Laikmeta zīmes

Manas skolas gaitas iesākās 1971.gada 1.septembrī. Pirmo skolas dienu ar visu tajā notiekošo - svinīgo pasākumu, fotografēšanos un vēlāko mielošanos ar saldējumu kafejnīcā - pavadīju kopā ar tēvu. Mamma todien nez kur bija aizņemta. Zinības apguvu Rīgas 24.vidusskolā (vēlāk tā kļuva par 99.vidusskolu) Tallinas un Krišjāņa Barona ielu stūrī. Lai gan Rīgas 6.vidusskola atradās gandrīz pretī mūsu mājai, tomēr mācīties tur man netika ļauts, jo administratīvi skola piederēja Maskavas rajonam (tagad Latgales priekšpilsēta), kamēr mēs dzīvojām Kirova (tagad Centra) rajonā, bet padomju laikā katram vajadzēja skolu izvēlēties atbilstoši dzīvesvietai. Kaut it kā mazāk prestiža, 24.vidusskola nepavisam nebija slikta. Arī pārāk tālu nenācās iet - turpat vien aiz stūra tā atradās.

Pirmajās klasītēs vēl biju labs skolnieks - no tiem laikiem saglabājušās pat divas pateicības par labām un teicamām sekmēm. Pirmajā klasē kļuvu arī par klases labāko lasītpratēju - minūtes laikā spēju izlasīt vairāk vārdu nekā jebkurš cits klasesbiedrs. Vēlāk mācībās vairs tik gludi negāja. Nesekmīgs nebiju, taču bija mācību priekšmeti, kas man pagalam nevedās - matemātika, algebra, ģeometrija, fizika. Toties patika vēsture, ģeogrāfija, literatūra. Īpaši vēsture, kas mani saistījusi kopš bērnības. Savulaik centos izlasīt visas pieejamās grāmatas par šo tēmu, noskatīties visas filmas. Skolā bija interesanti uzskates materiāli gan vēsturē, gan ģeogrāfijā - diapozitīvi, dažādi krāsaini attēli un kartes, laba minerālu kolekcija. Savukārt skolas bibliotēkā varēja atrast cenzūrai nez kā cauri izsprukušas Ulmaņlaikos izdotas grāmatas, piemēram, Latvju dainu sējumus, uz kuru vākiem gozējās tāds padomju laikam pilnīgi neiedomājams simbols kā ugunskrusts.

Rīgas 24.vidusskolas 1.b klases kolektīvs 1971./72. mācību gadu noslēdzot.
Raksta autors - augšējā rindā trešais no kreisās.

Ar dažiem skolasbiedriem attiecības bija tuvākas, ar citiem neitrālākas. Nebiju starp klases līderiem, taču pilnīgs autsaiders arī ne. Lielāka draudzība veidojās ar tiem, kam bija līdzīgas intereses. Kopā ar līdzīgiem trakajiem stundām varējām klaiņot pa Vecrīgas ielām un pagalmiņiem vai, piemēram, Rīgas Lielajiem kapiem, kas jau tolaik bija pamesti un mežonīgi. Toties tur varēja atrast tādas interesantas lietas kā kaulu fragmentus un pat veselus galvaskausus. Mums patika līst vecajās kapenēs, pētīt dažādus kapakmeņus un pieminekļus. Kapos ieguvu papildinājumu arī savai minerālu kolekcijai - no kapakmeņiem domātā izejmateriāla atšķeltus zilā un baltā marmora gabalus, granītu. Kas attiecas uz daiļo dzimumu, sākumskolā lielas intereses par klasesbiedrenēm vēl nebija, kāda, protams, parādījās pamatskolas vecākajās klasēs, kad pubertāte un hormonu vētras darīja savu.

Tusiņš kopā ar klasesbiedriem kafejnīcā “Gaisma”.

Kaut kad 7.klasē saslimu ar kolekcionēšanas kaiti. Kopā ar pāris līdzīgiem slimniekiem apstaigājām teju visus Rīgas uzņēmumus, kur varēja iegūt kaut ko kolekcionēšanas vērtu. Kā visi tā laika skolēni, sāku ar pastmarkām. Pēc tam parādījās sērkociņu kastīšu etiķetes, ko plašā klāstā piedāvāja sērkociņu fabrikās strādājošie. Vēlāk nāca košļājamo gumiju papīriņi, taču pirmā nopietnā kolekcija izveidojās, kad nejauši uzgājām daiļkrāsotāju darbnīcu Miera ielā. Šeit sietspiedes tehnikā izgatavoja uzšuves un vimpelīšus visām iespējamām organizācijām un pasākumiem. Mākslinieki bija reti atsaucīgi, tāpēc gājām uz turieni teju katru nedēļu un vienmēr mana kolekcija tika papildināta ar kaudzi vimpeļu un uzšuvju. Vēlāk atradām līdzīgu darbnīcu Krāsotāju ielā, taču tur guvums bija krietni mazāks.

Krājām arī tolaik populāros kabatas kalendārīšus. Ne tos, ko varēja nopirkt katrā kioskā, bet reprezentācijai vai ārzemniekiem domātos, kas tika ražoti uz kvalitatīva papīra, bet nereti arī no plastikāta vai ar īpašu pārklājumu, lai iegūtu telpisku 3D attēlu. Tolaik Padomju Savienībā katrai tautsaimniecības nozarei ārējās tirdzniecības vajadzībām bija izveidota sava eksportfirma, kuru filiāles atradās arī Latvijā. Šīm firmām bija visekskluzīvākie kalendāri, kas augstu kotējās kolekcionāru aprindās. Iecienīti bija arī Valsts cirka, “Aeroflot” un ar kuģniecību saistītu uzņēmumu kalendārīši. Plašs kalendārīšu klāsts bija apdrošināšanas kantorim “Gosstrah”, rūpnīcām “VEF”, “Radiotehnika”.

Laipnie iestāžu darbinieku kalendārīšus nereti sadāvināja kaudzēm, tāpēc izveidojās pieklājīgs apmaiņas fonds. Bet ko tu daudz apmainīsi, ja arī citiem kolekcionāriem kalendārīšu netrūka. Nolēmām lieko pārdot. Daļa kalendārīšu tika iztirgota jaunāko klašu skolēniem. Diemžēl tā izrādījās viņu pusdienu nauda. Skolotāju veiktajā izmeklēšanā ātri noskaidroja “vainīgos”. Man tika konfiscēti visi tobrīd līdzi esošie kalendārīši, tostarp arī daži no personīgās kolekcijas. Neraugoties uz vairākkārtējiem lūgumiem atdot vismaz šos eksemplārus, skolotāja palika cieta kā krams. Kaut šodien tas būtu pavisam normāls bizness, padomju laikā šāda mūsu rīcība tika klasificēta kā spekulācija.

Savdabīgs kolekcionēšanas veids bija dažādu reklāmas lapiņu un bukletu vākšana. Viss sākās ar dažām reklāmām radiotehnikas salonā “Orbīta” vienā no Vidzemes tirgus paviljoniem. Padomju Savienībā tolaik šāds reklamēšanas veids bija jaunums. Sākuši ar vietējam patērētājam domātām radioaparatūras reklāmām, drīz radām iespēju tikt pie eksportam paredzētiem reklāmas materiāliem, kas vienkāršiem padomju pilsoņiem nebija pieejami. Tās pašas radiotehnikas reklāmas, tikai ārzemniekiem domātas un tāpēc iespiestas uz laba glancēta papīra augstā poligrāfiskā izpildījumā, dabūjām rūpnīcās “VEF” un “Radiotehnika”. Tikpat kvalitatīvi prospektiņi bija kompānijai “Aeroflot”, bet visbagātīgākais bukletu klāsts nāca no “Intūrista”. Lai tos iegūtu, apstaigājām teju visas Rīgas viesnīcas. Brīnums, kā jau tolaik nenonācām čekas uzmanības lokā, jo vazāties pa viesnīcām, kas domātas ārzemniekiem, padomju cilvēkam nebija pieņemts. Toties savācām lielisku bukletu kolekciju par Rīgu un Latviju daudzu pasaules tautu valodās. Savukārt vienā no Centrāltirgus spīķeru noliktavām ieguvām Austrumvācu kosmētikas un matu kopšanas līdzekļu zīmolu “Florena” un “Londa” reklāmas.

Tomēr visnopietnāko manas kolekcijas daļu veidoja nozīmītes. Ne jau tās, ko brīvi varēja nopirkt jebkurā avīžu kioskā, bet dažādu iestāžu un uzņēmumu, firmu un organizāciju nozīmītes. Tolaik katra sevi cienoša organizācija pasūtīja nozīmītes ne tikai ar uzņēmuma logo, bet arī darba veterāniem, vai kā “VEF“, kur sava nozīmīte bija gandrīz katram ceham un struktūrvienībai. Iecienītas bija arī Dziesmu svētku dalībnieku nozīmītes. Jāpiebilst, ka tolaik nozīmītes bija no kārtīga metāla ar emalju, nevis tādas ar printeri apdrukātas tabletes kā tagad. Šodien varu tikai pabrīnīties par mūsu uzņēmību, apstaigājot Rīgas uzņēmumus un iestādes un ielūkojoties teju katrā kabinetā. Taču šī uzņēmība tika atalgota ar lielisku nozīmīšu kolekciju, kurā bija dažs labs eksemplārs, kādu man šodien vairs nav izdevies atrast. Žēl, ka dažus gadus vēlāk nolēmu kolekcionēšanas lietas izbeigt un savu kolekciju uzdāvināju citiem. Tajā bija viena otra patiešām vērtīga nozīmīte.

Visiem šiem hobijiem tika upurēta arī daža laba mācību stunda. Pirmajās klasītēs šāds netikums man vēl nepiemita, taču laikam ritot iemācījos aizšmaukt no stundām jeb, kā tolaik teica, nobastot skolu. Dažreiz tā bija tikai kāda netīkama stunda, citreiz - vesela diena. Tiesa, tad gan nācās izgudrot kaut ko puslīdz jēdzīgu, lai skolotāja par šo faktu nepaziņotu vecākiem. Arī izkļūt no skolas nemaz nebija tik viegli, jo durvis stundu laikā nereti bija aizslēgtas un skolas tantiņa modri raudzījās, lai skolēni nevazātos apkārt. Vieglāk bija pavasarī, kad nebija jāģērbj virsdrēbes, tāpēc varēja aizbildināties, ka dodies uz tuvīno veikalu pēc bulciņām. Uz mājām šādos gadījumos iet, protams, nevarēja, tāpēc brīvais laiks tika izmantots klaiņojot pa Vecrīgas šaurajām ieliņām vai apmeklējot muzejus. Ja skola tika bastota kopā ar citiem, nereti tusējāmies pie kāda no klasesbiedriem, kam vecāki bija darbā.

Runājot par skolas gadiem jāpiemin vēl kāda tā laika sociāla parādība, proti, vardarbība pusaudžu un jauniešu vidū. Skolā gan man nekādi dižie konflikti netika gadījušies, tomēr ārpus skolas piedzīvots arī viens otrs nepatīkamāks mirklis. Reizēm vecāki jaunieši mēdza uz ielas piesieties mazākiem skolniekiem, lai atņemtu sīknaudu vai kādu mantu. Reizēm tāpēc varēja dabūt arī zilumu zem acs vai asiņojošu degunu. Tomēr tas bija tīrie nieki salīdzinājumā ar mikrorajonu jauniešu grupējumiem, kas lepni sevi dēvēja par bandām. Es dzīvoju Ziedoņdārza rajonā un tur saimniekoja Gaismas banda (pēc kinoteātra “Gaisma” nosaukuma), savukārt Revolūcijas (tagad Matīsa) ielas rajonā uzdarbojās Blāzmas (vietējais ķinītis) banda. Grīziņkalns vispār bija krimināla vide, kur vakaros labāk nestaigāt. Bēdīgi slaveni bija arī Centra čaļi. Protams, nekādas īstas bandas jau šie jauniešu grupējumi nebija, kaut dažam to dalībniekam konflikti ar kriminālkodeksu gadījās.

Nereti viena rajona bandas apvienojās, lai nokārtotu rēķinus ar cita rajona bandām, īpaši ballītēs. Šāda teritoriāla iedalījuma dēļ atsevišķos gadījumos jaunietim no viena rajona nebija pat ieteicams vienam pastaigāties cita rajona teritorijā. Skolēnu savstarpējo konfliktu gadījumos jautājumu parasti atrisināja džentlmeniskā dūru cīņā, taču rajonu savstarpējās cīņās tika izmantotas arī ķēdes, španneri (kastetes) un citi sitamie. Neizpalika arī konflikti uz etnisko attiecību bāzes. Diezgan ierasti bija, ka krievu jaunieši aiztika latviešus, savukārt latvieši centās atdarīt ar to pašu. Ir cilvēki, kas šodien mēģina iestāstīt, ka padomju laikā starp latviešiem un krieviem problēmu nebija. Patiesībā vienmēr ir valdījusi zināma spriedze. Arī man reiz gadījās iesist pa saules pinumu kādam puisim, ko mani klasesbiedri bija aizturējuši uz ielas, lai izmangotu naudu ķinītim. Situ ne tik daudz tāpēc, ka puisis bija spītīgs un neparko negribēja šķirties no naudas, bet tāpēc, ka viņš bija krievs, un man pašam līdzīgās situācijās bija nācies ciest no šīs tautas pārstāvjiem. Protams, šodien šādu savu rīcību varu tikai nožēlot.

Dažas vasaras skolas brīvlaikā esmu izbaudījis arī pionieru nometnes jaukumus. Jāteic, Latvijas pionieru nometnēs, vismaz tajās, kur vadītāji bija latvieši, ar pionieru lietām - kaklautiem, taurēm un bungām, līnijām un ierindas skatēm - pārāk neaizrāvās. Pionieru vadītāji vairāk domāja par bērnu atpūtu un interesantu laika pavadīšanu. Mana pirmā nometne bija Drabešos, netālu no Cēsīm, Gaujas Nacionālā parka teritorijā. No pāris vasarām, ko tur pavadīju, visvairāk atceros skaisto dabu, Gaujas mežu pirmatnējo burvību, tāpat Āraišu ezeru, kur tolaik vēl nebija atjaunota seno latgaļu ezerpils, bet notika tikai arheoloģiskie izrakumi. Vēlāk biju arī citā nometnē Gaujas Nacionālajā parkā, īsti gan neatceros, kur. Atceros tikai, ka tur bija iespaidīgi smilšakmens klinšu atsegumi. Pēc trim pionieru nometnēs pavadītām vasarām, mamma, redzēdama manu izmisīgo nevēlēšanos piedalīties šādos pasākumos, nolēma bērnu vairs nemocīt. Tā beidzās manas “pionieru vasaras”.

Tāpat kā visi padomju bērni, arī es pirmajās klasītēs biju “Ļeņina mazbērns” - oktobrēns. Vēlāk vajadzēja stāties pionieros. Tolaik manā pasaules uztverē jau sāka veidoties noteikti pretpadomju uzskati (par to lasiet 4.nod. ŠEIT), tāpēc būt pionierim ne visai patika. Taču uz vecākiem tika izdarīts zināms spiediens. Kā šodien atceros skolotājas vārdus: “Domāju, jūs visi nākat no strādnieku ģimenēm, tāpēc iestāsieties pionieros.” Proti, ja neiestāsies, tātad esi šķiras ienaidnieks. Tā nu turpmākos gadus līdz pamatskolas beigšanai katru dienu biju spiests siet ap kaklu sarkano kaklautu, soļot ierindas skatēs un dziedāt pionieru dziesmas, dažkārt pat krievu mēlē. Laimīgi ticis no tā visa vaļā, komjaunatnē stāties man nenāca ne prātā. Paldies Dievam, tas arī nebija vajadzīgs, jo pēc manas saķeršanās ar Valsts Drošības komiteju (par to lasiet 7.nod. ŠEIT), neviens par komjaunatni vairs pat neieminējās. Biju taču nelabojams pretpadomju elements.

Pēc konflikta ar čeku nokļuvu “melnajā sarakstā” un biju spiests dzimto skolu atstāt. Tomēr man palaimējās - nonācu Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolā, kas tolaik bija viena no prestižākajām tā sauktajām vakarskolām. Tajos gados skola atradās Imanta Sudmaļa (tagad Grēcinieku) ielā pretī Strēlnieku (tagad Okupācijas) muzejam. Biju dienas nodaļas “students” - no rīta mācījos, bet pēcpusdienās strādāju laikraksta “Rīgas Balss” ekspedīcijā. Jāteic, skolā mācījās patiešām gaiši un inteliģenti ļaudis, arī skolotāji bija reti sakarīgi. Piemēram, vēstures skolotājs jau tolaik mums stāstīja lietas, par kurām dažs labs vēl šodien nelabprāt runā. Arī ģeogrāfijas un literatūras stundās bieži tika paustas tiem laikiem “ķecerīgas” idejas. Piemēram, literatūras stundās populāri bija tādi jēdzieni kā “pirmspadomju literatūra” un… “pēcpadomju literatūra”. Par “pēcpadomju literatūru” mēs dēvējām visus tolaik jaunos literātus - Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku. Literatūras skolotāja par šo apzīmējumu bija sajūsmā un pati labprāt to lietoja. Padomājiet - tas taču bija 80.gadu sākums, pats stagnējošā sociālisma ziedu laiks.

Raiņa vakarskola, tās skolēnu un skolotāju kolektīvs, deva man jaunu elpu un skatījumu uz pasaulē un sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Kopumā vidusskolas pēdējie gadi atmiņā palikuši kā gaišs laiks manā dzīvē, kad tiku svētīts ar patiesi jaukiem skolotājiem un brīnišķīgiem skolasbiedriem. Šī bija skola, kur pret audzēkņiem izturējās ar cieņu, kā pret pieaugušiem, nevis stumdāmiem un bīdāmiem skolniekiem. Skolotāju un skolēnu attiecībās savstarpējās uzrunas forma vienmēr bija “jūs”, kas parastajās vispārizglītojošajās skolās būtu kas neredzēts. Arī režīms šeit bija brīvāks. Uz mācību stundām varēja nenākt, ja vien tika nokārtotas visas ieskaites un pārbaudījumi. Neviens pārāk cieši to nekontrolēja, kaut arī dienas nodaļas audzēkņiem ierašanās skolā it kā bija obligāts nosacījums.

Raiņa vakarskolas “intelektuālais zieds”.

Ciešākas attiecības man izveidojās ar trim skolasbiedriem - Edmundu, Olafu un Tāli. Visi šie cilvēki nāca no inteliģentām ģimenēm, tāpēc jokojot saucām sevi par skolas intelektuālo ziedu. Kopīgi apmeklējām muzejus un izstādes, stundām varējām diskutēt par mākslu, politiku un kultūru. Dzīvē šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Tālis kopš bērnības slimoja ar nopietnu un dzīvībai bīstamu slimību. Būdams bohēmiska dzīvesveida piekritējs, viņš nonāca narkotiku varā un agri aizgāja Mūžībā. Olafs pēc vidusskolas beigšanas nodarbojās ar dažādiem mākslas un mediju projektiem. Edmunda vaļasprieks bija fotografēšana. 80.gadu vidū viņš ar savu komercprodukciju regulāri apgrozījās Čiekurkalna tirgū. Kādu produkciju padomju gados pircējiem varēja piedāvāt fotogrāfs? Tie bija pārfotografēti ārzemju estrādes mākslinieku skaņuplašu vāki, no ārzemju žurnāliem pārfotografēti pop un rokzvaigžņu portreti, ārzemju auto un motociklu fotogrāfijas, īpašiem klientiem arī erotiska un pornogrāfiska satura attēli. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Edmunds savu dzīvi saistīja ar bruņotajiem spēkiem, divpadsmit gadus uzticīgi kalpojot Zemessardzē. Diemžēl šobrīd arī Olafs un Edmunds jau ir viņsaulē un no mūsu četrotnes esmu palicis tikai es.

Pēc vidusskolas man vajadzēja domāt, kur mācīties tālāk. Jau beidzot pamatskolu (tolaik tās bija 8 klases) biju mēģinājis iekļūt Celtniecības tehnikuma arhitektūras nodaļā, taču nesekmīgi. Pievīla ienīstā matemātika. Pabeidzot Raiņa skolu bija skaidrs, ka augstskolā es nemēģināšu iestāties, jo nespēju panest eksāmenu radīto spriedzi, turklāt eksakto priekšmetu dēļ atestāta vidējā atzīme nebija visai spoža. Tas nozīmēja, ka tikt budžeta grupā man nav lielu cerību, bet maksas izglītība Padomju Savienībā nepastāvēja. Bez tam vienīgā joma, kuru es būtu vēlējies studēt, bija vēsture, taču totalitārisma apstākļos man nešķita īpaši aizraujoši apgūt ideoloģiski sagrozīto padomju vēstures interpretāciju. Tāpēc par mana nākamo skolu kļuva G.Gailes 2.tehniskā jeb tā sauktā VEF skola. Gribēju kļūt par radioaparatūras regulētāju, taču tā kā togad šajā specialitātē uzņēma tikai krievu plūsmas audzēkņus, piekritu apgūt radioaparatūras kontroliera amatu. Gaidīt gadu, kad regulētājos uzņems latviešus, es nevarēju, jo tad mani tūdaļ iesauktu padomju armijā.

Mācības šajā skolā man īpaši nevedās, jo vairāk biju sapņojis par darbu ar raidošo aparatūru, piemēram, radio vai televīzijas studijā, taču skolā nācās apgūt fiziku, radioelektroniku, materiālu īpašības un tamlīdzīgas zinības. Toties ar ražošanas praksi viss bija labākajā kārtībā - strādāju rūpnīcā “VEF“, priekšniecība ar manu darbu bija apmierināta un skolas teorētiskās zināšanas nemaz nebija tik ļoti nepieciešamas. Skolēnu kolektīvs mums bija visumā draudzīgs - normāli 80.gadu jaunieši ar savām interesēm un dzīvesveidu. Atklātu nacionālistu viņu vidū nebija - puišiem bija citas intereses. Vienīgā politisko uzskatu izpausme notika brīdī, kad pa televizoru paziņoja par biedra Leonīda Iļjiča Brežņeva nāvi. Puiši spontāni sāka aplaudēt. Ironiski, ka tas notika ētikas stundas laikā. Skolotāja tobrīd bija izgājusi. Tā nu pēc gada es saņēmu savu skolas diplomu un varēju uzskatīt, ka mana vispārējā obligātā un profesionāli tehniskā izglītība ir pabeigtas.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts