25
2011. gada 10. septembrī Minsterē, Vācijā, pārstāja pukstēt kristīgā kalpotāja un draudžu darbinieka Ojāra Gintera sirds. Ir noslēdzies vēl viens svētīgs mūžs un sākušies Mūžības ceļi. Piedāvājam ieskatu intervijā ko Ojārs sniedza žurnālam „Tikšanās” 2008. gadā.
****
- Mani vecāki bija kristieši - māte jaunībā bija luteriskās Dubultu draudzes locekle, tēvs - pareizticīgais. Abi laulāti Rīgas pareizticīgo baznīcā Mēness ielā. Taču drīz pēc tam viņi abi kļuva par Rīgas Mateja draudzes locekļiem. Bieži vien ticīgam cilvēkam pietiek izteikt virspusēju vēlmi, lai viņa vārds tiktu ierakstīts kādas draudzes locekļu sarakstā. Bet nereti sirds tiecas pēc kā vairāk, tā vēlas būt garīgi dzīvā un aktīvā draudzē. Tai ir vajadzīga ne baznīcas celtne vai organizācija, bet organisms, kas ikdienā praktizē piederību draudzei bibliskā nozīmē. Šādu piederību meklējoši cilvēki bija arī mani vecāki - Jānis un Natālija Ginteri. Šīm viņu ilgām, sevišķi mammas, būtiska nozīme bija ne vien manā, bet arī manas māsas un brāļa garīgajā izaugsmē. Māte Dievam un savai Mateja draudzei palika uzticīga no jaunības līdz sirmam vecumam, līdz viņas pāriešanai Mūžībā 1996. gadā.
Manā agrajā bērnībā bijām četri. Mana pirmā māsa Ruta jau bija mirusi, pirms es ienācu šajā pasaulē. Otrais bērns mūsu vecākiem un mana otrā māsa Maijiņa nomira 1934. gadā, nodzīvojusi tikai piecus gadiņus. Es, būdams trešais bērns, pēc Maijiņas aiziešanas paliku kā vecākais. Modris ir otrais, Rūtiņa - trešā. Pēc tam mani vecāki sagaidīja arī vēl sesto bērnu - dēlu, kurš pēc piedzimšanas nomira.
Ojārs, Modris, Rūta 1935. gadā un 90. gadu vidū.
Bērnībā viss laiks bija mans brīvais laiks. Sākot skolas gaitas, tas jūtami samazinājās, toties pieauga pienākumu laiks. Jau samērā agri izjutu atbildības apziņu. Vecākiem nebija mani jākontrolē skolas uzdevumu gatavošanā. Man tas nepadevās tik viegli un ātri kā brālim, tāpēc mans brīvais laiks parasti bija īsāks. Mācības bija mans galvenais pienākums. Pēc tam, protams, dažādi praktiski darbi. Viens no tiem - malkas skaldīšana mājas pagrabā un tās uznešana piektajā stāvā. Kad malka tikpat kā bija jau beigusies un mēs ar brāli paši to vēl nebijām pamanījuši, mamma draudzīgi pajautāja: „Ojār, vai tu negribi uznest malku? Redz, tā jau iet uz beigām!” Tas bija reti, tomēr dažreiz atklāti pateicu: „Gribēt negribu.” (Smejas.) Bet es jau sapratu - tas ir jādara, tas nav diskutējams jautājums. Papus savas pavēles nedeva jautājumu formā. Tēvs bija spēcīgs vējš, bet māte - aizvējš. Tomēr tēvu, protams, arī mīlējām. Viņš taču bija visas ģimenes rūpīgais apgādnieks.
Ojārs (pirmais no labās) ar vecākiem, brāli Modri un māsiņu Rūtu 1935. gadā.
Pieredzēju arī pirmo krievu, pēc tam vācu laiku. Kaut vācu vara arī bija okupācijas vara, tomēr starp abām svešvarām saskatīju lielu kontrastu, īpaši vācu laika pašā sākumā. Kad pēc Baigā gada (padomju okupācijas laiks 1940. - 1941. gadā. - Red.) ienāca vācieši, mēs padzirdējām, ka tiek atvērti čekas pagrabi. Gājām skatīties. Šermuļi metās pa kauliem, visu to redzot. Tās bija asinis, asinis un apbrīnojamas izdomas radīti moku rīki…
Pabeidzis vidusskolu, studēt iet negribēju. Pašam likās - ir pietiekami! Jau divpadsmit gadus esmu mācījies. Tā toreiz bija mana tuvredzīgā domāšana. Turpretim tēvs redzēja tālāku mērķi un vēlējās ievirzīt mani pareizākā laika izmantošanā. Šeit bija nepieciešama stingrība. Tēvs uzsita dūri galdā: „Kamēr es tev maizi dodu, tev jāmācās! Kad es gribēju mācīties, mans tēvs, kurš bija kalējs, sacīja: nāc, sit āmuru laktā! Maize jāpelna! Man nedeva iespēju mācīties. Es tev dodu, un tev ir jāmācās!” Par to es dziļi noliecu galvu sava labā tēva priekšā un vēl šodien viņam saku paldies.
Esmu beidzis LVU Fizikas - matemātikas fakultāti, bet paradoksāli - jūtami vairāk esmu nodarbojies ar filoloģiju! Vajadzības dēļ. Padomju laikā kristīgajai sabiedrībai bija nepieciešama garīgā literatūra, dzeja un dziesmas. Un visās tajās jomās kopā ar dzīvesbiedri Zvaigznīti esam daudz gadu ieguldījuši. Bet kā skolotājs un audzinātājs skolā nostrādāju tikai sešus gadus. Beidzot no tās bija jāaiziet. Mana pārliecība un dzīvesveids, nostāja un attieksme pret dzīvi un darbu atklāja manu garīgo pamatu. Tas, saprotams, nebija pieņemams padomju varai.
Tas, ka es sāku domāt par savu garīgo dzīvi un patiesībām, kas to bagātina, un sāku tās arī vērtēt, galvenokārt, bija mātes nopelns. Jau jaunībā sapratu, ka paliekošu drošību un pilnvērtību dzīvi var iegūt tikai attiecībās ar Dievu. Aktīvi darbojos baptistu jauniešu vidē. Tomēr tā nebija vienīgā garīgā sabiedrība, kas mani saistīja. Mani saistīja kristiešu kodols - Jēzus Kristus. Arī citās konfesijās. Mēs nebijām iečaulojušies tikai baptistu vidē vien. Mums, tā laika jauniešiem, visciešākās saites bija ar luterisko sabiedrību. Liela nozīme te bija mācītājam Haraldam Kalniņam. Viņš patiešām spēja saistīt visas paaudzes, ne tikai jauniešus.
Ojārs jaunībā.
Mana pirmā darbavieta bija Neredzīgo bērnu vidusskola Juglā, Rīgā. Sāku strādāt jau studiju laikā. Pēc augstskolas beigšanas bija jāstājas jauno darbavietu sadales komisijas priekšā. Visi mani studiju biedri iesniedza savu skolu direktoru pieprasījumus - kā neaizvietojamus atstāt viņus jau esošajās skolās Rīgā. Turpretī manas skolas direktors izglītības ministram, kurš bija viņa tuvs draugs, par mani bija iesniedzis pilnīgi pretēju prasību - no skolas aizvākt! Valsts sadales komisiju vadīja izglītības ministra vietnieks. Viņš acīmredzot zināja par manas skolas direktora nelikumīgajiem darījumiem ar ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem. Kad no sadales komisijas telpas iznācu koridorā, mani bijušie kursabiedri, tagad jaunie skolotāji, uzzinot, ka es vienīgais no visiem esmu atstāts Rīgā, bija šokēti. Direktors bija nikns! Viņš lietoja dažādas metodes, lai es neizturētu un pats aizietu. Tās bija negodīgas, nekrietnas. Bet es četrus gadus vēl izturēju.
Savu nākamo sievu Zvaigznīti sastapu uz Lielupes plašajiem ūdeņiem pirms tās ietekas jūrā! Pie mums bieži brauca kristīgie jaunieši, toreiz tie bija Mateja kora jaunieši. Tā bija manas māsas vārda diena, 31. jūlijs 1952. gadā. Bija atbraucis pulciņš jauniešu. Mūsu tēvam bija vairākas laivas - pietiekami, lai visi brauktu uz Silkalnu upes pretējā krastā. No turienes paveras skaists skats uz Lielupi un jūru. Mēs jau bijām uz upes. Zvaigznīte ar vēl dažiem no Rīgas atbrauca nedaudz vēlāk, viņus ar citu laivu atveda pie mums. Tur, uz upes, mēs sarokojāmies - katrs no savas laivas. Tā bija mūsu pirmā tikšanās.
Es jau no pirmā acu uzmetiena skaidri zināju: lai nu kura, bet šī meitene nekad nevarēs būt mana sieva! Viņa neatbilda manam ārējam ideālam - viņai taču nav gaišu matu un zilu acu. Arī Zvaigznītei vēl daudz gadu nebija ne doma par mani kā par savu potenciālo dzīvesdraugu, viņai tāds jautājums vienkārši neeksistēja. Es jau piedalījos baznīcas aktivitātēs, bet savu sirdi nebiju atdevis Jēzum Kristum. Bet Zvaigznīte patiesi un nopietni jau kopš bērnības ir stabila kristiete. Viņa man tajā laikā likās tāda svēta. (Smejas.) Dikti nopietna, tikai garīgas sarunas!
Bet redz, kā ir! Mēs deviņus gadus viens otru pazinām! Zvaigznīte ar mūsu ģimeni tuvāk iepazinās, pateicoties manai māsai Rūtai, - viņām abām bija daudz kopēja. Rūtiņa stenografēja svētrunas (tolaik vēl nebija magnetofonu), un viņas abas uz vecas rakstāmmašīnas tas pārrakstīja un izsūtīja tiem, kas paši uz dievkalpojumiem nevarēja atkļūt. Viņas kopīgi apmeklēja slimniekus un vecos ļaudis, gāja uz lūgšanu stundām un piedalījās jauniešu pasākumos; izdomāja un organizēja dažādus pārsteigumus, iesaistot bērnus. Ar Zvaigznīti bieži reizē braucām uz baznīcu, reizē gājām un nācām.
Mūsu mīlestība nenotika vienā mirklī, bet izveidojās pamazām pēc deviņu gadu pazīšanās. Šajā laikā bija nemanot izveidojusies draudzība - skaista, bagāta, pilnvērtīga. Ar dziļu cieņu, uzticēšanos, sapratni. Bet iekšēji katrs joprojām saglabājām pilnīgu neatkarību un brīvību - gan sev, gan otram. Viens otru neierobežojām. Mūsu attiecībās nebija nekā sasteigta. Draudzē un sabiedrībā ne viens vien jau bija saskatījis mūsos saderīgu pāri, tikai ne mēs paši.
Gan redzēju, ka Zvaigznīte ir man daudzās lietās īsts palīgs. Piemēram, kad es vēl strādāju Neredzīgo vidusskolā Juglā un biju tur dežurējošais skolotājs, man audzināšanā bija zēnu grupa. Daļa no viņiem - pēckara sekas - bija tikai dažus gadus jaunāki par mani. Viņi jau bija jutuši, ka šis skolotājs ir citādāks nekā pārējie, un uzdeva jautājumus par Dieva esamību. Netieši paskaidroju par divām atšķirīgām ideoloģijām. Rietumos ir tā, pie mums - tā. Viņus tas ieinteresēja. Viņi gribētu dzirdēt kaut ko vairāk, bet es kā skolotājs darba laikā par to runāt nevarēju. Tādēļ es skatījos, kura no visām daudzajām kristīgajām meitenēm varētu man palīdzēt. Tas nozīmēja - kura manas svētdienas dežūras laikā būtu gatava atbraukt uz skolu? Skolas parkā gan individuāli, gan pa grupiņām pastaigājās mani skolēni. Un, lūk, - pie viņiem būtu jāpieiet un jāsāk saruna par garīgiem tematiem, izsmeļošāk, nekā pats to varēju atļauties. Izvēle krita Zvaigznītei. Viņa vairākas reizes atbrauca, un - atgriezās divi mani audzēkņi. Ar darba kolēģi Rūdolfu Krauju, kuram bija sava automašīna, aizvedām viņus pat uz Golgātas un Mateja draudzes dievkalpojumiem.
Ojārs un Zvaigznīte laulību dienā.
Padomju režīmā dzīvojot, bija jāizšķiras. Zināju, ka visvairāk manu dzīvi ietekmē mani paša lēmumi. Tie mani var pilnveidot vai sagraut, bet vienmēr tie parāda, kas es esmu. Bija jāzina: kam savu dzīvi gribi veltīt - bezdievīgas sabiedrības melīgo lozungu producēšanai vai Dieva godam. Ja pēdējam, tad padomiskās prioritātes neder. Tās jāmaina! Arī domāšanas virziens jāmaina! Tāpat - dienas kārtība, attiecības un viss pārējais! Es izvēlējos dzīvot Mūžības gaismā. Tā laika un mūsdienu problēma bija un ir tuvredzīga domāšana. Tomēr - lai dzīvotu pilnvērtīgi, ir jādomā par Mūžību un tās vērtība jāsaudzē un jāglabā sirdī.
Manas ciešanas padomju režīma dēļ bija vairāk morālas. Gandrīz vai visu laiku čeka man sekoja, un atrados zem tās psiholoģiskā spiediena. Ļoti nepatīkamas psiholoģiskas pārslodzes. Ilgstošas. Gandrīz vai nepārtraukti 34 gadu garumā! Tomēr izjutu to kā rūdīšanu. Ar katru reizi piespiedu sarunās kļuvu garīgi drošāks un stiprāks. Viņi gribēja mani nopirkt par savu līdzstrādnieku. Piesolīja labu darbu, privilēģijas, tai skaitā ārzemju komandējumus, nodrošinātu dzīvi. Bet, kad daudzas reizes uz to biju atbildējis nepārprotami noraidoši, viņi kļuva arvien neapmierinātāki, tad nikni un beidzot sāka arī draudēt. Fiziski neietekmēja. Tas bija laiks, kad čekā vairs nedrīkstēja spīdzināt. Visos šajos gados nekad netiku aizmirsis Dieva apsolījumu, ka Viņš nevienam neuzliek vairāk, nekā cilvēks spēj panest. Šī apziņa deva iekšēju mieru. Tā stiprināja.
Abi ar Zvaigznīti aktīvi piedalījāmies kristīgās literatūras nelegālā izgatavošanā un izplatīšanā (lai uzzinātu vēl vairāk par Ginteru ģimenes dažādo kalpošanu Dieva druvā, lasiet Zvaigznītes Ginteres liecību, kas atrodas ŠEIT). Padomju Savienības nelegālo Draudžu padomes tipogrāfijas atradās pagrīdē vairākās vietās. Arī Latvijā. Mēs piedalījāmies tām nepieciešamā papīra sagādē. Kristīgo literatūru izdevām arī paši - caur mūsu rokām izgāja vairāki desmiti pagrīdē uz rakstāmmašīnām pārrakstītas kristīgās grāmatas. Par daļu tulkojumu rūpējāmies mēs, daļu dabūjām no citiem avotiem. Rakstāmmašīnas sagādāt mums palīdzēja galvenais šī darba Vadītājs - mūsu Debesu Tēvs. Kad šo darbu pagrīdē sākām, ar Zvaigznīti pārrunājām, sapratām un vienojāmies: grāmatas izdalot, neprasīsim ne kapeikas. Tobrīd vēl nezinājām, bet drīz pieredzējām - Dievs visu finansēja.
Kā jau teicu: mums nebija savas personiskās tipogrāfijas, bet savdabīga pagrīdes miniizdevniecība gan. Šī darba sākumā mūsu dzīvoklī strādājām ar vienu rakstāmmašīnu. Pakāpeniski tām pievienojās vēl četras. Piektā bija jau elektriskā. Uz tām pēc mūsu norādes strādāja brīvprātīgās rakstītājas katra savās mājās. Gadiem ejot, darba vietas un darbinieces mainījās, bet darbs netika pārtraukts. Turklāt vēl dažas mūsu pasūtījumu izpildīja uz savām personiskajām rakstāmmašīnām. Pārrakstīt grāmatu uz vienas rakstāmmašīnas vēl nebija tik riskanti. Bet mūsu vadībā vienlaikus brīžiem strādāja piecas līdz astoņas šī vajadzīgā darba darītājas! Lielākais risks bija, kad sagatavotās grāmatas sākām dalīt lasīšanai.
Tā kā mūsu draudzēm Latvijā Dziesmu grāmata bija ļoti novecojusi, bet gadu desmitiem netika dota atļauja izdot jaunu, pagrīdes apstākļos sākām strādāt pie jaunās grāmatas, kuras komplektēšanai kā galvenais darba iniciators, virzītājs un vadītājs bija mācītājs Jānis Šmits (vēlākais baptistu draudžu bīskaps 2002. - 2006. gadā. - Red.). Zvaigznītes un mans uzdevums bija caurskatīt katru dziesmu un novecojušos tekstus pēc iespējas atjaunināt. Šis darbs prasīja vairākus gadus. Pie dziesmu tekstu tehniskās sagatavošanas piedalījās daudzi uzticami kristieši sevišķi konspiratīvos apstākļos. Ja arī šis unikālais darbs nepieredzēja dienas gaismu (varas iestādes negaidīti deva atļauju izdot oficiālu baptistu dziesmu grāmatu. - Red.), tomēr tam bija īpaša nozīme, lai mūsu draudzes vispār piekļūtu pie oficiālās jaunās Dziesmu grāmatas. Tādejādi mūsu izveidotais krājums gan sen ir gatavs, bet ne izdots… Šodien tas apskatāms Okupācijas muzejā.
Šajos gados atradāmies draudzīgos kontaktos ar visu Latvijas kristīgo konfesiju pārstāvjiem. To, protams, veicināja padomju ateistiskā režīma spiediens uz kristiešiem - viņi saliedējās. Tajā laikā kopējās pārrunās un lūgšanās mūsu dzīvoklī tikāmies ar katoļu draudžu pārstāvi Zbigņevu Stankeviču (tagad Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts. - Red.). Samērā cieši kontakti mums bija ar valstiski nereģistrēto Draudžu padomes vadošajiem brāļiem un māsām Padomju Savienībā, Georgu Vinsu un Genādiju Kručkovu ieskaitot. Siltas un mīļas atmiņas man ir, domājot par Maskavas ekumeniskās jauniešu kopas dibinātāju un vadītāju Sandri Rīgu. Lūk, cik plašs kristīgo atziņu dažādais spektrs, un tomēr - bez konfesionāliem strīdiem!
1987.gada 14. jūnijā un 23. augustā kopā ar sievu un meitu bijām pie Brīvības pieminekļa un neviens nevarējām būt pārliecināti, ar ko diena beigsies. Arī mūsu dzīvoklis pretī Bastejkalnam abos šajos datumos spēlēja savu lomu. Pieminētajā augusta dienā, kad savā dzīvoklī, toreizējā Padomju (tagad Meierovica. - Red.) bulvārī 12 - 9, uzņēmām „Helsinki’ 86″ grupas dalībniekus, visi pie mums sēdošie tika čekistu un milicijas darbinieku ielenkti, nelaižot nevienu ārā no dzīvokļa. Pēc tam, kad pa dzīvokļa logu tika izkārts transparents ar uzrakstu „Šeit ieslodzīta Helsinku grupa”, šie paši „sargi” mūsu dzīvokļa durvis izlauza un brutāli uzbruka tajā esošajiem. „Helsinku” grupas locekļus un dažus viņu piederīgos vardarbīgi aizveda uz milicijas pārvaldi.
1987. gadā čeka mums atņēma padomju pavalstniecību un pases, un mums nācās Latviju atstāt. Vajadzēja rēķināties, ka dzimteni pametam uz ilgu laiku, jo ‘dzelzs priekškars’ joprojām eksistēja un tā abas atšķirīgās puses, šķita, nekādi nevarēs savienot. Visi mūsu tuvinieki palika šeit. Tas nebija viegls solis. Bet tas mūs arī ļoti nepārsteidza. Bija taču piedzīvota ilgstoša saskarsme ar čeku un tās varasvīriem. Mūsu garīgā nostāja un gadiem ilga aktīva darbība pagrīdes apstākļos, kā arī mūsu kontakti ar sabiedrībā nozīmīgiem cilvēkiem ārzemēs, ieskaitot radiostaciju „Brīvā Eiropa” Minhenē, ar kuru uzturējām regulārus telefona kontaktus no mūsu dzīvokļa, - tas viss radīja izteiktas grūtības varasvīriem. Ne velti dažas dienas pirms mūsu izbraukšanas uz mūsu dzīvokli atnākušais čekas pārstāvis reizē ar norādījumu un piedraudējumu atvadījās ar vārdiem: „Ilgi mēs esam ar jums cietušies. Tagad pacietīsim vēl līdz Šeremetjevai, bet tad…” - un viņa teikums tā arī palika gaisā, līdz galam nepateikts. Acīmredzot viņš pats nezināja, kas tad īsti notiks. Bet to zināja Dievs, jo kontrole pāri visam vienmēr, pat vissarežģītākajās situācijās, ir bijusi un paliek Viņa rokās. VIŅAM pieder pēdējais vārds!
1987. gadā Latviju atstājot. No kreisās - Sarma, Zvaigznīte un Ojārs Ginteri, Gunta un Jānis Rožkalni.
Ziņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu saņēmām Minsterē. Neatceros, kas bija pats pirmais, kurš dzirdēja Augstākās Padomes lēmumu, bet šī vēsts nedaudz minūtēs telefoniski aplidoja visus latviešus Minsterē un tās apkārtnē - ar aicinājumu ierasties latviešu centrā. Atceros, kad tuvojāmies centram, bija redzams, kā no visām debespusēm plūda ļaudis. Tas bija saviļņojoši! Siltajā 4. maija novakarē pulcējāmies centra pagalmā zem plīvojošiem Latvijas karogiem. Visi dziedājām mūsu valsts himnu un „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils!” Jo VIŅŠ taču ir tas, kas ļāva piedzīvot mūsu tautai šo brīdi. Acīmredzot bija atnācis Dieva noliktais laiks. Viņš jau iepriekš bija izraudzījis cilvēkus, kuri, par mūsu tautas nākotni domājot, bija gatavi arī ko maksāt. Tagad varas pārstāvjiem beidzot bija atvērušās acis un viņi ieraudzīja tās dienas iespēju.
Vai man ir gandarījums par šodienas Latviju? Jā un nē. Gandarījums, ka ir garīgā brīvība, apziņas brīvība, vairāk vai mazāk ir preses brīvība. Atgūtie dievnami… Iegūts ir daudz, tomēr arī daudz negatīva. Gan garīgajā, gan ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā sfērā. Skaties, uz kuru pusi gribi - visur ir sāpīgi mīnusi! Savā ceļojumā pa Latviju redzam - pie daudzām mājām ir uzraksti: „Pārdod!” Tas parāda, ka cilvēki vairs nespēj tikt galā ar kredītiem. Daudzās vietās tiek slēgtas skolas, slimnīcas, pasta nodaļas. Kilometru kilometriem redzama neizmantota zeme, krūmi, neapstrādāti lauki, pamestas mājas. Nabadzība un tukšums… Tas viss ir politiķu negodīguma nopelns. Necieņa pret tautu, īpaši vecāko paaudzi. Ne mazāk - pret ārstiem un viņu palīgiem, pret skolotājiem un citās darba sfērās strādājošiem.
Tie taču ir mūsu bērnu, pat mazbērnu paaudzes politiķi, kas šodien ir pie varas. Pārāk daudz sirdsapziņa viņus acīmredzot neapsūdz. Morāli netaisni pie lielas bagātības tikušie joprojām turpina grābt miljonus. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuriem pietrūkst pat dzīvei nepieciešamais. Cilvēki ir novesti tik tālu, ka daļa no viņiem tiešām neiztur… Tādu Latviju 1987. gadā, ejot pie Brīvības pieminekļa, mēs negaidījām.
Arī mūsu tagadējā ‘kopējā valsts’ rada pārdomas. Austrumos mums kādreiz bija padomija, šodien ir cita ‘padomija’, ko sauc par Eiropas Savienību. Tā ir gandrīz tikpat bezdievīga kā tā, kas bija austrumos. Ja oficiāli no ES dokumentiem ir izmests kristīgais jēdziens, Dieva esamības jēdziens, kur tālāk? Tā ir milzīga valsts bez robežām, kurā dominē ne jau garīgās vērtības. Īpaši skumji mums Vācijā bija dzirdēt, ka Latvija ar savu balsojumu - un tas bija izšķirošais, vai ES konstitūcijā Dieva vārdu pieminēt vai ne, - nobalsoja pret. Mūsu Latvijas himna ir lūgšana Dievam, bet ES himnā ir teksts, kas pauž tieši pretējo.
Ir kristieši, kas tic garīgai atmodai Latvijā, Eiropā, pasaulē. Es šai ziņā esmu atturīgs. Šodienas sabiedrībā gaišas nākotnes vīzijas pamatojumu neredzu - ne Bībelē, ne nepieciešamajos priekšnoteikumos. Lai nu kā, prioritātes, manuprāt, joprojām ir divas: Evaņģēlija sludināšana - ne tikai no baznīcu kancelēm, bet ikdienā visos veidos, un - lokālo draudžu audzināšana.
