāja no kalpošanas draudzē, viņa vietā nāca Imants Konutis. Šajos gados man bija vairākas kalpošanas - tiku iesvētīts par diakonu, biju draudzes padomes loceklis, saimniecības daļas vadītājs, mācītāja palīgs. Esmu piedzīvojis daudz brīnišķīgu, pārdabisku lietu, Dievs ir arī mani dziedinājis no visdažādākajām slimībām un kaitēm.
Tad pienāca laiks, kad mācītājs Konutis personīgu iemeslu dēļ bija spiests atstāt kalpošanu. Radās dilemma, kurš uzņemsies mācītāja kalpošanu. Draudzes padome izvirzīja mani. Es tajā laikā strādāju sekulāru darbu, man bija sava galdniecība, vitrāžu bizness. Nekad nebiju domājis kļūt par mācītāju, nebija arī īpaša aicinājuma. Trīs mēnešus es lūdzu par šo jautājumu, un lai kādu vietu uzšķīru Bībelē, Dievs mani uzrunāja: „Dari, ko tava roka spēj!” Ieslēdzu Kristīgo radio un arī tur runāja par Dieva aicinājumu. Es sapratu, ka man jāuzņemas šī kalpošana.
Draudzes pilnsapulcē tiku ievēlēts par mācītāju. Tas bija nopietns un smags laiks manā dzīvē - bija daudz jautājumu, uz kuriem nespēju rast atbildes. Dievs man atbildēja ļoti konkrētā un pārdabiskā veidā: „Uztici šos jautājumus Man un savam bīskapam!” Paklausīju Dievam un paliku šajā kalpošanā. Pamazām Dievs deva redzējumu, radās jaunas idejas. Dievs ir atvēris daudzas durvis, daudz svētījis. Protams, kā mēdz teikt: ja tu gribi tikt piesists krustā, meklē mācītāja kalpošanu. Ir iets cauri dažādiem pārbaudījumiem, piedzīvots, ka cilvēki tevi nepieņem, neuzticas vai nonicina, ko tu dari. Taču, kā Bībele teic, esmu mācījies būt pieticīgs gan bagātībā, gan trūkumā.
- Ir zināms, ka daudzi mācītāji Latvijā līdztekus kalpošanai draudzē spiesti strādāt arī laicīgu darbu. Kā bija ar jums?
- Kad kļuvu mācītājs, Dievs no manis kā sīpola mizas ņēma nost visu lieko. Pirmais, ko atstāju jau pašā kalpošanas sākumā, bija galdniecība. Galdnieks ir mana profesija, man patīk strādāt ar koku. Taču kādā seminārā es sastapu mācītāju, kas runāja par mācītāja aicinājumu, uzticēšanos Dievam. Viņš stāstīja, cik daudz viņam dzīvē nācies atstāt, lai kalpotu Tam Kungam. Tad viņš teica: „Ja es to varēju, jūs spējat daudz vairāk!” Starpbrīdī es izgāju ārā, raudāju un lūdzu Dievu. Bija tā, it kā atrautu gabalu no sirds un atdotu Dievam. Šis upuris bija mans galdnieka darbs.
Vēl palika vitrāžas, taču pēc kāda laika es skaidri sapratu, ka nevaru klibot uz abām kājām - reizē strādāt un kalpot. Lūdzu Dievu, gavēju un Dievs man deva vārdu no Vēstules ebrejiem 10. nodaļas: „Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!” (35. pants) Vārdu „Cerība” es garā ieraudzīju ar lielo burtu kā savas draudzes nosaukumu. „Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.” (36. pants) Ja arī kaut kas neizdodas, Dievs tomēr mudina neatmest cerību, turpināt lūgt un palikt uzticīgam. „Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” (37. pants) Dievs teica: „Tu pareizi dari, ka gaidi, meklē, sauc un lūdz. Pat, ja tu vēl neredzi rezultātu, tev vajag pacietību, vajag meklēt Dieva nodomu savai kalpošanai, savai draudzei. Tev jāgaida, ka apsolījumi piepildīsies.” 38. pants teic: „Bet Mans taisnais no ticības dzīvos.” Tas nozīmē, ka es nevaru dzīvot skatīšanā, man jādzīvo no ticības Dievam un tam, ko Viņš apsolījis. Panta otrajā daļā ir vārdi: „..bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” Sapratu - ja atstāšu savu kalpošanu un aicinājumu, Dievam nebūs labs prāts uz mani. Atgriezies no atvaļinājuma, atstāju darbu, lai pilnībā nodotos kalpošanai. Slava Tam Kungam, ka Viņš mani ir uzturējis un rūpējas par mani un manu ģimeni.
- Draudze, kas savā attīstībā apstājas, lemta bojāejai. To gan nevarētu teikt par draudzi „Cerība”.
- Kā jau daudzās draudzēs, arī mums ir gan svētdienskola, gan jauniešu kalpošana. Ar draudzi cieši saistīts bērnu atbalsta centrs „Sapnis”, kas rūpējas par ielu bērniem. Spēcīga ir senioru kustība, viņi veido savus pasākumus, minievaņģelizācijas. Darbojas Alfa kurss. Vairākus gadus organizējām lūgšanu naktis ar kopēju nosaukumu „Šajā naktī debesis vaļā”, kas kļuva par starpkonfesionālu pasākumu. Nakts tika sadalīta vairākos posmos, kad slavējām un pielūdzām Dievu, dziļi personīgā lūgšanā meklējām Dieva vaigu, lūdzām par atmodu, draudzēm, cits par citu.
Reizēm skatoties uz lielām draudzēm tepat Latvijā vai pasaulē, šķiet, ka mēs nekad to nepiedzīvosim. Taču reiz Dievs man vīzijā parādīja, ka draudze „Cerība” atrodas tādā kā ieplakā, apkārt tai ir amfiteātris, ko veido mājas, ielas, viss Āgenskalna rajons. No šī amfiteātra - ieliņām, mājām, dzīvoklīšiem - birst ārā ļaudis un straumēm plūst uz mūsu dievnamu, kas kā skudru pūznis pamazām piepildās ar cilvēkiem. Tāpēc es ticu, ka piedzīvosim daudz vairāk par to, ko redzam šodien.
- Jūs esat arī pusaudžu kalpošanas „Royal Rangers” sācējs Latvijā.
- Jaunībā es aktīvi nodarbojos ar tūrismu, īpaši ūdenstūrismu - braucu pa kalnu upēm. Man vienmēr patikuši piedzīvojumi, ekstrēmas lietas. Kad kļuvu ticīgs, daži cilvēki teica, ka, piemēram, makšķerēšana ir lieka laika izšķiešana, gandrīz vai uz grēka robežas. Braukt kaut kur kalnos, tūrisms - tas viss esot ļoti miesīgi. Tomēr Dievs man ļoti skaidri parādīja, ka saskarsme ar dabu, ar Viņa radību, nebūt nav tukša laika nosišana, bet būtisks solis, lai iepazītu Viņu.
Jau sen biju dzirdējis, ka pasaulē ir kāda kalpošana pusaudžiem, kas orientēta uz atrašanos dabā, saskarsmi ar Dieva radību. Šo kalpošanu sauc „Royal Rangers”. Tās mērķis ir caur piedzīvojumiem, dažādām interesantām nodarbībām, iepazīstot dabu un norises tajā, atklāt jauniešiem Dievu, pievest tos Kristum, atvest uz draudzi un izveidot par kristīgiem kalpotājiem. Kur vislabāk ir ieraugāma Dieva varenība? Dabā, apkārtnē, visā, ko Dievs radījis. Caur „Royal Rangers” kustību jauniešiem ir iespēja atklāt, ka viss, kas atrodas mums apkārt, nav radies nejauša sprādziena rezultātā, spontāni, bet aiz tā stāv brīnišķīgs Radītājs.
Kustību „Royal Rangers” 1962. gadā ASV izveidoja mācītājs Džons Henrijs Bārns. Idejas pamatā ir skautu kustības pamatprincipi, bet uz kristīgas mācības bāzes. Kustība organizē dažādas nodarbības brīvā dabā, apvienojot fiziskas aktivitātes ar kristīgu mācību un dzīvesveidu. Sākumā „Royal Rangers” attīstījās galvenokārt vasarsvētku kustības ietvaros, taču vēlāk tai pievienojās arī citu konfesiju jaunieši. Šodien „Royal Rangers” ir starpkonfesionāla kustība, kas darbojas 86 pasaules valstīs.
Iepazīstot „Royal Rangers” kustību pasaulē, atklāju, ka itin visur tā devusi labus rezultātus. Kustībā iesaistījušies desmitiem tūkstoši bērnu un jauniešu. Īpaši populāra kustība ir ASV, taču arī gandrīz katrā Eiropas valstī ir „Royal Rangers” nodaļas. Nosaukums „Royal Rangers” - „Ķēnišķīgie pēddziņi” - latviešiem var šķist svešāds. Dažādās zemēs nosaukums tiek tulkots atšķirīgi. Dievs man deva sapratni, ka latviski šim nosaukumam jābūt „Ķēniņa dārgumu meklētāji”. Ķēniņš ir tas, kam pieder visi dārgumi, kas visu ir radījis, izveidojis. Dārgumi ir viss, ko Viņš radījis, - daba, skaistums visapkārt, mūsu būtība, raksturs, spējas. Bet meklētāji ir tie, kas to visu meklē un atrod.
Jau 90. gadu beigās bija mēģinājums izveidot „Royal Rangers” kustību Latvijā. Cilvēki bija iedegušies par šo ideju, taču ar laiku degsme noplaka. Es neko nezināju par šīs kustības aizmetņiem tolaik, taču vairākus gadus Dievs manā sirdī bija ielicis domu izveidot ko līdzīgu arī mūsu zemē. Es par to domāju, lūdzu, sludināju savā draudzē. Mēs organizējām vairākas jauniešu vasaras nometnes „Royal Rangers” stilā. Bērniem ļoti patika un rezultāti bija brīnišķīgi. Dievs pārmainīja daudzu pusaudžu dzīvi. Šī kustība palīdz jauniešiem nobriest sociāli, fiziski, mentāli un garīgi, atraisa radošas iemaņas, iemāca praktiskas lietas.
Šīs vasaras nometnes parādīja, ka šāda kalpošana nevar notikt tikai reizi gadā, bet, kā tas ir citur pasaulē, jauniešiem jānāk kopā vismaz reizi nedēļā. Bet šādam nopietnam darbam ir vajadzīgi cilvēki, kas būtu gatavi ziedot visu savu laiku, savu dzīvi, lai kalpotu bērniem. Diemžēl šādus cilvēkus ne vienmēr ir tik viegli atrast, bet mācītājs viens nevar paspēt izdarīt visu. Tāpēc arī „Ķēniņa dārgumu meklētāju” kustība Latvijā šobrīd ir nedaudz pieklususi, taču ne mirusi. Es ticu un ceru, ka radīsies ļaudis, kas šo liesmu uzpūtīs no jauna, jo tas ir tā vērts. Šī kalpošana neaizvieto tradicionālo svētdienskolu, bet ir kā tās papildinājums. Pieredze liecina, ka lielākā daļa bērnu un jauniešu, kas apguvuši reindžeru programmu, kļūst ne vien par labiem kristiešiem, bet arī mērķtiecīgiem kalpotājiem. Daudzi no viņiem ir misionāri, mācītāji, Bībeles skolotāji.
- Kā sākās jūsu sadarbība ar starptautiskās Dieva meklētāju kustības dibinātāju un līderi Segeju Šidlovski?
- Kad Dievs mani aicināja mācītāja kalpošanā, man nebija nekādu ambīciju. Es neuzskatīju sevi par dižu sludinātāju vai kalpotāju. Tad Dievs man kādā lūgšanā teica: „Ja tu meklēsi Manu vaigu, Es būšu ar tevi!” Taču pagāja vairāki gadi, pirms es pa īstam sapratu, ko nozīmē meklēt Dieva vaigu. Es zināju, ka ir jālūdz, jālasa Bībele, kā mācītājs es studēju Dieva Vārdu, lūdzu par cilvēkiem, draudzi. Taču, ko nozīmē meklēt Dieva vaigu, es īsti nesapratu un domāju, ka kristīgajā pasaulē daudzi to nesaprot vēl šodien.
Tad man gadījās būt Kijevā, kur dzirdēju Sergeju Šidlovski - cilvēku, kam Dievs devis īpašu atklāsmi par personīgām attiecībām ar Viņu. Kad dzirdēju šo vēsti, sapratu, ka pats svarīgākais dzīvē ir attiecības ar Dievu. Daudzi kalpotāji meklē lielu draudzi, spēcīgu kalpošanu, atklāsmes, garīgas dāvanas, atmodu, vēl kaut ko. Tās visas ir labas lietas, bet patiesībā cilvēkam jāmeklē Dievs. Viss pārējais ir Dieva roka, tas, ko Viņš dara caur mums un priekš mums. Īstā vērtība ir Dievs pats. Kad meklējam Dievu, tiekam iegremdēti Viņa klātbūtnē tik ļoti, ka sākam kļūt līdzīgi Viņa dēlam Jēzum Kristum.
Dievišķais spēks un svaidījums neatnāk pats no sevis. Tas atnāk tad, ja pazīstam Dievu personīgi, pavadām daudz laika kopā ar Viņu, ja mums ir tuvas un intīmas attiecības ar Viņu. Tad pamazām veidojas tas, ko sauc par Gara augli, tad atnāk arī Gara dāvanas. Toreiz Kijevā es sapratu, ko nozīmē meklēt Dievu pa īstam. Kopš tā laika mana dzīve ir pilnībā pārmainījusies. Tagad es zinu, ka manas dzīves lielākā vērtība ir Dievs. Man vienalga, kādā kalpošanā esmu, kur Dievs mani sūtīs vai aicinās. Es neturos pie amatiem, bet gribu būt visās lietās patīkams Dievam un atrasties Viņam tik tuvu, cik vien iespējams.
Sākumā cilvēki nesaprata, kas ar viņu mācītāju noticis. Dievs runāja manā sirdī, ka mums jāpārtulko Šidlovska grāmata „Pniēla”, ko arī izdarījām un izdevām sadarbībā ar izdevniecību „Viņa vārds manī”. Sergejs vairākas reizes ir viesojies mūsu draudzē, kopīgi esam rīkojuši seminārus un konferences draudžu kalpotājiem. Mūsu draudzi atklāsme par personīgām attiecībās ar Dievu ir dziļi uzrunājusi. Cilvēki ir iedegušies Dievam un pavada daudz vairāk laika kopā ar Viņu. Šodien cilvēki sauc pēc atmodas, meklē Gara uguni, zīmes un brīnumus. Taču ir ļoti maz cilvēku, kas no sirds meklētu Dievu pašu, kas sauktu: Dievs, pat ja Tu man nedosi neko, Tu pats esi vērtība! Tieši caur šādiem cilvēkiem nāk atmoda. Viņi nemeklē zīmes un brīnumus, bet to visu tomēr piedzīvo, jo ir pietuvojušies Dievam personīgi. Tāpēc mēs turpinām domāt par šo atklāsmi un cenšamies nest redzējumu par personīgām attiecībām ar Dievu arī citām draudzēm un konfesijām Latvijā.
- Kādu jūs redzat savas un savas draudzes kalpošanas nākotni?
- Es alkstu, ilgojos, lūdzu, saucu un gaidu atmodu! Es ticu, ka Latvijā būs atmoda un gribu būt cilvēks, kas līdzdarbojas tajā. Diemžēl šodien es pārsvarā redzu remdenu kristietību. Mums visiem ir vajadzīgas pārmaiņas. Kādā dievkalpojumā Dievs man parādīja vīziju. Gaisā karājās skapis ar stikla durvīm un aiz šīm durvīm bija skaists kristāla trauks. Pretī skapim karājās apdauzīta māla krūze, no kuras tecēja ūdens. Kristāla vāze bija tik skaista un mirdzoša, ka es teicu: „Dievs, es gribētu, lai tu mani izveidotu tik skaistu un pievilcīgu, kā šo kristāla vāzi!” Dievs man atbildēja: „Bet es gribētu, lai tu kļūtu kā šī māla krūze. Šo kristāla trauku no skapja izņem tikai svētkos. Tas ir noputējis, jo viņu nelieto. Māla krūze ir apdauzīta, ar pusnolūzušu osiņu, bet viņu lieto. Šī māla krūze varbūt nav tik skaista, kā tev gribētos, bet viņu lieto un no tās līst ūdens.” Dievs lika saprast, ka man jācenšas kļūt kā šai krūzei. Es ticu, ka Viņš veido no manis šādu krūzi. Varbūt tāpēc ir vajadzīgi arī kādi pārbaudījumi, grūtāki posmi dzīvē, lai Viņš varētu izveidot no mums krūzi, no kuras līst dzīvais ūdens, Svētā Gara eļļa. Es no visas sirds gribu būt šāds cilvēks.
Jāni, Tavi vārdi neatbilst Taviem darbiem. Dievs nav pārdabisks, Viņš arī nerīkojas pārdabiski. Gribētu pajautāt, kur palikuši tie draudzes locekļi, ar kuriem 1992.gadā nācāt pie Dieva? Kāpēc draudzes vadību pārņem sievietes? Vai tas atbilst Dieva Vārdam?
Solā sēdētāj,
vispirms jājautā, kāpēc tad esi “solā sēdētājs”, nevis aktīvs kalpotājs Kristus Miesā? Bet tas lai paliek Tavā ziņā.
Mani izbrīna daži Tavi izteikumi un apsūdzības mācītājam Sadovskim. Piedod, bet, ja Tavs spriedums, ka viņa darbi neatbilst vārdiem, balstās tikai uz lietām, kuras Tu izpaudi savā komentārā, tad tā faktiski ir tukša runāšana. Vai mācītājs ir atbildīgs par tiem draudzes locekļiem, kuri kopā ar viņu atgriezās 1992.gadā? Savā ziņā jā, taču Tu nepasaki, kur viņi ir tagad. Ja pasaulē, tad, protams, ir slikti, tomēr mēs nezinām iemeslus, kāpēc tā noticis, un vai tur patiešām vainojams mācītājs Sadovskis. Turklāt mācītājs viņš ir tikai kādu laiku un par notikumiem pirms tam neatbild.
Kas attiecas uz kalpotājām sievietēm, tad par to, kā zināms, kristīgajā pasaulē viedokļi dalās. Vasarsvētku kustībā no sākta gala sievietes bijušas aktīvo kalpotāju rindās, jo vērtētas tiek cilvēka spējas un talanti nevis dzimums. Vai tas atbilst Dieva Vārdam? Nē un jā. Protams, Dievs vadītāja lomu primāri uzticējis vīrietim, tomēr arī Bībelē, īpaši Jaunajā Derībā, ne reizi vien minētas kristīgās kalpotājas sievietes.
Pavisam dīvains ir Tavs spriedums, ka Dievs nav pārdabisks un nerīkojas pārdabiski. Manuprāt Dievs ir Gars un tas jau a priori ir no pārdabisko parādību jomas. Bībele ir pilna ar notikumiem, kur Dievs rīkojies pārdabiski, tas ir, pārkāpjot fizikas un matērijas likumus, jo pats ir šo likumu autors, tādēļ izņēmuma gadījumos tiesīgs tos uz brīdi izmainīt. Gadsimtu gaitā mēs esam pazaudējuši kristietības pārdabisko šķautni, bet, ja mūsu Dievs un ticība darbojas tikai materiālās pasaules ietvaros, tad patiesībā esam nožēlojami ļautiņi.
Tas, ko gribu pateikt - varbūt nemeklēsim “skabargas” citu kristiešu dzīvē un kalpošanā, jo īpaši, ja nespējam pietiekami skaidri un ar pierādījumiem argumentēt savu kritiku. Mums katram būs Dieva priekšā jāatbild par sevi un tad var izrādīties, ka nesam daudz lielāku “baļķi” nekā mūsu kritizētās draudzes, konfesijas vai mācītāji.
Labdien, Ervīn.
Man ļoti patīkami, ka esi izlasījis un atbildējis uz manu komentāru. Tas, ko esmu uzrakstījis, nav apsūdzība mācītājam Jānim Sadovskim, jo es neuzņemos Dieva misiju - apsūdzēt. Esmu šinī Draudzē ilgāk par mācītāju Jāni, tāpēc labi atceros, kāda šī Draudze bija pirms viņa misijas sākuma. Saprotu, ka viņš par tiem, kas aizgāja, neatbild, bet mēs, kas te ”dzīvojam”, labi zinām, ka daudziem no viņiem ir pateikts: Tev jāmeklē cita draudze vai jādara tā, kā Es teikšu. Tāpēc arī palika tikai tie, kas nekur nepiedalās vai nerunā pretī. Man nekas nav pret sieviešu kalpošanu. Cienu sievietes, kas pilda Dieva Vārdu un kalpo draudzē, bet katram ir sava vieta šinī pasaulē un dzīvē. Dieva Vārda sludināšana ir vīru prioritāte, kā to nolicis Dievs.
Man ir novēlējums Jums, Ervīn, pirms kādam rakstāt aizstāvības rakstu, padzīvojiet tās draudzes locekļu dzīvi, parunājiet ar cilvēkiem. Tas ”pārdabiskais” ir tīrā Dieva zaimošana. Dievs saviem bērniem ir mīlošs Tēvs.
Solā sēdētāj,
šī publikācija nekad nav bijusi domāta kā “aizstāvības raksts mācītājam Sadovskim”. Tā bija intervija ar vienu no pazīstamākajiem LVDA mācītājiem par viņa dzīvi un kalpošanu. Man ir grūti iedziļināties draudzes iekšējo problēmu aizkulisēs, jo neesmu šīs draudzes loceklis. Tomēr man nav iemesla neuzticēties bīskapam, kura tiešā atbildība ir rūpes par pareizu mācību un kalpošanu draudzēs, tostarp par mācītājiem un viņu kompetenci. Līdz šim neesmu neko sliktu par mācītāja Sadovska kalpošanu dzirdējis, taču, ja jau problēmas samilzušas, kāpēc nerunājat par to ar bīskapu, lai problēma tiek atrisināta vai vismaz panākts savstarpēji pieņemams risinājums?
Kas attiecas uz mācītāja “diktātu” draudzē, jāteic, ka šobrīd par vadošo kļūst tieši šāds kalpošanas veids, kad mācītājs ir galvenais atbildīgais Dieva un cilvēku priekšā par savas draudzes garīgo labklājību, mācību un kalpošanu. Protams, tas var notikt tikai tajās robežās un pēc tās pārliecības, kādu katrs konkrētais mācītājs no Dieva saņēmis un sapratis. Ja kādiem draudzes locekļiem tas nav pieņemami, tad ir pilnīgi normāli, ka cilvēks atrod sev citu draudzi, kas atbilst viņa priekšstatiem par labu un svētīgu kalpošanu. Bez dusmām un aizvainojuma. Citādi draudzes dzīvē būs strīdi un nesaskaņas, kas būtiski vājinās vai pat paralizēs draudzes sekmīgu kalpošanu un nenāks par svētību nevienam. Cits draudzes modelis, ko piekopa agrāk, un kas arī šodien pastāv dažās konfesijās, ir, ka visu draudzes dzīvi noteic draudzes vai vecajo padome. Tomēr nezinu, vai ir labāk, ka mācītājs draudzē nenosaka pilnīgi neko un ir tikai piedēklis, kuru padome var atcelt no kalpošanas jebkurā brīdī. Demokrātija ir laba šai pasaulei, kur valda ļaunums, taču Dieva Valstība ir teokrātija - ķēniņvalsts. Tā ir vertikāla varas struktūra ar dažāda līmeņa atbildības kompetencēm.
Iespējams, veco draudzes locekļu neapmierinātību izraisa nevis nepārvaramas teoloģiskas pretrunas, bet ārējās lietas - dievkalpojumu forma, veids, kas cits. Daudzas lietas, kas bija mīļas cilvēkiem agrāk, tagad ir mainījušās, kļuvušas mūsdienīgākas. Daļēji mainījušās arī praktiskās kalpošanas formas un veidi. Daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem tas var šķist nepieņemami, jo paaudžu maiņa draudzēs un ar to saistītā problemātika nav nekas jauns. Svētīgas tās draudzes, kas spēj tam tikt pāri savstarpējā cieņā un mīlestībā, rūpējoties par ticības pamatu - pareizu Dieva Vārda pasludināšanu, pārējo atstājot katra paša sirdsapziņai. Nezinu, vai šī problēma ir daļas jūsu draudzes cilvēku neapmierinātības pamatā, tomēr tā varētu būt. Par to liek domāt izteikums, ka “pārdabiskais draudzē ir tīrā Dieva zaimošana”. Nezinu, kas ar to domāts, jo vismaz vasarsvētku ticīgajiem taču nevajadzētu būt problēmām ar Dieva pārdabiskās šķautnes izpratni.
Teikšu vēlreiz - ja problēmas patiešām kļūst lielas un nepārvaramas, tās vajadzētu risināt ar LVDA un bīskapa iesaistīšanos. Nevajadzētu vienkārši “sēdēt solā”, visu mūžu turot aizvainojumu un rūgtumu pret jauno mācītāju, kurš atnācis un izjaucis gadu desmitos ierasto mieru un kārtību draudzē. Rūgtums un kurnēšana neatnesīs svētību ne pašam, ne draudzei. Atklāta problēmu izrunāšana gan.
Labdien, pārdabiskais sludinātāj Sadovski. Šodien, klausoties brāļa Akmeņa sludināšanu, esam nonākuši pie secinājuma, no kurienes tev, Jāni, ir tāds naids pret vīriem. Tu dari visu, lai nevienu kalpošanu nevadītu vīrs. Tāpat esi piekopis tādu kauna lietu, ka mācītāja palīgs tev ir Izabele Anita, tu taču zini, kuram vīram šinī vietā bija jāatrodas, jo pats DIEVS to tā grib redzēt. To ka draudze - Cerība - ir pārvērsta par Izabelas ligzdu, ir fakts. Pēc brāļa Akmeņa sludināšanas, tādi vīri, kas tādas lietas piekopj, ir kā izrūnīti.
Nikolaj,
tikai mūsu respekts pret vārda un izteikšanās brīvību lika mums šo komentāru publicēt. Komentārs neapspriež konkrēto rakstu un pat ne konkrētas problēmas (kas iespējamas katrā draudzē), bet ir nekorekts un personīgi apvainojošs Dieva kalpam.
Nevaram un negribam iedziļināties jūsu draudzes aizkulišu problēmās, tomēr jau labu laiku izskatās, kā kādas personas draudzē ir ļoti apvainojušās, ka nav tikušas pie amatiem. Viņas pat zina, ko vēlas un ko nevēlas redzēt Dievs :). Nozīmēt draudzes līderus un kalpošanu vadītājus ir mācītāja uzdevums un viņam tas jādara ar atbildības sajūtu, pirms tam lūdzot Dievu un rūpīgi pārdomājot labāko izvēli. Domāju, ka mācītājs Sadovskis tā arī dara. Ja iznāk, ka līderu kalpošanai noderīgākas viņam šķiet sievietes, tas ir viņa lēmums, par ko viņš kā draudzes gans atbild Dieva priekšā. Nav viņa pienākums iecelt par līderiem tieši vīriešus tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši, lai arī varbūt ir mazāk piemēroti līdera kalpošanai. Jo Jēzū Kristū nav ne vīrieša, ne sievietes, bet jauns radījums.
Par Jezebeles vai Izabelas garu sauc kāda vīra, kam būtu jābūt līderim, pilnīgu pakļaušanos kādas sievietes nepareizai mācībai vai pavēlēm, kas draudzi (vai ģimeni, valsti utt.) aizved maldos un postā. Vai par Anitas kalpošanu var teikt, ka tā draudzi ved uz postu? Un vai mācītājs Sadovskis patiešām ir tik vadāms, ka visu draudzē nosaka tikai māsa Anita? Nedomāju viss, tāpēc Izabeles vārdu te piesaukt būtu nevietā.
Domāju, ka šajā situācijā vienkārši izpaužas dažu brāļu ambīcijas pēc līdera goda. Dievs ar nepatiku uzlūko dumpīgumu draudzē, jo ja kāds nav spējīgs paklausīt draudzes ganam, tāds diezin vai būs spējīgs pilnībā paklausīt Dievam. Ja nu tomēr kaut kas draudzes gana rīcībā šķiet pretrunā Rakstiem, attiecības nav jāskaidro publiski internetā, bet jālūdz par mācītāju un ar problēmu jāvēršas pie bīskapa, kura uzdevums ir risināt šādus jautājumus. Un bīskapa lēmums ir jārespektē. Jeb, bai jūs apšaubāt arī bīskapa autoritāti un godīgumu?
Lai Dievs palīdz jums izravēt iesakņojušos rūgto sakni jūsu sirdī, kas ar laiku var sagraut visu jūsu garīgo cilvēku un jūsu kristieša dzīvi. Ja tomēr nespējat pieņemt draudzē notiekošo, par ko Dieva priekšā ir atbildīgs mācītājs Sadovskis, jums jāmaina draudze. Sameklējiet draudzi, kur jūtaties labi, kur neviens nedara jūsuprāt nepareizas lietas, un tad ar Dieva palīgu kalpojiet tur, lai nestu svētību, nevis šķelšanos un dumpības garu. Esiet svētīts.
Pirmkārt - nevajag melot, ka draudzes pilnsapulcē Jānis Sadovskis tika ievēlēts par mācītāju. Gluži pretēji - toreiz viņu lielākā daļa draudzes neatbalstīja. Viņš palika par palīgmācītāju. Jautājums patiešām paliek - kurš akceptēja viņu šai amatā. Draudze noteikti ne. Un patiešām labs komentārs par tiem, kuriem būtu jāvada kalpošanas, bet viņi to nedara, jo viņu - šo Dieva vīru un sievu gluži vienkārši draudzē vairs nav. Viņi ir vai nu paši aizgājuši vai palūgti aiziet. Pajautājiet tīru statistiku - cik radošu, spēcīgu personību, kuri jau sākuši kādu kalpošanu, ir aizgājuši no draudzes tieši mācītāja Jāņa Sadovska laikā. Pajautājiet iemeslus. Un izdariet secinājumus.
aaa,
nav žurnālistu uzdevums mazgāt jūsu draudzes netīro veļu. Raksts balstīts uz interviju ar Jāni Sadovski. Ja viņš teica, ka tika ievēlēts par mācītāju, tad tā arī ir uzrakstīts. Tomēr, ja jau draudze bija pret Jāni, kurš tad toreiz tika ievēlēts par mācītāju? Cik zinu, Persijs Ģederts arī tika izbalsots. Tad jau iznāk, ka tika izbalsoti abi?
Kas attiecas uz pārējo, tad tā ir bīskapa kompetence. Ja ir pamatotas sūdzības no draudzes, lieta ir jāizskata draudzes pilnsapulcē ar bīskapa piedalīšanos. Starp citu, par jautājumu, kurš Sadovski akceptēja mācītāja amatā - bez bīskapa piekrišanas tas nebūtu bijis iespējams.
Draudze , kurā draudzes padomē ir gandrīz tikai sievietes (kuras ir šķīrušās un bez vīriem) un mācītājs šīs sievietes komandē pēc sirds patikas, visi līderi un cilvēki ar talantiem tiek izēsti, lai netiktu tuvāk vadībai! Pa pēdējiem gadiem draudzi ir pametuši daudz kalpotāju, kuri ir spēcīgi Dieva kalpi. Bīskapu neviens neizsauks uz pilnsapulci, jo tāds automātiski tiks iezīmēts un izslēgts par naida kurināšanu un nepaklausīšanu draudzes padomei! Vīrieši un pilnvērtīgas ģimenes šajā draudzē praktiski nav.
Persona,
reti, bet tomēr esmu bijis jūsu draudzē un nevaru teikt, ka es tur nebūtu redzējis vīriešus. Nezinu, kas un kā, bet bīskaps bez visas izsaukšanas zina par situāciju draudzē. Neskatoties uz to, gan vecais, gan jaunais bīskaps tomēr atbalsts mācītāju Jāni Sadovski, un es šos cilvēkus pazīstu pārāk labi, lai noticētu, ka viņi tīšuprāt pieļautu kādas draudzes graušanu, kā jūs to apgalvojat. Turklāt, uz kurieni tad aizgājuši tie daudzie spējīgie kalpotāji, par kuriem jūs runājat? Es pārstāvu otru mūsu apvienības draudzi Rīgā un neesmu manījis, ka pie mums bariem plūstu kalpotāji no “Cerības”. Kur tad viņi ir? Man gan vairāk izskatās, ka draudzē ir daži neapmierinātie, kuri gadiem cenšas aizmuguriski aprunāt un diskreditēt draudzes vadību, bet prom uz citu draudzi tomēr neiet. Patiesam kristietim gan vajadzētu darīt tā - ja mani nu nemaz vairs neapmierina tas virziens, kādā iet draudze, es sameklēju draudzi, kura mani apmierina un kalpoju tur. Pretējā gadījumā es visu laiku dzīvoju sarūgtinājumā, aprunāšanā un dumpošanās garā, kas sagrauj manis paša garīgo dzīvi.