12
Padomju „tautas vāģis”
Pēc Otrā Pasaules kara viens no pirmajiem tautsaimniecības uzdevumiem bija atjaunot autotransporta darbu. Dažādās darbnīcās tika remontēti kara trofeju automobiļi. Tāda eksperimentālā darbnīca atradās arī bijušās P. Liepas metāllietuves vietā Alkšņu ielā Sarkandaugavā. 1947. gada sākumā Rīgā ieradās inženierkapteinis Vsevolods Bahčivandži, kurš atveda līdzi paša Josifa Staļina parakstītu protekcijas vēstuli iecerei par mazlitrāžas vieglā auto sērijveida izgatavošanu Padomju armijas Gaisa spēkiem. Vēlāk tam bija iecerēts kļūt par bāzes modeli tautai ērti pieejama un lēta transporta līdzekļa ražošanai. Šim nolūkam 1947. gada februārī Latvijas PSR vadība pieņēma lēmumu Alkšņu ielas darbnīcās dibināt Rīgas eksperimentālo fabriku (REF), kas drīz pārtapa Rīgas eksperimentālajā autobusu fabrikā (REAF).
Tomēr līdz pat 1949. gada vidum darbi pie automobiļa būves vēl nebija sākti, tāpēc Staļins izdeva pavēli līdz Oktobra revolūcijas gadadienai nogādāt Maskavā divas pilnībā gatavas automašīnas. Grupa inženieru un tehniķu Bahčivandži vadībā sāka eksperimentālā parauga izgatavošanu, tomēr noteiktajā laikā uz Maskavu devās tikai fotogrāfijas. Visiem par pārteigumu Staļins termiņu pagarināja par gadu un piešķīra papildus dotāciju. Visas jaunā auto daļas un mezglus izgatavoja turpat fabrikā. „GAZ - MM” motors no četrcilindru tika pārveidots par divcilindru, taču vislielākās grūtības radīja oriģinālās konstrukcijas sarežģītā hidrotransmisija. 1950. gada rudenī bija gatavi divi „REAF - 50″ paraugi - kabriolets un sedans, taču konstruktīvo nepilnību dēļ valsts komisija Maskavā tos ražošanai nepieņēma un turpmākos darbus pārtrauca. Tā Latvijai neizdevās kļūt par padomju „tautas auto” dzimteni.
Nerealizētais padomju “tautas auto” - “REAF - 50″. Attēlā augšā pa labi - V.Bahčivandži pie sava lolojuma stūres; attēlā apakšā - auto konstruktoru un darbinieku grupa, vidū V.Bahčivandži.
Ar Latvijas vārdu pasaulē
1949. gadā Latvijas PSR sāka izjust grūtības autobusu satiksmes attīstīšanā, jo hroniski trūka autobusu. Tāpēc LPSR Autotransporta ministrija uzdeva Rīgas 2. autoremonta rūpnīcai apgūt vidējas ietilpības autobusu ražošanu. Apvienojot Rīgas eksperimentālo autobusu fabriku un Rīgas 2. autoremonta rūpnīcu tika izveidota Autobusu virsbūvju rūpnīca. Ražotnes atradās gan bijušajās Deičmaņa un Potreki darbnīcās Tērbatas ielā, gan REAF ēkās Alkšņu ielā. Pirmais rūpnīcas autobuss „REAF - 651″ tapa uz Gorkijas autobusu rūpnīcas modeļa „GZA - 651″ bāzes un no prototipa atšķīrās vien ar sīkām dizaina detaļām. 1953. gadā tika izgatavoti pirmie 25 autobusi. Autobusu masveida izlaidi kavēja nepietiekamās ražošanas jaudas un ierobežotā ražotnes platība - tikai 1200 m2.
1954. gada jūnijā ar PSRS Autotransporta ministra Lihačova pavēli Autobusu virsbūvju rūpnīca tika pārdēvēta par Rīgas eksperimentālo autobusu rūpnīcu, bet tā paša gada septembrī - par Rīgas autobusu fabriku (RAF). Pirmais pašu radītais autobuss „RAF - 251″ tika izveidots uz kravas automašīnas „GAZ - 51″ bāzes. Tā pamatversija bija pilsētas pasažieru autobuss ar 22 sēdvietām, taču līdztekus bāzes modelim izgatavoja arī dienesta un kravas - pasažieru autobusus. Pēdējam bija 14 pasažieru vietas un aizmugures nodalījums 800 kilogramu kravai. „RAF - 251″ autobusus ražoja līdz pat 1958. gadam. Kopumā tika izgatavoti 1460 eksemplāri.
Attēlā augšā pa kreisi - uz GAZ bāzes radītais autobuss “REAF - 651″, attēlā pa labi - “RAF - 251″; apakšā pa kreisi - autobusu montāža 50. gados, pa labi - “RAF - 251″ pasažieru - kravas versija.
1958. gadā fabrika sāka ražot uzlabotu autobusa modeli „RAF - 976″. 1961. gadā fabrikas galvenā ražotne tika pārcelta uz Duntes ielu, kur turpmāk izgatavoja tikai mikroautobusus. Tērbatas ielā palikusī autobusu ražotne atguva seno nosaukumu Rīgas autoremontu rūpnīca Nr. 2. Te 1967. gadā izmēģinājuma braucienus sāka modelis „RAF - 976M” ar pilnīgi jaunu virsbūves dizainu. To kopīgi izstrādāja LPSR Autotransporta ministrijas Specializētā konstruktoru birojs, Autoremontu rūpnīca un Autoremontu kolona 2854, konstruktori I.Notarius un L.Jeļevskis, tehniķi A.Liepa, A.Eglītis un citi.
Kreisajā pusē - viena no “RAF - 251″ versijām, labajā pusē - “RAF 976M”, tā sauktais “Akvārijs”.
50. gadu vidū „RAF” galvenais inženieris Laimonis Klēge kopā ar konstruktoriem J.Osīti un G.Silu apmeklēja Ženēvas autosalonu, kur iepazinās ar Eiropā populāro mikroautobusu „Volkswagen Transporter”. Kaut ko līdzīgu tika nolemts radīt arī Latvijā. 1957. gadā eksperimentālais modelis bija gatavs un par godu VI Vispasaules jaunatnes un studentu festivālam Maskavā ieguva nosaukumu „RAF - 10 Festivāls”. 1958. gadā parādījās tā uzlabotais variants. Pavisam tika izgatavoti 11 šā modeļa mikroautobusi. Tajā pašā gadā tika izstrādāts arī modelis „RAF - 08 Sprīdītis” uz „Moskvič - 407″ bāzes. Vēlāk tas pārtapa modifikācijā „RAF - 978″.
Laimonis Klēge un pirmie mikroautobusu modeļi. Augšējā rindā - “RAF 08 Sprīdītis” un
“RAF 10 Festivāls”; apakšā kreisajā pusē - “RAF 977 Latvija”.
Strādājot pie eksperimentālajiem modeļiem, uz automašīnas „GAZ - 21 Volga” bāzes tika izveidots mikroautobuss „RAF - 977 Latvija”, kas kļuva par paraugu visiem turpmākajiem „RAF” modeļiem daudzu gadu garumā. Tā modifikācijas ražoja arī citu PSRS republiku rūpnīcās, piemēram, kravas furgonu rūpnīcā ERAZ Armēnijā, bet kardināli uzlaboto „RAF - 977D” modeli ar nosaukumu „LARZ - 977 Lugansk” - Luganskas autorūpnīcā Krievijā. Tieši „RAF - 977″ bija tas, kurš aiznesa Latvijas vārdu pasaulē - 1960. gadā auto tika izstādīts Ženēvas autosalonā un vēlāk eksportēts uz Kubu, Irānu, Bulgāriju, Ungāriju, Somiju un citām valstīm.
No “RAF - 977″” reklāmas materiāliem.
1969. gada jūlijā tika likts pamatakmens „RAF” jaunajai mikroautobusu rūpnīcai Jelgavā. Vecajā ražotnē Rīgā palika konstruktoru birojs, eksperimentālais cehs un izmēģinājumu nodaļa. Tieši šeit jau kopš 60. gadu vidus uzņēmuma konstruktori strādāja pie jauna bāzes modeļa radīšanas. Tika izveidota eksperimentālo modeļu sērija „RAF - 982″, gadu gaitā izmēģināja dažādas tā modifikācijas. Tomēr galu galā šī darba rezultāts bija principiāli pavisam cits modelis „RAF - 2203″ uz „GAZ - 24 Volga” bāzes. Tā sagatavošana sērijveida ražošanai ilga no 1972.līdz 1974.gadam. Pirmais jaunā modeļa mikroautobuss konveijeru atstāja 1975. gada decembrī.
Konceptauto “RAF - 982″ modifikācijas.
1975. gadā jauno rūpnīcu nodeva ekspluatācijā. 25 400 m2 ražošanas platībā bija uzstādītas tam laikam vismodernākās iekārtas, jaudīgas preses virsbūvju paneļu štancēšanai, automatizētas virsbūvju metināšanas līnijas, augstražīgas iekārtas automobiļu gruntēšanai un krāsošanai, cita ražošanas tehnika. Paredzētā rūpnīcas maksimālā jauda bija 25 000 mikroautobusu gadā, taču reāli gadā saražoja no 12 līdz 14 tūkstošiem mašīnu, bet 1988. gadā sasniedza 18 000 robežu. Salīdzinājumam vecajā rūpnīcā Rīgā izgatavoja vien 3800 mikroautobusus gadā. Jaunajā rūpnīcā Jelgavā strādāja vairāk nekā 3000 darbinieku, kas līdz pat 90. gadu nogalei turpināja montēt dažādas bāzes modeļa „RAF - 2203″, bet kopš 1989. gada arī jaunā bāzes modeļa „RAF - 22038″ modifikācijas.
Attēlos augšā - “RAF - 2203″, apakšā - “RAF - 22038″.
Gan uz „RAF - 977″, gan „RAF - 2203″ bāzes tika izgatavotas dažādas šo modeļu versijas. Gandrīz tikpat lielā skaitā kā pasažieru auto, ražoja arī operatīvā transporta mašīnas, vispirms jau sanitārā transporta un ātrās palīdzības automobiļus. 1979. gadā, sadarbībā ar Somijas uzņēmumu „Tamro”, tika radīts reanimācijas auto „TAMRO - RAF”, bet vēlākos gados arī pilnībā pašu mājās izgatavots reanimobilis „RAF - 2914″. Kopā ar somiem izstrādāja arī speciālus pataloganatomijas busiņus mirušu cilvēku transportēšanai. Bija arī auto asins pārvadāšanai. Kā īpaši ekskluzīvu izstrādājumu var minēt valsts augstāko vadītāju apkalpošanai domātos par luksusa sanitārajiem automobiļiem pārveidotos „GAZ - 13″ un „GAZ - 14″ limuzīnus „Čaika - RAF”. Cita populāra sērija bija dažādi štāba auto modeļi milicijai, ugunsdzēsējiem un armijai. Tika izgatavoti arī speciāli tūristu apkalpošanai paredzēti mikroautobusi „Tūrists”.
Augšā pa kreisi - Latvijas - Somijas kopražojums “Tamro - RAF”, pa labi - reanimācijas auto
“RAF - 2914″; apakšā - autovilciens “Rīga” 60. gados un 1980. gada Maskavas olimiādes laikā.
Gan Vissavienības Tautas sasniegumu izstādē Maskavā, gan mūsu pašu Mežaparkā apmeklētājus vadāja autovilcieni „Rīga”, kas sekmīgi darbojās arī Maskavas olimpisko spēļu laikā. Pavisam 1980. gada olimpiādei tika izgatavoti 300 „RAF” mikroautobusi, tostarp mašīnas olimpiskās uguns pārvadāšanai, štāba auto orgkomitejas un tiesnešu vajadzībām, tehniskās palīdzības busiņi riteņbraukšanas sacensībām. Vēl no sportam paredzētiem modeļiem būtu pieminams auto formulas tipa sacīkšu automašīnu pārvadāšanai. No 1974. līdz 1982. gadam tika izgatavotas vairākas elektromobiļu partijas, kas pārsvarā kalpoja Maskavas pilsētas vajadzībām. Bet 80. gadu beigās kopā ar franču kompāniju „Labbe” tika radīts bruņu automobilis „LABBE - RAF” naudas pārvadāšanai.
Augšā pa kreisi - Maskavas olimpiādei izgatavotais mikroautobuss, pa labi - “RAF” elektromobilis; apakšā - naudas pārvadāšanas bruņumašīnas “RAF - LABBE” (pa kreisi) un “RAF - Fontauto”.
Latvijai atgūstot neatkarību, vajadzēja domāt par jauna, pasaules tirgū konkurētspējīga modeļa radīšanu, jo modelis „RAF - 2203″ bija neglābjami novecojis. Sadarbībā ar angļu autodizaina uzņēmumu „IAD” tika radīts modelis „RAF - M1 Roksana”. Diemžēl tālāk par prototipu šī iecere netika. Kaut arī interesi izrādīja vairākas Eiropas un Amerikas autobūves firmas, tomēr investēt miljonus jaunā projekta ieviešanai ražošanā bez Latvijas valdības garantijām negribēja neviens. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī nākamo projektu - priekšpiedziņas mikroautobusu „RAF - M2 Stils”. Rūpnīcai nācās turpināt dažādu modifikāciju „RAF - 2203″ un „RAF - 22038″ ražošanu.
Attēlos augšā - “RAF Roksana”, apakšā - “RAF Stils”.
90. gadu sākumā tika ražoti gan busiņi ar kravas kasti „RAF- 33111″ un „RAF - 3311″, gan kravas furgoni „RAF - 2920″, gan pikapi „RAF - 33113″. Izgatavoja arī dažādus specializētos auto - sociālo modeli invalīdu pārvadāšanai, policijas patruļauto, pātvietojamās televīzijas stacijas kompleksu, specializētu maršruta taksometru, katafalku. Sadarbībā ar Krievijas uzņēmumu „GAZ” uz mikroautobusa „Gazeļ” bāzes tika izgatavoti divu veidu prototipi - ātrās palīdzības mašīna un kravas furgons „RAF - GAZ 3314″. Tomēr līgums ar Krieviju noslēgts netika, bet pieprasījums pēc citas „RAF” produkcijas krasi samazinājās, kas noveda rūpnīcu bankrota priekšā. 1997. gadā ražošana tika pārtraukta uz visiem laikiem.
Dažādas “RAF” 2900. un 3000. sērijas modifikācijas.
Tantors, Oskars un citi „brīnumi”
90. gadi bija zīmīgi ar Latvijas tautsaimniecības pagrimumu un izņēmums nebija arī autorūpniecība. Tomēr atradās drosminieki, kas vēlējās kaut ko darīt lietas labā. 1995. gadā uzņēmējs Fēliks Tontegode nāca klajā ar ierosmi izstrādāt paaugstinātas caurejamības automobiļa projektu, kam būtu pašu mājās izgatavota šasija un plastikāta virsbūve. Šim nolūkam 1996. gadā tika izveidots uzņēmums „Baltijas džips”, kas 1998. gada martā sāka automobiļu „BD - 1322 Tantor” ražošanu. Mašīna bija paredzēta sportiskas atpūtas cienītājiem un lauku iedzīvotājiem. Diemžēl projekts neguva cerēto pircēju atsaucību, jo tirgū kļuva pieejami daudz modernāki Rietumvalstu ražojumi. Kopumā tika izgatavoti apmēram 12 „Tantor” automobiļi.
SIA “Baltijas džips” radītā apvidus auto “Tantor” versijas.
Sekoja vairāku gadu pārtraukums, līdz inženiera un autosportista Andra Dambja vadībā 2002. gada septembrī uzņēmumā „Ogres servisa centrs” (OSC) tika sametinātas pirmā pilnībā Latvijā būvētā rallijreida auto „OSCar” karkasa caurules. Jau 2003. gada 29. maijā prototips bija gatavs un kļuva par neatņemamu „Riga Rally Raid Team” komandas zīmolu. 2004. gadā Latvijas komanda ar trim tuksneša džipiem pirmo reizi startēja Dakāras rallijreidā. 2006. gadā tika izstrādāts pilnīgi jauns modelis „OSCar - O3″, bet 2009. gadā - „OSCar - 24H” uz „Ford Fiesta” bāzes. 2010. gadā tika paziņots par principiāli jauna hibrīdauto „OSCar eO” radīšanu,kas piedalījā 2012. gada Dakāras rallijā. „OSCar” automobiļi regulāri piedalās arī citos pasaules rallijreidos.
<
“OSCar” automobiļi sacensībās.
2004. gada jūlijā pēc Maskavas mērijas iniciatīvas Jelgavā tika likts pamatakmens akciju sabiedrības „Amoplant” ražotnei. Uzņēmuma profils ir autobusu un traktoru ražošana un adaptācija vietējam tirgum. Pēc holandiešu autofirmas „VDL Groep” licences Jelgavā kopš 2010. gada montē pilsētas autobusus „Ambassador”, bet pēc Baltkrievijas uzņēmuma „MTZ” licences - lauksaimniecības traktorus „Belarus”. Plānots sākt arī jaunu zemās grīdas pilsētas autobusu „VDL Citea SLF - 120/310″ montāžu.
Jelgavas uzņēmuma “Amoplant” ražotie pilsētas autobusi.
2008. gadā tika izveidots uzņēmums „Dartz Motors” , kura vadības centrs kopš 2009. gada atrodas bijušās „Krievu - Baltijas vagonu fabrikas” ēkās. Tajā pašā gadā izstādē „Top Marques Monaco Show” tika eksponēti divi bezceļu bruņuauto modeļi - „Dartz Prombron’ - AS1936″ un „Dartz Prombron’ - AS1936 Monaco Red Diamond Edition”, kas vēlāk tika pārdots par 1,6 miljoniem dolāru. Šobrīd uzņēmums izgatavo specpasūtījuma automobiļus policijas, armijas, valsts iestāžu un miljonāru vajadzībām ar preču zīmēm „Dartz Prombron” un „Dartz Kombat”. Tomēr, tā kā automobiļu ražošana noris Igaunijā, bet pircēju lielākā daļa atrodas Krievijā un arābu valstīs, diez vai „Dartz Motors” var uzskatīt par īstu Latvijas uzņēmumu.
<
“Dartz” ekskluzīvie bruņuauto.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
