18
Modris un Baiba Ozolinkeviči. 2. daļa - Mosties, Latvija!
Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 18-03-2013
Turpinājums intervijai ar draudzes „Dzīvības Avots” mācītāju, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapa vietnieku, Latvijas Evaņģēliskās alianses valdes priekšsēdētāju, atkarīgo rehabilitācijas organizācijas „Teen Challenge Latvija” vadītāju Modri Ozolinkeviču un viņa sievu Baibu, kurā viņi stāsta par savu dzīvi, ģimeni un kalpošanu.
****
- Vai uzreiz pēc savas atgriešanās pie Dieva tu jau nolēmi kļūt par mācītāju?
- Nē, es domāju, ka pietiek mācītāju vienai ģimenei. Es vēlējos kļūt par biznesmeni, tirdzniecība man nebija sveša. 1993. gadā izveidoju savu uzņēmumu, jo biju lūdzis, lai Dievs man dod kaut ko savu. Viņš deva un svētīja. Pēc tam, kad mēs uzplaukām, es aizmirsu par Dievu. Es jau neteicu: Dievs, Tu vairs neesi! Nepārtraucu iet arī uz baznīcu, bet nedarīju to, ko Viņš lika. Es pieļāvu netaisnību savā darbā, bet gribēju, lai Viņš svētī. Dievs nekad nesvētīs netaisnību, nekad. Pēc straujas augšupejas piedzīvojām ilgstošu bankrotu. No rītiem pamodos ar pilnīgu tukšuma sajūtu - darba nav, naudas arī nav. Mēģināju atkal kaut ko sākt, gandrīz gadu braukājām pie biznesa partneriem uz Baltkrieviju. Tikko izkļuvām no mīnusiem, atkal pēkšņi kaut kas notika. Tas bija laiks, kas spieda meklēt Dievu, kad Dievs veidoja mani.
Un Dievs nolika mani tādā vietā, ka es nopietni, nevis ar vārdiem, bet ar sirds attieksmi teicu: Dievs, ir tikai viena vieta, kur es vēlos būt un ko darīt, - tā ir Tava griba. No tā brīža viss arī sāka mainīties. Vispirms es kļuvu par diakonu Jelgavas vasarsvētku draudzē, pēc tam ar Baibu vadījām jauniešu darbu, bet es vēl nedomāju kļūt par mācītāju. Joprojām vēlējos būt biznesmenis. 1996. gada pavasarī, kad bija zināms, ka mans brālis Agris, kas jau bija paspējis kļūt par mācītāju, brauks uz Ameriku mācīties, Rīgas draudzē bija vajadzīgs mācītājs. Es sāku par to nopietni lūgt un gavēt. Tā bija pavisam jauna draudze. Atceros, kā kādā dievkalpojumā es pēkšņi nodomāju: ja es kādreiz vēlētos būt mācītājs, tad tikai šajā draudzē. Tāpēc manī ienāca pārliecība, ka man nav attaisnojuma tur neiet. Kad sāku kalpot, bija neticīgi cilvēki, kas teica: tev vienkārši ir jauns bizness. Arī daži ticīgi cilvēki teica, ka es attiecos pret to kā pret biznesu. Tas man lika vēlreiz nākt Dieva priekšā un jautāt: Dievs, varbūt es neesmu tur, kur Tu man esi licis? Dievs apstiprināja, ka esmu tur, kur Viņš grib, lai esmu, ka esmu īstajā vietā.
- Šķiet, ka ar katru dienu pastiprinās kāds neredzams spiediens un cilvēkiem ir nepārtraukti jādomā, kā kļūt arvien veiksmīgākiem dzīvē, biznesā, politikā. Vai tas attiecas arī uz mācītājiem?
- Man liekas, ka visos laikos ir bijis šāds spiediens. Tas attiecas uz visiem cilvēkiem, arī uz mācītājiem. Arī viņi ir mērķēti uz lieliem skaitļiem. Man arī patīk lieli skaitļi, un, ja es domāju, tad to daru tikai pasaules mērogā. Bet ir viena būtiska lieta, kas ir svarīgāka par skaitļiem, proti, man ir jābūt vislabākajam Dieva acīs. Man jākļūst vislabākajam, piepildot to, ko Dievs man ir paredzējis. Tikko kļuvu par mācītāju, arī man bija šī slimība - kļūt vislabākajam. Bet Dievs mani mācīja, ka svarīgāka par skaitļiem un to, kāds izskatos cilvēku acīs, ir Dieva griba. Varbūt Dievs tevi ir nolicis tādā draudzē, kur ir tikai pieci cilvēki, bet, ja Viņš to ir darījis, tad tu esi sekmīgāks par to, kas stāv tūkstošu priekšā un varbūt kādā savas dzīves posmā ir aizgājis no tās vietas, kur Dievs viņu nolicis. Atrašanās Dieva gribā ir sekmīgas un nesekmīgas kalpošanas noslēpums. Kad esi Dieva gribā, tevi ir iekšējs miers. Protams, ja no simts ciema iedzīvotājiem draudzē ir tikai pieci, tad Dieva griba ir, lai atgrieztos visi simts cilvēki. Bet vai es daru to, ko Dievs man liek? Svarīga ir pārliecība, ka atrodies Dieva gribā. Ja tu to nezini, tad sāc skatīties uz cilvēkiem, salīdzināt sevi ar citiem mācītājiem, tu neskaties uz Dievu. Tu sāc visu pārdzīvot un aizmirsti, ka tev ir Dieva aicinājums, Bībele un apsolījumi. Tev ir viss, lai tu būtu veiksmīgs un tava kalpošana pieaugtu.
- Baiba, vai tev Modris ir kādos gadījumos jāpaskubina vai jāpiebremzē?
Baiba: - Es laikam viņam esmu bremze! Modris ir darītājs, es esmu domātāja. Mana lūgšana ir, lai mana vīra sirds var uz mani paļauties. Varbūt es savā dzīvē arī esmu kaut kādus savus sapņus tam upurējusi. Bet skatoties, ko Dievs saka par vērtībām, es neko neesmu zaudējusi.
Modris: - Es esmu evaņģēlists, un evaņģēlistam ir vārds. Bet Baibas emocionālā pasaule palīdz man kalpot un labāk saprast cilvēkus. Baibai ir mākslinieka dvēsele. Es vienmēr esmu redzējis savu vecāku ģimenē šo upuri - kalpot cilvēkiem. Pilna māja ar cilvēkiem, un paši vecāki guļ virtuvē zem galda. Baibai arī ir patiesas rūpes par cilvēku. Tas man palīdz kalpot, jo mācītāja kalpošana nav tikai sludināt no kanceles. Tā gan man ir tā patīkamākā lieta, lai arī mans pirmais sprediķis bija tikai septiņas minūtes garš.
- Baiba, tu sacīji, ka negribēji tikai vienu bērnu, bet jums ir seši. (Šobrīd jau septiņi. - Red.)
Baiba: - Mēs plānojām trīs, Dievs deva dubultā! Pirmie četri mums ir dēli. Vecākais ir Daniēls, tad Edijs, Kristiāns un Marts. Vēl mums ir divas meitenes - Domenika un Patrīcija. Starp jaunāko dēlu un vecāko meitu ir astoņu gadu starpība. (2012. gada februārī pasaulē nāca Modra un Baibas septītais bērns - Sebastians. - Red.) Puišu ēra un meiteņu ēra. Viss krietni atšķiras. Kad gaidīju otro bērniņu, no rīta pamodos un biju nosapņojusi, ka man ir piedzimusi meita - Domenika. Es tādu vārdu nekad nebiju dzirdējusi. Toreiz vēl nevarēja noteikt gaidāmā bērna dzimumu. Es lūdzu, un Dievs man deva vārdu: un visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti un savā labsajūtā bagātīgi svētīti (no Jesajas grāmatas). Tobrīd es to vārdu sapratu kā Dieva atbildi, ka tas būs dēls. Bet toreiz es vēl nezināju, ka visi dēli nozīmē - vēl trīs! Taču palika vārds - Domenika! Kad piedzima meitiņa, protams, mēs ielikām vārdu - Domenika. Interesanti, ka šis vārds ir latīņu izcelsmes un nozīmē Dominius - Tam Kungam piederošs.
Modris: - Meitenes ir emocionālākas, viņas apvainojas daudz vairāk nekā puikas. Tā sievišķība viņās ir iekšā! Tikko viņas piedzima, es smējos - man bija rozā šoks. Jo pēc visām puiku rotaļlietām, apģērba, pēkšņi ir meitiņa, un viss ir rozā! Tagad jau esmu pieradis, tomēr joprojām, skatoties uz viņām, man liekas - viņas kaut kādā brīnumainā veidā te ir ieradušās. Patiesībā tas ir ļoti forši, ka viņas ir ieradušās. Arī dēli ir priecīgi, lai gan reizēm viņiem liekas: māsas atkal nedod miera! Bet viņi tās mīl un rūpējas par tām. Mums reizēm ir diskusija: ko tad māsas darīs? Puikas negribētu, lai viņas ir cacas, bet tajā pašā laikā viņiem negribētos, lai viņas būtu ļoti puiciskas. Katrā ziņā viņām būtu jābūt ļoti vispusīgām.
-Tu ģimenē esi atbildīgs par to, lai vienmēr galdā būtu maize?
- Jā. Latvijā tagad ir krīze, daudzi to izjūt. Teikt, ka mēs to nejūtam, būtu nepareizi. Bet kopš tā brīža, kad es nopietni uzticēju savu dzīvi Dievam, Viņš ir rūpējies un visa mana dzīve ir ticībā uz Viņu. Mēs diezgan daudz kur esam bijuši kopā ar puikām, bet tas nekad nav bijis tā, ka to būtu varējuši saplānot no sava budžeta. Joprojām paliek liela vieta ticībai. To es esmu piedzīvojis no savas bērnības, es zinu, ko nozīme, ka mājās vairs nav vispār nekā. Un vecāki tā arī ir teikuši - mums ir jālūdz, lai Dievs svētī un dod. Es zinu, ka mani bērni to zina un ir redzējuši, kā Dievs svētī mūs. Dieva svētība un žēlastība ir pārsteidzoša.
Baiba: - Tagad, kad mums ir seši bērni, cilvēki vairs nebrīnās un neko nejautā. Grūtāk bija, kad bija četri. Varbūt šobrīd ir arī mainījusies attieksme pret ģimeni un bērniem. Bet ir tāds uzskats - vai nu ļoti bagāti, vai muļķi! Bet, ja tu paļaujies un savu dzīvi uztici Dievam, Viņš visu zina par tavu dzīvi. Es kā sešu bērnu māte varu teikt, ka tas nav viegli. Visgrūtāk ir bijis, kad puikas bija mazi, bet reiz Dievs man teica: tie, kas šobrīd par tevi brīnās un smejas, reiz nāks un teiks: cik tu esi laimīga, kādi tev dēli! Un šodien tā notiek. Un es esmu laimīga!
Modris: - Varbūt ir kādi cilvēki, kas domā par bērnu vai ir uzzinājuši, ka būs bērns, un ir šokā, jo viņu ekonomiskā situācija ir absolūti neatbilstoša. Kad piedzima trešais puika, bija bankrotu, bandītu laiks. Viss, ko cilvēki var atcerēties no 90. gadu bankrotiem, nāca pār mums. Atceros, kad es Jelgavā draudzē teicu, ka mums ir piedzimis bērns, mans brālis Agris lūdza: es pateicos, ka katrs bērns nāk ar Tavu svētību! Vispirms es gribu teikt - ir muļķīgi domāt, ka mēs zinām visu uz priekšu. Dievs dod dzīvību, vispirms mums ir jāsaglabā šī dzīvība, jāaudzina bērns un jādara tas Tam Kungam. Un Dievs svētīs un atmaksās. Ir rakstīts, ka bērnu svētība ir Tā Kunga atmaksa mums. Es vēlos iedrošināt cilvēkus, lai viņi uzdrīkstas paklausīt Dievam, jo es ticu, tā ir Dieva griba, ka ģimenēm ir bērni. Katru reizi, kad mēs darām Dieva gribu, Dievs ir blakus un svētī.
- 2001. gadā jūs piedzīvojāt bēdas un lielu pārbaudījumu.
- Toreiz ārsti nedeva nekādas cerības mūsu septiņus gadus vecajam Edijam. Viņš no apmēram trīs metru augstuma nokrita uz akmens flīzēm. Pēc ievietošanas slimnīcā reanimācijas nodaļā nākamajā dienā - tieši Jāņos - viņam veica pirmo operāciju, pēc kuras ārsts teica, ka stāvoklis ir vēl sliktāks nekā iepriekš. Kad es piezvanīju uz slimnīcu, medmāsa pacēla klausuli un es dzirdēju, ka viņa jautāja ārstam: kā Ozolinkevičam? Ārsts bažu pilnā balsī saka: ko lai es atbildu, ja ir sliktāk, nekā bija!? Tad viņš pienāca pie telefona un teica: mēs operējām, bet mums jātaisa vēl viena operācija. Pirms otrās operācijas mums vispār nedeva nekādas cerības. Tikai pēc reanimācijā pavadītām astoņām dienām Ediju pārveda uz nodaļu un viņš lēnām sāka atveseļoties.
Baiba: - Visšausmīgākais bija ceļš līdz slimnīcai. Vēl tagad, ieraugot reanimācijas mašīnu, atceros tās sajūtas, bet jāteic, ka ar mani notika interesanti. Man nelaime ar Ediju bija kā šoka terapija, jo depresija, kas atkal un atkal uzbruka, acumirklī un pilnīgi pazuda. Tajā brīdī es ieguvu jaunu spēku un ticību. Es varu pateikties Dievam, ka man nebija iznīcinošais un ticību graujošais jautājums: kāpēc? Mēs katru dienu no rīta līdz vakar sēdējām slimnīcā pie Edija gultiņas un centāmies ar viņu runāt, lasījām priekšā grāmatiņas. Pirmajās nedēļās viņam bija paralizēta labā puse, bet kādu rītu, kad mājās lūdzu Dievu un lasīju Bībeli, es izlasīju, ka Jēzū Kristu ir dota visa dievības pilnība. Nodomāju: kādu žēlastību vēl es varu saņemt, ja Jēzū Kristū man jau viss ir dots? Un es lūdzu: Jēzu, piepildi viņa rociņu ar dzīvību! Un tā roka, kas nebija kustējusies divas nedēļas, sāka kustēties. Visā šajā traģiskajā notikumā es iepazinu vēl labāk Dievu, Viņš visur bija mums blakus. Protams, es negribētu to vēlreiz piedzīvot.
Modris: - Protams, tās bija bēdas, kurās mēs lūdzām Dievu. Ļoti daudz cilvēku iestājās par mums - luterāņu, katoļu, baptistu, vasarsvētku un harizmātiskajās draudzēs. Tajā laikā, kad par viņu ļoti daudz cilvēku lūdza Dievu, tieši slimnīcā viņš atdeva savu sirdi Kristum. Es viņam stāstīju par visām tām valstīm, kurās par viņu lūdz Dievu, viņš bija pārsteigts un jutās tik īpašs. Toreiz viņam jautāju: Edij, vai tu gribi atdot savu sirdi Jēzum? Viņš atdeva savu sirdi Kristum slimnīcā. Mēs esam vairākas reizes skatījušies uz viņu un teikuši Dievam paldies, ka Dievs mums viņu atdeva.
Pēc gada Dievs darīja brīnumu - kaula vietā, kas galvaskausā bija sadragāts, viņam nevajadzēja likt plastiku, bet Dievs to aizaudzēja ciet. Tas ir brīnums, kas notika gada laikā. Mēs pat nezinām, kurā brīdī. Viņam tur bija tikai āda, smadzenes pulsēja. Kad aizgājām, lai veiktu operāciju, ārsts iznāca ārā un rādīja, ka viss ir kārtībā, un pēc tam teica vārdus: jūsu Dievs tiešām ir darījis brīnumu, tur ir kauls. Skatoties uz viņu, ārsts teica, ka viņš nesāks mācības skolā kopā ar saviem vienaudžiem, viņam tajā gadā vajadzēja iet pirmajā klasē. Viņš aizgāja tajā pašā gadā nedaudz vēlāk, un mācības nekad viņam nav sagādājušas problēmas. Šodien man ir prieks skatīties uz šo fiziski stipro, veiklo puisi. Ja mājās saka: puikas, vajag izdarīt to un to, pirmais piecelsies Edijs. Mēs lūdzam par viņu un ticam, ka Dievam ir mērķis un plāns viņa dzīvei. Edijs šobrīd lūdz un sapņo, lai varētu aizbraukt mācīties uz Ameriku. (Dievs ir piepildījis šo Edija sapni - viņam tika dota iespēja gadu apgūt zinības Amerikā. - Red.)
- Katru dienu Kristīgā radio klausītāji tevi dzird viņus uzrunājam raidījumā „Mosties, Latvija!”. Kurā, tavuprāt, attīstības posmā Latvija ir šodien?
- Raidījuma nosaukums patiesībā nav mans izdomājums. 2002. gadā Latvijā bija pasākums „Mosties, Latvija!”, kurā kalpoja evaņģēlists Stīvs Hils. Tie bija viņa dievkalpojumi Amerikā „Mosties, Amerika!” Pēc tam Kristīgajā radio skanēja viņa radiopārraides, ko mēs tulkojām latviešu valodā. Kad viņi pārtrauca mums sūtīt šīs radiopārraides, draudzes cilvēki teica: tu to vari! Šodien ir cilvēki, kam nekāda pamošanās nav vajadzīga. Cilvēki, kas pazīst Kristu, deg par Dievu, kuru uguns nav apdzisusi. Ir cilvēki, kas ir remdenības stāvoklī, ir galīgi auksti. Ir visas stadijas. Draudzi veido cilvēki, katram ir personīgas attiecības ar Kristu. Ja lūkojamies uz draudzi kopumā, es domāju, mēs esam ļoti tuvu nomoda stāvoklim.
- Vai pasaule neiespiežas arī baznīcā?
- Protams, pasaule vienmēr ir spiedusies baznīcā un centusies to ietekmēt. Pasaule vienmēr grib baznīcu uztaisīt pēc savas līdzības, lai tā netraucē. Tā cenšas tajā ienest savas vērtības. Reizēm arī baznīca saka: redziet, mēs esam tādi paši kā jūs! Tā ir vēlēšanās līdzināties pasaulei. Ja mēs sākam dzīvot pēc tādas mērauklas, tad pasaule ierauga, ka patiesībā esam kaili. Vienīgais, kas kristieti vai draudzi dara sekmīgu, ir Dievs viņu dzīvē. Vai Dievs ir baznīcās? Izmisušam cilvēkam nav vajadzīgs tavs skaistais izskats, perfektā baznīca vai slavēšanas grupa, kurā dzied tikai tādi cilvēki, kas nav vecāki par trīsdesmit gadiem. Viņam ir vajadzīgs Dievs. Kad cilvēks slīkst, viņam ir pilnīgi vienalga, kas pasviež glābšanas riņķi - bomzis vai prezidents.
- Varbūt daudz kas mainītos, ja mums būtu kristīga valdība?
- Es nezinu nevienu vietu Bībelē, kur Dievs būtu aicinājis gāzt vai mainīt valdību. Dievs aicināja tautu atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem un zemoties Viņa priekšā. Es neticu, ka kristīga valdība spētu mainīt Latviju. Es neticu, ka kristīgi politiķi spēj mainīt Latviju. Jo ar politiskām metodēm nevar mainīt cilvēka sirdi. Tu vari izdot pareizus likumus, bet vai tie maina? Izraēlam bija visperfektākie likumi, saņemti no paša Dieva. Bet viņi nomira tuksnesī. Kāpēc? Tāpēc, ka nesekoja šiem likumiem. Tikai tad, kad cilvēks atdzimst no Dieva Gara, viņš ir spējīgs tiem sekot. Cilvēks ir grēcīgs, grēka vergs. Ir jāmainās sirdij. To padara Dieva Gars. Tāpēc mums ir jāsludina Evaņģēlijs. Es neesmu pret kristiešiem politikā. Es neesmu pret kristiešiem biznesā. Tikai man kā kristietim ir jāzina savs aicinājums no Tā Kunga. Ja tas ir aicinājums būt politikā, es esmu kristietis politikā. Es vienkārši esmu Dieva noliktajā vietā.
- Kas, tavuprāt, notiks ar mūsu valsti? Vai tā reiz modīsies?
- Vispirms pamošanos raksturos tas, kas notiks draudzē. Draudzē būs grēka apziņa un bijība Dieva priekšā. Kad es lūkojos uz šodienas draudzi, tā ir lieta numur viens, kuras trūkst. Jo, kad zūd bijība Dieva priekšā, draudzē ienāk grēks. Skatos, kā šodien izjūk kristiešu ģimenes un kā cilvēki to attaisno, sacīdami: Dievs man teica. Tas ir pilnīgs blefs, pilnīgs murgs, ka cilvēki saka: Dievs man teica atstāt vīru vai sievu un paņemt citu. Tas nav Dievs. Tā ir cilvēku iekāre. Bībelē teikts, ka pēdējās dienās cilvēki būs patmīlīgi, un no turienes tas arī nāk. Tātad pirmais ir grēka apziņa - cilvēki bīstas darīt grēku. Tas parādās ikdienas attiecībās ar Dievu. Tā ir kristietība, kas parādās visur. Kad tev ir attiecības ar Kristu, ir dabīgi iet ārā pie neticīgiem cilvēkiem, ir dabīgi tiem liecināt. Draudzei ir sāls funkcija, gaismas funkcija. Un tas ietekmē un maina visu sabiedrību. Es ticu, ka Dievs ir paredzējis mūsu zemei atmodu. 2004. gadā Deivids Vilkersons konferencē Tallinā runāja par nākotni, ko Dievs paredzējis Baltijai. Viņš teica, ka būs pamošanās, kas visu ietekmēs, un es tam tiešām ticu. Mēs būsim daļa no tā un to baudīsim.
Rakstā izmantotas publikācijas no žurnāla „Tikšanās” 2002. gada augusta un 2010. gada maija numuriem.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un pirmpublikācijām obligāta.
