Laikmeta zīmes

Ik rītu Latvijas Kristīgā radio ēterā skan raidījums „Mosties, Latvija!”, ko iemīļojuši daudzi kristieši mūsu zemē. Tā vadītājs ir vasarsvētku draudzes „Dzīvības Avots” mācītājs Modris Ozolinkevičs. Modris ir arī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) bīskapa vietnieks, Latvijas Evaņģēliskās alianses (LEA) valdes priekšsēdētājs, tāpat vada organizāciju „Teen Challenge Latvija”, kas kalpo atkarīgajiem. Kopā ar dzīvesbiedri Baibu viņš par savu dzīvi, ģimeni un kalpošanu stāsta žurnālam „Tikšanās”, un tagad arī „Laikmeta zīmēm”.

****

- Modri, kurā paaudzē tu jau esi mācītājs?

Modris: - Tas ir interesants jautājums. Manas mammas vecāsmātes māsa bija viena no pirmajām evaņģēlistēm vasarsvētku draudzē. Viņa piedzīvoja Dieva dziedi­nāšanu no tuberkulozes, kad bija jau tu­vu nāvei. Mammas tēvs bija viens no draudzes vecajiem padom­ju laikā. Arī mana tēva tēvs bija mācītājs, vēlāk vasarsvētku draudžu bīskaps. Arī mans tēvs ir mācītājs un vasarsvētku draudžu bīskaps. Varētu teikt, ka esmu mācītājs trešajā paaudzē.

- Kādu tu atceries savu vectētiņu Frici Ozolinkeviču?

- Mēs bērnībā gandrīz katru vasaru dzīvojām pie viņiem Ventspilī. Ar brālēnu un māsīcu gājām uz jūru, opaps vienmēr žāvēja butes, omamma vārīja vai cepa kaut ko, kas mums garšoja. Opaps bija ļoti mierīgs, laipns, mīlestības pilns, smaidīgs. Viņa kristietība bija ļoti pie zemes. Ne zema, bet stabila. Ticība uz Dievu izpaudās pilnīgi visā, viņš dzīvoja ar Dievu. Vienmēr mums bija rīta lūgšana, opaps lasīja Bībeli, vakarā - atkal lūgšana. Kad mēs aizbraucām ciemos, vienmēr vajadzēja ņemt dziesmu grāmatu, dziedāt, lasīt Bībeli, lūgt Dievu. Un tas nebija nekas reliģiozs, uzspēlēts, tā bija dzīve. Dievs viņu ir lietojis pie daudziem cilvēkiem, dziedinājis cilvēkus caur viņa kalpošanu. Arī viņa arests un cietumā pavadītais laiks Dieva dēļ, bet viņš nekad ar to nelielījās. Tā bija daļa no normālām attiecībām ar Dievu. Kad es šodien lūkojos uz cilvēkiem, tā ļoti trūkst. Kad ir problēma, tad meklē, kad problēmas nav, tad šķiet, ka Viņš vairs nav tik svarīgs. Bet manam opapam un tai paaudzei bija ik dienas reālas attiecības ar Kristu. Dzīvot viņiem bija Kristus. Kristus nebija tikai baznīca, lozungs, kāda vajadzība.

- Tu jau kopš bērnības esi kris­tietis?

- Dievbijīgs esmu bijis visu mūžu. Bet dievbijībai ir dažādas pakāpes. Līdz 14 gadiem es personīgi piedzīvoju Kristu, tiku kristīts, bet tad sākās pusaudža gadi un vēlēšanās visu pamēģināt - alkohols, cigaretes, uzdzīve. Es teicu: Dievs, ja arī Tu tur esi, man Tevis nevajag! Un tā es septiņus gadus dzīvoju pilnīga bezdievja dzīvi. Patiesībā es biju grēka vergs.

- No kurienes tevī radās tāda dumpī­ba?

- To dara velns jeb grēks. Es tajā laikā domāju: visi mani draugi ir piedzimuši normālās ģimenēs, bet mēs ar brāli tādā kreizī, nenormālā. Man grēks izskatījās labs, uzdzīve, viss baigi jautri. Velns jau nekad sevi nezīmē mel­nu, bet tādu ļoti skaistu. Mums ar brāli bija vēlēšanās būt kā visiem. Patiesībā mēs kļuvām sliktāki par citiem, jo kompā­nijās bijām tie, kas pamudina uz grēku. Tā turpinājās no 14 līdz 21 gadam. Bet arī šajos septiņos gados bija brīži, piemēram, kad mēs ar brāli cietām avārijā. Kad visi atsaucās, bet viņš ne, izrādījās, ka viņš nevarēja to izdarīt, jo mana kāja bija viņam uz mutes. Taču es bailēs domāju: viņš ir miris un ellē! Kad viss noskaidrojās un mēs jau smējāmies, jo bijām krietni iereibuši, teicām viens otram: mēs zinām, kāpēc. Mēs zinājām - par mums lūdz Dievu. Kad tu esi piedzīvojis Dievu, tu nekad nevarēsi dzīvot tā, it kā Viņa nebūtu. Tu vari aizliegt Dievu, ko mēs darījām, - mēs noliedzām Dievu, Viņam nekalpojām, jo grēka dzīve likās labāka. Tā ir bravūra - es varu, es veidoju savu dzīvi.

- Ko tajā laikā darīja tavi vecāki?

- Viņi lūdza Dievu par mums. Tie septiņi gadi maniem vecākiem bija ļoti smags laiks. Vienu semestri atzīme uzvedībā man bija neapmierinoša, ieraksti liecībā bija par neatļautiem stundu kavējumiem un alkoholisko dzērienu lietošanu. Mamma lūdza par mums, reiz viņa vienā dievkalpojumā liecināja, ka viņai no tā visa fiziski bija tik slikti, tāds nespēks, ka viņa neapstājoties nevarēja noiet 50 metrus. Bet Dievs viņai atbildēja, ka mēs kalposim Viņam. Mamma mums teica: jūs tur nepaliksiet! Tas mani sadusmoja. Mana tante - mammas māsa - arī ir mācītāja. Atceros, ka reiz dzimšanas dienā, uz kuru bija atnākuši arī mani draugi un draudzenes, viņa lūdza: Dievs, viņi ir Tavi, visi, kas viņus grib aizvest prom, paši aizies. Viņa to nelūdza klusi, bet konkrēti un skaļi, taču es dusmīgs domāju: nekā nebija, es pie­rādīšu pretējo! Svēt­dienās es joprojām gāju uz baznīcu - man likās, ka tā ir labāk, nekā regulāri strīdē­ties ar vecākiem. Divas stundas taču var nosēdēt, bet pēc tam darīt, ko vēlos. Rei­zēm Dievs mani uzrunāja, gribēju iet priekšā un nožēlot grēkus, jo kad tu dzī­vo mēslos, tad pats to arī apzinies. Bet es nocietināju sirdi - tā vietā, lai ietu priekšā, gāju ārā un turpināju grēkot.

-Tu stāstīji par savas mammas pārdzīvojumiem, bet, ko darīja jūsu tēvs, kad abi ar Agri grēkojāt?

- To pašu, ko mamma, tikai viņš pārdzīvoja to citādi. Nē, tēvs mums nepārmeta, taču bija arī situācijas, kad mēs nostājāmies gandrīz vai kautiņa pozā un mammai vajadzēja mūs izšķirt. Es saprotu tēvu. Viņš rūpējās par mums, un es zinu, ka viņš nevarēja aizmigt, kad mēs nācām trijos četros no rīta mājās. Neziņa, turklāt kā kristietis tu zini, ka ir debesis un elle, un tā ir realitāte. Tēvs visu to laiku bija kalpotājs, bija dažādi pārmetumi arī no cilvēkiem. Bībelē ir rakstīts: kā tu vari valdīt pār Dieva namu, ja tu nevaldi pār savu ģimeni? Viņam bija doma atstāt kalpošanu, bet Dievs viņu uzrunāja, ka jāpaliek.

- Ko tu visaugstāk vērtē savos vecākos?

- Šodien daudzi cilvēki apgalvo, ka padomju laikā nav bijis iespējams ticēt. Mani vecāki nekad nav kaunējušies par savu ticību. Viņi nelocījās līdzi katram vējam. Kad tēvu izsauca uz čeku un piedāvāja izvēlēties valsti, uz kuru braukt, viņš atsacījās, jo zināja, ka Dievs viņu ir nolicis Padomju Savienībā.

- Baiba, tu augi kā vienīgais bērns ģimenē?

Baiba: - Jā. Es izbaudīju viena bērna privilēģijas. Bet vēlāk sapratu - es nekad negribētu vienu bērnu. Es jutos ļoti vientuļa, tēvs bija mūs atstājis, mamma bija ārste un ļoti daudz strādāja, un es biju viena. Pieķēros citiem cilvēkiem, draugiem. Bet, lai kādi būtu draugi, dzīve mainās, un tie pazūd. Dzīvē var vērot - cilvēki vieglāk pārvar grūtas problēmas, ja viņiem ir aizmugure, laba ģimene. Ja Dievs ir radījis ģimeni, tad cilvēkam tā ir vajadzīga. Un bērnam ir vajadzīgs tēvs un māte, citādi izaug kroplīgs stādiņš. Ģimene ir visdrošākā vide, kur izaugt par pilnvērtīgu cilvēku.

Mums ar mammu izveidojās ļoti slik­tas attiecības, tā rezultātā es jau tīņa ga­dos sāku domāt, ka esmu kļūda uz šīs zemes. Patiesībā biju nokļuvusi dziļā depresijā, ārstējos arī slimnīcā. Mana mamma gāja Jēzus draudzē, arī viņas vecāki tur bija gājuši, mēs ticējām, ka ir Dievs. Es meklēju Dievu, tikai neva­rēju saprast, kas tas Jēzus tāds ir. Reiz, kad mācītājs runāja par Jēzus teikto Ma­tejam: atstāj visu un seko Man, savā sirdī nolēmu: jā, es vēlos Tev sekot! Atskato­ties atpakaļ, varu teikt, ka Viņš patiešām mani vadīja. Vēlāk dzirdēju pilnu Evaņģēliju, nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu savā dzīvē.

- Modri, vai tu atceries to dienu, kad pirmo reizi redzēji Baibu?

Modris: - Baiba kādu dienu atbrauca uz Jelgavu. Tas bija 1990. gada jūlijs, es no padomju armijas uz divām nedēļām biju atvaļinājumā. Bija atbraukusi kristiešu grupa no Amerikas, Baibas attāla radiniece Anna Freivalds gribēja, lai tā meitene arī kaut ko dzird par Kristu, un uzaicināja Baibu tulkot. Grupas bāzes vieta toreiz bija Jelgavā mūsu mājās. Baiba atbrauca tikai uz vienu dienu, lai gan viņu aicināja palikt visu laiku, kamēr grupa bija Latvijā. Mēs tajā reizē satikāmies. Viņa teica, ka sāpot zobs. Mums mājās nebija nekādu zāļu, es aizskrēju pie kaimiņiem pēc analgīna. Bet izrādījās - viņa mānijās, jo gribēja vienkārši ātrāk tikt prom, jo domāja, ka iekūlusies pie kaut kādiem trakajiem.

Baiba: - Jā, mana radiniece aicināja tulkot, jo biju beigusi angļu skolu un man it kā vajadzēja kaut ko zināt. Bet, kad satiku dzīvus amerikāņus, daudz neko nesapratu! Bet tulkošana jau bija tikai tāds āķis, jo viņa zināja, ka man ir vajadzīgs Kristus. Tas bija grūts laiks manā dzīvē, padsmit gados bija tik daudz jautājumu - kāpēc es dzīvoju? Kad pirmo reizi aizbraucu uz Jelgavu, nokļuvu tādu ticīgu cilvēku vidē, kādā nekad nebiju bijusi! Es gāju uz luterāņu baznīcu, bet vidē, kur cilvēki skaļi, ar paceltām rokām lūdz Dievu, nekad nebiju bijusi. Es nodomāju: tie ir trakie! Man bija neizpratne un arī bijība. Par to sāpošo zobu es gluži nemānījos, bet tas bija labs iemesls, lai aizbēgtu.

Interesanti, ka nākamajā gadā Anna Freivalds atkal mani aicināja. Tā bija cīņa, un brīnums, ka vēlreiz aizbraucu uz to pašu vietu, no kurienes biju aizbēgusi. Es toreiz nokavēju vilcienu, bet vienalga kaut kas manī runāja: tev ir jābrauc! Atceros, jau Jelgavā nokļuvusi, stāvēju autobusa pieturā, lai brauktu līdz viņu mājai, un domāju: tie ticīgie ir tādi dīvaini, bet man ir jābrauc. Pirmajā reizē pēc tām pāris stundām viņu mājā, kur lūdza Dievu un kur noteikti pēc tam arī par mani lūdza, es turpināju dzīvot to pašu pasaulīgo dzīvi. Bet es biju nelaimīga un meklēju Dievu. Reiz sēdēju mājās un liku savam vārdam blakus visādus uzvārdus. Kā jau meitenes to mēdz darīt, domāju par savu nākamo vīru. Un manī pēkšņi bija apziņa - es zinu to cilvēku! Kad uz Jelgavu aizbraucu otro reizi, pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Es glābšanu izjutu ļoti, jo no nemiera, bailēm, izmisuma, saņēmu tādu mieru un paļāvību, kādu pirms tam nekad nebiju jutusi. Man likās, ka lidoju. Zāle bija kļuvusi zaļāka, debesis - zilākas. Es atradu savu Kungu un arī savu vīru! Pirms tam biju dzīvojusi gandrīz ar pārliecību, ka ģime­nes man nebūs, es pat īsti nezināju, kas ir ģimene. Dievs man ir devis pilnu, sakratītu, pāri plūstošu mēru, vairāk nekā es jebkad biju iedomājusies, spēju lūgt un saprast.

Modris: - At­griezies no armijas, domāju, ka esmu kļuvis liels, tāpēc dzīvošu pavisam zaļi. Tad Baiba atbrauca uz Jelgavu un kļuva par kristieti, bet es joprojām biju pagāns. Tad Dievs man nokārtoja ceļojumu uz vasarsvētku draudžu konferenci Zvied­rijā. Tas bija 1991. gads, tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Zviedru kristieši apmaksāja daudziem vasarsvētku draudžu kalpotājiem iespēju tur piedalīties. Mana māte teica tēvam: varbūt varētu aizbraukt arī Modris? Tēvs teica: nē, jo to apmaksā kristiešiem, bet Modris tāds nav. Bet vienai grupai vajadzēja autobusa šoferi un tā es nokļuvu Zviedrijā. Man bija 50 dolāri kabatā, ko man Tallinas muitā neatņēma. Kamēr pārējie sēdēja dievkalpojumos, es klīdu pa pilsētu.

Attiecībās ar Baibu kaut kas jau bija sācis veidoties un es sapratu - man viņa patīk, un es patiku viņai. Uz kuģa vienu nakti man bija iekšēja cīņa - turpināt šīs attiecības vai neturpināt? Man likās, ka tajā mirklī, kad viņa ieraudzīs, ka bīs­kapa dēls ir pilnīgs pagāns, viņas kris­tietība izjuks. Viņa kā jauns kristietis jau nu noteikti domāja, ka bīskapa dēlam jābūt eņģelim, bet ar mani bija pilnīgi pretēji - biju kā tumsības eņģelis. Es nevēlējos būt vainīgs, ka viņa vilsies un aizies no Dieva. Tāpēc nolēmu šīs attiecības neturpināt.

Reiz, izklejojies pa pilsētu, atnācu atpakaļ, bet, tā kā vasarsvētku draudžu dievkalpojumi bieži ieilgst, apsēdos dievkalpojumā, skatījos pulkstenī un gaidīju beigas. Tad Dievs runāja manā sirdī pavisam vienkāršus vārdus: Modri, Es tevi mīlu! Zināju, ka tas ir Dievs, jo tikai Viņš tā spēj pateikt. Manā dzīvē bija apzināta iešana prom no Dieva, apzināta Viņa noliegšana. Es biju uzaudzis kristīgā ģimenē, redzējis Dieva brīnumus, Viņa godību, bet biju izvēlējies citu ceļu. Dievs man neteica: nekur tu nespruksi, vienalga tu nāksi atpakaļ. Viņš vienkārši teica: Es mīlu tevi! Tajā mirklī ma­na sirds salūza Dieva priekšā, es raudāju un atdevu savu sirdi Kristum. Atceros, kādā dievkalpojumā mammas brālēns stāstīja par to braucienu. Kad viņam jautāja: kāds bija spilgtākais iespaids? - viņš atbildēja: mans spilgtākais iespaids bija tas, ka Modris raudāja. Šis notikums izmainīja visu manu dzīvi un arī manas domas par Baibu - tagad es zināju, ka gribu turpi­nāt attiecības ar viņu. Braucot mājās, es viņai pat nopirku dāvanu!

Tas bija tāpēc, ka visa draudze bija lūgusi Dievu par mums un gavējusi. Visu to septiņu gadu laikā mēs svētdienās gājām uz baznīcu, jo mamma teica: kamēr jūs dzīvojat manā mājā, jūs iesiet uz baznīcu. Tā mēs centāmies vismaz reizi nedēļā būt baznīcā. Mīļā miera labad tur sēdējām un domājām: kad savāksim pietiekami daudz naudas, nopirksim savu dzīvokli un par to visu aizmirsīsim! Mēs labi pelnījām, bet vienmēr visu nodzērām. Bija tikai vieni džinsi, viens T- krekls un viena ādas jaka un krosenes. Tāpēc mēs nekur prom no vecākiem netikām un vajadzēja iet uz baznīcu! Es esmu lūgšanu produkts. Es pats nevarēju pieņemt Dievu, jo noraidīju Viņu, nocietināju sirdi. Manī bija tukšums. Diez vai bez šīm lūgšanām es vispār vēl būtu dzīvs. Vecāki, draudze un vēl daudz cilvēku par mani lūdza un gavē­ja.

Dievs mani atbrī­voja arī no alkohola, smēķēšanas, no visa tā laika dzīvesveida. Atceros - jau pēc tam, kad savu sirdi atdevu Jēzum, mēs ar Agri stāvējām un smēķējām. Ja tu esi smēķētājs un neesi ilgi smēķējis, parasti ievelc cigareti ar baudu. Es, jaunpiedzimis kristietis, ar baudu velku dūmu, bet mans brālis jautā: es dzirdēju, ka tu esi kļuvis kristietis un atdevis sirdi Jēzum? Es ievilku dūmu, to izpūtu un teicu: jā! Un tajā brīdī manā apziņā radās jautājums: kāpēc es vēl joprojām pīpēju? Ja es esmu kristietis, tad es esmu brīvs! Un es nometu to cigareti, un esmu brīvs. Tā bija atkarība, kas bija ilgusi no 14 gadu vecuma, septiņus gadus. Es biju mēģinājis atmest, bet nebija izdevies to izdarīt. Dievs darīja brīnumu.

Baiba: - Es jau arī nemaz nebiju tāds nabaga upurītis. Tā kā mani vecāki bija šķīrušies un man nebija nekādu ierobe­žojumu, es dzīvoju pilnu grēka dzīvi. Pēc grēku nožēlas man vajadzēja atgriezties ierastajā vidē, labi, ka bija kāda māsa, kas man palīdzēja spert pirmos soļus ticībā. Viņa man sacīja: Baiba, dzīvo godīgi, esi uzmanīga. Jā, es tā dzīvoju, jo negribēju sasmērēt to skaisto, ko biju piedzīvojusi ar Dievu. Tad atgriezās Modris, mēs atkal satikāmies, un es biju pārliecināta, ka viņš ir priekš manis. Manī bija pilnīgs miers un paļāvība.

- Vai tava atgriešanās ietekmēja arī tavu brāli Agri?

Modris: - Jā! Es viņu sāku ietekmēt, es teicu: tu, maita, cik ilgi tu dzersi!? Tā bija mana evaņģelizācija viņam. Viņš vēl gadu vai mazliet vairāk dzīvoja grēka dzīvi. Protams, es lūdzu par viņu. Viņam vairs nebija arī mūsu abu kompānijas, turklāt es arī apprecējos. Bet pudeles brāļu jau pasaulē ir daudz. Es viņam varbūt neteicu: Dievs tevi mīl, bet gan: domā, saproti, ko tu dari! Tā vairāk bija kā uzbraukšana, bet Bībelē jau ir rakstīts: glābiet citus ar bailēm!

- Tad jūs ar Baibu apprecējāties. Vai tu visus lēmumus pieņem tik strauji?

- Man patīk visu darīt strauji, bet mums abiem bija pilnīga pārliecība, ka tas ir pareizi un tā vajag. Mēs mīlējām viens otru, joprojām mīlam, un Dievs mūs abus salika kopā. Es reizēm smejos - tāpat kā divus elektrības stabus, ko grūtākās vietās sastutē kopā vienu pret otru. Man liekas, ka Dievs ar mums tā izdarīja - sastutēja kopā.

Turpinājums sekos.

Līdzīgie raksti:

• Modris un Baiba Ozolinkeviči. 2. daļa - Mosties, Latvija!
• Agris Ozolinkevičs: Gribu būt klāt, kad Dievs darbojas
• Ausma Ozolinkeviča - cilvēks, kas bagātāks par miljonāru
• Jēkabs Ozolinkevics. Tā Kunga svētīts
• Guntis un Inga Eņģeļi. Aicinājums