Laikmeta zīmes

Sērfojot interneta plašumos, vēl pērnā gada nogalē manu uzmanību piesaistīja dažas publikācijas, kas kārtējo reizi lika pārdomāt zināmas mūsu līdzpilsoņu daļas attieksmi pret Latvijas valsti, tautu un vērtībām. Viena no šīm publikācijām bija krievu šovinistu mājas lapā „Rodina.lv” ievietotais dzejolis, ko sarakstījis kāds nezināms rīmjkalis ar segvārdu SARWEN. Krievu mēlē šis dzejojums skan tā:

На х.я я в Латвии родился? / В маленькой, убогой и больной, / Где мозгами этнос простудился, / Где дожди холодные стеной, / Где девченку могут звать Лаймдотой, / А мальчишку Мудисом наречь, / Где во власти плебс и идиоты, / Где в почете лишь родная речь . / В талой независимости фетишь, / На Востоке жутко страшный враг, / А страна, на карте не заметишь, / В Каракумах больше есть овраг. / Что ни день приемы и фуршеты, / И звучит гостям заезжим: Ja-a-a!!! / А в ответ сплошные рикошеты: / Не дадим вам больше ни х.я! / Здесь не спи.дил, как не похмелился, / Душу даже водкой не согреть, / На х.я я в Латвии родился, / Неужель чтобы в ней и помереть…?

Tiem, kas krievu mēli nesaprot, mēģināšu pārtulkot. Lūdzu, neuztveriet to kā atdzejojumu, bet vienkārši oriģinālam maksimāli pietuvinātu tulkojumu. Un tā:

Kāda s.da pēc gan Latvijā es dzimis?
Tik mazā, nespēcīgā, slimīgā,
Kur etnoss smadzenes ir apsaldējis,
Kur auksti lieti tā kā siena gāž,
Kur vārdiņš meitenei var būt Laimdota,
Bet puiku nosaukt var par Mudi pat,
Pie varas kur vien plebeji un idioti,
Kur cieņā tikai dzimtā valoda.
Neatkarība vārgstošā te fetišs,
Bet Austrumos - visbriesmīgākais ienaidnieks,
Un pati valsts - ne pamanīt uz kartes,
Pat Karakumā gravas dziļākas man šķiet.
Ik dienas pieņemšanas un furšeti,
Un ārzemniekiem sakām tikai: Jā!!!
Bet pretī saņemam vien rikošetus:
Jums vairāk nedosim mēs ņi h.ja!
Lai kā ar paģiras še nelāpu es rimis,
Pat šņabis dvēseli vairs nesilda,
Kāda s.da pēc gan Latvijā es dzimis,
Vai tiešām, lai ar nomirtu te tā?

Attieksme pausta pietiekami skaidri - cilvēks nožēlo, ka piedzimis Latvijā, un dzīve šeit viņam sagādā vienas vienīgas mokas. Nav gan skaidrs, kas šo cilvēku spiež dzīvot šajā „nelaimīgajā, nabadzīgajā un slimajā” zemītē, kur viņš jūtas tik nožēlojams un nesaprasts? Šodien taču visi ceļi vaļā - brauc, kur gribi, dzīvo, kur gribi. Kaut vai „mātuškā rōdinā”, kas, atšķirībā no Latvijas, ir gana liela, spēcīga un varena, kur, kā dziesmā dzied, vienmēr spīd saule, kur meiteni sauc par Gaļu, bet puiku - par Vaņu, kur pie varas ir nevis idioti, bet miermīlīgi, godīgi un sirdsšķīsti čekisti, kur visbriesmīgākais ienaidnieks nu itin nemaz nav meklējams Rietumos, kur, izrādās, cieņā un godā ir nevis tikai krievu, bet visas valodas un dialekti, kādās vien runā Krievijas Federācijas tautas, kur par tādu morālu izvirtību kā pieņemšanas un furšeti neviens nav pat dzirdējis, kur vietējie ārzemniekiem saka: „Nedosim jums ņi h.ja!” (vai beigta ēzeļa ausis), nevis otrādi, un kur šņabis un vobla tā sasilda cilvēka dvēseli, ka pat nomirt nav grūti.

Taču, iespējams, ka SARWEN neapmierina pat šāda „laimes zeme brīnišķā”. Iespējams, viņu māc nostalģiskas atmiņas par valsti, kas jau sen vairs nav atrodama uz pasaules kartes. Šķiet, pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī kāds interneta komentētājs, kas sevi piesaka kā Baltijas kazaku saimes sotņiks Mihails Kovaļovs. Atbildot neatzītajam dzejdarim, viņš raksta: „Tu neesi dzimis Latvijā, bet Padomijā. Bezjēdzīgā, nabagā, taču lielā! Tu, suņa s.ds, dzīvo mums līdzās, rij mūsu speķi, dzer mūsu šņabi, un kod rokā, no kuras barojies?! Kas gan pēc visa tā tu esi?” Atliek vien piebilst, ka monarhistiskos, impēriski noskaņotos kazakus nu nekādi nevar vainot īpašās simpātijās pret Latvijas valsti. Tomēr pat viņiem acīmredzot ir kaut kādas patriotiskas jūtas vismaz pret šo zemi, ja ne tautu un valsti.

Būtu naivi cerēt, ka cilvēki, kas savulaik šeit ieradušies kā okupācijas varas pārstāvji vai ekonomiskie migranti, jelkad spēs pa īstam iemīlēt Latvijas valsti. Īpaši situācijā, kad valsts saskaras ar augšanas grūtībām, ekonomiskām krīzēm un politiķu savtību. Kādreiz PSRS laikos tā sauktā Piebaltija (Pribaltika) bija gluži vai vietējās ārzemes, uz kurieni tiecās daudzu Padomijas iedzīvotāju ilgas un sapņi. Tagad, kad viņiem vairs šeit tik spoži neklājas, kādreizējie atbraucēji sāk izrādīt neapmierinātību, taču cienījamā vecuma un lingvistiskās mazspējas dēļ nespēj arī pārcelties uz dzīvi bagātajos Rietumos. Kas vainīgs? Protams, atjaunotā Latvijas valsts, kas viņiem liegusi privilēģiju runāt vienīgi krievu valodā, ārpus rindas saņemt dzīvokļus un tikt godinātiem kā latviešu tautas atbrīvotājiem. Šie ļaudis arī vēl tagad labprāt pamācītu aborigēnus, kā pareizi dzīvot, un vēlētos justies kā šīs zemes īstenie saimnieki. Šo cilvēku acīs PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā traģēdija, bet Latvijas valsts izveidošanās 1918. gadā un atjaunošana 1990. gadā - neizprotama vēstures kļūda.

To, ka SARWEN līdzīgi domājošu cilvēku Latvijā nav mazums, pierāda tie tūkstoši mūsu zemes iedzīvotāju, kas ik gadu pieņem Krievijas pilsonību. Pērn tādu bijis 3000. Šiem cilvēkiem Latvija ir vien ērta dzīvesvieta, taču nekas tos nesaista ar Latvijas valsti. Viņi nepārstāv to imigrantu tipu, kas pēc iespējas pilnvērtīgāk cenšas integrēties mītnes zemes sabiedrībā. Tā drīzāk ir tāda kolonizatoru mentalitāte, kas uzskata, ka viņiem ir tiesības būt ja ne šīs zemes saimniekiem, tad vismaz ar tikpat lielām privilēģijām kā iedzimtajiem. Pat tie, kas piedzimuši un uzauguši Latvijā, nereti vairāk jūtas kā izbijuša Krievijas impērijas reģiona, nevis Latvijas valsts patrioti. Latviju kā neatkarīgu valsti viņi pilnībā spētu pieņemt tikai ar noteikumu, ja šeit oficiāli tiktu pasludināta divkopienu sabiedrība ar visu no tā izrietošo. Diemžēl savu vecāku un vecvecāku ietekmēta līdzīgi domā arī daļa krievu jaunatnes.

Ar cittautiešiem viss ir skaidrs, taču bēdīgi, ka līdzīgus uzskatus nākas dzirdēt arī no viena otra latvieša. Šobrīd daudzi tūkstoši mūsu tautiešu ir pametuši savu valsti un grūti viņus par to nosodīt. Krīzes apstākļos daudziem emigrācija bija vienīgā iespēja izdzīvot. Daudzi no aizbraucējiem labprāt atgrieztos Latvijā, ja vien varētu šeit atrast darbu un saņemt atbilstošu atalgojumu. Taču ir arī tādi, kas Latviju pametuši nevis apstākļu spiesti, bet labākas dzīves meklējumos. Šie cilvēki ne ar ko neatšķiras no mūsu savulaik tik kritizētajiem padomjlaika „laimes meklētājiem” vai ekonomiskajiem migrantiem no Āfrikas un Āzijas, kas šodien apsēduši Rietumu pasauli. Tomēr visbēdīgākais ir tas, ka ievērojams skaits vidusskolnieku Latvijā uz jautājumu, ko viņi domā darīt pēc skolas beigšanas, atbild, ka izglītību cer turpināt ārzemēs un savu turpmāko dzīvi ar Latviju nesaista. Tas nozīmē, ka liela daļa latviešu jaunās paaudzes uz visiem laikiem var zust mūsu valstij un, kas vistraģiskāk - arī mūsu tautai.

Lielākā daļa latviešu „jaunā viļņa” emigrantu joprojām uztur sakarus ar dzimteni, lasa latviešu presi, skatās Latvijas TV kanālus, sūta bērnus latviešu skolās. Taču daļai mūsu tautiešu Latvijas valsts un latviska vide vairs nenozīmē neko. Šie cilvēki ir tik ļoti apvainojušies uz savu valsti, ka nevēlas nekādu saistību ar Latviju. Viesojoties pie tautiešiem Anglijā, pazīstamajam televīzijas žurnālistam Egīlam Zariņam gadījās sastapt latviešus, kas par Latviju neko negribēja pat dzirdēt un teica, ka bērniem latviešu valodu nemācīs, lai tiem dzīvē nekad vairs nebūtu jāsaskaras ar Latvijas valsti. Neesmu piekritējs sauklim: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti!”, tomēr saprotu, ka dzīvē var gadīties situācijas, kad ir pamatots iemesls apvainoties uz valsts varu, pareizāk sakot, uz savtīgiem politiķiem, kas šo varu iemieso. Taču ir muļķīgi apvainoties uz savu zemi un tautu. Cik gan ļoti ir jānicina sava nacionālā identitāte, lai atņemtu paša bērniem etniskās saknes un tēvutēvu valodu.

Latviskās identitātes kopšanā latviešu diasporas pieredze ir ļoti dažāda. Ir cilvēki, kas latvietībai veltījuši daudz laika, pūļu un līdzekļu, reizēm pat visu dzīvi. Un ir ļaudis, kam tas nešķiet svarīgi, kas pēc savas būtības ir kosmopolīti - kur labi, tur dzimtene. Ir cilvēki, kas pat pēc 50 un 60 trimdā pavadītiem gadiem runā pareizā, tīrā latviešu valodā, un ir cilvēki, kam jau pēc pāris gadiem svešumā parādās tik briesmīgs akcents, ka reizēm pat grūti saprast, ko viņš saka. Ir ļaudis, kas cienot mītnes zemi, tās tautu, kultūru un tradīcijas, vienlaikus godā un kopj arī latvisko identitāti un vērtības. Un ir cilvēki, kas pēc iespējas ātrāk cenšas aizmirst savas etniskās saknes un kļūt par īsteniem angļiem, īriem vai amerikāņiem, citiem vārdiem sakot - nevis integrējas, bet strauji asimilējas. Gribētos gan ticēt, ka tādu nav pārāk daudz. Vairākums, ja vien spētu nodrošināt sev un savai ģimenei cilvēka cienīgu dzīvi, labprātāk dzīvotu un strādātu Latvijā. Ja vien spētu…

Lai nu kā, tieši mums latviešiem Dievs uzticējis šo zemes stūrīti Baltijas jūras krastā, kuru kopt un sargāt ir mūsu pienākums. Viņš mums arī dāvinājis savu valsti - privilēģiju, kāda nav daudzām par mums krietni lielākām tautām. Sava zeme un valsts - vērtības, kas vienlīdz svētas un lolojamas. Jo valsts - tie nav savtīgi un pērkami politiķi, kurus politiskās pieredzes trūkuma vai muļķības dēļ paši vien esam ievēlējuši, bet kopīgi mērķi, vērtības un ideāli. Politiķi nāk un iet, valdības mainās, bet Latvijas valsts paliek. Šī valsts ir latviešu tautas nacionālo ideālu augstākais iemiesojums, ko kopā ar latviešiem kopt, sargāt un pilnveidot aicināti arī citu tautu piederīgie, kas savas mājas atraduši Latvijā, ja vien viņi ar cieņu izturas pret šo zemi, tās tautu, mūsu valodu un vērtībām. Tāpēc, lai kurā pasaules malā latvietis dzīvotu, rūpēties par tēvutēvu valodu, būt savas zemes un arī valsts patriotam, kalpot Tēvzemes uzplaukumam un labklājībai ir viņa svēts, Dieva dots uzdevums. Tikai tad himnu „Dievs, svētī Latviju!” varēsim dziedāt kā patiesu tautas lūgšanu, nevis vārdu savirknējumu bez īstas pārliecības un ticības Latvijas nākotnei. Lai kuru zemi katrs no mums šodien sauktu par savām mājām, mēs nekad nedrīkstam kļūt par mankurtiem - cilvēkiem bez vēsturiskās atmiņas, savu sakņu un piederības apziņas. Šī patiesība ir svarīga visiem - gan tiem, kas šobrīd atrodas svešumā, gan tiem, kas esam palikuši savā zemē, savā Latvijā.

Līdzīgie raksti:

• Referenduma mācības
• Latvieti, nepadodies!