03
Vineta Kārkliņa ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” slavas un pielūgsmes grupas dalībniece. Viņai ir brīnišķīga ģimene - vīrs Uldis un dēliņš Roberts , kurš ir patiess Dieva brīnums. Par šo un vēl citiem brīnumiem savā dzīvē Vineta vēlas liecināt arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.
****
Es uzaugu kristīgā trīs bērnu ģimenē, taču, kad man bija 12 gadu, nomira mamma un mūs audzināja tēvs. Jau tolaik jutu, ka ir Kāds, kas ik mirkli mani vada, kam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, kas nes mani uz savām rokām. Kāds, kas mani ļoti mīl! Es zināju, ka tas ir Dievs! 1990. gada 25. augustā,16 gadu vecumā, es apzināti slēdzu derību ar Dievu kristībā. Kopš tā laika savā ceļā ar Dievu neskaitāmas reizes esmu piedzīvojusi, ka kopīgām kristiešu lūgšanām ir milzīgs spēks. Visas liecības par atbildētām lūgšanām un piedzīvotiem Dieva brīnumiem pat nav iespējams izstāstīt, man to ir pierakstīta vesela klade, tāpēc minēšu vien dažas.
Manā dzīvē Dievs bieži runājis caur cilvēkiem. Kad mācījos vidusskolā, līdz pēdējam brīdim nezināju, kur mācīšos tālāk un par ko vēlos kļūt. Skolotāja ieteica mācīties par pedagogu. Tajā vakarā ilgi nevarēju aizmigt. Acu priekšā bija skaidra bilde - mazi bērni un es viņu priekšā kā skolotāja. Pabeidzu vidusskolu un draudzene mani mudināja kopā ar viņu iestāties Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Tā arī darīju. Visu mācību laiku jutu īpašu Dieva palīdzību. Pastāstīšu par eksāmenu pasaules literatūrā. Lai arī manas atzīmes bija labas, ļoti nevēlējos lasīt tik lielu daudzumu grāmatu, kas bija nepieciešams, lai labi sagatavotos eksāmenam. Starp grāmatām tika minēta arī Bībele kā unikālākā no visām. Nodomāju: jā, to nu gan es esmu izlasījusi un labprāt par to runātu! Tuvojās eksāmens, vairāki cilvēki par mani aizlūdza, jo nevēlējos izkrist eksāmenā, taču par katru no grāmatām varēju pateikt vien pāris teikumu. Ar drebošu sirdi izvilku biļeti. Kad paskatījos, biju tik laimīga, jo biļete bija par tēmu „Bībele kā literatūras šedevrs”.
Kamēr vēl mācījos, kāda draudzes māsa sacīja, ka man vajadzētu pastrādāt Sarkandaugavas Kristīgajā skolā. Trešajā kursā man piedāvāja apvienot darbu ar mācībām. Tobrīd strādāju bērnudārzā „Cielaviņa” un uzzināju, ka pirms tam tur 10 gadus par vadītāju bija strādājusi tagadējā Sarkandaugavas Kristīgās skolas direktore. Kādu dienu pie manis ienāca kolēģe un teica: „Es izlasīju sludinājumu, ka Sarkandaugavas Kristīgā skola meklē skolotāju. Zvani, man direktores telefons zināms vēl no tiem laikiem, kad viņa te strādāja.” Tā es nokļuvu Kristīgajā skolā, izturot konkursu starp 72 kandidātēm. Vislielāko gandarījumu guvu, mācot bērniem par Dievu un kopīgi lūdzot. Arī bērni piedzīvoja, kā Dievs atbild uz mūsu lūgšanām. Man bija nepieciešama dzīvesvieta darbavietas tuvumā, jo tolaik dzīvoju Jūrmalā. Lūdzām. Staigāju pa rajonu skolas apkārtnē un pie kādas mājas ieraudzīju dažas pensionāres. Jutu pamudinājumu pieiet apjautāties, vai šeit kāds neizīrē dzīvokli. „Jā!” - viena laipni smaidīja, “es vēl pati nesen strādāju Kristīgajā skolā. Gribu tev palīdzēt!” Viņa mani pieveda pie kādas vecākas kundzes, kas dzīvoja pilnīgi viena. „Pats Dievs man tevi atsūtīja!”, šī kundze teica un vēlāk uzdāvināja man savu dzīvokli.
Pagāja gadi, tante nomira. Atradu reklāmu, ka Ķekavā tiek pārdota māja par summu, kādu es varētu dabūt, pārdodot dzīvokli. Iemaksāju drošības naudu un mēneša laikā man bija jāatrod pircējs dzīvoklim. Tāds atradās. Tā es pārcēlos uz Ķekavu. Lūdzu Dievam padomu, kur ir mana vieta, kā es varētu Viņam kalpot šajā novadā. Uzzināju, ka Ķekavā tiek veidota vasarsvētku draudze, tagad tās nosaukums ir „Dzīvības ceļš”. Tolaik viņiem vēl nebija ne pianista, ne muzikālā vadītāja, bet draudze par to lūdza. Kā saka draudzes mācītāja Tekla Prikule: „Šo draudzi Dievs ceļ uz pielūdzēju sirdīm!” Atnākot uz šo draudzi, uzreiz sapratu, ka man te jākalpo. Pateicu to mācītājai. Viņa jautāja: „Un tu patiešām esi gatava būt šeit katru reizi?” Teicu pārliecinošu „Jā!”
Drīz vien satiku arī savu nākamo vīru Uldi. Viņa mamma bija dedzīgi lūgusi, lai Dievs dāvātu dēlam kristīgu sievu. Uldis pieņēma Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju un uzreiz tika atbrīvots no smēķēšanas. Šī atkarība viņam bija kopš 18 gadu vecuma un ilga 15 gadus. Saviem spēkiem viņam nebija izdevies atmest smēķēšanu. Tā es sastapu brīnišķīgu vīru, kurš mīl Dievu un nebeidz Dievam pateikties par savu ģimeni. Arī kāzās mēs saņēmām dāvanu no Tā Kunga. Mums pietrūka līdzekļu, tāpēc bijām aizņēmušies 300 latus. Neviens to nezināja, tomēr negribējām pēc kāzām palikt parādos. Daudzi viesi kā dāvanu kāzās dāvināja aploksnītes ar naudu. Vakarā, izsaiņojot dāvanas un saskaitot uzdāvināto naudiņu, pārsteigumā aizrāvās elpa - bija precīzi 300 latu! Paldies, Tev, Dievs! Kāds teiks, ka tā ir sagadīšanās, taču es zinu - manā dzīvē nav sagadīšanās, bet brīnišķīga Dieva vadība!
Tomēr dzīvē bijuši arī smagi brīži. 2009. gadā ārsti man atklāja labdabīgu audzēju - miomu, kas strauji auga. P. Stradiņa slimnīcā plaši pazīstama, cienījama daktere pateica, ka man noteikti jāveic operāciju. Un paziņoja, ka man nekad nevarēs būt bērniņš! „Tas ir pilnīgi neiespējami!” - viņa teica. Tika nozīmēta operācija. Raudāju. Caur asarām zvanīju mācītājai, lai aizlūdz par mani. Mūsu draudzes mācītāja, saņēmusi Vārdu no Dieva, iedrošināja un stiprināja mani. Nolēmu cerēt uz Dieva brīnumu un atteicos no operācijas. Tomēr uzlabojuma nebija un mana veselība kļuva kritiska. Vienu brīdi ļoti svārstījos, ko darīt, bet tad dzirdēju spēcīgu Vārdu Kristīgajā radio par to, ka Dievs joprojām ir mūsu Ārsts. Dievs nav mainījies! Par mani aizlūdza mācītājs Kristīgajā radio un beidzot manī nostiprinājās stingra pārliecība - uz operāciju pie šīs dakteres neiešu! Teicu Dievam: „Es zinu, ka Tu mani mīli! Dari ar mani, ko gribi, pat ja man būtu jāmirst! Taču es ticēšu, ka Tu vari mani dziedināt! Dievs, es pilnīgi esmu Tavās rokās! Tu taču mani mīli, kaut arī reizēm šķiet, ka esmu atstāta viena…”
Tagad, atskatoties uz šo notikumu, saprotu, cik labi, ka toreiz neaizgāju uz operāciju. Tik maz pietrūka, lai es to būtu izdarījusi! Bet tad es šodien neturētu rokās savu mazo dēliņu Robertiņu. Šodien nav ne vismazāko pazīmju, ka man kādreiz būtu bijis audzējs. Esmu pilnīgi vesela, un to apstiprina vairākas sonogrāfijas. Robertiņš pieteicās pēc draudzes un arī manas vīramātes dedzīgām lūgšanām. Es nebeigšu Dievam pateikties, ka Viņš tik brīnišķi vada, dziedina un dara brīnumus mūsu dzīvē!
Runājot vēl par ciešanām, 2011. gada 29. augustā pamanīju, ka Robertiņam, kuram bija tikai viens mēnesis, tek strutas no labās austiņas. Izteicu savu vajadzību pēc kopīgām aizlūgšanām par dēliņu. 30. augustā aizbraucām uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Negribēju, ka viņu pieliktu pie sistēmas un dotu antibiotikas. Tā kā nodaļā bija tikai dežūrārste, kas pati šaubījās, ko darīt, pierunāju viņu, lai nedod bērnam antibiotikas un neliek sistēmu, ko parasti ārsti uzreiz dara. Robertiņš tika apskatīts un secināts, ka viņam ir vidusauss iekaisums, plīsusi bungādiņa. Biju satriekta, jo pazinu cilvēku, kam bungādiņa tā arī nav atjaunojusies visu mūžu. Robertam ievietoja rociņā katetru, lai vajadzības gadījumā ievadītu antibiotikas. Arī otrā dienā austiņa turpināja tecēt. Atnāca cita dežūrārste un teica: „Ja sākumā nav nozīmētas antibiotikas, tad arī es to nedarīšu, jo analīzes ir samērā labas, bet pirmdien atnāks speciālisti, lai tie izlemj.” Pirmdien ārste apskatīja ausi un brīnījās, ka nav nozīmētas antibiotikas, jo tā parasti nenotiek. Nolēma, ka arī viņa tās nenozīmēs, vien ievadīs zāles austiņā. Jau nākamā dienā no rīta austiņa vairs netecēja un bungādiņa sāka saaugt. Ārste bija priecīgi pārsteigta. Mūs izrakstīja un pieteica atbraukt nākamajā dienā. Arī tad viss bija kārtībā. Slava Dievam!
Es zinu, ka Dievs vada cauri grūtībām un tādejādi mēs kļūstam stiprāki. Robertiņam piedzimstot, man vismaz reizi nedēļā bija tā saucamais piena drudzis, kad temperatūra uzkāpj līdz pat 40 grādiem un krata pamatīgi drebuļi. Divu mēnešu laikā es tā mocījos astoņas reizes. Vienā no šādām reizēm piezvanīja draudzes mācītāja un es izstāstīju viņai savu problēmu. Mēs kopā lūdzām un tajā pašā brīdī temperatūra sāka strauji kristies. Es zināju, cik liels spēks ir kopīgām lūgšanām, tāpēc ātrāk vēlējos būt draudzē, lai par mani un dēliņu aizlūgtu. Tā arī notika. Kopš aizlūgšanas man ne reizi drudzis nav atkārtojies. Pat ikdienas sīkumos Dievs mūs vienmēr vada un palīdz. Reizēm liekas, kā gan tas iespējams, ka manā dzīvē ir tik daudz brīnumu? Šķiet, Dievs atkal un atkal atgādina, ka Viņš ir nomodā par mums. Un Dievs vēlas, lai Viņu slavē! To es arī daru, jo kā gan var neslavēt tik brīnišķīgu Dievu
Tas ir tik svarīgi, ka cilvēki dalās liecībās par Dieva milzīgo spēku, bezizmēra plašo sirdi… Slava, gods un visa pateicība Dievam, Mūsu Kungam!
Vai bija pareizi nepieminēt pirmo laulību? Un brīnišķīgo meitiņu, kura mammu satiek tikai pa retam? Protams, sāpīgi. Protams, ne ideāli. Bet tas liecībai laupa patiesumu.
Tik un tā - lai Dievs svētī! Viņš ir varens žēlastībā!
Gint,
acīmredzot Vineta kaut kādu iemeslu dēļ izvēlējās nestāstīt par savu pirmo laulību. Nereti mēs dzīvē izdarām kļūdas, kuras ir pārāk sāpīgas, lai par tām gribētos runāt. Jo īpaši, ja tās darītas, kamēr vēl nepazinām Kristu tik personīgi. Bet varu arī tev piekrist - ja tas būtu izstāstīts, tas tikai nostiprinātu liecības vērtību.