14
Iveta Bērziņa savā dzīvē no Dieva piedzīvojusi daudz žēlastības, apsardzības un mīlestības. Pateicoties šai mīlestībai, viņa spējusi savu dzīvi pilnībā nodot Dieva rokās un iemācījusies paļauties Viņa gribai un vadībai. Par to visu viņa šajā rakstā pastāstīs arī jums.
****
Ar Jēzu pirmo reizi iepazinos 11 gadu vecumā, kad mamma man pastāstīja, ka ir Dievs, un iemācīja Tēvreizi. Diemžēl mēs dzīvojām Emburgā, Jelgavas rajonā, kur tolaik nebija nevienas draudzes, bet uz Jelgavu izbraukāt nespējām. Mamma ticēja savā sirdī, tāpat arī vecāmāte, viņām bija iekšēja bijība pret Dievu. Šo bijību viņas ieaudzināja arī man, un tā es to nesāju savā sirsniņā. Mani vecāki bija visai stingri, un, kad es kaut ko nogrēkojos, vienmēr skaitīju Tēvreizi, jo citu lūgšanu nemācēju. Un vienmēr notika tā, ka mamma uz mani nebārās.
Taču pa īstam ar Jēzu sastapos 18 gadu vecumā draudzē „Kristus mācekļi” Jelgavā. Uz turieni mani uzaicināja draudzene. Tolaik šeit mācītājs bija Stīvs Bradkovičs no Amerikas. Šajā draudzē piedzīvoju garīgu jaunpiedzimšanu, iesaistījos mājas grupiņā. Pamazām sāku just sevī pārmaiņas, piedzīvoju, kas ir reāla Dieva klātbūtne. Taču aktīvāk draudzes dzīvē neiesaistījos, jo nevarēju tik bieži izbraukāt uz Jelgavu. Sākās kritieni un klupieni, un es aizgāju no Dieva, kaut sirdī Viņš man palika.
Dievs ir bijis klāt daudzos manas dzīves pārbaudījumos. Ja nebūtu Dieva apsardzības, droši vien es vairs nebūtu uz šīs pasaules. Gribu minēt trīs gadījumus. Pirmais notika, kad man bija 11 gadu. Ar velosipēdu braucu uz veikalu, kad ceļā mani apstādināja svešs vīrietis, saķēra un nesa uz mašīnu. Sāku šausmīgi kliegt, un, tā kā pa ceļu nāca cilvēki, viņš mani palaida vaļā. Otra reize bija jaunībā, kad kopā ar citiem jauniešiem biju piknikā pie Lielupes. Tolaik vēl bija atļauts piebraukt pie upes ar auto, mēs bijām krietni sadzērušies un iebraucām upē. Tajā vietā gultne bija īpaši padziļināta kuģu vajadzībām, vieta bija ļoti dziļa. Sākām slīkt, bet par laimi viens puisis mūs pa vienam izvilka ārā. Dievs mani izglāba, taču šoks bija pamatīgs.
Tomēr visspilgtāk atmiņā palicis notikums, kad ar vīru Jāni cietām smagā autoavārijā. Paši vien bijām vainīgi - braucām pa akmeņainu ceļu ar ātrumu 100 kilometri stundā. Ceļš bija līkumots, mēs apmetām vairākus kūleņus. Mašīnā bijām septiņi. Tie, kas sēdēja aizmugurē, visi izkāpa ārā veseli, bet mēs, kas atradāmies priekšā, tikām smagi traumēti. Vīram bija galvaskausa pamatnes lūzums, lauzts gan augšējais, gan apakšējais žoklis. Viņš 13 dienas pavadīja komā, un ārsti nedeva nekādas cerības izdzīvot. Man bija izmežģīta gūža, iekšēja asiņošana un sasista plauša. Sākumā dakteri pat nepamanīja šo iekšējo asiņošanu, un es gandrīz nomiru. Man nebija ar ko elpot, jo plauša bija sasista, krūšukurvis lauzts, es pamazām noasiņoju. Tikai otrajā vai trešajā dienā konstatēja, ka man ir asiņošana.
Vēlāk vīrs tika transportēts uz Rīgas 1. slimnīcu, bet es paliku Bauskā. Nākamajā dienā manā palātā ienāca sieviete vārdā Ludmila un jautāja, vai nevēlos, ka viņa man pastāsta par Dievu. Izstāstīju viņai savas problēmas, visu, kas manā dzīvē noticis. Viņa sacīja, ka teiks par to savas draudzes lūgšanu grupai un arī Rīgas draudzei. Tā par mums sākās aizlūgšanas. Es zinu, ka šīm lūgšanām bija milzīgs spēks. Dievs spēj piecelt arī no miroņiem. Dakteri par manu vīru teica: ja arī viņš piecelsies, būs invalīds uz mūžu. Taču jau pēc diviem mēnešiem viņš atsāka strādāt.
Tomēr līdz tam es atrados dziļā depresijā. Slimnīcā nogulēju trīs nedēļas, mājās man bija trīs gadus vecs dēls, dzīvoklis ieķīlāts bankā, klāt vēl neziņa par vīra likteni. Domāju, ka palikšu bez dzīvokļa, bez vīra. Neredzēju nekādu cerību rītdienai. To vien darīju kā raudāju, raudāju, raudāju. Biju ļoti nokritusies svarā, cilvēki mani pat nepazina. Priekšā redzēju vienīgi tumsu. Kad pirmo reizi aizbraucu pie vīra uz slimnīcu, man bija mazliet bail no viņa. Dakteris teica, ka viņš ar vienu aci neredz un ar vienu ausi nedzird. Sākumā viņš nespēja arī runāt un neatcerējās, kur dzīvo. Kad braucu pie viņa uz slimnīcu, paņēmu līdzi fotogrāfiju, kur mēs abi bijām kopā, lai viņš mani atpazītu.
Kad mūs no slimnīcas izlaida, ik dienas dzīvoju nomāktībā. Mums nebija naudas, lai vīrs varētu aizbraukt uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Abi sākām lietot alkoholu, bet viens no otra to slēpām. Tikai Dievs varēja mūs izcelt no šīs bedres. Tad es saucu uz Dievu: Dievs, ja Tu esi, ja tā ir patiesība, kas rakstīta Bībelē, tad pārmaini manu un mana vīra dzīvi! Un pēc pāris mēnešiem mūsu dzīve tika pārmainīta. Tagad Jānis var gan runāt, gan braukt ar mašīnu, gan iet medībās. Viņš nav invalīds. Dievs viņu piecēla. Dievs atjaunoja visu - atmiņu, veselību. Slava Dievam! Dieva mīlestība burtiski plūda uz mums. Pirms tam bijām nonākuši uz šķiršanās robežas, taču Dieva mīlestība atkal savieno, tā pastāv mūžīgi. Cilvēcīgā mīlestība pastāv tikai zināmu laiku. Kopā ar vīru esam jau 18 gadus.
Tomēr es nevienam nenovēlu aiziet līdz tādai pakāpei, ka dzīvē jānotiek kam tādam, lai cilvēkam būtu izmisumā jābrēc pēc Dieva palīdzības. Ir daudz labāk, ja viņš mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū var piedzīvot normālos apstākļos. Es novēlu, lai Dieva atklāsme nāk pār ikvienu cilvēku, ikvienu ģimeni, lai cilvēki meklētu dzīvo un patieso Dievu un nestaigātu maldu ceļus. Ienaidnieks var ātri tevi dabūt nost no ceļa, taču, ja tu stāvēsi uz Dieva Vārda pamata, ar lūgšanu un ticību Dievam - tu nepazudīsi! Tu gūsi uzvaru gan dzīvē, gan ģimenē un savā ikdienā. Tu staigāsi Dieva mīlestībā ar prieku, ko Dievs bagātīgi piešķir saviem bērniem.
Pēc visiem dramatiskajiem notikumiem sāku meklēt draudzi Rīgā. Pirms tam apmeklēju luterāņu Sv. Jāņa draudzi, taču nebiju iesaistījusies nevienā kalpošanā. Man gribējās draudzi kā ģimeni. Draudzes „Labā vēsts” grāmatu veikalā nejauši uzzināju, ka VEF Kultūras pilī ir tāda draudze „Prieka vēsts”. Šeit Dievs mani dziedināja mani no osteohondrozes, ar ko slimoju kopš 18 gadu vecuma. Man sāpēja mugura, rokas. Naudas, lai ietu pie ārstiem, nebija, taču Dievs pagodinājās un dziedināja. Viņš mani atbrīvoja arī no smēķēšanas.
Pēc kāda laika pārnācu uz draudzi „Labā vēsts”. Taču vīrs uz baznīcu nenāca. Trīs gadus viņš mani vēroja, vai vēl esmu pie pilna prāta. Viņš vēroja, kā es izturos, un redzēja Dieva mīlestību, kas izlējās pār mūsu ģimeni. Tad arī viņš atgriezās pie Dieva. Arī dēls Edmunds nāca uz draudzi, taču „Labā vēsts” ir krievu draudze, bet es sapratu, ka viņam vajadzīga latviešu draudze. Lai svētdienskola būtu latviešu valodā, bet it īpaši slavēšana, lai Edmunds varētu visu saprast un pielūgt kopā ar draudzi. Uzzināju, ka „Labās vēsts” telpās atrodas arī kāda latviešu draudze - „Dzīvības avots”. Šeit beidzot es patiesi jūtos kā ģimenē, savās mājās.
Bija kāds brīdis, kad teicu: Dievs, es nododu savu dzīvi Tavās rokās, vadi mani! Un Dievs mani vada, ieliekot sirdī dažādas intereses. Man Zemessardze pat sapņos nerādījās, bet pēkšņi es sāku par to interesēties. Prasīju padomu draudzes cilvēkiem, kas bija saistīti ar militāro jomu. Pati brīnījos: kādēļ par to visu tā interesējos? Taču Dievs nekad neko nedara vienkārši tāpat - pēc diviem mēnešiem es iestājos Zemessardzē. Pirms tam kopā ar mācītāju lūdzām, vai tas ir Dieva prāts. Mācītājs teica, ka arī Zemessardzē ir cilvēki, kam vajadzīga glābšana. Un patiesi - šeit es sastapu meitenes un sievietes, kam vajadzīga pestīšana. Dievs mūs saved kopā, viņas man stāsta par savu dzīvi, es savukārt liecinu, ko Dievs darījis manā dzīvē. Dieva Svētais Gars ir tas, kurš pārliecina, bet es esmu tikai instruments Dieva rokās.
Drīz vien sāku saprast, ka militārās lietas man patīk, un nospriedu: ir jāiet tālāk - uz armiju, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Divus mēnešus sabiju NBS Kājnieku skolā Alūksnē, kur evaņģelizēju savus dienesta biedrus. Tas bija brīnišķīgs laiks, kas šobrīd man šķiet kā pasaka. Taču tikpat ātri, kā nokļuvu NBS, biju arī no turienes laukā. Skolā bija liela fiziskā slodze un man sāka sāpēt celis. Ārsti teica, ka jāveic meniska operācija. Dienestu turpināt vairs nevarēju un sapratu, ka man tur nav jābūt. Protams, pārdzīvoju. Naudas operācijai nebija, taču es paļāvos, ka Dievs mani dziedinās. Un Viņš dziedināja! Dažreiz sev jautāju: kāpēc es vispār tur gāju? To dažu cilvēku dēļ, kurus varēju evaņģelizēt? Tomēr Dievam neviena lieta nav mazsvarīga. Viņš var aizsūtīt pat uz otru pasaules malu kaut vai tikai viena cilvēka dēļ.
Kad aizgāju no NBS, vienkārši paļāvos uz Dieva vadību. Bez darba neesmu palikusi nevienu brīdi, darbs pats mani atrod. Es lūdzu par to un cilvēki zvana, lai piedāvātu man darbu. Tā notiek, kad esi pilnībā sevi nodevis Dieva vadībai. Kad atgriezos no Alūksnes, teicu: Dievs, es gribu katru minūti lietderīgi veltīt Tavam darbam! Kalpoju bērnu vasaras nometnē, pēc tam Dievs iedeva darbu autoskolā, kur arī pati ieguvu autovadītāja tiesības. Pēc avārijas domāju, ka nekad nespēšu vadīt auto, tomēr Dievs deva drosmi un gudrību, ka varēju eksāmenus nokārtot pirmajā reizē. Autoskolā man arī iznāca evaņģelizēt savu pasniedzēju.
Pēc autoskolas dabūju darbu Gaiļezera slimnīcas 7. nodaļā. Šeit piedzīvoju lielu Dieva svētību. Gaiļezerā varēju sludināt par Jēzu visam personālam - ārstiem, māsiņām, sanitāriem. Arī slimniekiem. Ejot uz darbu, katru dienu teicu: Dievs, dod man šodien cilvēku, kam es varētu pastāstīt par Tevi! Un tā arī notika. Viņš man deva cilvēkus gan trolejbusā, gan veikalos, gan slimnīcā. Pati pēc savas prāta nedarīju neko, bet liecināju vien tad, ja Svētais Gars pamudināja.
Atskatoties uz noieto dzīves ceļa posmu, varu teikt, ka būt kopā ar Dievu ir brīnišķīgi, jo Viņš dziedina un atbrīvo. Nekad mūžā es vairs negribētu dzīvot tā, kā dzīvoju bez Dieva. Atceroties pagātni, šķiet: ārprāts, kāda es biju! Un pretstatā - kāda esmu tagad, kad staigāju ar Dievu. Darbus, kādus es nekad dzīvē nebūtu gribējusi darīt, tagad Dievs ir ielicis manā sirdī, un es tos veicu ar mīlestību, pateicību un Dieva slavēšanu.
