03
Viens no svarīgākajiem faktoriem ikviena cilvēka dzīvē ir ģimene. Ģimenei ir milzīga nozīme cilvēka personības veidošanā, tāpēc nav mazsvarīgi, kādi ir katras konkrētās ģimenes tikumi un vērtības, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Pasaki man, kas ir tava ģimene, un es pateikšu, kas esi tu pats. Arī manai ģimenei bijusi liela loma manas personības attīstībā. Ar šo atmiņu stāstījumu vēlos pateikt paldies saviem senčiem par viņu ieguldījumu manā garīgajā un emocionālajā izaugsmē, kā arī pasaules uzskata veidošanā.
****
Mana mamma Ērika Jākobsone (dzim. Kurele) šīs pasaules gaismu ieraudzīja 1928.gada 8.septembrī Martas un Kārļa Kureļu ģimenē. Mammas tēvs bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, apbalvots par drosmi kaujā pret boļševikiem 1919.gada 19.oktobrī pie Krapānu sādžas Latgalē. Diemžēl viņa ordenis gāja bojā bombardēšanas laikā Otrā Pasaules kara gados. Omamma bija vienkārša mājsaimniece. Gadu pirms mammas piedzimšanas ģimenē pieteicās meitiņa Zigrīda, taču nodzīvoja vien dažus mēnešus. Tā kā mammas tēvs bija vācbaltietis, viņas bērnība aizritēja visnotaļ vāciskā vidē. Mamma apmeklēja vācu bērnudārzu un līdz četru gadu vecumam pat neprata runāt latviski. Vēlāk, kad vecāki izšķīrās, pārsvaru guva latviskais elements, tomēr vācu valodas prasmi māmuļa saglabāja līdz mūža galam. Ieraksts “latviete” mammas dokumentos parādījās tikai pēc Otrā Pasaules kara, kad būt vācietei kļuva bīstami.
Mamma labi zīmēja un jaunībā pat kādu laiku mācījās toreizējā Daiļamatniecības vidusskolā. 1951.gadā mamma apprecējās ar Teodoru Maramzinu, pēc gada piedzima meitiņa Dzintra. Šī laulība gan izjuka un 1963.gadā mamma devās laulībā ar manu tēvu Imantu Jākobsonu. Visu mūžu mamma bija vienkārša strādniece dažādos Rīgas uzņēmumos, bet pirms aiziešanas pensijā ilgāku laiku strādāja padomju saimniecībā (sovhozā) “Rīga”, audzējot gurķus un veicot citus lauksaimniecības darbus. Šajos gados uz mūsu galda nekad netrūka svaigu tomātiņu un gurķīšu. Īpaši patīkami tas bija manā dzimšanas dienā pašā maija sākumā, kad veikalu plauktos tomāti vēl bija retums. Pēc aiziešanas pensijā mamma turpināja strādāt grāmatu veikalā netālu no mājas, bet vēlāk rūpējās par mums, stāvot pie plīts virtuvē un darot citus mājas darbus. Mamma vienmēr centās rūpēties par savējiem. No bērnības atceros - ja bija gadījies veikalā nopirkt kādu deficītu kārumu, mamma visu vienmēr sadalīja līdzīgās daļās katram ģimenes loceklim.
Mana tēva Imanta Jākobsona, tāpat kā daudzu latviešu vīru un sievu dzīvi, izpostīja alkohols. Tēvs piedzima 1933.gadā. Viņa tēvs Jānis kara laikā bija aizgājis vai aizvests līdzi sarkanajiem un mājās vairs neatgriezās. Māte Anna viena izaudzināja trīs bērnus - divus puikas un meitiņu. Skaidrā prātā tēvs bija cilvēks ar zelta rokām, kas pieprata dažādus amatnieka darbus. Padomju deficīta apstākļos un visai šaurajā rocībā daudzas lietas nācās radīt pašiem. Mums mājās bija gan tēva izgatavots tualetes spoguļskapītis ar apgaismojumu, gan sekcijā iebūvēts radioaparāts un skaņuplašu elektroatskaņotājs, gan mans rotaļlietu skapītis ar mammas apgleznojumiem, vēl citas lietas. Taču, kad tēvs iedzēra, viņš kļuva vardarbīgs un neprognozējams. Šī iemesla dēļ daudz ciest nācās gan mammai, gan man. Tieši bērnībā piedzīvotais lika man ieraudzīt, kādu postu alkohols atnes cilvēkiem, ģimenēm un tautai kopumā, tāpēc jau pusaudža gados manī izveidojās nepatika pret alkoholiskajiem dzērieniem un stingra pretalkohola nostāja. Beidzoties bērnībai un sākoties skolas gadiem, beidzās arī mūsu ģimenes kopdzīve, jo, nespēdama ilgāk paciest alkohola izraisītās vardarbības scēnas, māte no tēva šķīrās.
Vecāku kāzas 1963. gada 30. martā.
Ar māsu Dzintru mums ir 12 gadu vecuma starpība. Tas arī izsaka visu mūsu attiecību paleti bērnībā, jo kādas gan var būt attiecības tikko piedzimušam zīdainim un tīņu vecumu sasniegušai jaunkundzei? Laiku pa laikam jaunkundzei vajadzēja mazo brāli izvest pastaigā, bet, ko tas nozīmē 12 gadus vecai meitenei, nav grūti iedomāties - kamēr citi vienaudži tusējas, tev kopā ar vecām tantēm jānīkst Ziedoņdārzā un jāauklē šis brēkulis. Kā lai nedusmojas? Jo vairāk tādēļ, ka mamma meitai bija solījusi sunīti, bet sunīša vietā mājās atnesa… brālīti! Tāpēc Dzintra ar brālīti daudz neceremonējās - ja nevar sīci celt aiz rokām, cels aiz kājām. Vienā tādā reizē brālītis spruka ārā no māsas apskāvieniem un uz galvas gāzās lejup. Labi, ka vēl laikus paspēja aiz kājām saķert…
Gāja gadi, puika auga, bet māsa jau bija kļuvusi par lielu dāmu. Jaunībā Dzintra nodarbojās ar sportu, īpaši peldēšanu, savukārt man fiziskās aktivitātes ne īpaši padevās. Bērnībā gan mamma mēģināja mani iesaistīt dažādās sporta aktivitātēs, piemēram, slidošanā, taču treneri teica, lai nemokot bērnu. Man vairāk patika humanitārās zinātnes, savukārt eksaktie priekšmeti, īpaši matemātika un ģeometrija, izsauca riebumu. Es tur gluži vienkārši neko nesapratu un arī necentos saprast. Kad mammai šā iemesla dēļ kārtējo reizi nolaidās rokas, palīgā tika saukta Dzintra. Šādās reizēs mēs ātri viens otru novedām līdz baltajām pelītēm - es biju un paliku imūns pret jebkuru matemātisku formulu, kamēr izmisusī māsa nekādi nespēja saprast, kā var nesaprast tik elementāras lietas.
Tajā laikā Dzintra strādāja kādā ģeologu kantorī, kas pārbaudīja ūdens kvalitāti Latvijas uzņēmumos. Kantoris atradās tolaik noplukušā, bet tagad slavenā Rīgas rajonā - jūgendstila pērlē Fr.Gaiļa (tagad Alberta) ielā. Ielas pretējā pusē bija Universitātes Bioloģijas fakultāte ar ārkārtīgi interesantu muzeju. Pateicoties māsas sakariem, arī es varēju tur iekļūt. Ar biofaku saistīts vēl kāds notikums mūsu dzīvē. Studenti šeit eksperimentiem izmantoja dzīvus grauzējus un kādu dienu Dzintrai tika uzdāvināts balti rozīgs kāmītis. Tā mūsu mājās parādījās Džips - ļoti kustīgs un smieklīgs radījums, kas pa dienu saldi čučēja, bet vakaros izklaidēja mājas ļaudis ar cirkus cienīgiem trikiem. Diemžēl kāmīša mūžs mūsu namā nebija ilgs - dažiem pieaugušajiem bija izveidojies uzskats, ka dzīvnieki nav piemēroti turēšanai pilsētas dzīvokļos, tāpēc Džips aizceļoja uz mana bijušā bērnudārza dzīvās dabas stūrīti.
Dzīvnieku jautājumā mums ar māsu saskanēja. Vienotā frontē stājāmies pretī mājas konservatīvo ļaužu spiedienam, tāpēc kļuva iespējama gan kāmīša parādīšanās, gan… Reiz abi devāmies uz zooveikalu Vecrīgā un mājās atgriezāmies ar lielā tūtē ievīstītu bruņurupuci. Diemžēl arī rupucis pie mums ilgi neuzkavējās - viņš, tāpat kā Džips, devās iepriecināt bērnudārza audzēkņus. Cita joma, kas mūs ar Dzintru vienoja, bija kulinārija. Māsai patika eksperimentēt ar ēdienu un es biju vienīgais, kas viņu šajā jomā atbalstīja. Par šausmām pārējiem mājiniekiem, ar gardu muti locījām iekšā govju tesmeņus gan vārītā, gan ceptā veidā, tāpat citus latviešu kuņģim netradicionālus pārtikas produktus.
Dzintras un Imanta kāzas.
Reiz Dzintra aizbrauca uz Priekuli apciemot vectēvu. Dementijs Maramzins Latvijā bija ieradies pēc Pirmā Pasaules kara no Iekškrievijas. Priekulē Dzintra iepazinās ar ciema krutāko džeku Imantu un drīz vien mums nācās aut kājas kāzām. Tā dzimusi rīdziniece kļuva par rūdītu laucinieci. Tas savukārt radīja sarežģījumus man, jo mamma vasarās mēdza uz nedēļu deportēt mani pie Dzintras uz laukiem. Man patika sunene Džesa, kura mēdza ēst zeķu pēdiņas un pēc tam centās šo kaprona brīnumu kaut kā dabūt laukā. Nekas nebija pretī kārtīgi saēsties konfektes “Gotiņa” vai sadzerties limonādi, kas Dzintras mājā netrūka, jo māsa bija beigusi pārtikas tehnologus un strādāja Priekules rūpkombinātā. Taču pilnīgi neciešami bija brīži, kad lielā māsa mazo brāli centās iedzīt dobē pie nezālēm. Lauku darbi man riebās tikpat stipri kā matemātika. Par laimi mana bērnība pagāja, māsai radās viens sīcis, tad otrs, un mūsu komunikācija pamazām ieguva pavisam citas formas.
Mana omamma Marta Zariņa (dzim. Zaure) piedzima vēl cara laikos - 1906.gada 24.jūnijā. Viņas māte Līze strādāja par kalponi Rīgas “labākajās famīlijās” - pie vācu kungiem. Bez Martiņas ģimenē auga māsa Alvīne, ko visi sauca par Loniju, brāļi Ernests un Pēteris. Pirmās Republikas laikā Lonija ar omammu īrēja kopīgu dzīvokli, līdz 30.gados abas ieguva īres tiesības jaunuzceltā namā Marijas (tagad A.Čaka) ielā 123. Tur mūsu ģimene nodzīvoja ilgus gadus, kamēr nepārdomātais privatizācijas process šo idilli izbeidza. Pēc kara Lonija apmetās uz dzīvi Rietumvācijā un savu mūžu noslēdza glaunā vācu veco ļaužu pansionātā. Lonijas meita Skaidrīte Vācijā iepazinās ar kādu amerikāņu karavīru, apprecējās un aizbrauca uz ASV.
Savukārt omītes brālis Ernests bija precējies ar vācbaltieti, kas ģimenē tika saukta par tanti Mīci. 1939.gadā viņi pēc Hitlera aicinājuma repatriējās uz Vāciju. Kara laikā Ernests atgriezās dzimtenē SS mundierī, taču viņa pienākumos ietilpa saimnieciskas lietas un nekādās eksekūcijās, cik zināms, viņš nav piedalījies. Otrs omītes brālis Pēteris palika Latvijā un pēc kara strādāja par viesmīli labākajos Rīgas restorānos. Viņš piedalījies masu skatos Rīgas kinostudijas filmā “Zvejnieka dēls”, kur redzams kā aktīvs brāļa Teodora lūgšanu sapulces dalībnieks. Pētera sieva Anna Ulmaņlaikos bijusi smalka dāma, un bērnībā ciemojoties viņas mājās, ar apbrīnu vēroju tur esošo seno godību - sudraba galda piederumus, porcelāna traukus, zeltlietas. Jutos gluži kā muzejā.
Omīte - 30. gadu sabiedrības dāma.
Maizīti omīte visu mūžu pelnīja ar sīktirdzniecību. Ulmaņlaikos viņai bija tirdzniecības vieta sīkumtirgū, bet pēc kara omīte pārcēlās uz Vidzemes tirgu, kur nodarbojās ar ietinamā papīra tirgošanu. Padomju sistēmā privātie tirgotāji legāli papīru iegādāties nevarēja, īpaši pergamentu, bet omītei bija paziņas starp ļaudīm, kas strādāja papīrfabrikās. Ar šo preci viņa apgādāja visu Vidzemes tirgu. Reizēm gan nācās daļu peļņas ziedot miliču piekukuļošanai, jo padomju varas acīs tā bija spekulācija. Tomēr bizness gāja no rokas. Martiņu pazina viss Vidzemes tirgus, tāpēc vēlākajos gados, kad ar omammu regulāri tur iepirkāmies, vienmēr varējām dabūt vislabāko, svaigāko un kvalitatīvāko preci.
Omīte lieliski gatavoja un vienmēr bija nomodā par mūsu izsalkušajiem vēderiem. Ēdiena pagatavošana bija ekskluzīva Martiņas privilēģija - nevienu citu plītij klāt viņa nelaida, jo uzskatīja, ka virtuvē var būt tikai viena saimniece. Martiņas gatavotos lieliskos mājas ēdienus vēl šodien atceros. Īpaši garšīgas bija gaļas pankūkas - tā sauktie komervīderi (vācu val. Komm wieder - nāc atkal). Viss tika gatavots pašas rokām - gan pankūkas, gan maltā gaļa, gan īsts gaļas buljons, ko piedzert pankūkām. Komervīderus pasniedza ar brūkleņu ievārījumu. Cita Martiņas specialitāte bija populārais vācbaltiešu saldais ēdiens buberts (īstais - bez mannas). Fantastisks bija omītes gatavotais galerts (aukstā gaļa). Taču visneaizmirstamākie mirkļi saistās ar Ziemassvētku un Jaungada laiku, kad Martiņa jau no pieciem rītā darbojās virtuvē. Dienas garumā tika izceptas neskaitāmas plātnes ar speķa pīrādziņiem, ķimeņu un kanēļmaizītēm. Mums bija saglabājusies ar malku kurināma plīts, tādēļ svaigi ceptas maizes smarža piepildīja visu dzīvokli. Tā smaržo bērnība un Ziemassvētki.
Omammas otrais vīrs Kārlis Zariņš, ko es saucu vienkārši par Kārlīti, nāca no Kurzemes puses. Ulmaņlaikos viņš bija strādājis par tramvaja konduktoru un dienējis aizsargos. Diemžēl Kārlītim piemita latviešu lunkanā daba, gatava piemēroties jebkuram režīmam un varai. Kara laikā pie viņa regulāri ciemojās vācu virsnieki, bet, ienākot Sarkanajai armijai, Kārlītis jau pirmajā dienā uz ielas cienāja krievu karavīrus ar papirosiem. Īstu pārsteigumu Kārlītis sagādāja pēc nāves, kad pie bēru galda tika nolasīts viņa atstātais vēstījums. Tajā bija apgalvots, ka vācu laikā viņš ticis nodots gestapo. Visi radi sēdēja vaļā mutēm, jo zināja, ka tās ir pilnīgas muļķības. Kārlītim nepatika arī mana interese par omītes 19.gadsimta Bībeli, jo viņš uzskatīja, ka, dzīvojot padomju valstī, šāda interese man varētu tikai kaitēt. Tomēr tieši Kārlītis bija tas, kurš man tik daudz stāstīja par savu dienestu Latvijas armijā, iepazīstinot ar karavīru dienesta pakāpēm un atšķirības zīmēm.
Manās bērnības atmiņās Kārlītis tomēr vairāk palicis kā pozitīvais tēls. Šad tad vakaros mēdzām kopā uzspēlēt dambreti vai kārtis uz durakiem. Kārlītim patika makšķerēt un reizēm viņš uz ezeru paņēma līdzi arī mani. Tā pamazām iepazinu Latvijas saldūdens zivju sugas, bet Kārlīša gatavotā zivju zupa bija vienkārši izcila. Jau kopš bērnības mani interesējuši dzīvnieki un daba. Kopīgi staigājot pa mežu, Kārlītis man mācīja atšķirt putnu sugas un to balsis. Viņš arī iemācīja, kā pareizi izkaltēt augus herbārijam un uzdurt uz adatas sienāzi manai kukaiņu kolekcijai. Pēc Kārlīša aiziešanas Mūžībā mana kolekcija papildinājās ar vairākām senlietām, tostarp Pirmās Republikas latu un santīmu monētām un cara laika pažarnieka (ugunsdzēsēja) vara kokardi ideālā stāvoklī.
****
Tādas ir manas atmiņas par savu ģimeni. Šie bērnības iespaidi neapšaubāmi atbalsojušies manā turpmākajā dzīvē un ietekmējuši manu pasaules uztveri un personību. Tāpēc - lai svētīta ģimene!
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
