05
Leitnera automobiļi - pirmie
Rīga vēsturē iegājusi ne vien kā velosipēdu (par to lasiet ŠEIT) un motociklu (lasiet ŠEIT), bet arī automobiļu ražošanas šūpulis cara Krievijā. 1899. gadā vienā no lielākajām Krievijas velosipēdu fabrikām „A. Leutner & Co” Aleksandra (tagad Brīvības) ielā sāka ražot nelielus automobiļus. 1901. gadā automobiļi „Leutner 3,5 HP” tika eksponēti Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā Rūpniecības - amatniecības izstādē, kur izpelnījās publikas ievērību un zelta medaļu. Paši ražotāji šo auto reklamēja kā pirmo Krievijā radīto automobili, kaut gan uz vietas bija izgatavotas tikai tā šasija un virsbūve, bet motors un citas detaļas iepirktas Francijā un vēlāk arī Vācijā. Pavisam tika izgatavotas 7 šādas automašīnas.
A.Leitnera fabrika un ražojumi. Labajā pusē vidū - Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā Rūpniecības - amatniecības izstādē iegūtās zelta medaļas Goda grāmata.
Drīz pēc tam Leitners sāka franču „De Dion - Bouton” modeļa auto izlaidi un plānoja arī kravas automobiļu ražošanu. Visiem Leitnera automobiļiem bija Francijā un Vācijā iepirkti „De Dion - Bouton”, „Fafnir” vai „Cudell” motori. Spriežot pēc katalogiem, modeļu klāsts bija plašs, tomēr, tā kā Leitnera uzņēmējdarbība ir salīdzinoši maz pētīta, šodien vairs nav iespējams pateikt, kuri no modeļiem patiesi tika ražoti, bet kurus tikai plānoja ražot. Diemžēl pēc pāris gadiem automobiļu ražošanu Leitners pārtrauca, jo importēto detaļu un augsto muitas nodevu dēļ šie auto nespēja konkurēt ar ārzemju spēkratiem. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Leitnera rūpnīca pārgāja tikai uz velosipēdu un aviācijas dzinēju ražošanu armijas vajadzībām. 1915. gadā rūpnīcu evakuēja uz Harkovu. Pēc kara tā savu darbību Latvijā neatjaunoja.
Rīgas auto ar divgalvaino ērgli
1908. gadā ar cara Nikolaja II lēmumu „Krievu - Baltijas vagonu fabrikā” Rīgā tika nodibināta auto ražošanas nodaļa, kuras izveidošanas iniciators bija akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Mihails Šidlovskis. Viņš uzskatīja, ka Rīgā ražotie automobiļi spēs konkurēt un būs pat izturīgāki par ārzemju modeļiem. Stratēģisku apsvērumu dēļ visas auto daļas un agregātus bija paredzēts ražot uz vietas rūpnīcā, tādēļ ražošanas sākšanai tika piešķirta valsts dotācija. Iepirkt citur bija paredzēts vienīgi riepas, eļļas manometrus un lodveida gultņus. Ražošanai uzcēla speciālu cehu un uzstādīja vismodernākos darbagaldus. Dažādus specializētos darbus veica rūpnīcas virsbūvju, skārda, tapsēšanas - krāsošanas, atsperu, kalšanas un liešanas cehi. Auto ražošanā tika iesaistītas arī mehāniskās apstrādes un montēšanas nodaļas, mehānikas un izmēģinājumu laboratorijas.
Sarunvalodā un preses izdevumos „Krievu - Baltijas vagonu rūpnīcu” dēvēja par „Russo - Balt”, taču oficiāli tās tirdzniecības marka bija „Russo Baltique”. Tā rakstīts arī uzņēmuma eksporta emblēmā, bet vietējā variantā firmas logo bija kirilicā - „Русско - Балтiйскiй”. „Russo - Balt” automobiļu nodaļu vadīja inženieris Ivans Frjazinovskis, galvenais konstruktors bija šveicietis Žiljēns Poterā, kas uz Rīgu pārnāca no Beļģijas autofirmas „Fondu”. Uzņēmumā strādāja arī krievu konstruktors Dmitrijs Bondarevs, vācietis Ernsts Falentīns, latvieši J.Mūrnieks, V.Puriņš, motoru konstruktors N.Dimants, testpiloti I.Purķelis un E.Zigmunds, citi vietējie speciālisti. Kopumā automobiļu ražotnē tika nodarbināti 154 cilvēki.
“Russo - Balt” pirmais auto modelis, reklāmas plakāts un logo.
1909. gada jūnijā fabriku atstāja pirmais vieglais automobilis „Russo - Balt”. Līdz 1915. gada vidum tika ražoti trīs sēriju vieglie automobiļi - C24, K12, E15, un trīs sēriju kravas auto - D24, M24, T40. 1915. gadā, pēc Žiljēna Poterā atgriešanās dzimtenē, Ernsts Falentīns izstrādāja jaunu bāzes modeli E15/35, taču līdz fabrikas evakuācijai paguva izgatavot vien nedaudz vairāk par 70 automobiļiem. Savukārt kravas auto ražošana sākās 1912. gadā, kad no vieglā auto agregātiem tika izveidota kravas šasija D24/35 ar vienas tonnas kravnesību un priekšpusi kā vieglajai mašīnai. Vēlāk izveidoja jaudīgāku versiju. Jau pavisam īsts kravas automobilis bija M24/35 un M24/40 ar trīs tonnu kravnesību. Visbeidzot 1913. - 1915. gadā nelielā skaitā tika ražots T40/65 ar piecu tonnu kravnesību. Uz šī automobiļa bāzes tapa arī artilērijas vilcēji armijas vajadzībām.
Pirmais „Russo - Balt” modelis C24/30 bija ļoti līdzīgs beļģu „Fondu CF” automobilim, taču vēlākie modeļi kļuva arvien oriģinālāki, bet K un E sērija, tāpat kā kravas auto, jau pilnībā bija vietējais produkts. Visas „Russo - Balt” automašīnas atbilda tā laika Eiropas standartiem. Uzņēmuma ražotnes Rīgā un Pēterburgā ražoja dažāda veida „Russo - Balt” virsbūves: torpedo, faetonu, limuzīnu, berlīnu, landolē un citas. Dažādas viena un tā paša modeļa sērijas atšķīrās ar dzinēja jaudu, pārnesumu skaitu, riteņu bāzi un atsevišķu bloku tehnisko risinājumu. Kopumā no 1909. līdz 1915. gadam tika izgatavoti 625 automobiļi - ne vien vieglie un kravas, bet arī pasta furgoni, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas, tāpat specializēti auto naudas pārvadāšanai.
Gandrīz divas trešdaļas „Russo - Balt” automobiļu nonāca Krievijas armijas rīcībā kā transporta līdzekļi un sanitārās automašīnas, bet daļa tika pārbūvētas par bruņumašīnām. Populārākie militārie auto bija štāba automobilis uz C24/35 bāzes, M24/40 un T40/65 ar bruņotu kabīni un uz platformas uzmontētu 76,2 milimetru zenītlielgabalu, kā arī bruņumašīnas uz C24/40 bāzes ar „Maxim” ložmetēju vai 37 milimetru lielgabalu. 1915. gadā pēc cara garāžu pārvaldnieka un imperatora personīgā šofera Ādolfa Kegresa patenta tika izgatavota „Russo - Balt” kāpurķēžu versija, kam ziemā piemontēja arī slēpes. Vēlāk, pēc pārcelšanās uz Franciju, Kegress šo pieredzi izmantoja „Citroen” visurgājēju konstruēšanā.
“Russo - Balt” militārā tehnika. Augšējā rindā pa kreisi - ziemas automobilis ar kāpurķēdēm un slēpēm; pa labi - artilērijas auto. Apakšējā rindā - bruņumašīnas.
Arī pirmais reāli izgatavotais tanks pasaulē nāca no „Krievu - Baltijas vagonu fabrikas”, nevis Lielbritānijas, kā parasti tiek uzskatīts. Sākoties Pirmajam Pasaules karam rūpnīcas meistars A. Porohovščikovs armijas vadībai piedāvāja izgatavot bruņotu kaujas mašīnu. Šim nolūkam tika piešķirti 9660 rubļi. 1915. gada 18. maijā tanks „Вездеход” („Visurgājējs”) izbrauca no darbnīcas. Tam bija visi tankiem raksturīgi elementi - bruņas, kāpurķēdes un grozāms tornis. Kāpurķēde gan bija viena, toties ļoti plata - pa visu korpusa apakšu, ar palīgriteņiem abās korpusa pusēs. Bruņas bija daudzslāņainas, korpuss ūdensnecaurlaidīgs. Tanks varēja sasniegt 25 kilometrus lielu ātrumu stundā, kas četras reizes pārspēja pirmos britu un franču modeļus. Tāpat liela daļa citu šī tanka tehnoloģisko risinājumu krietni pārspēja citu valstu vēlākos ražojumus. Diemžēl 1915. gada decembrī darbs pie kaujas mašīnas tika pārtraukts Krievijas armijas vadības konservatīvo aizspriedumu dēļ.
„Russo - Balt” izgatavoja arī vieglo automašīnu speciālās versijas. Tā rūpnīcas testpiloti Purķelis un Zigmunds izcilā Krievijas autobraucēja un žurnālista Andreja Nāgela komandā veiksmīgi piedalījās vairākos Krievijas mēroga rallijos, piemēram, 1911. gada braucienā no Pēterburgas uz Sevastopoli. 1912. gadā Nāgels un Vadims Mihailovs ar speciāli sagatavotu „Russo - Balt” C24/55 automobili Montekarlo rallijā izcīnīja devīto vietu absolūtajā vērtējumā, kas uzskatāms par labu rezultātu. Viņš arī ieguva speciālbalvu par visgarāko paveikto maršrutu. „Russo - Balt” bija arī pirmais auto, kas sasniedza Vezuva virsotni.
1913. gadā „Russo - Balt” sporta nodaļa pārcēlās no Rīgas uz Pēterburgu. Šeit pilots Ivans Ivanovs ar sacīkšu mašīnu C24/58 vairākas reizes laboja Krievijas ātrumrekordu, sasniedzot pat 132 km/st - tam laikam fantastisku ātrumu. Šis auto autosporta entuziastu aprindās pazīstams ar segvārdu „Gurķis”. Ivanovam pieder vēl vairāki vērā ņemami panākumi Krievijas mēroga sacīkstēs. Kopumā laika posmā no 1910. - 1914. gadam „Russo - Balt” automašīnas piedalījās 16 sacensībās, no visām atgriežoties ar dažāda kaluma balvām. Tomēr vissvarīgākais ir fakts, ka „Russo - Balt” bija sava oficiāla autosporta nodaļa, kas nodarbojās ar speciālas, pat unikālas tehnikas konstruēšanu. Piemēram, dažiem no „Russo - Balt” sporta automobiļiem tika izmantoti alumīnija virzuļi, kas tam laikam bija absolūts augsto tehnoloģiju sasniegums.
Gadā „Russo - Balt” saražoja no 100 līdz 140 automobiļiem. To cenas svārstījās no 5,5 līdz 8,4 tūkstošiem rubļu. Dažādās izstādēs „Russo - Balt” automobiļiem tika piešķirtas piecas zelta medaļas. Dažus no pirmajiem automašīnu eksemplāriem ar īpašu landolē virsbūvi iegādājās arī cars Nikolajs II. Šobrīd pasaulē palikuši vairs tikai divi autentiski „Russo - Balt” automobiļi. Viens no tiem - 1911. gada melns vieglais auto K12/20 - atrodas Maskavas Politehniskajā muzejā, otrs - Rīgas Motormuzejā. Tas ir 1912. gadā ražots ugunsdzēsēju auto D24/40, kas samontēts uz kravas mašīnas platformas. Automašīnai ir četru cilindru motors, koka virsbūve, sēdvietas ugunsdzēsējiem, kāpnes un trauksmes zvans.
Dažādu modeļu “Russo - Balt” automobiļi. Apakšā pa kreisi - Rīgas Motormuzejā eksponētais ugunsdzēsēju auto.
Pirmā Pasaules kara laikā, frontei tuvojoties Rīgai, „Krievu - Baltijas vagonu fabrikas” auto nodaļu 1915. gada rudenī evakuēja uz Pēterburgu. Tur uzbūvēja vien dažas „Russo - Balt” automašīnu partijas. 1916. gadā uzņēmuma vadība nopirka zemi netālu no Maskavas un 1917. gada 1. jūlijā atvēra rūpnīcu ar nosaukumu „Otrā automobiļu rūpnīca Russo - Balt”. Pēc gada boļševiki to nacionalizēja un pārdēvēja par „Pirmo valsts bruņutanku rūpnīcu”. 1922. gadā tur tika izgatavoti pieci „Russo - Balt” automobiļi ar nosaukumu „Промбронь”. Nākamajā gadā rūpnīca tika nodota koncesijā uzņēmumam „Junkers”, kas tur sāka lidmašīnu ražošanu. Tā savu darbību beidza viena no Latvijas autobūves leģendām.
Zilā ovāla vairogs
Nākamais posms Latvijas autoražošanas vēsturē saistīts ar Pirmās republikas laiku. 1936. gadā Latvijas Kredītbanka valdības uzdevumā nopirka visas 4000 vagonbūves rūpnīcas „Feniks” akcijas un uz tā bāzes nodibināja jaunu akciju sabiedrību - „Vairogs”. Tās pamatkapitāls bija 8,5 miljoni latu, 99% akciju piederēja valstij. 1937. gadā tika pieņemts lēmumu izveidot autoražošanas nodaļu, jo no ārzemēm ievesto automobiļu skaits Latvijā bija nepietiekams, bet pieprasījums arvien auga. Apsverot ražošanas izmaksas, nolēma, ka izdevīgāk būs nopirkt kādas ārzemju firmas licenci un tehnoloģiju, nekā pašiem izgatavot visas automobiļiem nepieciešamās detaļas. Tika noslēgts līgums ar pasaules vadošo autokompāniju „Ford Motor Company”, kas paredzēja kravas un vieglo automobiļu montāžu, komplektējošās detaļas ievedot no ārzemēm.
„Vairoga” speciālistu grupa ar Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēlu un latviešu zobārstniecības patriarha Kārļa Barona dēlu inženieri Pauli Arnoldu Baronu priekšgalā devās uz „Ford” Kopenhāgenas ražotni stažēties un apgūt automobiļa salikšanas pamatus. Vienā no „Vairoga” 2500 m2 lielajiem korpusiem ierīkoja montāžas līniju, kurā auto salikšana notika pēc vienkāršotas konveijera sistēmas, katram automobilim izejot caur apmēram 30 montieru rokām. No Forda rūpnīcām piegādāja nekrāsotas vieglo auto virsbūves, kravas mašīnu šasijas, motorus un pārējās komplektējošās daļas. Tika apgūta moderna auto krāsošanas un karstās žāvēšanas tehnoloģija, tāpat kvalitatīva salona tapsēšanas māka.
“Vairogs” automobiļu reklāmas materiāli.
Kā vispieprasītākos pirmos 1937. gada septembrī izgatavoja trīstonnīgos kravas auto „Ford - Vairogs V8″, bet 1938.gada vasarā montāžas līniju atstāja pirmie vieglie automobiļi „Ford - Vairogs 10 Junior de Luxe“. Nedaudz vēlāk tapa arī piecvietīgais „Ford - Vairogs V8 Standart”. Pircējiem bija pieejami dažādas jaudas motori, tāpat dažādu virsbūvju tipi - slēgts divdurvju vai četrdurvju sedans, kabriolets, divdurvju kupeja. Auto standartaprīkojumā ietilpa radio, apkures sistēma, pulkstenis, tepiķīši, sānu spoguļi, miglas lukturi, spoguļi saules sargos, durvju bloķēšana no vadītāja vietas, dekoratīvie diski un hromēta numura apmalīte. Pēc auto modernizācijas parādījās arī bremžu pastiprinātājs.
A/S “Vairogs” ražotie auto: augšā kreisajā pusē - “Ford Vairogs” kravas automobiļi, labajā pusē - “Vairogs 10 Junior De Luxe”; apakšā kreisajā pusē - “Vairogs V8″ modifikācijas ar kupejas un sedana tipa virsbūvi, labajā pusē - ugunsdzēsēju auto.
1938. gadā „Vairogs” izgatavoja vairākus septiņvietīgus auto. Viena no šādām mašīnām tika speciāli radīta Valsts un ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, citas izmantotas valdības un ministriju vajadzībām vai kā taksometri. 1939. gadā ražošanai sagatavoja, bet līdz padomju okupācijai paspēja saražot tikai dažus desmitus „Ford - Vairogs Taunus” automobiļus. Pēc pasūtījuma „Vairogā” izgatavoja arī policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēju auto, katafalkus un militāro tehniku. Ražoja arī „Saurer - Vairogs” modeļa autobusus. Nerēķinot armijas pasūtījumu, no 1937. līdz 1940. gadam tika samontētas 332 vieglās un vairāk nekā 1000 kravas automašīnas, izgatavoti 200 autobusi. A/S „Vairogs” bija lielākais autobūves uzņēmums Baltijā.
“Vairoga” militārie automobiļi - artilērijas auto, štāba apvidus auto un uz “Junior” bāzes radīta bruņumašīna.
„Vairoga” automobiļi bija ļoti populāri Latvijā to vienkāršā dzinēja un pieņemamās cenas dēļ. Latvijas tirgū tie bija krietni lētāki par importētajiem automobiļiem, piemēram, 1938. gadā kravas auto maksāja 8000 latus, četrdurvju sedans 7850 latus, bet četrdurvju sedans „de Luxe” - 8600 latus. Auto iegādei varēja noformēt kredītu. Tirdzniecība notika arī ārpus Rīgas, piemēram, Liepājā. Līdz mūsu dienām labā stāvoklī saglabājušās piecas „Ford - Vairogs” automašīnas. Divas vieglās automašīnas aplūkojamas Rīgas Motormuzejā, vēl divas ir privātkolekcionāru īpašumā, bet „Vairogā” salikta kravas automašīna, kas jau 1939. gadā pārveidota par ugunsdzēsēju auto, glabājas Jelgavas ugunsdzēsēju depo.
VEF auto
Laikā no 1928. līdz 1931. gadam daži automobiļi tika izgatavoti arī Valsts Elektrotehniskajā fabrikā VEF. Fabrikas automobiļu nodaļā neliela inženieru grupa mēģināja radīt Latvijas apstākļiem piemērotu automobili, kura universālā virsbūve atbilstu arī lauksaimnieku prasībām. Ārzemēs bija paredzēts iepirkt vien dažus agregātus un detaļas. Pavisam tika samontēti seši vai septiņi vieglie automobiļi, ko izmantoja galvenokārt pašas VEF vajadzībām. Masveida ražošana tomēr netika sākta, jo automobiļu izgatavošana prasīja pārāk lielus finanšu ieguldījumus.
VEF automobiļu prototipi, ko izmantoja pašas fabrikas vajadzībām.
Turpinājums sekos.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
