Laikmeta zīmes

Bijušie un esošie komunisti, tāpat krievu nacionālisti un oficiālie Krievijas pārstāvji nereti apgalvo, ka padomju varas gados genocīds pret latviešiem kā etnisku kopu nekad neesot ticis vērsts. Visas represijas bijušas politiski vai šķiriski motivētas un ar represēto personu etnisko piederību tām neesot nekāda sakara. Daļēji jau viņiem ir taisnība - Padomju Savienībā cilvēkus pārsvarā represēja par piederību konkrētai šķirai vai sabiedrības grupai, vai arī par politisko pārliecību, kas gan šīs represijas nepadara mazāk noziedzīgas. Un tomēr genocīds pret latviešiem bija. 1937. - 1938. gadā NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) īstenoja tā saukto Latviešu operāciju, kas bija viena no daudzajām „nacionālajām operācijām” Lielā terora laikā PSRS.

Par oficiālu ieganstu Latviešu operācijai kalpoja mērķis „likvidēt Latvijas izlūkdienesta darbu un sagraut latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā”. Tomēr šo operāciju pamatoti var saukt par etnisko tīrīšanu. Visu tā saukto nacionālo operāciju pamatā bija Staļina tēze par PSRS kā cietoksni kapitālistisko valstu ielenkumā. Tika uzskatīts, ka PSRS kaimiņvalstis a priori atrodas „nepieteikta kara stāvoklī” ar Padomju Savienību, bet PSRS uz dzīvi apmetušies šo valstu pamattautību pārstāvji ir „piektā kolonna”, kas var tik izmantota spiegošanas, diversiju, sabotāžas un teroristiskai darbībai. Pēc Staļina domām, PSRS robeža veidoja „nepārtrauktu frontes līniju”, bet visi, kas šo robežu kādreiz pārnākuši, uzskatāmi par reāliem vai potenciāliem PSRS ienaidniekiem.

„Nacionālās operācijas” bija viens no NKVD darbības pamatvirzieniem 1937. un 1938. gadā, tām tika ierādīta īpaša vieta valsts represīvajā politikā. Neuzticamā latvieša, poļa, vācieša, soma vai cita „nacionāļa” tēls tika veidots ilgi un pamatīgi. Pirmie etnisko tīrīšanu piedzīvoja vācieši. Pēc NKVD 1937. gada 25. jūlija pavēles Nr. 00439 triju dienu laikā bija jāsastāda visu Vācijas pavalstnieku un politisko emigrantu saraksti, kuri strādāja kara rūpnīcās vai uz dzelzceļa. Ar 29. jūliju sākās aresti. 11. augustā sekoja pavēle Nr. 00485 par „Polijas izlūkdienestu pretpadomju darbības sagrāvi un vietējo poļu kara organizāciju, diversiju, spiegošanas un sacelšanās kadru pilnīgu likvidāciju rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos”. Poļu operācijas laikā tika represēti apmēram 140 000 PSRS dzīvojošo poļu.

Pavēle Nr. 00485 kļuva par paraugu visu turpmāko „nacionālo operāciju” īstenošanā. 1937. gada 15. augustā tika parakstīta operatīvā pavēle Nr. 00486 par notiesāto tautas ienaidnieku sievu represēšanu. Vēlāk to papildināja divi cirkulāri par „tautas ienaidnieku” bērnu likteņiem. Vienlaikus notika arī „atlikušo pretpadomju elementu” likvidēšana saskaņā ar NKVD 1937. gada 30. jūlija pavēli Nr. 00447. Septembrī sākās masveida represijas pret Ķīnas Austrumu dzelzceļa būvē un ekspluatācijā iesaistītajiem Harbinas iedzīvotājiem, bet ar 23. oktobra pavēli PSRS Iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs lika arestēt un nodot tiesai „visus pārbēdzējus, neatkarīgi no pāriešanas motīviem un apstākļiem”. Tādejādi visi, kas savulaik Padomju Savienībā meklēja labāku un drošāku dzīvi, nokļuva cietumā vai tika nošauti. Tad kārta pienāca latviešiem, igauņiem, somiem un citām nacionālajām grupām. Pavisam Lielā terora gados NKVD realizēja 12 operācijas, kurās cilvēki tika represēti pēc nacionālajām pazīmēm.

„Nacionālo operāciju” īstenošanai tika radīta jauna arestēto tiesāšanas procesuālā kārtība. Pēc izmeklēšanas pabeigšanas par apsūdzēto sastādīja īsu izziņu ar izmeklēšanas materiālu izklāstu, ko iesniedza izskatīšanai NKVD struktūras priekšniekam un prokuroram. Tā radās nosaukums dvoika. Tās uzdevums bija noteikt, kādu soda kategoriju apsūdzētajam piemērot: pirmā kategorija nozīmēja nošaušanu, otrā - ieslodzījumu nometnē no 5 līdz 10 gadiem. Pēc tam sarakstus nosūtīja uz Maskavu galīgai izskatīšanai un apstiprināšanai Iekšlietu tautas komisāram Nikolajam Ježovam un PSRS ģenerālprokuroram Andrejam Višinskim. Ik dienu tika izskatītas 200 līdz 300 šādas lietas. 1938. gada 15. septembrī VK(b)P (Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija) CK Politbirojs pieņēma lēmumu sarakstu izskatīšanā iesaistīt arī kompartijas pārstāvi un izveidot īpašas reģionālās troikas no partijas, NKVD un prokuratūras amatpersonām.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) - lielākā noziedzīgā organizācija 20. gadsimta vēsturē. Apakšējā rindā pa labi - kāda NKVD upura zīmējums, kurā attēlota NKVD veiktā PSRS nacionālo republiku partijas, saimniecisko un kultūras  darbinieku iznīcināšana.

Par Latviešu operācijas oficiālo sākumu uzskata 1937. gada novembra beigas, taču rīdīšanas kampaņa pret latviešiem PSRS sākās krietni agrāk. Pēc Krievijas Pilsoņu kara daudzi latviešu boļševiki ieņēma augstus amatus dažādās kompartijas struktūrās, Sarkanajā armijā, čekā, uzņēmumos un iestādēs. Tomēr ne visur latviešiem uzticējās, tika kultivēts uzskats par viņu aktīvo sadarbību ar Latvijas izlūkdienestu. PSRS drošības iestāžu vadība 20. gadu sākumā ziņoja: „Latvieši rekomendē saviem spiegiem iekārtoties partijas komiteju aģitācijas un propagandas daļās, kur iespējams agrāk par visiem uzzināt par gaidāmajiem notikumiem. Ierodoties no aizrobežas, spiegi, izmantojot veco pazīšanos ar partijas cilvēkiem, saņem no viņiem rekomendāciju.” Ar PSRS Valsts politiskās pārvaldes (GPU) 1923. gada 19. oktobra pavēli tās darbiniekiem tika uzdots īpašu uzmanību pievērst bezpartijiskiem latviešiem, kas dien Sarkanajā armijā vai strādā aizsardzības uzņēmumos un kuriem ir radnieciski vai cita rakstura sakari ar Latviju.

Kādā citā ziņojumā 1933. gadā norādīts, ka visaktīvāk ar savas aģentūras iefiltrēšanu Vissavienības Komunistiskajā partijā (VK(b)P) un Komunistiskajā internacionālē (Kominternē) nodarbojas Latvijas izlūkdienests. Komunistiskās partijas organizāciju vadītāju vidū esot daudz latviešu, viņiem Krievijā dzīvojot radi un paziņas, tāpēc Latvijas izlūkdienestam ir vieglāk veikt vervēšanas darbu, kā arī iefiltrēt savu aģentūru dažādās partijas organizācijās. Tajā pašā 1933. gadā Ļeņingradas apgabala NKVD 3. nodaļas darbinieki bija sagatavojuši slepenu cirkulāru „Orientieris latviešu nacionālistu centra lietā”. Tajā tika ziņots par Vissavienības un Ļeņingradas latviešu nacionālistu centru pastāvēšanu un to izveidotajām militārajām grupām, diversiju un spiegošanas rezidentūru, kas gatavojot plašu sacelšanos pret padomju varu.

Lūk, bijušā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas politpārvaldes priekšnieka Lazara Aronštama „liecība” par iecerētajiem latviešu arestiem Tālo Austrumu armijā: „[..] Latvijas nacionālisti uzskatīja par nepieciešamu padomju valsts iekšienē veidot organizācijas, lai sagatavotu padomju varas gāšanu Padomju Savienībā. [..] 1935. gadā ASTAA kā karaspēka virspavēlnieka vietnieks ieradās Latvijas fašistiskās organizācijas biedrs Pāvels Bērziņš (Sarkanās armijas Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Jānis Bērziņš. - Red.), kurš sakarā ar Latvijas militāri fašistiskā centra darba atslābumu ASTAA atveda ievērojamu Maskavas Latvijas fašistu - Rudzutaka, Alkšņa un Eidemaņa - direktīvu, kas prasīja pastiprināt un aktivizēt Latvijas fašistiskā centra darbību ASTAA kaitniecības - diversiju jomā, bet it īpaši pa spiegošanas līniju.”

30. gadu vidū tika ierobežota latviešu uzņēmumu un organizāciju darbība. Piemēram, sākot ar 1935. gadu avīze „Komunāru Cīņa”, kas līdz tam iznāca katru dienu, tika pārveidota par nedēļas laikrakstu. Vecajās latviešu kolonijās likvidēja nacionālās ciemu padomes. 1937. gada 21. janvārī, PSRS Iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs ziņojumā Staļinam vēstīja, ka NKVD Valsts drošības galvenā pārvalde atklājusi un likvidējusi „latviešu kontrrevolucionāro organizāciju”, kurā darbojušies Latvijas Komunistiskās partijas biedri un no Latvijas izbraukušie politiskie emigranti. 24. maijā no partijas izslēdza PSRS Tautas komisāru padomes (valdības) priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku un viņa lietu nodeva NKVD. 25. jūnijā Rudzutaks tika arestēts. 22. jūnijā NKVD arestēja arī PSKP CK propagandas daļas vadītāja vietnieku Vili Knoriņu, kas bija viens no it kā Staļina sarakstītā „VK(b)P vēstures īsais kursa” patiesajiem autoriem. Daudzi latvieši tika arestēti un nošauti kā maršala Tuhačevska „militāri fašistiskās sazvērestības” dalībnieki, trockisti, Latvijas spiegi un dažādu kontrrevolucionāru organizāciju locekļi.

Daži no pazīstamākajiem 1937. - 1938. gadā represētajiem latviešiem.
Augšējā rindā - PSRS Tautas komisāru padomes (Sovnarkoma) priekšsēdētāja vietnieks Jānis Rudzutaks; padomju militārais speciālists un literāts Roberts Eidemanis; leģendārais strēlnieku un Sarkanās armijas komandieris Jukums Vācietis.
Apakšējā rindā - rakstnieks Linards Laicens; PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) vadītājs Jānis Bērziņš; viens no čekas izveidotājiem un vadītājiem, vēlāk kompartijas funkcionārs Jēkabs Peterss.

1937. gada 9. jūnijā latviešu grāmatnīca Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) saņēma norādījumu izņemt no apgrozības „tautas ienaidnieku” Linarda Laicena un Roberta Eidemaņa grāmatas. 20. jūnijā Maskavas pilsētas Frunzes rajona slepenā daļa pieprasīja divu dienu laikā iesniegt ziņas par latviešu kultūras un izglītības biedrības „Prometejs” darbinieku skaitu, viņu adreses, tālruņu numurus, politiskos un darba raksturojumus. 16. jūlijā PSRS valdība pieņēma lēmumu Nr. 1129 par biedrības „Prometejs” likvidēšanu un NKVD apcietināja tās valdes priekšsēdētāju Jūliju Daniševski. Ar 21. jūliju sakās darbinieku atlaišana. “Prometejs” bija spiests valstij nodot savus daudzos uzņēmumus, veikalus, tipogrāfiju, vasarnīcas, inventāru, gleznas un skulptūras. Paredzētajā termiņā - 1937. gada 10. augustā - biedrības likvidēšana bija pabeigta.

Tomēr aresti turpinājās. „Prometeja” mājā Smoļenskas bulvārī 3/5 sākot ar 1937. gada oktobri katru nakti tika apcietināti cilvēki. Šajās represijās cieta Kominternes (Komunistiskās Internacionāles) Latviešu sekcijas darbinieki un viņu ģimenes, tāpat bijušie „Prometeja” darbinieki un to ģimenes. Sievietes apcietināja arī dienas laikā, piemēram, kāda tika paņemta no veikala rindas, citu arestēja konferences laikā. „Prometeja” mājā no tur dzīvojošajiem 25 vīriešiem apcietināja 24 un visi tika nošauti. No 25 šo vīru sievām apcietināja 16, četras tika nošautas, pārējās nonāca soda nometnēs. No septiņām neprecētām sievietēm arestēja visas septiņas - divas no tām nošāva, piecas nosūtīja uz nometnēm.

Krievijas latviešu kultūras biedrības “Prometejs” apgādā izdotās grāmatas.

1937. gada 23. novembrī ar Iekšlietu tautas komisāra Ježova telegrāfisku norādījumu visā Padomju Savienībā sākās „mazo latviešu” uzskaite. Daudzi „lielie latvieši” tobrīd jau bija arestēti un nošauti. Šādu Ježova iniciatīvu veicināja NKVD Rietumu apgabala pārvaldes priekšnieka Nasedkina ziņojums, kad viņš 1937. gada novembrī ieradās Maskavā un pastāstīja par „Latviešu nacionālo centru”. Tas tika iztēlots kā plaši izvērsta organizācija, ar biedriem Kominternes Latvijas sekcijā, citās latviešu organizācijās un biedrībās. Divas dienas vēlāk Nasedkins saņēma Ježova direktīvu, ka Latviešu operācija ir saskaņota un jāsāk ar Baltkrievijas PSR NKVD strādājošo, Latviešu klubā, Latviešu nacionālajā teātrī un latviešu strēlnieku sekcijās sastāvošo, kā arī iestādēs un organizācijās esošo latviešu arestiem.

1937. gada 23. novembrī Ježovs visām republiku, apgabalu un novadu NKVD pārvaldēm nosūtīja rīkojumu: „Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušām kultūrizglītojošās biedrības „Prometejs” filiālēm; latviešu klubiem; rakstnieku biedrībām; laikrakstiem; teātriem; likvidētās akciju sabiedrības „Produkts” valdi; latviešu kolhoziem; latviešu amatnieku arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās; kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos; dažādiem „Osaviahim” (Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība. - Red.) tipa pulciņiem; latviešu strēlnieku biedrībām pie „Osaviahim”; dažādām latviešu mācību iestādēm; novadniecībām; latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un citos svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo koncentrācijas punktu dislokāciju, par katru veidu norādot šo punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš - 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē sagatavojiet visu šo latviešu koncentrācijas punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju), arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos. Operācijas laiks un veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.”

Nedēļu pēc šā rīkojuma, 1937. gada 30. novembrī, ar PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieka M. Frinovska parakstu visiem PSRS republiku Iekšlietu tautas komisāriem un pārvalžu priekšniekiem tika nosūtīta šifrēta telegramma Nr. 49990: „Maskavā un vairākos apgabalos atklātas lielas latviešu spiegu - diversantu un nacionālistiskās kontrrevolūcijas organizācijas, kuras izveidojis Latvijas izlūkdienests un kuras saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie kontrrevolucionārie latviešu formējumi vairākos gadījumos ietilpa labēji trockistiskajā un militāri trockistiskajā sazvērestībā kā nacionālistiskas latviešu filiāles un centri. Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā, pavēlu:

1. 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisku darbību, arestus.

2. Arestam pakļauti visi latvieši:
a) kuri atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādājamie,
b) politemigranti no Latvijas, kuri PSRS ieradušies pēc 1920. gada,
c) pārbēdzēji no Latvijas,
d) biedrības „Prometejs” vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,
e) agrāk funkcionējušo akciju sabiedrību „Produkts” un „Kokmateriālu produkts” bijušie vadītāji un valdes locekļi,
f) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus,
g) latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS.

3. Veicot operāciju, īpašu uzmanību pievērst tam, lai rūpīgi attīrītu no augstāk minētā kontingenta aizsardzības nozīmes uzņēmumus un būves, visa veida transportu, tautas komisariātu un valsts iestāžu specsektorus un nodaļas, kuras atbild par aizsardzību un mobilizācijas jautājumiem un armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK orgānu aparāta šifrēšanas darbiem, kā arī kolhozos, sovhozos un apdzīvotās vietās, kuras atrodas īpaša režīma un aizliegto zonu robežās un ir tuvu nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.

4. Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sāciet enerģisku izmeklēšanas darbu, lai atmaskotu kontrrevolucionārā darba organizatorus un vadītājus, lai izsmeļoši atklātu visu spiegu - diversantu un nacionālistisko kontrrevolucionāro grupu un organizāciju atzarus un darbiniekus.

5. Ja nepieciešams arestēt komandējošā sastāva personas, kurām ir militāras un speciālas dienesta pakāpes, kā arī personas, kuras skaitās CK nomenklatūrā, pieprasiet PSRS IeTk sankciju.”

1937. - 1938. gada “Lielā terora” iedvesmotāji un īstenotāji - PSRS iekškietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs, “Tautu tēvs”, vadonis un masu slepkava Josifs Visarionovičs Džugašvili (Staļins), PSRS ģenerālprokurors Andrejs Višinskis.

No šī brīža sākās PSRS dzīvojošo latviešu masveida aresti un iznīcināšana. Par rezultātiem bija jāziņo ik pēc piecām dienām. Kā pierādījums latviešu „nacionālistiskās, kontrrevolucionāras un kara sazvērnieku, spiegu un diversantu organizācijas” pastāvēšanai kalpoja izmeklēšanas materiāli apsūdzēto J. Gaiļa, R. Bauzes, J. Lutera, J. Vītola, K. Laukmaņa un „Ļeņingradas latviešu nacionālistiskā centra” lietā. NKVD struktūru darbinieki šo uzdevumu īstenoja vienkārši - ja kāds Sarkanās armijas komandieris, politdarbinieks, padomju vai saimnieciskais darbinieks bija latvietis, viņš automātiski kļuva par „latviešu nacionālistiskās organizācijas” locekli, spiegu, diversantu, kaitnieku. Šim mērķim NKVD izgudroja „Vissavienības latviešu nacionālo centru” un daudzus „reģionālos latviešu sazvērnieku centrus”. Pēc tam čekisti paši šos centrus „atklāja”, iznīcinot tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kas par tādiem „centriem” nebija pat dzirdējuši.

Bijušais NKVD 3. daļas darbinieks, valsts drošības vecākais majors A. Radzivilovskis 1939. gada aprīlī liecināja: „Es prasīju Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pretpadomju pagrīdes atklāšanu latviešu vidū. Viņš man atbildēja, ka neesot ko kautrēties par konkrētu materiālu trūkumu, bet vajagot izraudzīties dažus latviešus no VK(b)P biedru vidus un izsist nepieciešamās liecības. Ar šo publiku nevajagot ceremonēties. Vajagot pierādīt, ka latvieši, poļi u. c., kuri sastāvot VK(b)P, esot spiegi un diversanti. Izpildot Ježova norādījumu es un visi citi NKVD pārvalžu priekšnieki iznīcinājām visus pēc kārtas, katru no latviešu, poļu un citu tautību vidus, kuri bija VK(b)P. Visas liecības par viņu it kā pretpadomju darbību tika iegūtas, arestētos mokot, ko plaši pielietoja kā NKVD centrālajā, tā perifērajos aparātos.”

Savukārt bijušais NKVD Maskavas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks A. Postels stāstīja: „Skaļais, tā saucamais Vissavienības latviešu kontrrevolucionārais centrs, par kuru arestēja desmitiem tūkstošus latviešu - ievērojamus partijas, padomju, militāros darbiniekus, strādniekus, kolhozniekus un kolhoznieces, bija apzināti falsificēts un dabā nemaz nepastāvēja. [..] Arestēja un nošāva veselām ģimenēm, kuru vidū bija neizglītotas sievietes, nepilngadīgie, pat grūtnieces. Viņus visus noveda līdz nošaušanai bez jebkādiem materiāliem, tikai tamdēļ, ka viņi bija „nacionāli”.” Apzinoties, ka „latviešu sazvērestība” ir falsifikācija, čekisti, lai dabūtu atzīšanās liecības, spīdzināja arestētos, viltoja pratināšanas protokolus un apsūdzības slēdzienus, bet NKVD dvoikas un troikas kopā ar PSRS Augstākās tiesas kara kolēģiju štancēja nāvesspriedumus. Piemēram, 1937. gada 29. decembrī Iekšlietu tautas komisārs Ježovs un PSRS prokurors Višinskis izskatīja no Ļeņingradas apgabala saņemtos sarakstus ar 1000 spiegošanā Latvijas labā apsūdzētiem cilvēkiem. Nāvi piesprieda 992 no tiem.

Aresti notika Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijas, Ukrainas un Sibīrijas latviešu ciemos. Visur, kur dzīvoja latvieši, tika sastādīti represijām pakļauto saraksti. „Diversantu” un „spiegu” kopumā ietilpa visi latvieši. Tā 1937. gada 30. novembrī apcietināja latviešu teātra „Skatuve” režisorus Teodoru Amtmani un Ādolfu Vanadziņu. 1. decembrī arestēja šī paša teātra direktoru, KPFSR Nopelniem bagāto mākslinieku Robertu Bancānu. No 3. līdz 16. decembrim apcietināja vēl 18 „Skatuves” aktierus un darbiniekus, tostarp starptautisku atzinību ieguvušo teātra aktrisi Mariju Leiko. Visiem tika inkriminēta piederība latviešu nacionālistiskai, fašistiskai, kontrrevolucionārai, militāri kaujinieciskai, spiegošanas, diversantu vai teroristiskai organizācijai, kā arī spiegošana Latvijas, Vācijas, Francijas un Japānas izlūkdienestu labā. Vairākumā gadījumu apcietinātajiem tika piespriesta nošaušana.

Maskavas latviešu teātra “Skatuve” aktrise Marija Leiko - uz skatuves un čekas cietumā.

Latviešu operācijā represētie apglabāti masu kapos dažādos PSRS reģionos. Maskavā sākumā nogalinātos apraka vairākās pilsētas kapsētās. Piemēram, Maskavas Novoje Donskoje kapsētas krematorijā sadedzināti un masu kapā apglabāti Lefortovas, Lubjankas un citos cietumos nošauto R. Eidemaņa, R. Eihes, J. Gavēņa, A. Drīzuļa, L. Laicena, J. Lencmaņa, I. Smilgas I. Stroda un citu latviešu sabiedrisko un militāro darbinieku mirstīgās atliekas. Savukārt slēgtajā Piemaskavas NKVD šautuvē - poligonā Butovā nogalināti 1328 latvieši, bet kādreizējā NKVD priekšnieka Jagodas vasarnīcas teritorijā NKVD palīgsaimniecībā „Komunarka” - vairāk nekā 300 latvieši, starp viņiem J. Beika, J. Daniševskis, V. Knoriņš, J.Peterss, J. Rudzutaks, J. Vācietis un citi. Te aprakti arī 1940. un 1941. gadā apcietinātie un uz Maskavu no Latvijas aizvestie kultūras darbinieki un Latvijas armijas virsnieki. Ļeņingradā apcietinātos latviešus nošāva cietumā „Kresti” un apraka tranšejās Ļevašovas masu kapos. Baltkrievijā nogalinātie latvieši apglabāti Kuropatu mežā pie Minskas un citās eksekūciju vietās. Represēto latviešu kapi atrasti arī Bikivņā pie Kijevas. Daudzus latviešus nošāva arī Harkovā, Smoļenskā. Ufas cietumā 1937. - 1938. gadā nošauti 254 latvieši, tā dēvētās „Prometeja” lietas upuri. Nonāvētie aprakti masu kapos Sergija kapsētā.

Augšējā rindā - NKVD specobjekts “Komunarka”. Uzraksts uz piemiņas plāksnes: “Šajā zemē atdusas tūkstošiem 30. - 50. gadu politiskā terora upuru. Mūžīga piemiņa viņiem!”.
Apakšējā rindā pa kreisi - piemiņas plāksne 57 represētajiem Suhanojas ciema iedzīvotājiem latviešiem; vidū - atraktie staļinisma upuru masu kapi; pa labi - Butovas poligons, 30. - 50. gadu politisko represiju upuru nošaušanas un masu apbedījumu vieta.

1938. gada 31. janvārī VK(b)P CK Politbirojs pieņēma lēmumu turpināt „sagraut spiegu - diversantu kontingentu no poļu, latviešu, vāciešu, igauņu, grieķu, irāņu, harbiniešu, ķīniešu un rumāņu vidus, kā ārvalstu pavalstniekus, tā arī padomju pilsoņus”. Kā liecina dokumenti, visvairāk nāvessodi latviešiem tikuši pasludināti tieši 1938. gada janvārī un februārī. Lai arī Latviešu operācijas izpildei bija noteikts termiņš, VK(b)P CK Politbirojs to vairākas reizes pagarināja. Faktiski operācija tika izbeigta tikai 1938. gada novembra beigās. PSRS Tautas komisāru padomes un VK(b)P CK 1938. gada 17. novembra lēmums „Par arestiem, prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu” Lielā terora rezultātus novērtēja šādi: „1937. - 1938. gadā partijas vadībā NKVD orgāni paveica lielu darbu, lai sagrautu tautas ienaidniekus un attīrītu PSRS no daudzskaitlīgajiem spiegu, teroristu, diversantu un kaitnieku kadriem no trockistu, buhariniešu, eseru, meņševiku, buržuāzisko nacionālistu vidus. [..] Vienlaikus NKVD paveica lielu darbu ārvalstu izlūkdienestu spiegu - diversantu aģentūras sagrāvē, kas lielā skaitā bija pārsviesti uz PSRS no aizrobežas zem tā saucamo politemigrantu un pārbēdzēju maskas no poļiem, rumāņiem, somiem, vāciešiem, latviešiem, igauņiem, harbiniešiem un citiem. Taču nevajag domāt, ka līdz ar to PSRS attīrīšanas lieta no spiegiem, kaitniekiem, teroristiem un diversantiem ir pabeigta.”

Pēc krievu vēsturnieku N. Ohotina un A. Roginska pētījumu ziņām, laikā no 1937. gada decembra līdz 1938. gada novembrim NKVD dvoikas un troikas pa „latviešu līniju” notiesāja 22 360 cilvēkus. 16 573 (74%) no tiem nošāva. Arestēto sievas izsūtīja nometinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, taču bieži vien arī viņas tika apcietinātas un ieslodzītas soda nometnēs. Precīzs Lielā terora laikā represēto latviešu skaits nav zināms, jo daudzi latvieši tika represēti vēl citās „nacionālajās operācijās”, savukārt Latviešu operācijā represēja arī citu tautību cilvēkus - krievus, poļus, vāciešus un ebrejus, kurus apsūdzēja kā „Latvijas spiegus”.

Pēc Hruščova runas PSKP XX kongresā 1956. gadā Padomju Savienībā notika Staļina laikā veikto masu slepkavību izmeklēšana, taču tika slēpts noslepkavoto skaits. Tikai Gorbačova perestroikas beigās 1988. gadā nogalināto tuvinieki varēja iegūt ziņas par viņu patiesajiem nāves apstākļiem. Diemžēl daudzu latviešu attieksme pret represētajiem tautiešiem Padomju Savienībā ir nievājoša - paši vainīgi, ko gribēja, to saņēma, un bija to pelnījuši, jo komunistiskais režīms lielā mērā uzvarēja un nostiprinājās pateicoties tieši viņu pūlēm! Šķiet, tamlīdzīga attieksme bijusi arī Pirmās republikas vadītājiem, jo Latvijas valdība neiesniedza PSRS nevienu protestu vai pieprasījumu represēto tautiešu sakarā. Ja attiecībā uz latviešu boļševikiem šādu nostāju vēl varētu saprast, tad ko gan bija noziegušies tie 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā dibināto latviešu koloniju iedzīvotāji, kas dzīvoja tālos Krievijas nostūros, kopa zemi, un kurus nogalināja tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši?

Par to, vai NKVD īstenotajām „nacionālajām operācijām” var piemērot jēdzienu „genocīds”, vēsturnieku domas dalās. Formāli šīs operācijas it kā nebija vērstas pret cilvēkiem viņu etniskās piederības dēļ, tomēr to nosaukšana par „nacionālajām” norāda, ka tām piemita noteikta etniska nokrāsa. 1948. gadā pieņemtajā ANO konvencijā par genocīdu teikts, ka mēģinājums iznīcināt kādu noteiktu etnisku grupējumu pilnībā vai daļēji uzskatāms par genocīda noziegumu. Tāpēc NKVD „nacionālās operācijas” pamatoti var nosaukt vismaz par etniskām tīrīšanām vai minigenocīdu. Latviešu operācija, represijas pret poļiem, vāciešiem un citiem „nacionāļiem”, bija VK(b)P CK Politbiroja iecerēts un īstenots pasākums, kas atklāj padomju boļševisma noziedzīgo būtību. Un pavisam noteikti „nacionālās operācijas”, tostarp Latviešu operācija, bija noziegums pret cilvēci.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts