Laikmeta zīmes

Kopš brīža, kad Afganistāna 1919. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas, Padomju Krievija, bet vēlāk arī PSRS to vienmēr uzskatījusi par savu interešu zonu. Pirmoreiz Sarkanās armijas daļas šajā valstī ienāca jau 1929. gadā, kad ar to palīdzību tika mēģināts atjaunot uzurpatora Bačai Sakao apvērsuma rezultātā gāztā Afganistānas valdnieka Amanullas-hana varu un nepieļaut britiem labvēlīgas valdības nodibināšanos. Šī operācija gan izrādījās neveiksmīga. Tomēr Padomju Savienība turpināja atbalstīt savu kaimiņvalsti citos veidos, savukārt Afganistānas valdnieki svarīgākajos politiskos jautājumos centās ievērot PSRS intereses.

1978. gadā tā sauktās Aprīļa revolūcijas laikā tika gāzts Muhameda Daudas režīms un pie varas nonāca marksistiskā Afganistānas Tautas demokrātiskā partija. Taču komunisti sastapās ar nopietnu savas sociālās, ekonomiskās un politiskās stratēģijas kritiku, kas reizēm pārauga opozīcijas un valdības spēku bruņotās sadursmēs. Vienprātības nebija arī pašas partijas biedru rindās. Šāda situācija Maskavā radīja pamatotas bažas, ka Afganistāna var izslīdēt no padomju ietekmes sfēras, kas būtu smags trieciens PSRS stratēģiskajām interesēm. Nurmuhameda Taraki valdība oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību ne reizi vien lūdza ievest valstī padomju karaspēku, jo pašu armijai neuzticējās. Taču PSRS atbilde vienmēr bija „nē”.

1979. gada septembrī Afganistānā notika valsts apvērsums. Par valsts līderi kļuva Hafizulla Amins. Šāds pavērsiens nopietni satrauca PSRS. Novembra beigās no Afganistānas tika atsaukts vēstnieks Aleksandrs Puzanovs. Pēc sarunām ar Amina pārstāvi, PSKP CK Politbirojs 12. decembrī pieņēma lēmumu No. 176/125 „Par stāvokli „A”", kurā tika nolemts „sniegt brālīgajai afgāņu tautai internacionālo palīdzību”.

Tajā pašā 12. decembrī Afganistānā ieradās Padomju armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) pakļautībā esošais tā sauktais „Pirmais musulmaņu bataljons” majora Habiba Halbajeva vadībā. Šādi „musulmaņu bataljoni” tika speciāli izveidoti cīņām Afganistānā un tajos dienēja galvenokārt karavīri un virsnieki no Vidusāzijas republikām. Turpmāko dienu laikā valstī ieradās vēl vairāki PSRS armijas bataljoni un VDK specvienības. 25. decembrī sākās padomju 40. armijas vienību ienākšana Afganistānas teritorijā. Prezidents Amins pateicās padomju valdībai par palīdzību un izdeva pavēli Afganistānas armijai atbalstīt padomju karaspēku, kur vien iespējams.

Taču 27. decembra vakarā sākās VDK vadītāja Jurija Andropova izplānotā operācija „Štorm - 333″ (Vētra - 333), kuras mērķis bija nogalināt Afganistānas līderi, lai izveidotu Kremlim pilnīgi uzticamu režīmu. GRU specvienība triecienā ieņēma Amina pili, bet VDK specvienības „Alfa” kaujinieki nošāva prezidentu un viņa piecus gadus veco dēlu, bet sievu un meitu nosūtīja uz Kabulas centrālcietumu. Operāciju atbalstošais afgāņu formastērpos pārģērbtais „musulmaņu bataljons” bija saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju, lai viņus nesajauktu ar Amina apsardzi. Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās uz rīta pusi, nebija informētas par marles nozīmi, tāpēc sāka šaut uz savējiem. Tikai pēc tam, kad desantnieki otrā pusē sadzirdēja rupju lamāšanos krievu valodā, apšaude tika pārtraukta.

Operācijas „Štorm - 333″ laikā tika nogalināti 200 Amina miesassargi un citi pils aizstāvji. Padomju puse zaudēja 19 karavīrus, praktiski visi pārējie (kopumā 660 cilvēku) guva dažāda smaguma ievainojumus. Lai attaisnotu neatkarīgas valsts prezidenta nogalināšanu, kurš turklāt pats bija lūdzis padomju karaspēka palīdzību, VDK šefs Jurijs Andopovs izdomāja pasaciņu, it kā Amins būtu ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģents. Tomēr pasaules sabiedriskā doma padomju rīcību novērtēja kā Afganistānas okupāciju, kā dēļ krasi pasliktinājās PSRS un demokrātisko Rietumvalstu attiecības. Afganistānas kara dēļ daļa pasaules valstu boikotēja 1980. gada Olimpiskās spēles Maskavā.

Rezultātā Afganistānā pie varas nāca Kremlim paklausīgais Babraks Karmals, kura valdība pēc labākajām PSRS tradīcijām jau iepriekš tika sastādīta Maskavā. Padomju Savienībā bija divas oficiālās versijas par to, kāpēc nepieciešams karš Afganistānā. Pirmā apelēja pie „internacionālā pienākuma” apziņas pret brālīgo afgāņu tautu. Tā kā nebija daudz tādu, kas ticētu šai versijai, steigšus tika izdomāta otra: PSRS dienvidu robežu esot jāaizsargā no amerikāņu raķešiekārtām, kas tiktu izvietotas Afganistānā, ja padomju karaspēks nebūtu ienācis šajā valstī. Vairākumam vienkāršo padomju pilsoņu šī versija izklausījās ticamāka un pieņemamāka.

Tūlīt pēc ierašanās Afganistānā padomju karaspēka daļas tika izvietotas stratēģiski svarīgākajos punktos, kurus valdības karaspēks nespēja noturēt savā kontrolē. Pirmā kauja, kur tika iesaistītas padomju armijas daļas, notika 1980. gada 10. - 11. janvārī, kad tās apspieda afgāņu armijas 20. divīzijas artilērijas pulka sacelšanos Kabulā. Martā padomju daļas tika iesaistītas plašā valdības spēku uzbrukumā nemierniekiem pie Kunāras. Savukārt ASV Kongress aprīlī apstiprināja operāciju „Cyclone” (Ciklons), kas paredzēja plaša mēroga „tiešu un atklātu palīdzību” Afganistānas opozīcijai. Sākotnēji tie bija 15 - 30 miljoni dolāru gadā, taču 1987. gadā šī summa jau sasniedza 630 miljonus dolāru. Atbalstu modžahediem sniedza arī vairākas Rietumeiropas valstis, Ķīna un Pakistāna.

1982. gadā septiņi lielākie opozīcijas grupējumi apvienojās „Afganistānas modžahedu islāmiskajā savienībā”. Aliansē ietilpa Gulbedina Hekmatjara „Afganistānas islāma partija”, Burhanudina Rabani „Afganistānas islāma biedrība”, Mohamada Nabi „Afganistānas islāma revolūcijas kustība”, Mohamada Junusa jeb Halesa „Islāma partija”, Saīda Ahmada Gilani „Afganistānas nacionālā islāma fronte”, Sebhatullas Modžadadi „Afganistānas nacionālā glābšanas fronte” un Abdullas Rasula Saijafa „Afganistānas atbrīvošanas islāmiskā savienība”. Tā sauktajai „Septiņu aliansei” tomēr nepievienojās vairāki bruņoto vienību komandieri, piemēram, Ahmadšahs Masuds un Ismaīls-hans, kuri nepakļāvās nekādai politiskai kontrolei.

Padomju karaspēka galvenais uzdevums bija pakļaut PSRS un Afganistānas marionešu valdības kontrolei visu valsts teritoriju, tomēr modžahedu aktīvās pretošanās dēļ tas neizdevās. PSRS un valdības spēki būtībā kontrolēja tikai lielās pilsētas, kamēr lauku rajoni palika opozīcijas spēku rokās. 1986. gadā modžahedu kontrolē bija 70% valsts teritorijas. Babraka Karmala valdībai nebija gandrīz nekāda atbalsta tautā. 1983. gadā pēc starptautiskās sabiedrības iniciatīvas tika mēģināts rast kompromisu karojošo pušu starpā un izveidot valdību, kurā bez komunistiskās Tautas demokrātiskās partijas būtu pārstāvēta arī opozīcija. Taču šāds ceļš Padomju Savienību neapmierināja - tās politiskais mērķis bija pārvērst Afganistānu par tipisku „sociālistiskās orientācijas valsti”. Tomēr jau 1984. gadā daudziem padomju militārajiem analītiķiem kļuva skaidrs, ka šajā karā uzvarēt nebūs iespējams.

Naidu pret okupantiem afgāņu iedzīvotājos izraisīja arī daudzie nepamatotās vardarbības gadījumi un nežēlība pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Brošūrā, ko izdalīja visiem Afganistānā iesūtītajiem padomju karavīriem, bija teikts: „Padomju karavīr! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un parašām. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm”. Tomēr kara apstākļos šie cēlie atgādinājumi ātri vien aizmirsās un vislielākie cietēji bija tieši sirmgalvji, sievietes un bērni. Pēc dažādiem aprēķiniem Afganistānas kara laikā bojā aizgāja no 670 000 līdz 1 miljonam civiliedzīvotāju, bēgļu gaitās uz Pakistānu, Irānu un citām valstīm devās vēl vairāki miljoni.

Abas karojošās puses izrādīja ārkārtīgi lielu nežēlību. Ir zināmi padomju karagūstekņu drausmīgas spīdzināšanas gadījumi. Tajā pašā laikā padomju karaspēks pret modžahediem lietoja „izdedzinātās zemes” taktiku. Ciemus, kas sniedza palīdzību opozīcijas spēkiem, padomju aviācija noslaucīja no zemes virsas kopā ar visiem iedzīvotājiem, tika mīnētas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, rajonos, kurus kontrolēja modžahedi, mērķtiecīgi iznīcināja sējumus un ūdensapgādes sistēmas. Kopš 1985. gada kaujās aktīvi piedalījās arī ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības. Pēc neapstiprinātām ziņām PSRS karaspēks kaujās izmantojis arī citus ķīmiskos ieročus.

Sākotnēji nekas nemainījās arī pie varas PSRS nonākot Mihailam Gorbačovam. Tomēr pakāpeniski Kremļa politikā sāka dominēt „jaunās domāšanas” vēsmas, kam gan aktīvi pretojās konservatīvie spēki PSKP CK, Ārlietu ministrijā, Padomju armijas Ģenerālštābā un specdienestu vadībā. Viņu galvenais arguments bija, ka PSRS nevar atļauties aiziet no Afganistānas un pazaudēt superlielvalsts prestižu. Neskatoties uz konservatoru pretestību, Gorbačovs PSKP CK XXVII kongresā 1986. gada 25. februārī paziņoja par karaspēka pakāpeniskas izvešanas plāna sagatavošanas sākumu.

Pirmais solis šajā virzienā tika sperts 1986. gada 27. aprīlī, kad PSKP CK Politbirojs nolēma afgāņu tautas acīs galīgi sakompromitējušos Babraku Karmalu nomainīt ar jaunu līderi. VDK ārējās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Vladimirs Krjučkovs devās uz Kabulu, lai paziņotu Karmalam, ka viņa laiks pagājis. 4. maijā Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas CK XVIII plēnumā par jauno partijas ģenerālsekretāru tika ievēlēts afgāņu pretizlūkošanas dienesta HAD vadītājs Muhameds Nadžibs, kas tūlīt pat islāmizēja savu uzvārdu un kļuva par Nadžibullu.

1986. gada 28. jūlijā M. Gorbačovs paziņoja par drīzu sešu 40. armijas pulku (7000 cilvēku) izvešanu no Afganistānas. 13. oktobrī PSKP CK Politbiroja sēdē Ģenerālštāba priekšnieks maršals Sergejs Ahromejevs paziņoja: „Mēs kontrolējam Kabulu un provinču centrus, taču ieņemtajā teritorijā nespējam nodibināt stingru valsts varu. Mēs esam zaudējuši cīņu par afgāņu tautu”. Tika nolemts padomju karaspēku no Afganistānas izvest divu gadu laikā.

1986. gada decembrī Nadžibullas vizītes laikā Maskavā Gorbačovs viņam paziņoja, ka PSRS karaspēka izvešana ir neizbēgama. Neilgi pēc tam Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas CK ārkārtas plēnums pasludināja valsts kursu uz nacionālo samierināšanos un ātrāku kara izbeigšanu. 1987. gada 2. janvārī Kabulā ieradās PSRS Aizsardzības ministrijas operatīvā grupa ģenerāļa Valentīna Vareņikova vadībā. Kopš tā brīža 40. armijas vienībām formāli bija jāpārtrauc visas uzbrukuma operācijas. Kā liecina armijas pēdējais komandieris Boriss Gromovs: „Kaujas operācijas drīkstēja notikt vienīgi tad, ja tiktu apdraudēta mūsu karavīru dzīvība”. Neskatoties uz šo pavēli, lielākas vai mazākas kaujas turpinājās vēl visu 1987. un 1988. gadu.

Afganistānas vadītāji labi saprata, ka padomju karaspēka aiziešana nesola viņiem neko labu, tāpēc visādi centās kavēt starptautiskās sarunas par kara izbeigšanu. 1988. gada janvārī PSRS ārlietu ministram Eduardam Ševardnadzem un izlūkdienesta šefam Vladimiram Krjučkovam par šo jautājumu bija nopietnas sarunas ar Afganistānas līderi. Nadžibulla mēģināja pārliecināt padomju vadītājus atstāt Afganistānā vismaz 10 - 15 000 karavīru, tomēr PSKP CK Politbirojs šo lūgumu noraidīja. Februārī Nadžibulla ieradās Maskavā ar cerību attālināt galīgā lēmuma pieņemšanu par karaspēka izvešanu. Tomēr šīs vizītes rezultātā tapa kopīgs PSRS un Afganistānas paziņojums, kur pirmoreiz tika nosaukts padomju karaspēka izvešanas sākuma datums - 15. maijs.

1988. gada 2. martā ar ANO un Šveices starpniecību Ženēvā tika atjaunotas pārtrauktās miera sarunas, kurās šoreiz tieši piedalījās arī ASV un PSRS. 14. aprīlī Afganistānas un Pakistānas ārlietu ministri parakstīja vienošanos par politiskās situācijas noregulējumu Afganistānas Demokrātiskajā republikā. Šā līguma garanta lomu uzņēmās Maskava un Vašingtona. Ļoti neapmierināts ar notikumu gaitu bija padomju izlūkdienesta šefs Vladimirs Krjučkovs, kas uzskatīja, ka šī vienošanās galu galā novedīs pie PSRS draudzīgā Nadžibullas režīma krišanas un proamerikāniskas valdības izveidošanās. Tomēr Padomju Savienība apņēmās savu karaspēku izvest no Afganistānas deviņu mēnešu laikā. ASV un Pakistāna savukārt apņēmās izbeigt atbalstīt opozīcijas spēkus.

Padomju karaspēka izvešanas operācijai tika dots kodēts nosaukums „Taifun” (Taifūns). Šās Padomju armijas pēdējās Afganistānas operācijas izstrādāšanā un īstenošanā nozīmīga loma bija arī latviešu tautības pulkvedim Dainim Turlam. 1989. gada 4. februārī pēdējās PSRS karaspēka vienības atstāja Kabulu. 15. februārī padomju karspēks bija pilnībā pametis Afganistānas teritoriju. Saskaņā ar oficiālo versiju, pēdējais bruņutransportierī Amudarjas tiltu šķērsoja 40. armijas komandieris Boriss Gromovs, kurš uzbeku robežpilsētā Termezā sanākušajiem žurnālistiem teica: „Aiz manis nav palicis neviens padomju karavīrs.” Tomēr tā nebija patiesība, jo Afganistānā palika vairāki simti padomju karagūstekņu, kā arī karaspēka atkāpšanos sedzošās robežsargu vienības, kas Afganistānu atstāja tikai 15. februāra vakarā.

Pēc tam, kad PSRS pārtrauca militāro palīdzību Afganistānai, Nadžibullas valdība nenoturējās ilgi - 1992. gadā aprīlī modžahedi to gāza. Ir ziņas, ka Eduards Ševardnadze vēl būdams PSRS ārlietu ministrs piedāvājis Nadžibullam politisko patvērumu Maskavā, tomēr Afganistānas prezidents atteicies. Pēc modžahedu valdības izveidošanās Nadžibulla patvērās ANO misijā Kabulā. 1996. gadā modžahedus nomainīja talibi, kam bija vienaldzīga diplomātiskā neaizskaramība. Talibi ieņēma ANO mītni, arestēja Nadžibullu un pēc nežēlīgas spīdzināšanas tajā pašā dienā pakāra bez izmeklēšanas un tiesas.

Afganistānas kara laikā no 1979. gada 25. decembra līdz 1989. gada 2. februārim padomju pusē cīnījās 620 000 karavīru, no tiem 525 200 (62 900 virsnieku) bija PSRS un Afganistānas valdības apvienotajos spēkos, 90 000 dienēja robežsardzē un citās VDK vienībās, bet 5000 - Iekšlietu ministrijas un milicijas spēkos. 86 karavīriem un virsniekiem tika piešķirts Padomju Savienības varoņa nosaukums. No Latvijas Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru.

Kopējais bojāgājušo skaits Padomju armijā (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 karavīrs, bet ievainoti, kontuzēti, traumēti tika gandrīz 54 000 cilvēku. Bojāgājušo vidū bija arī četri padomju ģenerāļi. Bez vēsts pazuda vai nokļuva gūstā 417 padomju karavīri, no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS. Upuru skaits no Latvijas iesaukto karavīru vidū bija 62 bojāgājušie un 177 ievainotie, viens karavīrs pazuda bez vēsts. Padomju armija zaudēja arī 147 tankus, 1314 bruņumašīnas, 510 inženiertehniskās mašīnas, 11 369 kravas auto un degvielas pārvadātājus, 433 artilērijas iekārtas, 118 lidmašīnas, 333 helikopterus. 800 miljoni dolāru no valsts budžeta ik gadu tika tērēti Maskavai paklausīgas Afganistānas valdības atbalstīšanai, savukārt 40. armijas uzturēšana un kaujas operāciju nodrošināšana Padomju Savienībai izmaksāja 3 miljardus dolāru gadā. Kopumā desmit kara gados tika iztērēti 38 miljardi dolāru.

Pret iebrucējiem cīnījās līdz pat 150 000 afgāņu modžahedu. Precīzs afgāņu bojāgājušo skaits nav zināms. Pēc Hārvarda universitātes profesora Marka Krāmera ziņām, kara gados tika nogalināti vai sakropļoti 2,5 miljoni Afganistānas iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija civilpersonas. Vairāku miljoni devās bēgļu gaitās. Zīmīgi ir pazīstamā padomju disidenta un cilvēktiesību aizstāvja akadēmiķa Andreja Saharova PSRS I Tautas deputātu kongresā teiktie vārdi, ka par „afgāņiem” Padomju Savienībā sauc padomju karavīrus, kas karoja šajā zemē, taču īsto afgāņu ciešanas tiek aizmirstas. Ciešanām tika pakļauti arī Afganistānas kaimiņvalstu iedzīvotāji. Piemēram, 1987. gadā četru mēnešu laikā Pakistānā afgāņu valdības kara lidmašīnu uzlidojumos bojā aizgāja vairāk nekā 300 mierīgo iedzīvotāju.

Ģenerālis B. Gromovs uzskata, ka PSRS šo karu nezaudēja, jo armija esot izpildījusi visus tai uzticētos uzdevumus, savukārt modžahedi tā arī neesot spējuši ieņemt nevienu kaut cik ievērojamu Afganistānas pilsētu. Tomēr šādam apgalvojumam nevar piekrist. Protams, ar strēlnieku ieročiem bruņotie modžahedu partizāni, kam nebija ne artilērijas, ne aviācijas, ne tanku, nespēja pilnībā satriekt tehniski daudzkārt pārāko regulāro padomju armiju. Tomēr jebkura kara uzvarētājus un zaudētājus nosaka šī kara iznākums. Padomju karaspēks savu tiešo uzdevumu nostiprināt komunistiskās Afganistānas valdības pozīcijas un sociālistisko iekārtu šajā valstī neizpildīja, bet afgāņu varonīgās pretestības dēļ bija spiests pamest šo valsti, atstājot Maskavai paklausīgo valdību likteņa ziņā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts