27
1. jūnijā Latvijā notiek kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Taču, ja būtu īstenojies kāds sen lolots scenārijs, reizē ar pilsētu mēru, pagastveču un pašvaldību runasvīru un sievu ievēlēšanu mēs balsotu arī par kādu citu, Latvijas etniski neviendabīgajā sabiedrībā krietni sāpīgāku jautājumu. Jāteic, partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savulaik iniciētā un tagad Latvijas Nepilsoņu kongresa tālāk virzītā ideja par pilsonības automātisku piešķiršanu bez naturalizācijas procesa visiem, kas mūsu zemē dzīvoja 1991. gada 21. augustā, nav nekas jauns. Tas ir tas pats bēdīgi slavenais „nulles variants”, kas politisko diskusiju dienas kārtībā parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika atsevišķi politiskie spēki šo jautājumu laiku pa laikam aktualizē, turpinot musināt un šķelt Latvijas sabiedrību.
Par laimi, referendums par šo jautājumu vismaz pagaidām nenotiks, jo Centrālā vēlēšanu komisija tai iesniegto Pilsonības likuma grozījumu projektu tā nepilnību dēļ nevirzīja tālākai rīcībai, norādot, ka tas neatbilst Satversmes 2.panta garam un 1990. gada 4. maija deklarācijai. Turklāt šādi grozījumi būtiski paplašinātu pilsoņu loku, kas zināmos apstākļos ļautu apšaubīt Latvijas Republikas konstitucionālo pēctecību. Tomēr lielākais vairākums Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, ieskaitot tos, kas citādi ir lojāli mūsu valstij, uzskata, ka pilsonība nepilsoņiem tomēr būtu jāpiešķir. Tai pašā laikā vairākums latviešu atbalsta valsts īstenoto pilsonības politiku un šādai nostājai ir būtiski iemesli.
Krievvalodīgie politiķi un ne tikai viņi uzstāj, ka pilsonība nepilsoņiem būtu piešķirama kaut vai tādēļ, ka savulaik Tautas fronte un tās atbalstītie politiķi it kā esot solījuši piešķirt neatkarīgās valsts pilsonību visiem bijušās padomju Latvijas iedzīvotājiem. Vai tā bija vai nebija, par to vēsturnieku un pašu politiķu viedokļi dalās, tomēr Tautas frontes programmā vismaz sākuma posmā kaut kas līdzīgs ierakstīts bija. Bet, lai nu kā - pat ja tādi solījumi bija, neviens no Latvijas likumīgajiem pilsoņiem un viņu pēctečiem, kuriem vienīgajiem bija tiesības izlemt šo jautājumu, nebija pilnvarojis Tautas frontes dižvīrus šādus solījumus dot. Tāpēc morālā atbildība par šiem meliem jāuzņemas tiem, kas īslaicīga politiskā izdevīguma vārdā tolaik ar šādiem vieglprātīgiem solījumiem mētājās. Savukārt 4. maija Neatkarības deklarācijā bija paredzēts, kas visiem, kas pēc neatkarības atgūšanas paliks dzīvot Latvijā, tiks garantētas starptautiskajām cilvēktiesību normām atbilstošas tiesības un brīvības. Par automātisku pilsonības piešķiršanu netika bilsts ne vārda.
Atceroties atmodas laiku, jāteic, ka vismaz man pazīstamo politiski aktīvo latviešu vidū neviens nopietni neapsprieda jautājumu par pilsonības automātisku piešķiršanu katram, kas Latvijā iebraucis okupācijas laikā. Visiem bija skaidrs, ka šāds risinājums radītu nopietnus draudus tikko neatkarību atguvušajai valstij un faktiski legalizētu okupācijas sekas. Padomju laikā iebraukušo skaits bija pārāk liels, turklāt ne visi bija lojāli Latvijas valstij. Šodien daudzi krievvalodīgie apgalvo, ka tieši pilsonības dēļ referendumā balsojuši par Latvijas neatkarību un vēlāk kopā ar latviešiem stāvējuši uz barikādēm. Taču, kur paliek tie daudzie tūkstoši, kas aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības pretiniekus un1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanās balsoja par kompartijas un Interfrontes izvirzītajiem kandidātiem? Kur paliek tie, kas piketos un mītiņos protestēja pret latviešu valodu kā valsts valodu? Un tie, kas gan tolaik, gan tagad apgalvo, ka 1940. gadā nekāda okupācija Latvijā neesot notikusi, bet mūsu pilsoņu masveida deportācijas dēvē par politiskās nepieciešamības diktētu un tādēļ attaisnojamu soli?
Patiesībai gluži neatbilst arī apgalvojums par krievvalodīgo atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanai it kā pilsonības dēļ. Protams, pilsonību jau viņi labprāt būtu pieņēmuši, ja vien varētu to iegūt bez īpašām pūlēm un naturalizācijas, tomēr atmodas gados latviešiem un krieviem katriem bija sava, atšķirīga motivācija iestāties par valsts neatkarību. Latviešiem tās bija ilgas atkal būt savas zemes saimniekiem un pašiem lemt savu likteni, atjaunot un stiprināt latviešu valodas lomu valsts un sabiedriskajā dzīvē, kļūt par pilntiesīgiem pilsoņiem pasaules un Eiropas valstu saimē. Savukārt krievus un citu PSRS tautību pārstāvjus, kas tolaik dzīvoja Latvijā, neatkarība vilināja ar iespēju atbrīvoties no padomju totalitārās sistēmas un demokrātiskas valsts apstākļos izbaudīt visas politiskās, ekonomiskās un humanitārās tiesības un brīvības. Vienīgais, kas neatkarības ceļā vienoja abas šīs Latvijas iedzīvotāju daļas, bija mazliet naivās, tomēr cilvēciski saprotamās cerības jau pēc dažiem gadiem sasniegt tādu pašu labklājības un dzīves līmeni “kā Rietumos”.
Pēc 1991. gada augusta puča un faktiskās neatkarības iegūšanas kļuva skaidrs, ka atjaunotā Latvijas valsts nevar atļauties automātiski piešķirt pilsonību visiem LPSR iedzīvotājiem un tam ir vairāki iemesli. Padomju īstenotās nacionālās politikas dēļ Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija izmainīts tik būtiski, ka 80. gadu beigās pamatnācija - latvieši - bija tikai 52% no iedzīvotāju kopskaita, un šī situācija varēja nopietni ietekmēt Latvijas neatkarības nostiprināšanu un valsts tālāku attīstību. No trim Baltijas valstīm Latvijā stāvoklis šajā ziņā bija vissliktākais un tas bija viens no iemesliem, kāpēc 1991. gada 15. oktobrī Latvijas Augstākās Padomes pieņemtajā lēmumā „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” tika ierakstīts, ka Latvijas pilsonība pienākas tikai tām personām, kas bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācējiem. Pārējiem bijušās LPSR iedzīvotājiem vajadzēja gaidīt iespēju naturalizēties.
Tomēr visbūtiskākais arguments pret pilsonības „nulles variantu” bija 1990. gada 4. maija deklarācijā noteiktā 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas valsts tiesiskā pēctecība. Tas bija ārkārtīgi svarīgs punkts, jo Baltijas valstīm, tostarp Latvijai, bija būtiski atjaunot savas pēc 1. Pasaules kara sīvās cīņās izcīnītās un 1940. gadā PSRS okupētās valstis nevis pasludināt „otrās republikas” vai dibināt jaunus valstiskus veidojumus, kā to pēc Savienības sabrukuma izdarīja citas PSRS republikas. Tieši tāpēc jau minētais Augstākās Padomes lēmums noteica, ka Latvijas Republikas pilsoņu kopums turpina pastāvēt saskaņā ar 1919. gada „Likumu par pavalstniecību”, pasludinot par spēkā neesošu 1940. gada padomju valdības dekrētu par PSRS pilsonības piešķiršanu (būtībā piespiedu kārtā) Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pilsoņiem.
Situācijā, kad tika atjaunota Pirmās republikas tiesiskā pēctecība, automātiska pilsonības piešķiršana okupācijas laikā iebraukušajiem citas valsts pilsoņiem ne pēc starptautiskajiem, ne Latvijas likumiem nebija iespējama, jo tad šī pēctecība varētu tikt apšaubīta. Tieši tāds daudzus gadus arī bija Krievijas mērķis, jo šī valsts uzskata, ka visas bijušās PSRS republikas ir nevis atjaunotas, bet jaunas valstis ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām. Tāpat kritiku neiztur arī bieži dzirdētais arguments, ka Lietuva, lūk, esot pilsonību piešķīrusi visiem tās iedzīvotājiem, taču tas nekādi neesot kaitējis tās valstiskajai pēctecībai. Tomēr Lietuvas iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir krietni atšķirīgs no Latvijas situācijas. Lietuvā cittautiešu ir vien 16% (1989. gadā - 19,6%) no valsts iedzīvotāju kopskaita, no kuriem teju 7% ir etniskie poļi, kas uzskatāmi par šīs zemes pamatiedzīvotājiem nevis iebraucējiem. Tas arī ļāva mūsu kaimiņvalstij īstenot pilsonības „nulles variantu”, kamēr Latvija ar saviem 48% (90. gadu sākumā) šādu greznību atļauties nevarēja. Ja mūsu etniskā situācija būtu līdzīga Lietuvai, arī mums šodien droši vien nebūtu neviena nepilsoņa.
Kas tad tomēr būtu noticis, ja politiķi 90. gadu sākumā izšķirtos par pilsonības „nulles variantu”? Visticamāk, Latvija joprojām būtu formāli neatkarīga valsts, taču, ņemot vērā krievvalodīgo iedzīvotāju politisko noskaņojumu un atšķirīgo mentalitāti, mēs acīmredzot nebūtu ne NATO, ne, iespējams, arī Eiropas Savienības dalībvalsts. Mums būtu vismaz divas valsts valodas un politiski Latvija atrastos Krievijas ietekmes zonā. Un šīs ir lietas, par kurām mums jādomā joprojām, kad kārtējo reizi dosimies pie vēlēšanu urnām. Radikālo organizāciju „Par dzimto valodu”, Osipova partijas, biedrības „Rodina”, Nepilsoņu kongresa un citu popularitātes pieaugums, tāpat skati, ko ik gadu 9. maijā varam vērot pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa, neļauj atslābt katra nacionāli domājoša latvieša modrībai. Reāls drauds ir arī daļas nepilsoņu pāriešana Krievijas pilsonībā, tai pat laikā oficiāli neatsakoties no Latvijas nepilsoņa statusa.
Šodien Latvijas nepilsoņu un arī daļas krievvalodīgo pilsoņu vidū jūtams aizvainojums pret Latvijas valsti. Šādu nostāju nereti pauž pat tie cittautieši, kas ir lojāli mūsu valstij un sauc sevi par šīs zemes patriotiem. Protams, cilvēciski var saprast tos, kas piedzimuši un uzauguši Latvijā, bet tagad spiesti kārtot naturalizācijas eksāmenu, lai saņemtu dzimtās zemes pilsonību. Tomēr, ja cilvēks ir lojāls Latvijas valstij, viņam vajadzētu vismaz mēģināt saprast Latvijas sarežģītās vēstures līkločus un okupācijas radītās demogrāfiskās un arī tiesiskās sekas. Nekad neesmu bijis kolektīvās atbildības koncepcijas piekritējs, taču katrai nācijai būtu jāizjūt vismaz morāla atbildība par savu tautiešu pāridarījumiem citām zemēm un tautām. Un mazākais, ko šādā situācijā varētu darīt, būtu iemācīties mītnes zemes valodu un nokārtot naturalizācijas eksāmenu. Šāds solis tad patiesi būtu lojalitātes, patriotisms un cieņas apliecinājums gan Latvijas valstij, gan latviešu tautai.
Latvijas etniskā situācija vēl joprojām ir tāda, ka latvieši vairākumā ir tikai laukos un mazākās pilsētās, bet lielajās pilsētās - Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā - dominē krievvalodīgie. Tas ir nopietns solis ceļā uz valsts politisku un nacionālu sašķeltību. Vai, atjaunojot valsts neatkarību, mums būtu vajadzējis rīkoties citādāk, lai nepieļautu šāda stāvokļa izveidošanos? Jā. Vispirms mums vajadzēja pateikt paldies tiem citu tautību cilvēkiem, kas deva nozīmīgu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, piešķirot tiem pilsonību par īpašiem nopelniem. Es te nedomāju katru, kas bija uz barikādēm vai juta mums līdzi, bet cilvēkus, kuru ieguldījums ir patiešām nozīmīgs un novērtējams. Tā vietā pēc neatkarības atgūšanas pie varas nonākušie veiklie darboņi pilsonību „par īpašiem nopelniem” 90. gados izdāļāja saviem draugiem un biznesa partneriem, no kuriem daudzi pat ne vārda nerunāja latviski. Saprotams, ka šāda rīcība lika vilties Latvijas valstī pat daudziem mūsu draugiem un atbalstītājiem.
Otrkārt, stingri un noteikti pasakot, ka atjaunotajā Latvijā latviešu valoda būs jāzina katram un tiem, kas valstī iebraukuši okupācijas laikā, jākārto naturalizācijas eksāmens, tikpat skaidri un noteikti vajadzēja arī pateikt, ka visi, kas vēlas palikt Latvijā un būt lojāli tās pilsoņi, ir valstij vajadzīgi un aicināti kopā ar latviešiem celt šīs zemes un tās tautas labklājību. Un ne vien pateikt, bet arī piepildīt šos vārdus ar reālu rīcību. Palīdzība šiem cilvēkiem varēja izpausties dažādi, kaut vai kā valsts apmaksāta latviešu valodas apmācība vai bezmaksas sagatavošana naturalizācijas eksāmenam. Taču politiķu nostāja tolaik un arī vēl tagad ir: ja tik ilgus gadus dzīvodami Latvijā nav spējuši iemācīties latviešu valodu, paši vainīgi - lai mācās par savu naudu! Skan jau pareizi, tomēr valstij, kas vēlas iegūt integrētus un lojālus jaunpilsoņus, šāda augstprātība neder. To pierāda daudzu Eiropas valstu pieredze jauno pilsoņu integrēšanā. Ja cilvēks jūt, ka ir mītnes zemei vajadzīgs un valsts kaut nedaudz nāk tam pretī, arī viņa attieksme ir pavisam cita.
Nacionālo politiķu izvirzītā ideja par pāreju uz apmācību tikai latviešu valodā gan bērnudārzos, gan skolās, izraisījusi asas debates sabiedrībā un nosodījumu krievvalodīgo vidē. Nezinu, kā ar skolām, jo esmu mazākumtautību (ne tikai krievu) skolu ar labu latviešu valodas apmācību piekritējs, tomēr doma par speciālu bērnudārzu grupiņu izveidošana cittautiešu bērniem, kur tiem nepiespiestā, rotaļīgā vidē intensīvi mācītu latviešu valodu, ir patiešām laba un atbalstāma. Un atkal par to liecina citu valstu, īpaši Ziemeļvalstu piemērs, kur šāda prakse pastāv gadiem. Šādās grupiņās emigrantu bērni ātri apgūst vietējo valodu un vēlāk sekmīgi iekļaujas vispārējās bērnudārza grupiņās un skolās, bet valsts nākotnē saņem pilnībā integrētu un lojālu sabiedrības locekli.
Visbeidzot, pats svarīgākais, ko vajadzēja izdarīt, bet ko mūsu politiķi kārtējo reizi palaida garām, bija padomju laikā izveidojušās mankurtizētās „krievvalodīgo” masas sašķelšana, atjaunojot un nostiprinot citu mazākumtautību nacionālo pašapziņu un dzimtās valodas lietošanu savā etniskajā vidē. Okupācijas laikā vairums citu tautību cilvēki, kas nedzīvoja savā etniskajā teritorijā, bija spiesti mācīties krievu skolās - apgūt savu valodu tiem bija liegts. Tā bija apzināta vienotas „padomju tautas” veidošanas politika, kas notika uz krievu valodas un kultūras bāzes - būtībā rusifikācija. Ja mēs būtu panākuši, ka ukraiņi, baltkrievi, ebreji un citas tautības savā vidē sarunājas dzimtajā nevis krievu valodā, bet saskarsmē ar pārējiem valsts iedzīvotājiem - latviski, starpnacionālās problēmas mūsu valstī būtu daudz mazākas. To labi saprot arī politiķi no tā sauktajām krievu partijām un nacionālistiskajām organizācijām. Viņiem šāds „krievvalodīgo” mikslis bez etniskās un nacionālās atšķirības ir izdevīgs, jo ar cilvēkiem, kas zaudējuši savas saknes un piederības sajūtu, daudz vieglāk manipulēt un izmantot spriedzes uzturēšanai sabiedrībā.
Tomēr nekas no augstākminētā šajos 20 neatkarības gados netika izdarīts, tāpēc pilsonības „nulles variants” tuvākajos gadu desmitos Latvijā nav iespējams - tas varētu izrādīties nāvējošs Latvijai kā nacionālai valstij. Par to liecina vietējo krievu radikāļu un Maskavas „maigās varas” arvien pieaugošās aktivitātes mūsu zemē. Pērn mums atkal nācās stāties uz „barikādēm”, lai aizstāvētu latviešu valodas izdzīvošanu. Mēs to izdarījām un uzvarējām. Tagad tiek iniciēts jautājums par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem bez naturalizācijas. Arvien vairāk tiek aktualizēts arī Latgales autonomijas jautājums, mēģinot sašķelt latviešus (jo latgalieši ir latviešu tautas daļa) un nākotnē, iespējams, atdalīt Latgali no pārējās Latvijas. Ar dažādiem kultūras un citiem ārēji nevainīgiem pasākumiem Maskavas emisāri un viņu vietējie līdzskrējēji turpina ideoloģiski apstrādāt vietējo krievu cilvēku prātus, īpašu uzmanību pievēršot jaunatnei.
Kas notiktu, ja šādā situācijā tiktu realizēts pilsonības „nulles variants”? Nekas taču nav mainījies - draudi ir tie paši, kā 90.gadu sākumā. Jāņem arī vērā, ka lielākā daļa nepilsoņu nejūt īpašas simpātijas pret Latviju kā nacionālu valsti. Tas ir gluži dabiski, jo viņam nav vēsturisku un emocionālu saišu ar šo valsti, kāda tā ir latviešiem. Un situācijā, kad valstī viss neiet tik gludi kā gribētos, kad cilvēku dzīves līmenis un labklājība nav tāda kā bija cerēts, cilvēki sāk meklēt vainīgos. Arī latvieši lamā un kritizē alkatīgus politiķus un neizdarīgu politiku, taču Latvijas valsts kā latviešu tautas gadsimtu ilgu un cerību vainagojums mums tomēr ir vērtība. Cittautiešiem vērtība varbūt ir zeme, kurā viņš piedzimis un dzīvo, taču ne valsts, tāpēc viņu doma ir: ja reiz latviešu politiķi nespēj šo zemi pārvaldīt kā vajadzētu - vēlēsim savējos! Ja pilsonību šodien automātiski piešķirtu visiem nepilsoņiem, Latvijas politiskās dzīves aspekti un virzība krietni pārmainītos. Vispirms jau tāpēc, ka krievvalodīgajiem ir gandrīz tikai viens saraksts, par kuru balsot, kamēr latvieši savas balsis sadala starp daudzām partijām un politiķiem. Diemžēl balsošana pēc nacionālā un etniskā principa joprojām ir mūsu vēlēšanu neatņemama pazīme.
To labi saprot arī partiju apvienība „Saskaņas Centrs”, kas ar savu miermīlīgo retoriku cenšas pārliecināt latviešu vēlētāju par savas politikas nekaitīgumu, taču slepeni atbalsta daudzas no krievu radikāļu akcijām. Rīgā saskaņieši izvērsuši plašu sociālo programmu, kas cilvēkiem, protams, patīk. Tāpēc arvien vairāk latviešu gatavi savas balsis atdot „Saskaņas Centram”. Viņi domā: galu galā pašvaldību deputāti taču nodarbojas galvenokārt ar saimnieciskiem jautājumiem un lielo politiku neietekmē. Cilvēki nesaprot, ka saskaņiešu mērķi ir daudz tālejošāki - tā ir varas iegūšana nacionālajā līmenī. Vēlētājs pamazām tiek pieradināts pie domas, ka varbūt nemaz nebūtu tik slikti, ja saskaņiešiem ļautu saimniekot arī Saeimā un valdībā. Tomēr par sociālo dāsnumu agri vai vēlu būs jāmaksā, piekāpjoties nacionālajā jautājumā. Pirmkārt tās būs divas valsts valodas. Kā ciniski izteicies viens no pilsonības referenduma iniciatoriem: ja nepilsoņiem iedos pilsonību, valodas jautājums atrisināsies pats no sevis - Latvijai būs grūti paskaidrot pasaulei, kāpēc tā nepiešķir oficiālu statusu valodai, kurā runā 40% valsts pilsoņu. Otrkārt, noteikti mainīsies mūsu politiskā orientācija - paliekot NATO un Eiropas Savienības valsts, Latvija kļūs par Krievijas politikas un interešu lobiju šajās un citās starptautiskajās organizācijās.
Bez naturalizācijas piešķirot pilsonību visiem okupācijas laikā Latvijā iebraukušajiem, daudziem zudīs pēdējā motivācija mācīties latviešu valodu. Kāpēc gan, ja 40% valsts iedzīvotāju runā krievisku un arī liela daļa latviešu šo valodu prot? Krievu valoda un krievu kopiena Latvijā ir pašpietiekama un mēs jau esam pieredzējuši, kas notiek, ja kādā zemē ir tik liela citas valodas dominante - mazākā valoda lēni, bet neglābjami zaudē savas pozīcijas visās dzīves jomās. Apelējot pie cilvēktiesībām un taisnīguma, mūs patiesībā cenšas piespiest uz mūžīgiem laikiem akceptēt okupācijas radītās sekas. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka daudzi nepilsoņi nemaz vairs nevēlas Latvijas pilsonību, jo izdevīgāk ir bez vīzas ceļot gan Eiropas Savienībā, gan valstīs, kas atrodas Krievijas ietekmes zonā. Mēs nevaram uzspiest šiem cilvēkiem pilsonību ar varu. Šodien ikvienam, kas nodzīvojis Latvijā vismaz piecus gadus, iemācījies latviešu valodu un kaut nedaudz pārzina mūsu vēsturi, ir visas iespējas pilsonību iegūt naturalizācijas ceļā.
Uzraksts uz transparenta vēsta: “Nezināt tās zemes valodu, kur cilvēks dzīvo, var tikai viesis, idiots vai okupants, kas cenšas uzspiest savu valodu. Kārlis Markss”. Šis nav citāts no kāda latviešu nacionālistu pasākuma - tā pret iebraucēju nevēlēšanos mācīties mītnes zemes valodu protestē Krievijas iedzīvotāji. Ļoti pāmācoši mūsu valodas, pilsonības un citu referendumu rīkotājiem…
Savukārt tiem, kas apgalvo, ka pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvija atjaunojusi neatkarību, tāpēc mums nekas vairs nedraud un nav ko lieki biedēt tautu, atgādināsim Krievijas ārpolitikas, „maigās varas” un „tautiešu politikas” koncepcijās ierakstīto, ka viens no šīs lielvalsts mērķiem ir atkal apvienot bijušās PSRS valstis vienotā ģeopolitiskā telpā Krievijas vadībā. Un atcerēsimies, ka „Saskaņas Centrs”, par kuru tik daudzi gatavi atdot savas balsis vēlēšanās, ir noslēdzis oficiālu sadarbības līgumu ar šīs koncepcijas izstrādātājiem no Putina partijas „Vienotā Krievija”, tāpat kā ar Ķīnas Komunistisko partiju un Baltkrievijas autoritāro režīmu. Padomāsim par to, pirms iesim vēlēt. Izdarīsim atbildīgu un pārdomātu izvēli!
Dievs, svētī Latviju!
