24
Donas Margaritas stāsti. Modra Racējcirceņa reliģiskie meklējumi
Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 24-06-2013
Celibāts ir jautājums, par kuru kristīgajā sabiedrībā domas dalās. Romas katoļi aizstāv celibāta nozīmi un obligātumu priesterībā, gan atzīstot, ka šāda norma nemaz nav Kristus pavēle, savukārt protestanti un pareizticīgie uzskata, ka daudzie seksa skandāli katoļu baznīcā lielā mērā sakņojas tieši celibāta problemātikā. Šajā kontekstā piedāvājam Donas Margaritas mazliet ironisko stāstiņu par to, ka reizēm pašiem katoļiem grūti sadzīvot ar šo viduslaikos pieņemto baznīcas aizliegumu, bet…
****
Modris Racējcircenis vienmēr bija gatavs rakt. „Vajag tik rakt!” - tas bija viņa dzīves moto un pie tā viņš vienmēr droši turējās, lāpstu no rokām neizlaizdams. Runājot par lāpstu, jāsaka, tas bija pārnestā nozīmē. Ne jau grāvjus Racējcircenis raka, bet gan grūtās vietas Bībelē. Modris jau sen saprata, ka Bībele ir grāmatu Grāmata, viņš to lasīja ik dienas. Taču, tā kā viņš pēc savas temperamenta uzbūves bija domātājs, tad bieži vien aizdomājās tādos domu džungļos, kur ne tikai darītājs vai jutējs, bet pat cits domātājs nekad kāju nebija spēris.
Reiz, sērfojot pa internetu, Modris nonāca kādā kristīgā lapā, kur ļaudis runāja par apustulisko sukcesiju, celibātu un tamlīdzīgām lietām. Šajās diskusijās aktīvi piedalījās Modra biedrs Jānis Zobenvicis. Par Zobenvici jāsaka, ka viņš bija karojošs katolis, vienmēr ar „gara zobenu” pie sāniem. Šis viņa „gara zobens” gan nebija pārmēru asināts, taču pierādīt kaut vai savās acīs, ka Romas Katoļu baznīca ir vienīgā pareizā baznīca, viņš ar savu neaso zobenu spēja, vismaz viņam pašam tā likās.
Atgriezīsimies pie Modra, jo galvenais varonis šajā pastāstā ir tieši viņš. Lasot saspamotos materiālus, Modris pamanīja teikumu : „Kā var būt, ka priesterim jābūt celibātā, ja Pēteris bija precējies?” Daudzi spamotāji to sāka apšaubīt, taču Zobenvicis pie šīs diskusijas bija pierakstījis: „Protams, ka Pēteris bija precējies, jo Evaņģēlijos taču minēta Pētera sievasmāte”. Šeit interneta diskusija aprāvās.
Racējcircenis juta tuvojamies ekstāzi. Tādu viņš juta vienmēr, kad radās problēma, par ko domāt. Viņš iegāja veikalā, nopirka medu (tas gan nebija kameņu medus, ko ēda Jānis Kristītājs tuksnesī) un riekstus. Viņaprāt, rieksti, kaut arī attāli, tomēr atgādināja siseņus, ko atkal tas pats Jānis Kristītājs lietoja uzturā, kad staigāja kamieļu ādās. Tā nodrošinājies ar barības vielām, Racējcircenis ieslēdzās savā kambarī, lai domātu.
Vispirms Modris izlasīja visu, kas sacīts par Pēteri un viņa radiem. Nekas daudz tur netika minēts, kā vien tā pati sievasmāte. Pētera sieva nekur Evaņģēlijos neparādījās. „Hmm,” - domāja Racējcircenis - „varbūt viņa bija jau mirusi. Bet varbūt arī, ka ne? Varbūt viņa bija sveika un vesela, bez vainām, un tāpēc arī nav īpaši pieminēta. Balstoties uz šo - kad Jēzus pasludināja atslēgu varu Pēterim, tad a) viņš bija atraitnis, b) viņš bija precējies. No tā izriet, ka, ja Pēteris bija precējies, tad priesteru celibāts ir pilnīgi nebiblisks. Bet, ja Pēteris bija atraitnis… tad arī celibāts nav biblisks, jo viņam noteikti bija bērni. Bet, ja nu bērnu nebija? Kaut gan, kāda starpība? Pie atslēgu varas nodošanas Pētera rokās nekas nav minēts par celibātu. Taču, ja Pēteris bija bezbērnu atraitnis, tad, iespējams, ka tas ir svarīgi - pāvestam būt vienam, bez ģimenes”.
Šādi Racējcircenis raka, raka, bet ne pie kāda gala netika, kā vien pie tā, ka ļoti svarīgi būtu uzzināt kaut ko par Pētera sievu. Taču viņš bija slinks bibliotēku staigātājs. Viņam patika savas domas novest līdz galam ar dedukcijas - redukcijas palīdzību, būvējot savu teoriju uz nelielas faktu bāzes. Un tā nu viņš ēda medu ar riekstiem, prātoja, prātoja, kamēr aizsnaudās…
Sapnī viņš redzēja Pēteri, kuram rokās atslēgas un kurš tam sacīja: „Racējcirceni, man prieks, ka esi tāds domātājs, taču ir lietas, par kurām labāk nedomāt. Pāvils savās vēstulēs raksta, ka labāk palikt neprecētam, un viņš bija gudrs vīrs. Taču tu droši vien, kā lielākā daļa hormonu apkarsušās jaunatnes, ņemsi un apprecēsies, un tad tu redzēsi gan, cik viegli vai grūti ir sadalīt savu uzmanību un laiku Dievam un ģimenei”.
Modris pamodās no durvju zvana. Bija atnācis Zobenvicis.
„Sveiks visapkārt!” - sacīja Zobenvicis un novicināja Modrim gar degunu savu zobenu. „Par ko domā, ka nedzirdi manu zvanu?”
„Es domāju par Pētera sievu…” - domīgi sacīja Racējcircenis.
„Un ko izdomāji?”
„Man liekas, ka ar sievu būt par priesteri ir grūtāk nekā bez!” - Racējcircenis prātoja.
„Ar sievu vienmēr ir grūtāk nekā bez!” - moži sacīja Zobenvicis, kaut arī viņš nemaz nebija precējies, taču laikam jau dzīvesgudrs, no citu dzīvēm gudrību sasmēlies.
Tā arī Modris Racējcircenis neatrisināja šo problēmu - vai Pēterim brīdī, kad Jēzus viņam deva atslēgu varu, bija sieva vai nē. Viņš tikai saprata to, ka, kalpojot Dievam, ir labi cilvēkam būt vienam. It kā jau šī doma skan pretrunā tai, kur pats Kungs saka: „Nav labi cilvēkam būt vienam”, bet neba jau viņam būs pret vienīgo patieso baznīcu spārdīt…
Daži domugraudi no diskusijas par šo rakstu un tā tematiku sociālajā tīklā “draugiem.lv”.
****
Edita Viļuma, 26.jūn. 10:39
Nav par ko smieties - rakstus, kur tas top izsmiets, kristietim nepiedien pat lasīt, kur nu vēl apspriest.
Ervīns Jākobsons, 26.jūn. 10:54
Edita!
1) Virsrakstā teikts, ka ar smaidu, nevis, ka tur tiek kas izsmiets. Dona Margarita (autores literārs pseidonīms) ir kristīgs cilvēks un ja ko raksta, tad ne tāpēc, lai kādu izsmietu. Taču, manuprāt, par nepareizām (nebibliskām) lietām Baznīcu un draudžu dzīvē ir jārunā, un kāpēc to nedarīt ar nelielu ironijas devu? Stāstiņā nav nekā tik briesmīga vai aizvainojoša, lai to nelasītu.
2) Vai tad celibāts Jūsu acīs ir tik “svēts”, ka par to nedrīkst pat diskutēt? Man šķiet, ka cilvēku noteikta kārtība, mācība un likumi ir apspriežami un tos pat vajag apspriest un salīdzināt ar Dieva Vārdu.
Edita Viļuma, 26.jūn. 10:57
Protams, ka svēts, un tieši šis smaids izraisa rūgtumu, lai neteiktu vairāk…
Ervīns Jākobsons, 26.jūn. 11:05
Edita,
svēts ir tikai tas, ko noteicis Dievs nevis cilvēki. Celibāta gadījumā pati katoļu Baznīca atzīst, ka tā nav Dieva pavēle, bet Baznīcas viduslaikos izvirzīts noteikums priesteriem. Vienkārši kādam tobrīd likās, ka tā būs labāk draudzei, ja priesteris ir neprecēts un visu uzmanību velta tikai kalpošanai. Taču agrīnajā Baznīcā šāda noteikuma nebija. Visi apustuļi bija precēti, arī Pēteris. Neprecēts bija tikai Pāvils, bet arī viņš teica, ka celibātam jābūt labprātīgam un visi cilvēki uz to nav spējīgi – tā ir Dieva dāvana. Bet Romas katoļu Baznīcā priesterim jau neviens neprasa, vai viņš to spēj – tā vajag un viss. Rezultāts ir daudzie seksuālā grēka un izvirtības gadījumi visā katoļu Baznīcas vēsturē, kas degradē Baznīcu un kristietību kopumā, īpaši pagānu acīs.
Irina Lasenberga, 26.jūn. 11:09
Ja palasām Pāvila vēstules un iedziļināmies tajās, tad var saprast, ka pie nopietniem amatiem nevarēja tikt tāds, kurš nebija kārtīgs ģimenes cilvēks, jo bieži tas ir rādītājs – ja tavs nams ir sakārtots, tad var kārtot citu lietas.
Es arī neredzu biblisku pamatojumu celibātam un klosteriem.
Dace Bruvere, 26.jūn. 12:28
Edita, nevajag novazaat sveetuma jeedzienu. Var jau par sveetu pasludinaat jebko, tik vai tad nesanaaks, ka nekas vairs nav sveets…
Edita Viļuma, 5.jūl. 11:05
Man vienmēr un visur būs svēts tas, kam jābūt svētam, un es nemūžam negrasos kaut ko vazāt, savukārt vienmēr un visur iebildīšu pret to, pret ko ir jāiebilst!
Irina Lasenberga, 5.jūl. 11:47
Edita, palasiet Bībeli. Kurā vietā celibāts ir apzīmēts kā svētums?
Dace Bruvere, 5.jūl. 11:54
Un, kaa tu zini, kam ir jaabuut sveetam: a) pati no sevis, b) maaciitaajs teica, c) izlasiiji?
Edita Viļuma, 5.jūl. 14:14
To lietu jau iedibināja pats Kristus, ja nezinājāt… Un, mīļie, kā jums vispār kaut kas tāds nāk prātā - spriest par priesteru tikumību?! Ņemsiet vēl sākt spriedelēt par pašu Dievu! Es nebrīnītos…
Irina Lasenberga, 5.jūl. 16:33
Reliģija un ticība ir divas dažādas lietas. Kristus neatnesa reliģiju – Viņš atnesa mīlestības vēsti!
Dace Bruvere, 7.jūl. 20:41
Tu priesterus pieliidzini Dievam? Taa jau nu tieshaam ir Sveetuma zaimoshana.
valdis svirskis, 5.jūl. 12:09
Celibāts jeb šķīstība vai no dzimumdzīves atturīgs dzīvesveids – neatņemama daļa no sekošanas Jēzum Kristum no Nācaretes; vienīgais dzīvesveids, kurā cilvēks pilnībā nododas Dievam, vispilnīgākais kristīgās dzīves iemiesojums. Šāda dzīvesveida piekopšana ir privilēģija nevis pienākums; tas ir aicinājums un izaicinājums dziņu un egoisma spēkiem mūsos, taču tas nav pašvērtība vai kāds brīnumlīdzeklis – tas ir pakāpiens ticības un atdevības pieaugumā Visaugstākā gribai.
Problēmas, kuras rodas šajā sakarā, ir nevis celibāta problēmas, bet nepietiekamas un neprasmīgas garīgās prakses problēmas – ja cilvēks praktizē 10 minūtes dienā un nesporto, ēd ko pagadās, tad attīrīt un sublimēt dziņas nav reāli; bet, ja cilvēks jūs Dieva aicinājumu un tiešām mīl Dievu, tad sistemātiskas lūgšanas, meditācijas, piemērota uztura un sporta pielietošana to visu atrisina.
Jautājumā par to, vai mācītājs–priesteris var būt vienīgi mūks, varētu paskatīties uz Pareizticīgajā Baznīcā piekopto praksi; taču runāt par celibāta tradīcijas atcelšanu vispār nozīmē pavisam aizmaldīties no ceļa savu vēlmju dēļ. Kristus un viņa mācekļi piekopa šādu dzīvesveidu, agrīnajā Baznīcā bija arī šķīsto laulību prakse, kad laulāti cilvēki dzīvoja viens ar otru kā brālis ar māsu; apustulis Pāvils aicina Kristus sekotājiem piekopt atturību un laulību veidot vien tad, ja citādi netiek galā ar dziņu pasauli. Te ir runa par to, ka cilvēkiem ir doti vairāki prakses līmeņi, lai katrs varētu augt atbilstoši savam aicinājumam un patiesumam.
Dace Bruvere, 6.jūl. 13:25
Kaa to saprast – “celibāts jeb šķīstība vai no dzimumdzīves atturīgs dzīvesveids – neatņemama daļa no sekošanas Jēzum Kristum”? Tad iistenam kristietim no lauliibas vispaar buutu jaatturas?
valdis svirskis, 6.ūl. 17:31
Saprast plašāk kontekstā un elastīgi - īstens kristietis tiecas pieaugt mīlestībā uz Dievu; atbilstoši savai ticībai, patiesumam un atdevei viņš tajā aug; izjūtot aicinājumu viņš pakāpjas līdz atturībai.
Dievs nevienam neuzliek nepanesamo, vien cer uz cilvēku tiekšanos augt Dieva svētībā; tāpēc, ja cilvēks var patiesi sevi veltīt tādai dzīvei, saskaņā ar dvēseles aicinājumu, tad tas ir augstākā mērā svētīgi. Ja nē, tad cilvēks tiecas dzīvot tik šķīstu un tikumisku dzīvi, cik var.
Ja var, atbilstoši rakstītajam Mateja ev. 19.nod., dzīvot, veltot sevi pilnībā kalpošanai Dievam dēļ aicinājuma, tad tur nerodas jautājumi – galvenais ļoti skaidri just, kas ir tas, uz ko tevi Dievs aicina lūgšanā un meditācijā.
Kad garīgā dzīve ienāk tās augstākajā pakāpē – saplūsmē/vienībā ar Dievu, tad nekādas iekāres un dzimumdzīve vairs nepaliek - tā pilnībā sublimējas mīlestībā, bet laulība maina savu kvalitāti.
Gatis Brediks, 8.jūl. 09:04
„Kristus un viņa mācekļi piekopa šādu dzīvesveidu.”
Kā tur bija ar to Pētera sievasmāti?
valdis svirskis, 8.jūl. 10:43
Mācekļi pirms aicinājuma dzīvoja dažādu dzīvi un strādāja dažādu darbu, bet līdz ar Jēzu viss mainījās.
Jānis Zīle, 9.jūl. 21:45
Pāvils gan piemin Pēteri, kas, veicot apustuļa darbu, ceļo kopā ar sievu.
Un kā tad ar bīskapiem? (Bībele nosaka bīskapiem būt vienas sievas vīriem. – Red.)
Dita Pavloviča (Ozola), 6.jūl. 18:45
Normālas pārdomas, nebija nekā ķecerīga tajā visā. Absolūti nekā.
Un te no cita diskusiju foruma.
****
⚜ ☩ Bruno 卐 Legzdiņš ☩ ⚜, 25.jūn. 11:18
Tā kā celibātu savā veidā ir praktizējuši arī populāri cilvēki no sekulārās sfēras (piemēram, Kārlis Ulmanis), tad nedomāju, ka šī prakse būtu nepareiza.
Problēma sākās tad, kad uz šāda veida pašaizliedzīgu kalpošanu piesakās cilvēki, kas uz to reāli nav spējīgi, un kam tas nav īstais aicinājums. Tā ka, iespējams, dažās valstīs, kur jau visādi skandāli bijuši šai sakarā, vajadzētu pagarināt un/vai apgrūtināt apmācības seminārā, lai samazinātos šādu nelabu gadījumu skaits.
Ervīns Jākobsons, 25.jūn. 11:24
Protams, celibāts ir brīvprātīga lieta, bet, kā Bībele teic, tur jābūt īpašam aicinājumam, tad ir arī spēja to piepildīt. Taču Romas katoļu Baznīcā diemžēl uzskata, ka ja cilvēks ir aicināts uz priesterību, viņš automātiski ir aicināts arī uz celibātu. Ka tas tā gluži nav, pierāda visa katoļu Baznīcas vēsture. Jo Dievs nekur nav teicis, ka Viņa Vārda sludinātājam jābūt neprecētam un jādzīvo seksuālā atturībā. Arī apustuļi bija precējušies, izņemot Pāvilu. Ja cilvēki sāk izdomāt paši savus likumus, kas nesakņojas Dieva gribā, problēmas ir garantētas, kā tas arī katoļu Baznīcā redzams.
Andis Atvars, 25.jūn. 20:47
Problēmas būtība ir tajā, ka kādi, kuri tā var, to uzspiež kā obligātu pārējiem, kaut īstenībā tā nav Dieva pavēle. Kāds ļaunums rodas no tā, ka garīgās lietās ieliek cilvēku pavēles? Tiek vairots grēks – ja akceptēju kādu cilvēku izdomātu likumu un to pārkāpju, tad tas ir reāls grēks; garīgi iznīcināts cilvēks. Mana apņemšanās nav izpildīta un tā jāsāk no “0″ punkta.
Mārīte Eizenberga, 25.jūn. 21:07
Pilnīgi piekrītu Andim, jo visas šīs izdarības piekopa farizeji – garīgie farizeji. Klausīsimies Dieva balsī, ne cilvēku izdomājumos!
Kaspars Leikarts, 28.jūn. 05:45
Redziet, draugi, shodien baznica ir inficeta ar cilveku raditiem likumiem, priekshrakstiem un vel citam blenam. Tur, kur cilveks ir radijis savu kartibu, tur Dievs vairs nav pari visam.
Apprecējos tikai 26 gados… Laulībā esmu vairāk kā 10 gadus un varu pateikt, ka nekas mani tā nav izmainījis, kā esot attiecībās ar vīru un bērniem… Raksturs tā tiek slīpēts, ka reizēm maz neliekas…