16
Nātans Moriss (Nathan Morris) ir britu evaņģēlists, kas ar Evaņģēlija vēsti ceļo pa visu pasauli. Viņa sludināto vārdu, gluži kā Bībelē teikts, pavada zīmes un brīnumi. 2006.gadā Nātans nodibināja savu kalpošanas misiju „Shake the Nations Ministries”, bet kopš 2010. gada dzīvo Mobilā, Alabamā, ASV, un kopā ar Pensakolas atmodas mācītāju Džonu Kilpatriku rīko atmodas dievkalpojumus „Bay Revival” visā Amerikā. 2013. gada augustā Nātans Moriss apmeklēja Latviju un piedalījās evaņģelizācijas dievkalpojumos Rīgā. Tad arī viņš sniedza šo interviju Kristīgā radio programmas direktorei Mairai Ošeniecei raidījumam „Tici un redzi”.
****
- Mēs zinām, ka esat uzaudzis mācītāja ģimenē. Zinām arī to, ka bijāt nopietni sadumpojies pret Dievu un aizgājis no Viņa.
- Tā bija privilēģija augt kristīgā ģimenē. Mana ģimene bija lūdzēju ģimene. Kā jauns cilvēks es nesapratu, cik tas ir īpaši un vērtīgi. Es sēdēju baznīcā pēdējos solos, klausījos, kā tēvs sludina, un man šķita, ka visi sludinātāji tā sludina un lūdz. Mans tēvs sludināja par Jēzus asinīm, par Svētā Gara spēku, un arī par to, ka varam saņemt dziedināšanu un tikt atbrīvoti - atraisīti no jebkā, kas ir kā saites mūsu dzīvē. Taču, kad man bija 16 gadi, es sāku izklaidēties kopā ar draugiem. Biju kopā ar cilvēkiem, kuru dzīvē valdīja alkohols, narkotikas. Tas turpinājās arī universitātē. Atkarības manā dzīvē bija ļoti spēcīgas. Es cīnījos pret visu, ko vecāki bērnībā bija ielikuši manā sirdī un prātā - es cīnījos pret Dievu. Bet mans tēvs un māte sauca uz Dievu. Viņi burtiski brēca uz Dievu manis dēļ.
Naktis pavadīju klubos, būdams pilns ar narkotikām, tomēr visu laiku dzirdēju iekšēju balsi, jo Dievs mani nelaida vaļā. Viņš runāja manā sirdī: „Tu te neiederies!” Reizēm man acīs saskrēja asaras, taču es cīnījos pretī un atkal nocietināju savu sirdi. Kad pienāca mana 22. dzimšanas diena, es biju mājās, lai pavadītu laiku kopā ar bērnības draugiem. Mans tēvs tobrīd sludināja cietumā, mamma atradās darbā gastroenteroloģijas klīnikā. Mājās nebija neviena cita. Piegāju pie sava kompaktdisku atskaņotāja, lai ieliktu disku. Uz atskaņotāja stāvēja mana tēva disks, ko viņš pats bija izveidojis. Tēvam nepadevās datorlietas un viņš bija ļoti lepns, ka pats izveidojis audioierakstu. Tomēr viņš nesaprata, ka Dievs bieži lieto maznozīmīgas lietas, lai pārmainītu nākotni. Mans tēvs neapzinājās, ka visas viņa lūgšanas, asaras, ciešanas - ka to visu Dievs bija ietvēris šajā vienā ierakstā.
Kad ieliku kompaktdisku atskaņotājā, sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni. Skanēja dziesma: „Pār visiem spēkiem un valdniekiem, pār dabu skaisto, visu radību… tā kā zieds, kas dubļos samīdīts… gāji Tu šo ceļu, Kungs, manis dēļ…” Tajā brīdī Dieva spēks nonāca pār mani no matu galiem līdz papēžiem. Es tiku nogāzts zemē. Man bija sajūta, it kā uz manām krūtīm gultos milzīgs svars, es nespēju piecelties. Tad Dievs mani uzrunāja. Kā es zinu, ka tas bija Dievs? Kad Dievs pieskaras, nevienam nevajag tev teikt, ka tas ir Dievs - visa tava būtība zinās, ka tas ir Viņš. Tajā vietā un tajā dienā es atsaucos Dieva aicinājumam, un, kad piecēlos no grīdas, biju pilnīgi brīvs - vairs nekādu atkarību, nekādu saišu.
Manas atkarības Dievs aizstāja ar izsalkumu un ilgām pēc Viņa. Bībele teic: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Psalmi 42:2) Šis pants labi raksturo manu situāciju. Briedis zina, ko nozīmē, kad ienaidnieks dzenas pakaļ. Briedis alkst pēc ūdens, lai varētu tikt atjaunots, stiprināts. Arī mana dvēsele līdzīgi ilgojās pēc Dieva. Tur nebija runa par evaņģelizāciju, par kādiem dievkalpojumiem - viss bija tikai par Viņu. Es gribēju Viņu! Un Dievs sāka mani vest pie pasaules tautām.
- Tomēr šajā notikumā nebija ne kripatas jūsu paša nopelna - tā bija Dieva žēlastība! Un arī jūsu vecāku lūgšanas. Kā jūs raksturotu savu vecāku lūgšanu dzīvi?
- Vecāki bieži lūdz par saviem bērniem, lai notiktu kāda izlaušanās viņu dzīvē. Mēs sākam ticības pilni, mēs saucam uz Dievu un atdodam lūgšanā visu, kas mums ir. Mēs ticam Dievam vienu nedēļu, divas, mēnesi, tomēr nekas nenotiek - nenotiek mūsu iedomātajā laikā. Tad mēs no saukšanas pārejam uz čukstiem. Mēs vairs nelūdzam ik dienas, bet varbūt reizi nedēļā. Un tad mēs klausāmies un pieņemam velna melus, ka tas, ko lūdzam, nekad nenotiks. Ir viena lieta, ko mans tēvs jums pateiktu: izturība, neatlaidība - tā ir atslēga. Ne tas, ko tu darīji pirmajā dienā, bet tas, vai tu to turpini darīt, līdz atnāk izlaušanās. Tā ir ticības cīņa. Dievs dzirdēja tavu lūgšanu jau pirmajā dienā, pirmajā sekundē, bet Bībele saka, ka taisna cilvēka lūgšana daudz ko iespēj. Dedzīga, neatlaidīga lūgšana panāk daudz - tā ir izlaušanās atslēga. Tu varbūt esi teicis Dievam: „Dievs, kādēļ Tu kavējies!?” Nožēlo to Dieva priekšā un saki: „Dievs, es ticu - Tu atbildēsi! Es ticu, ka Tu esi dzirdējis manu saucienu, ka Tavi apsolījumi ir „jā” un „āmen”!” Mums ir jātic, ka mūsu bērni tiks izglābti.
- Tavs atkāpšanās ceļš ilga vairāk nekā sešus gadus. Taviem vecākiem bija vajadzīga diezgan liela pacietība.
- Es nebiju normāls pusaudzis, es biju nepakļāvīgs - sacēlos pret saviem vecākiem. Mans tēvs pārnācis mājās bieži devās uz pakalnu aiz mūsu mājas un sauca uz Dievu. Bet, kad sastapos ar Dievu, no tā brīža visas tēva lūgšanas it kā saplūda vienkopus un kļuva par tādu kā iekšdedzes dzinēju manā dzīvē. Kad Dievs mani sastapa, manā dzīvē notika it kā eksplozija. Dievs man teica: „Tas, ko Es darīšu tavā dzīvē, tas nav tevis dēļ. Tas ir pateicoties tava tēva un mātes uzticībai un viņu lūgšanām!” Tas, kas tagad notiek manā dzīvē, no malas izskatās viegli. Bet tā nav. Pateicoties Jēzus asinīm es sludinu daudziem cilvēkiem visā pasaulē, taču mana tēva un mātes lūgšanas ir nobruģējušas šo ceļu. Tas ir lūgšanu spēks, kas bruģē ceļu nākamajai paaudzei.
- Bērnībā tu dzirdēji, kā tavs tēvs sludina par to, ka ir iespējama dziedināšana, atbrīvošana un Dieva spēks. Vai tu to arī redzēji tēva baznīcā?
- Mans tēvs bija sludinātājs ļoti tradicionālā vasarsvētku draudzē Lielbritānijā. Mēs runājām mēlēs, bija arī mēļu tulkošana, bet patiesībā mums bija slāpes pēc kaut kā vairāk. Gāja gadi un mēs piedzīvojām atsevišķus izlaušanās gadījumus. Taču tas bija laiks, kad garīgi nācās „art laukus”. Tas ir smagi un bieži vien nes vilšanos. Kur ir mana izlaušanās, mana dziedināšana, mana atbrīvošana?! Taču tieši šajā laikā Dievs māca lielas patiesības - patiesības, ko citādi iemācīt nevar. Dievam vienmēr ir kāds augstāks mērķis. Lielākā atklāsme nav tas, kā tu to saņēmi, bet tas, kā tu līdz tai nonāci. Bībele saka: „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic” (Jāņa ev. 20:29). Lielākais ceļojums ir, kad tu vari iziet cauri grūtiem laikiem, cauri tuksnesim, un joprojām ticēt, joprojām turēties pie Dieva, joprojām teikt: „Jēzus ir mans Ārsts, mans Atbrīvotājs!” Un, kad šīs lietas atnāk, tās tev kļūst vēl daudzkārt dārgākas un spēcīgākas.
Šodien mans tēvs redz šīs lietas gan savā draudzē, gan caur manu un „Shake the Nations Ministries” kalpošanu visā pasaulē. Kad es stāvu liela cilvēku pūļa priekšā un redzu notiekam varenus brīnumus, es domāju par savu tēvu. Viņš ir bijis uz ceļiem visu manas dzīves laiku. Kad mēs nonāksim Debesīs, tur būs liels pulks svēto. Svētie tad jautās: „Kas tas tāds? Un, kas ir viņa?” Daudzi sludinātāji tad stāvēs pašās beigās, bet priekšā būs kāda vecāka kundzīte vai vīrs, kura vārdu neviens nezina - tie, kas bijuši uzticami. Viņi ticēja, neatkāpās, kaut neviens viņus neatzina. Lūk, tā darbojas debesu ekonomika! Kas darīts slepenībā, to Dievs atalgos atklāti. Tādēļ, sākot ar lielajiem ticības varoņiem no vēstules Ebrejiem (11. nodaļa) līdz pat dienai, kad mēs visi stāvēsim Kristus priekšā, būs daudzi, kuru vārdus mēs nezināsim, bet kuri savā dzīvē bijuši ticības varoņi.
- Jūs pieminējāt Kristus asinis. Diemžēl mūsdienu baznīcā arvien mazāk runā par Kristus asinīm.
- Šī tēma kļuvusi par vienu no manām lielajām cīņām kalpošanā. Mūsdienu baznīca grib būt pieņemama pasaulei, modernajai kultūrai. Bet Evaņģēlijs nekad nav bijis pieņemams pasaulei, taču tas joprojām ir patiesība un atnes pārmaiņas. Jēzus asinis ir Evaņģēlija pamatā. Bībele runā, ka Jēzus bija kā upurjērs. Izraēla tradīcija nosaka, ka bez asins izliešanas nav grēku piedošanas (Ebrejiem 9:22). 1.Mozus grāmatā Dievs teica, ka asinīs ir dzīvība (9:4). Kad Jēzus nāca uz šo zemi, asinis kļuva par pestīšanas valūtu. Kad Ādams krita grēkā, tā autoritāte, ko Dievs bija devis cilvēkiem, tika pazaudēta. To nevarēja tā vienkārši atgūt. Kristum nācās nopirkt mūsu glābšanu. Tas deva Viņam tiesības dāvāt mums mūžīgo dzīvību. Par naudu to nevar iegūt, neviens eņģelis to nevar iegūt. Tām vajadzēja būt bezgrēcīgām asinīm, kas samaksāja šo cenu. Lūk, kāpēc ir jāsludina par Jēzus asinīm.
Ar Jēzus asinīm tiek pirkta tava brīvība un tev ir tiesības to pieņemt. Cilvēki šodien nesaprot, ka grēka un nāves likums var tikt salauzts tikai ar varu, ar autoritāti, ar taisnības likumu. Kristus šīs tiesības nopirka ar savām asinīm. Kad sakām, ka Kristus asinīs ir spēks, mēs apliecinām, ka mums ir tiesības būt brīviem. Es esmu sludinājis daudzām tautām un redzējis, kā Dieva spēks nāk pār tūkstošiem, kad sludinām par Jēzus asinīm. Man nav pie sienas daudz sertifikātu par izcilu izglītību, neesmu arī nezin kāds zinātnieks. Dievs, kā gan visi šie brīnumi notiek?! Un Dieva Gars man teica: „Kad tu sludini par Jēzus asinīm, tu atslēdz durvis Dieva spēkam. Viņa asinis ļauj mums nonākt Vissvētākajā vietā (Ebrejiem 9). Mums ir tiesības tur būt. Kad tu saņem šo atklāsmi, tu saki velnam: „Es saņemu savu dziedināšanu no Dieva, man ir tiesības to saņemt! Sātan, atbrīvo mani un ļauj man iet Jēzus vārdā!”
- Pastāstiet par kādiem spilgtiem dziedināšanas gadījumiem jūsu kalpošanā. Vai Dievs dziedina visus? Vai ir kādi ierobežojumi?
- Esmu redzējis daudz brīnumu visā pasaulē. Daudzi no šiem brīnumiem ir dokumentēti un oficiāli apstiprināti. Viens no lielākajiem brīnumiem, par kuru uzzināja visa pasaule, par kuru ziņoja ABC un citi ziņu kanāli, notika ar sievieti vārdā Delia Noksa. Pirms 23 gadiem Ziemassvētku dienā viņai uzbrauca piedzēries šoferis. Viņa tika paralizēta no krūtīm uz leju, pilnīgi paralizēta. Divdesmit trīs gadus viņa sēdēja invalīdu ratiņos. Bet viņa ticēja Dievam. Taču pagāja gads, divi, pieci, desmit gadi. Pēc desmit gadiem viņa zaudēja cerību. Viņa gan joprojām teica cilvēkiem, ka tic dievišķai dziedināšanai, tomēr dziļi sirdī vairs necerēja, ka tas jelkad notiks. Ar laiku viņa pieņēma savu stāvokli. Taču viņa bija pielūdzēja, vēlāk apprecējās ar bīskapu. Pēc 23 gadiem Delia ieradās uz atmodas dievkalpojumu, nezinot, ka tas ir Dieva noliktais laiks viņai. Viņa atbrauca uz šo dievkalpojumu, nezinot, ka tur notiek dziedināšana. Vēlāk viņa godīgi atzinās, ka nebūtu braukusi, ja to zinātu, jo šo gadu laikā cilvēki dažādi bija centušies izvilkt viņu no invalīdu ratiņiem. Viņa bija gājusi uz aizlūgšanām pie visiem lielajiem evaņģēlistiem, taču nekas nenotika. Viņa bija ļoti vīlusies.
Taču tad viņa nonāca līdz brīdim savā dzīvē, kad teica: „Es pielūgšu Dievu neatkarīgi no tā, kas ar mani notiek!” Viņa vadīja pielūgsmi trīs gadus tieši tajā pilsētā, tajā ēkā, kur tagad notika atmodas dievkalpojums. Šo trīs gadu laikā visa pilsēta bija nākusi kopā un viņa vadīja pielūgsmi. Viņa nezināja, ka vēlāk šajā vietā būs atmoda un to rādīs visā pasaulē. Bet tieši tajā vietā, kur viņa bija stāvējusi un vadījusi pielūgsmi, Dievs viņu izcēla no invalīdu ratiem! To trīs gadu laikā, kamēr viņa vadīja pielūgsmi, viņa sagatavoja zemi, lai pati piedzīvotu Dieva apmeklējumu. Tajā vakarā es pieaicināju viņas vīru un Dieva spēks burtiski ietriecās tajā vietā - pēc 23 gadiem viņa izkāpa no invalīdu ratiem. Akli, kurli, slimi ar vēzi, dažādiem audzējiem - mēs savā kalpošanā esam redzējuši visa veida slimības. Esmu arī redzējis, kā Dieva uguns nokrīt pār tūkstošiem cilvēku un vienā mirklī dēmoni iziet no tiem. Cilvēki jautā, vai šodien joprojām notiek brīnumi? Es jautāju: „Vai glābšana notiek joprojām?” Jā, notiek. Evaņģēlijs joprojām ir Evaņģēlijs un brīnumi joprojām notiek tieši tāpat kā glābšana. Mēs, protams, nodalām šīs divas lietas, bet Jēzus ir teicis: „Tavi grēki ir piedoti, celies un staigā!” (Mateja ev. 9:5-7; Marka ev. 2:9-12; Lūkas ev. 5:23-25; Jāņa ev. 5:8-9) Brīnumi ir domāti arī šodienai, jo Dieva spēks, Evaņģēlijs, Jēzus asinis darbojas arī šodien. Tas ir mūsu mantojums.
- Vai jūs dažkārt nepārņem bailes, redzot lielos dievkalpojumos cilvēkus pirmajās rindās sēžam ratiņkrēslos, kurlus, aklus, slimus ar vēzi?
- Reizēm mani tiešām pārņem šausmas. Es dodos uz dievkalpojumiem, kurā ir tūkstošiem cilvēku, un nereti esmu bailēs un drebēšanā. Jo nekas tur nevar notikt ar cilvēcīgas gudrības pārliecinošiem vārdiem, ja mana ticība balstās uz cilvēku gudrību nevis Dieva spēku. Man nekā nav un es nekas neesmu. Vienīgi Dievs, vienīgi Svētā Gara spēks var paveikt Evaņģēlija darbu. Tāpēc es ierodos ar bailēm un drebēšanu, bet Dievs ir uzticams. Esmu sajutis varenu Svētā Gara svaidījumu. Bieži es domāju: „Kungs, vai tā notiks vēlreiz?” Kad sāku sludināt, neatkarīgi no tā, cik cilvēku ir telpā, viņi redz, ka es nometos uz ceļiem, pirms sāku kalpošanu. Es to saucu par nāves ceļu. Man jānomirst sev. Es saku: „Kungs, vai tu man dosi Savu svaidījumu vēlreiz? Vēl vienu reizi, Kungs! Lūdzu, lieto mani vēlreiz!” Esmu redzējis, kā Dievs darbojas lielā spēkā, bet saprotu - tas nav no manis. Viņš ir Dziedinātājs! Lūk, kāpēc mēs nedrīkstam slavēt sludinātāju. Jo tas viss ir par Jēzu, Viņa klātbūtni.
- Mēs zinām, ka uzliekot rokas, slimie tiek dziedināti. Bet, ko darīt, ja, uzliekot rokas, kādi tiek dziedināti, bet daudzi tomēr ir nomiruši? Ko darīt?
- Turpināt lūgt! Dievs neteica tev vai jebkuram cilvēkam: „Tu esi dziedinātājs!” Viņš teica: „Lūdz par slimiem!” Mūsu darbs ir lūgt par slimajiem. Bieži es dievkalpojumā lūdzu par kādu un man nav sajūta, ka redzu izpaužamies dziedināšanu. Jēkaba vēstulē teikts, ka jāaicina draudzes vecajie, lai lūdz par slimiem (5:14). Svaidi viņus ar eļļu un viņi būs veseli. Bet ir arī stāsts par to, kā Elija lūdza par lietu. Bija sausums un Elija kalnā lūdza pēc lietus. Viņš sūta kalpu, lai tas ietu skatīties. Man ir žēl kalpa - viņam jāatgriežas pie varenā sludinātāja un jāsaka: „Lietus nav…” Bet, ko dara Dieva vīrs? Vai viņš iet prom un saka: „Lietus nebūs!”? Nē, viņš nometas uz ceļiem un lūdz vēl. Viņš varēja izveidot teoloģiju: Dievs nesūta lietu! Bet viņš nometās uz ceļiem un lūdza atkal. Un kalps saka: „Es redzu lietus mākoni plaukstas lielumā.” Vai tas izskatās pēc varenas lietus gāzes? Nē, bet Dieva vīrs sāk pravietot, ka būs milzīga lietus gāze un sausums izbeigsies.
Esmu sapratis, lūk, ko: dziedināšana - tā nav mūsu lieta. Mūsu daļa ir lūgt, lūgt un vēlreiz lūgt. Bieži dievkalpojumā, kad redzu kādu, kurš bijis pilnīgi akls un saka: „Es sāku redzēt gaismu!” , es turpinu lūgt vēl un vēl. Un acis sāk atvērties. Kad aklais vīrs nāca pie Jēzus, Jēzus par viņu lūdza. Tad aklais teica: „Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam!” (Marka ev. 8:22-24) Dieva Dēls mums rādīja, ka nevajag padoties. Dieva Dēls lūdza vēl un vīrs kļuva redzīgs. Ir bijuši vakari, kad esmu redzējis, ka visi saņem dziedināšanu. Un ir vakari, kad neredzu nevienu fizisku pierādījumu dziedināšanai. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki nemūžam nesaņems dziedināšanu? Nē, es to nepieņemu. Es ticu - ja tu pazīsti Dievu un esi piedzīvojis Dieva spēku, tev ir daudz vieglāk Viņam ticēt nekā Viņu apšaubīt. Dziedināšana ir tikpat pieejama kā glābšana. Tā ir patiesība, tas ir Evaņģēlijs!
- Bet, vai ir vērts lūgt, piemēram, par 90 gadus vecu cilvēku, lai Dievs viņu dziedina?
- Jā, kāpēc ne? Vecums nav faktors, svarīgākais ir, lūk, kas - ja 90 gadus vecam cilvēkam vajadzīga dziedināšana un Dievs viņam devis dzīvot, teiksim, līdz 98 gadu vecumam, tad man jātic, ka šie astoņi gadi būs labākās veselības gadi viņa dzīvē. Nav svarīgi, vai cilvēkam ir 40 vai 90 gadi - Bībele teic, ka visas mūsu dienas ir uzskaitītas. Ja Dievs ir noteicis manu dzīvi, kad man būs laiks iet pie Viņa, tad tas arī būs īstais laiks. Reizēm mēs par to varam būt apbēdināti, jo mūsu griba nesaskan ar Dieva gribu. Mums ir jānonāk līdz punktam, kad mūsu griba tiek pakļauta Viņa gribai. Kad Dievs noskaita dienas šai dzīvei, tā ir Viņa griba. Mūsu darbs ir lūgt par slimajiem, bet Viņš ir Dziedinātājs. Mūsu gribai jābūt pakļautai Viņa gribai, jo Viņa ceļi ir augstāki par mūsu ceļiem.
- Kā saglabāt ticību Tam Kungam?
- Svētā Gara uguns. Dieva klātbūtne. Tev ir nepieciešama Svētā Gara uguns, Dieva klātbūtne, Dieva spēks. Dievs ir jāmeklē nepārtraukti. Cilvēkiem, kas atrodas mirušās reliģijās, Dieva Valstības darbi liekas neiespējami. Viņiem par glābšanas ceļš liekas kas tāds, ko viņi nemūžam nespēs sasniegt. Bet, kad tu iepazīsti Dieva Svēto Garu un Viņa spēku, kad Viņa uguns deg tavā sirdī, tu tiec piepildīs ar žēlastību un pasaules tieksmēm vairs nav varas tavā dzīvē. Man patīk dziesma: „Vērs savas acis uz Jēzu, skaties viņa brīnišķīgajā sejā un šīs pasaules lietas paliks tālas un blāvas Viņa godības gaismā!” Pievērs savas acis, savus sapņus, savu gribu Jēzum, meklē viņu, dzenies viņam pakaļ un šīs pasaules lietas kļūs tālās un blāvas. Ir svēta uguns, kas deg tavā sirdī. Tas arvien vairāk un vairāk notiks pēdējās dienās - Dieva spēks tiks atbrīvots, lai atmodinātu sirdis. Lieli brīnumi un zīmes, Dieva uguns izliešanās sagatavos viņa draudzi, lai mēs būtu nevainojama līgava Kristum. Tā ir Dieva uguns, kas šķīsta un pasargā jūsu dzīvi Viņā. Aleluja!
Nātana Morisa Latvijas dievkalpojumu videoierakstus varat skatīt ŠEIT.
Noskatījos ”dievkalpojuma” video. Var jau brēkt, pūst, stenēt, gāzt cilvēkus zemē un stāstīt, ka tas Svētā gara spēks un svaidījums. Skatoties no Dieva Vārda pozīcijām, sātanu pagodinošs šovs, un visi sajūsmā brēc, murmina, guļ, kratās, ko nu kurš. Pa vidu Dieva Vārds, gaismas un skaņas efekti, un Moriss brēc, ka esot Dieva svaidījums. Mīļie, Svēto Garu var pazīt tikai caur Dieva Vārdu, ne miesas izjūtām un izdarībām. NEPIEVIĻATIES!
Andri,
var nepatikt kāda sludinātāja izteiksmes veids, skaļums, emocionalitāte, citas lietas, taču vai mēs dažkārt negrēkojam izteikdami pārsteidzīgus vērtējumus un spriedumus? Vai dažkārt kristieši nemēģina Dievu, Svēto Garu un Viņa darbu ielikt savas izpratnes un konfesijas šaurajos rāmīšos? Nekādi nevaru piekrist, ka šie pasākumi būtu “sātanu pagodinošs šovs”. Tad jārunā par konkrētām lietām, kas tieši tur bija tik “briesmīgs”. Varbūt, ka vaina tomēr ir katra personīgajā izpratnē par “pareizu” un “nepareizu” dievkalpojumu, “pareizu” un “nepareizu” uzvedību, “pareizu” un “nepareizu” kristietību?
Jāņem vērā, ka šie nebija parasti dievkalpojumi. Šie bija evaņģelizācijas dievkalpojumi, kuru stils un izteiksmes veids vienmēr bijis brīvāks, atraisītāks. Tāpēc arī gaismas, kaut šajos dievkalpojumos tās nemaz nebija tik uzkrītošas. Saprotu, ka dažām konfesijām šāds evaņģelizācijas veids nav pierasts - viņi vairāk nodarbojas ar katehizāciju baznīcās. Diemžēl neticīgi cilvēki baznīcu apmeklē reti, lai viņus varētu katehizēt un evaņģelizēt.
Šie nebija arī klasiski evaņģelizācijas dievkalpojumi, kas pamatā vērsti uz neticīgajiem. Šie bija atmodas dievkalpojumi, kad līdztekus notiek gan neticīgo evaņģelizēšana, gan ticīgo garīga atjaunotne, gan dievišķa dziedināšana, gan atraisīšana no dēmonisku atkarību važām. Visās garīgajās atmodās gan pagātnē, gan šodien, šis pārdabiskais aspekts ir klātesošs, kas reizēm izpaužas arī kā miesas reakcija uz garīgiem procesiem. Andri, vai patiešām visas garīgās atjaunotnes kustības un atmodas kristietības vēsturē bijuši “sātanu pagodinoši šovi”? Garīgo atmodu rezultātā desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku ir nākuši pie Kristus, nožēlojuši grēkus, viņu dzīves tikušas pārmainītas. Cik cilvēku pie Kristus gada laikā nāk “pareizajās” baznīcās? Kristus ir teicis: “Kur Dieva Gars, tur ir brīvība!”
Arguments, ka Svētais Gars mūsdienās sastopams tikai Rakstos, man ir pazīstams. Tomēr, ja tas ir tā, tad mums jāizmet atkritumos ne vien Jaunā, bet arī visa Vecā Derība. Jo Bībele ir pārpilna ar Svētā Gara darbošanos visdažādākajos veidos. Ne tikai uzrunājot cilvēkus caur Vārdu, bet darbojoties ar pārdabisku spēku un izpausmēm. Es neredzu nevienu pamatotu argumentu, kāpēc 300 gadus pēc Jēzus nāves Baznīcas koncilā apkopotais Svēto Rakstu kanons pēkšņi būtu pārtraucis Svētā Gara pārdabisko darbu Kristus draudzē? Gluži pretēji - “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats, un mūžīgi!”
Kur gan varu tev piekrist - mēs nedrīkstam savu ticību balstīt uz jūtām un emocijām. Mūsu ticības pamats ir tikai un vienīgi Dieva Vārds. Tāpat katra mācība un darbība jāpārbauda Svēto Rakstu gaismā. Tomēr Raksti nereti atklāj un parāda pavisam citu Jēzu, nekā mēs to vēlētos redzēt savas šaurās konfesionālās izpratnes gaismā. Bībelē Dievs, Jēzus un Svētais Gars darbojas ļoti neparastā un mūsu “viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi” filozofijai neatbilstošā veidā. Vai tad arī Jēzus bija nepareizs? Tā jau jūdu priesteri un Rakstu mācītāji tolaik uzskatīja… Es šodien nebūtu vasarsvētku draudzē, ja kāds man būtu spējis uz Svēto Rakstu pamata pierādīt, ka pārdabiskais vairs nedarbojas, ka Svētā Gara dāvanas ir izbeigušās, ka tam visam vairs nav nekādas nozīmes. Bībelē es atrodu pavisam ko citu.
Kas attiecas uz emocijām, tad cilvēks ir emocionāla būtne. Nedrīkst savu ticību un uzticēšanos Dievam balstīt emocijās, taču kāpēc arī ar savu ķermeni neizpaust prieku un mīlestību uz savu Radītāju, Glābēju, Mierinātāju, Ārstu un Atbrīvotāju? Ja savas jūtas un emocijas nekaunāmies lietot cilvēku savstarpējās attiecībās, tad vēl jo vairāk saskarsmē ar vareno, mīlošo Dievu.
Visbeidzot - mūsu sirds attieksme. Tie, kas uz šiem pasākumiem ieradās kā kritiķi un vērotāji no malas, aizgāja mājās tukši un neko nesaņēmuši. Vēl vairāk - daži aizgāja piedauzījušies vai, kā katoļi saka - ieļaunoti. Bet tie, kam, iespējams, daudzas lietas šķita pat nepieņemamas, bet kuru sirds attieksme bija: “Kungs, es daudz ko nesaprotu, tomēr nekritizēšu un netiesāšu! Ja tas nav no Tevis, pasargā mani no ļauna! Bet, ja tas ir no Tevis, tad māci man to saprast un piedzīvot visu, ko Tu gribi man dot!”, tie aizgāja mājās piedzīvojuši Dieva pieskārienu. Ja ne dziedināti fiziski, tad uzrunāti ar Dieva Vārdu, kas ir kā abpusgriezīgs zobens.
Bieži esmu uzdevis jautājumu: ja Jēzus atnāktu uz šīs zemes šodien un darītu un mācītu tāpat kā tolaik, vai mēs Viņu nepiesistu krustā? Jo Viņa teiktais un rīcība neatbilda tā laika ticīgo jūdu mācībai, likumiem un priekšstatiem par “pareizu” reliģiju. Arī mēs esam izstrādājuši desmitiem konfesionālu mācību, tradīciju un priekšstatu, kas vairāk vai mazāk atbilst Rakstu burtam un garam, bet cik tajā visā ir Kristus un Svētā Gara? Tas ir nopietns jautājums.
Un vēl - vērotāji no malas, skeptiķi un kritiķi nezina, kas notika pēc šiem dievkalpojumiem - kādu ietekmi tie atstāja uz cilvēkiem un draudzēm. Dievkalpojumos nebija ļoti daudz spilgtu dziedināšanas gadījumu. Varbūt tāpēc, lai cilvēki izbeigtu skatīties uz sludinātāju, bet savu dziedināšanu sagaidītu no Dieva. Toties pēc dievkalpojumiem dzirdam par brīnišķīgām dziedināšanām, kas notikušas gan mājās, gan draudzēs. Kāda meitenīte, kas teju kopš dzimšanas sēdējusi ratiņkrēslā, pēkšņi skolā pieceļas un sper pirmos soļus savā mūžā. Visa skola par to zina. Kāds, kas pusaudža vecumā vēl bija bērna prātā, pēkšņi sāk domāt un uzvesties savam vecumam atbilstoši. Kurlie atgūst dzirdi, mēmie sāk runāt, vājredzīgajiem uzlabojas redze.
Labi, tas viss ir miesa, bet ir arī garīgas pārmaiņas. Mūsu draudzē pēc evaņģelizācijas bija lielākās kristības pēdējo gadu laikā, tāpat citās draudzēs klāt nākuši jauni cilvēki, kas ar Dievu sastapās tieši šajos dievkalpojumos. Daudzi kristieši ir garīgi atjaunoti, stiprināti, iedrošināti. Draudzēs vērojama jauna degsme, slāpes pēc Dieva klātbūtnes, jauna nodošanās, kalpošanas aicinājums. Ja tas viss ir no sātana, tad… Ja sātans cilvēku no grēka ceļa pieved Dievam, ja viņš remdenu kristieti padara par dedzīgu kalpotāju, tad patiešām viņa valstība ir tuvu galam. Nebūsim tiesātāji, bet nodosim visu Dieva rokās un lūgsim, lai Viņš atbild uz mūsu jautājumiem un šaubām. Es ticu, ka Tēvs nedos saviem bērniem čūsku, kad tie lūdz maizi.
Te vēl dažas diskusijas no sociālajiem tīkliem. Nātan, saturies!
****
Andis Atvars, 28.aug. 19:35
Cik es paskatījos, tad neesmu sajūsmā, jo man radās vairāk jautājumu nekā atbildes.
Tiek uzsvērtas zīmes un brīnumi, tik jautājums – KAM? Svētais Gars apliecina ar zīmēm un brīnumiem vienīgi un tikai Kristu/nesagrozītu vēsti par Viņu, bet tajā video, ko es redzu… Viss sākas ar dziedināšanu. Kur ir vēsts par Kristu, par Viņa upuri cilvēces labā? Ir divi zēni, kuri uztaisīti kā zombiji (tie marles aizsargi bija sapulcējušos aizsardzībai?). Tam vienam tiešām problēmas ar redzi un viņa brilles salūza, ka bija jāaizņemas svešas brilles, kuras vienkārši neturējās uz deguna? Tās divas personas uz lapiņas bija šova elements, kad viena persona tiešām ir reāla, lai šovam piedotu realitātes garšu, bet otra izdomāta, kura tad ir šova epicentrs, jo šova vērotāji jau noticējuši, ka arī otra persona ir reāla.
Tas tā fiksi paskatoties dažus fragmentiņus.
Arnis Gailītis, 28.aug. 19:51
Andi, ja Tu dzīvotu Jēzus laikā, vai Tu ticētu, ka Jēzus ir Kristus, kad Viņš dziedināja cilvēkus?
Andis Atvars, 15.sep. 12:07
Kristīt un pasludināt Evaņģēliju ir divas lietas, ko Kristus pavēl darīt saviem sekotājiem (kristiešiem). Tām SEKO dziedināšana un zīmes kā liecība, ka Evaņģēlijs tiek pasludināts neviltots, bet ne otrādi.
Vēl ko es nesaprotu – ikvienam Garā piedzimušam jau ir Dieva Gars, tad kādu garu(s) vēl vajag?
Priekš kam visiem ir vajadzīgs pacelt rokas pašā sākumā un kādēļ tāds izmisums, ka tās gaismas neiedegās. Man tas atgādināja hipnozes elementu, kad hipnotizētājs liek kaut ko darīt upurim un tas to darot sāk pakļauties hipnotizētāja gribai.
Mēs varam lūgt Dievu, lai Viņš ienāk, bet mēs nevaram PAVĒLĒT Dievam ienākt, kā tas notika tajā pasākumā – skaitīšu līdz desmit un tad Dievs nāks/”uguns tiks mesta”. Ko nozīmē krist ugunij uz cilvēku? Rakstos ir divas nozīmes ugunij – iznīcināt un šķīstīt. Pat, ja tas nav pirmais variants, cilvēkam tomēr jāsaprot/jābūt gatavam, ka Dieva uguns viņu šķīstīs.
Ja Nathan Morris beigās būtu teicis – jūs maldos slīkstošā tauta, kura atgremo citu sacīto un nevīžo pati Bībeli lasīt…, tad viņš tiešām būtu Dieva vīrs, bet ne jau - uķi, uķi, kādi jūs garīgi, un kādas tik atmodas te vēl būs.
Ervīns Jākobsons, 16.sep. 13:08
Andi,
ieteiktu kaut vienu no Nātana dievkalpojumiem noskatīties pilnībā. Citādi var izveidoties nepareizs priekšstats.
Andis Atvars, 17.sep. 00:45
Ervīn, vai tiešām domā, ka jāizstrebj viss zupas katls, lai noteiktu, vai tā zupīte ir vai nav ēdama?
Nevarat taču teikt, ka viņš nelika sākumā pacelt pasākuma apmeklētājiem rokas?
Ak, jā, vēl es nepieminēju autoritātes ņemšanu. Ja kas, tad Kristus autoritāte man ir 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā. Ko es gan varu darīt – lietot Kristus autoritāti.
Jēzus Kristus asinis! Šķiet daudziem nav pat priekšstats, ko nozīmē Jēzus asinis, tad nu laistās pa labi un kreisi kā ar ūdeni, kad lopus laiž ganībās.
Intervija… Īstenībā, ne tie jautājumi tika uzdoti. Kādi svarīgi jautājumi izpalika? Kas un kā viņu pamudināja sākt kalpošanu? Kas ir viņa garīgās autoritātes? Kas viņam palīdzēja garīgi pieaugt?
Ervīns Jākobsons, vakar 11:01
Andi,
man radās priekšstats, ka Tu to video skatījies ar jau iepriekš izveidotu viedokli. Par roku pacelšanu gan nesapratu – kas Tev ir pret šādu lūgšanas un pielūgsmes veidu, turklāt neteica jau rokas pacelt tāpat vien – vingrošanas pēc, bet lai dotu godu Dievam. Doma – kad Dieva tauta pagodina un slavē Dievu, sātanam jāmūk.
Par tiem diviem zēniem – nu, kādi zombiji?! Tie puikas bija atvesti no Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļas. Kas viņus bija atvedis, nezinu. Tā kā viņi iziet ķīmijterapijas kursu, viņu imūnsistēma ir novājināta un uzņēmīga pret vismazāko infekciju. Marles apsēji bija viņu pašu aizsardzībai un tā ir medicīniski diktēta nepieciešamība.
Par tām divām personām uz lapiņas arī nesaprotu. Kas Tev liek apgalvot, ka viena persona bija īsta, otra izdomāta? Un, kāpēc vienmēr, kad notiek kas skaļāks par “pieklājīgi un klusi” rituāliem, tas uzreiz tiek nosaukts par šovu? Izrāde vai gluži vienkārši labs koncerts ar nedaudz Dieva Vārda var būt arī “pieklājīgi un klusi” dievkalpojums. Cik izdevās iepazīt Nātanu Morisu, viņš gan personīgās sarunās, gan publiski uzsver, ka nekas nav atkarīgs no viņa, un norāda uz Jēzu. Tā skaļā balss un dedzība ir tāpēc, ka viņa sirds sāp par pazudušajiem. Par kādām iepriekš izstrādātām manipulācijām vispār nevar būt runas.
Par Dieva autoritāti un Kristus asinīm Tev taisnība. Tikai – ir milzum daudz kristiešu, kas šo autoritāti nelieto, jo nav par to mācīti. Tas bija reizē atgādinājums, ka viņiem šī autoritāte ir, un pamudinājums to aktīvi lietot, lai izārdītu velna darbus. Kristus autoritātes lietošana jau nav tikai garīdznieku privilēģija vai pienākums - tā dota visiem Dieva bērniem. Bet Kristus asiņu teoloģija vispār ir maz sludināts temats mūsdienu Baznīcā.
Par Dieva uguni, kas tik daudz tika pieminēta šajos dievkalpojumos. Protams, tas bija domāts šķīstījošā, attīrošā nozīmē, bet arī daudzkārt vienkārši kā dedzība kristiešos, kā Dieva uguns mūsu sirdī. Var jau būt, ka te var rasties kāds pārpratums, bet drīzāk kāds vienkārši nesaprata, jo par tādu Dieva uguni dzirdēja pirmo reizi.
Tu raksti: “Ja Nathan Morris beigās būtu teicis - jūs maldos slīkstošā tauta, kura atgremo citu sacīto un nevīžo paši Bībeli lasīt… tad viņš tiešām būtu Dieva vīrs”. Tāpēc jau teicu, ka dievkalpojums jānoskatās pilnībā. Sludināšana bija katru vakaru un jāteic – ļoti nopietns vārds. Šķiet, ka esi caurskatījis tikai pēdējo dievkalpojumu, kad jau bija skaidrs, ka diemžēl šo pasākumu apmeklē galvenokārt kristieši. Neticīgo bija salīdzinoši mazāk. Tāpēc arī vārds un dievkalpojuma norise bija atbilstoša kristiešu auditorijas specifikai, kam arī vajadzīga atjaunošanās un stiprinājums. Tomēr katrā dievkalpojumā bija arī altāra aicinājums un iespēja nožēlot grēkus.
Jāteic, šie nebija klasiski evaņģelizācijas dievkalpojumi. Šie bija atmodas dievkalpojumi, kur kopā ir gan glābšana, gan atjaunošanās, gan dziedināšana un atbrīvošana no atkarību važām. Personīgi es arī esmu par šādu kārtību: Evaņģēlija pasludināšana – grēku nožēla – dziedināšana un atbrīvošana. Taču, ja arī šī kārtība kādreiz tiek mainīta, uzticos Svētā Gara vadībai konkrētajā brīdī. Arī Jēzus kalpošanā bija brīži, kad viņš vairāk dziedināja nekā mācīja vai sludināja.
Visbeidzot, man radies priekšstats, ka esi tāds „neticīgais Toms” – pret pārdabiskām izpausmēm ļoti skeptisks. Protams, ir tikai normāli, ja mums ir jautājumi un mēs tos uzdodam. Tomēr Tava skepse robežojas ar atklātu nepatiku vai pat zināmu cīņu pret visu, kas Tev liekas nepareizs vai neatbilst Tavas konfesijas uzskatiem un kārtībai. Šis ir liels trūkums kristīgajā sabiedrībā – ar aizdomām raudzīties uz visu, kas nenotiek manā, bet citu “kūtiņā” (lasi - konfesijā). Tie, kas atnāca uz šiem dievkalpojumiem ar tādu attieksmi, tie arī aizgāja mājās tādi kā atnāca, vai vēl sliktāk – aizgāja piedauzījušies. Bet tie, kas varbūt kaut ko nesaprata, taču atdeva visu Dieva rokās, tie piedzīvoja Dieva pieskārienu. Reizēm mūsu jau iepriekš izstrādātā skeptiskā attieksme aizslēdz durvis Dieva svētībai, ko mēs varētu piedzīvot.
Dieva Gars un Dieva Vārds ir nešķirami un nevar būt katrs par sevi. Baidos, ka mēs pārprotam Dieva doto brīvību un mēģinām ar miesas izdarībām imitēt garīgumu. Ja cilvēkam nav stingra pamata, Dieva Vārds, ar viņu ir viegli manipulēt, ievedot garīgo ilūziju pilīs. Kad pils sabruks, būs vilšanās, jo visi šie atmodas, evanģelizācijas, dziedināšanas “dievkalpojumi” izrādīsies tikai iespaidīga fikcija. Nekur Bībelē neatradīsim šādu “dievkalpojumu” aprakstus. Dieva Gars nāk caur Dieva Vārdu un ticību. Viņam nevajag cilvēka palīdzību. Ja mēs paši sākam Viņu atdarināt, tad dabūjam maldu garu, kurš spēj ļoti daudz, taču ne izglābt, bet pazudināt. Es nevados pēc cilvēcisko izjūtu vai konfesionālās piederības uzskatiem, bet saprotot Dieva Vārdu pēc būtības. Arī tad, ja manai miesai tas nepatīk vai es to nesaprotu, bet tā saka Dievs, tad āmen. Nevis manas ilūzijas, izdarības, izjūtas, jo es zinu, kur ir bauslība un kur Evaņģēlijs, dziedināšana.
“Nāc pie krusta savās bēdās, gurdais ceļiniek, Ejot Krustā Sistā pēdās miers tev tiek!”
Reiz vienam Latvijas harizmātu mācītājam, kuram arī patīk rīkot atmodas - evanģelizācijas - dziedināšanas pasākumus, pajautāja, kāpēc jūs neejat dziedināt daudzus gadus slimojošus cilvēkus onkoloģijā, pansionātos? Atbilde bija - ‘gars man to neliek darīt’. Spriediet paši, kāds gars.
Andris: Dieva Gars un Dieva Vārds ir nešķirami un nevar būt katrs par sevi.
Ervīns: Protams, ka Dieva Vārds un Svētais Gars darbojas kopā. Par to nav diskusija. Runa ir par šur tur dzirdētu mācību, it kā pārdabiskās Svētā Gara dāvanas (1.Kor. 12:8-10) būtu izbeigušās līdz ar Svēto Rakstu apkopošanu un pieejamību cilvēcei. Šodien Svēto Garu varot sastapt tikai lasot Bībeli, klausoties Rakstu lasījumus baznīcā vai mācītāja sprediķi. Uzdrošinos apgalvot, ka šāds uzskats neatbilst ne Bībeles burtam, ne garam. Bībelē es atrodu un tam ticu, ka visas Svētā Gara dāvanas - gudrības runa, atziņas runa, ticība, dziedināšanas dāvana, spēja darīt brīnumus, praviešu dāvana, garu pazīšanas dāvana, mēles, mēļu tulkošana - joprojām darbojas Dieva draudzē un caur draudzi arī sabiedrībā. Un darbosies līdz pat laiku beigām - Kristus otrajai atnākšanai.
Visbiežāk dzirdētais skeptiķu arguments ir: brīnumi un zīmes Jēzum un apustuļiem bija vajadzīgas tādēļ, lai cilvēki redzētu darbojamies Dieva autoritāti, kas apstiprinātu sludinātā vārda patiesumu. Šodien tas vairs neesot vajadzīgs, jo mums taču ir rakstītais Dieva Vārds - Bībele. Lai katrs pats lasa un tic, nekādi brīnumi nav vajadzīgi. Bet, kas tad ir mainījies? Cilvēks savā iekšējā būtībā ir tāds pats kā Jēzus laikā, mainījusies tikai “ārējā čaula” un pieejamās tehnoloģijas. Pagāni joprojām uzspļauj sludinātāju teiktajam un Bībeli nelasa. Taču, kad redz Dieva Gara izliešanos spēkā, nereti saraujas un beidzot sāk domāt un meklēt, kas galu galā viņus noved pie ticības Kristum. Ne vienmēr brīnumi un zīmes pieved Kristum, jo neatpestīti cilvēki, protams, vairāk meklē brīnumus, nekā to Autoru, tomēr daudzkārt tas notiek. Kas attiecas uz kristiešiem, tad pārdabiskajai dimensijai būtu jābūt kristīgas draudzes “normālam” stāvoklim - pasludināts vārds, jaunpiedzimušas dvēseles, tad gara, dvēseles un miesas dziedināšana, atbrīvošana no atkarību važām un dēmoniskām saistībām.
Andris: Nekur Bībelē neatradīsim šādu “dievkalpojumu” aprakstus.
Ervīns: Manuprāt, visa Jēzus un apustuļu kalpošana bija viens liels atmodas dievkalpojums. Visur, kur gāja Kristus un Viņa sekotāji, tika pasludināts Vārds, dziedināti cilvēki, izdzīti ļaunie gari. Tā bija pirmo kristiešu draudžu ikdiena. Taču, jo tālāk Baznīca atkāpās no Kristus mācības, jo mazāk tajā bija pārdabiskā, līdz kaut kad viduslaikos šīs zīmes izbeidzās gandrīz pavisam. Tieši tad cilvēki izstrādāja šo “teoloģiju” - ja nekas no tā, par ko lasām Bībelē, šodien nenotiek, tad laikam brīnumi un Dieva varenības izpausmes ir beigušās. Bet Dieva Vārds saka: “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr. 13:8). Kāds teiks: “Jā, bet tas bija Kristus! Ko nu mēs?” Bībele atbild paša Kristus vārdiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā” (Jāņa ev. 14:12,13).
Andris: Reiz vienam Latvijas harizmātu mācītājam, kuram arī patīk rīkot atmodas - evanģelizācijas - dziedināšanas pasākumus, pajautāja, kāpēc jūs neejat dziedināt daudzus gadus slimojošus cilvēkus onkoloģijā, pansionātos? Atbilde bija - ‘gars man to neliek darīt’. Spriediet paši, kāds gars.
Ervīns: Neizteikšos par šī mācītāja atbildi, jo nezinu kontekstu un apstākļus. Taču, jāņem vērā vairākas lietas. Pirmkārt, uz šāda tipa iestādēm nevar iet katrs, kam vien ienāk prātā. Vajadzīga saskaņošana ar iestādes vadību, bet ne visi vadītāji ir atsaucīgi kristīgai vēstij. Zinu, ka Onkoloģijas slimnīcā savulaik ne visai vēlējās pieņemt kristīgus aizlūdzējus, uzskatot, ka tas kaitējot slimnieku psihei - viņiem tiek dota cerība, bet, ja dziedināšana tomēr nenotiek, tā esot dvēseles trauma. Cilvēki aizmirst, ka ne jau aizlūdzējs dziedina, bet Dievs. Svarīga ir arī paša slimnieka ticība - ticība Dievam un tam, ka Viņš var dziedināt.
Nākamais aspekts, kāpēc kristīgie kalpotāji nereti izvēlas nevis doties uz slimnīcu vai pansionātu, bet, ja iespējams, slimnieku atvest uz draudzes dievkalpojumu, ir tas, ka tieši caur draudzi Kristus sniedz mums Savas žēlastības dāvanas. Tieši draudzes dievkalpojumā Kristus ir klātesošs, Svētā Gara svaidījums ir klātesošs, Dieva spēks ir klātesošs. Protams, tas darbojas arī, kur divi vai trīs sapulcējušies Kristus vārdā, tomēr Dieva draudzē tas ir pieejams daudz varenākā un spēcīgākā veidā.
Visbeidzot - gan pansionātus, gan slimnīcas regulāri apmeklē un tur kalpo dažādu konfesiju kristieši, kurus Dievs ir aicinājis tieši šai kalpošanai - žēlsirdības, dziedināšanas, atbrīvošanas kalpošanai. Šādā kontekstā tam mācītājam varbūt patiešām nav konkrēta aicinājuma kalpot slimnīcās - viņam ir sludinātāja, mācītāja vai evaņģēlista aicinājums. Katram jādarbojas tajā jomā, kur Tas Kungs viņu aicinājis kalpot.
Un vēl - ja nepatīk atmodas vai dziedināšanas pasākumi ar savu specifiku un gaisotni, ir taču Dieva Vārds, ļoti piemērots tiem, kam nepatīk “šovi” - “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels” (Jēk. 5:14, 15). Cik mācītāju-skeptiķu šo visu patiešām dara un cik cilvēku no šādu skeptiķu draudzēm jebkad ir aicinājuši draudzes vecajus pie sevis? Viņi pat netic, ka Dievs tos spēj dziedināt. Varbūt Jēzus laikā, varbūt kaut kur, kaut kad, bet ne jau mani… Un, pat ja tic slimais, vai tic arī tie, kas par viņu aicināti aizlūgt? Esmu savā dzīvē redzējis šādas “neticīgu ticīgo” lūgšanas - lūdz tāpēc, ka jālūdz, bet bez kādas ticības un cerības, ka Dievs patiešām ko darīs. Un tad saka - Dievs šodien vairs nedziedina, Dievs šodien neatbrīvo. Bet Dievs vēlas saviem bērniem dot pilnvērtīgu, piepildītu un laimīgu dzīvi. Es nerunāju par tā saukto “labklājības teoloģiju”, bet Tēva sirdi. Viņš vēlas svētīt katru, kas piedzimis Viņa ģimenē.
Vēl no “draugiem.lv”. Diskusija ar Andi turpinās…
****
Andis Atvars, 20.sep. 16:28
- Andi,
man vienkārši radās priekšstats, ka Tu to video skatījies ar jau iepriekš izveidotu viedokli par to visu.
Īstenībā, nē! Man par Agri Ozolinkeviču bija labāks priekšstats, bet izrādījās, ka arī viņš ir iekritis harizmātu lamatās (uz sevi centrēta ticība, kurā Kristus ir tikai līdzeklis savu mērķu sasniegšanai).
- Par roku pacelšanu gan īsti nesapratu - kas Tev ir pret šādu lūgšanas un pielūgšanas veidu, turklāt neteica jau rokas pacelt tāpat vien - vingrošanas pēc, bet lai dotu godu Dievam.
Protams, jebkādai darbībai var izdomāt kādu garīgu pamatojumu, bet tad pašam ir jāsaprot tās patiesā jēga. Man iznāca būt kādā luterāņu draudzes dievkalpojumā, uz kuru bija atvesta ļaunu garu apsēsta sieviete. Mācītājs viņai bija apsējis stolu un pamatojums – stola ir domāta ļauno garu saistīšanai, kaut īstenībā viņa protestantu baznīcā VISPĀR nebūtu lietojama, jo tās pamatojums ir, ka cilvēks saņēmis ordinācijas sakramentu. Nav luterāņiem ordinācijas sakramenta, tādēļ arī stola ir nevietā.
- Doma - kad Dieva tauta pagodina un slavē Dievu, sātanam jāmūk.
Īstenībā ir nedaudz savādāk – cilvēks slavējot Dievu tuvojas Dievam, bet sātans paliek, kur ir, un viņa ietekme uz cilvēku mazinās.
- Par tiem diviem zēniem - nu kādi zombiji!? Tie puikas bija atvesti no Bērnu slimnīcas onkoloģijas. Tā kā viņi iziet ķīmijterapijas kursu, viņu imūnsistēma ir pilnīgi novājināta un uzņēmīga pret jebkuru kaut vismazāko infekciju. Marles apsēji bija viņu pašu aizsardzībai un tā ir medicīniski diktēta nepieciešamība.
…nu un viņi tika dziedināti?
- Par tām divām personām uz lapiņas arī nesaprotu. Kas Tev liek apgalvot, ka viena persona bija īsta, otra izdomāta?
To vienu personu es zinu, jo pats reiz dzīvoju Pāvilostā, bet otru gan nē. Tai bez vārda un uzvārda nekā vairāk nebija. Tad vēl viena no viņām tika dziedināta… Tādas slidīgas liecības Dievu nepagodina, bet tikai rada neticību un aizdomas, ka tiek manipulēts ar apmeklētāju psihi.
- Un kāpēc vienmēr, kur notiek kas skaļāks par “pieklājīgi un klusi” rituāliem, tas uzreiz tiek nosaukts par šovu? Izrāde vai gluži vienkārši labs koncerts ar nedaudz Dieva Vārda var būt arī “pieklājīgi un klusi” dievkalpojums.
Skaļumam vai klusumam nav nekādas nozīmes, bet ĪSTUMAM.
- Cik izdevās iepazīt Nātanu Morisu, viņš gan personīgās sarunās, gan publiski uzsver, ka nekas nav atkarīgs no viņa un norāda vienīgi uz Jēzu.
Īstenībā, ir gan atkarīgs no cilvēka, un ja kāds saka, ka no viņa nekas nav atkarīgs, tad tādu arī Dievs nevar lietot. Pāvils ir pavisam nejauks šajā ziņā un pat sevi salīdzina ar citiem – Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.
- Tā skaļā balss un dedzība ir tāpēc, ka viņa sirds sāp par pazudušajiem un deg par cilvēku glābšanu. Par kaut kādām iepriekš izstrādātām manipulācijām vispār nevar būt ne runas.
Neesmu viņa soģis, bet ir iespēja, ka cilvēks gan „deg”, bet bez izpratnes.
- Visbeidzot, lasot šo un arī citas diskusijas man radies priekšstats, ka Tu esi tāds „neticīgais Toms” – pret pārdabiskām izpausmēm ļoti skeptisks.
Šodienas kristiešiem ir viena ļoti liela problēma, ka trūkst tādi „neticīgie Tomi” , kuri neļauj sev karināt makaronus ausīs, bet visu pārbauda, vai tas tiešām tā ir. Draudzēs pa pilnam „tarkšķētāju” (mēlēs runātāju) , bet trūkst mēļu tulku; dzenā ļaunos garus pa labi un kreisi, bet hroniski trūkst garu pazinēju.
*********
Ervīns Jākobsons, 25.sep. 18:20
Andi,
lasot Tavas diskusijas un komentārus, redzu, ka esi ne tik daudz skeptiķis, bet iestājies par patiesu Bībeles mācību mūsdienu draudzēs. Daudz kam no Tevis rakstītā varu piekrist, tomēr dažās lietās mūsu domas dalās.
Man par Agri Ozolinkēviču bija labāks priekštats, bet izrādījās, ka arī viņš ir iekritis harizmātu lamatās (uz sevi centrēta ticība, kurā Kristus ir tikai līdzeklis savu mērķu sasniegšanai).
Dažu tā saukto harizmātu izteikumi un rīcība, jo īpaši kustības sākuma periodā, patiešām izdarījuši lāča pakalpojumu visai vasarsvētku/harizmātisko draudžu saimei. Apzīmējums „harizmāti”, kā tas tiek lietots Latvijā, gan nav īsti pareizs. Pasaules kontekstā ar harizmātiem saprot atjaunotnes kustības vecajās konfesijās. Tie, ko mēs saucam ar harizmātiem, ir harizmātiskās brīvdraudzes jeb neoharizmāti. Bet harizmāti ir ļoti dažādi. Negatīvu viedokli visvairāk rada tā sauktā labklājības teoloģija, kas patiešām bieži ir uz sevi centrēta kristietība. Sākumā mūsu harizmātu draudzes ņēma pretī visas mācības, kādas Latvijā ienāca. Ar laiku ir nācis zināms briedums un daudzas draudzes pārvērtējušas dažādu mācību atbilstību Rakstiem. Taču stereotipi daļā sabiedrības paliek.
Kas attiecas uz Agri, viņš centās būt tikai labs Nātana tulks, kas piemērojas ne vien runātāja runas veidam, bet arī kustībām un stilam. Klasiskās vasarsvētku draudzes Latvijā pārsvarā nesludina ne labklājības teoloģiju, ne uz cilvēku vērstu mācību. Ko gan mēs sludinām – to, ka Dievam rūp viss cilvēks – gars, dvēsele un arī miesa, un Viņš rūpējas par visām mūsu vajadzībām. Tai pat laikā vienmēr tiek mācīts, ka Dievs ir centrālā Persona un pielūdzams pat tad, ja mēs nesaņemtu no Viņa neko no tā, ko lūdzam vai vēlamies. Cilvēki draudzēs pārsvarā no sirds meklē Dieva tuvumu, vēlas darīt Viņa prātu, dzīvot Viņam patīkamu dzīvi. Tāpēc nespriedīsim pēc viena atsevišķa gadījuma, bet vērosim, kas tiek mācīts un sludināts Agra vai kādā citā draudzē.
Protams, jebkādai darbībai var izdomāt kādu garīgu pamatojumu, bet tad pašam ir jāsaprot tā patiesā jēga.
Ja runājam par roku pacelšanu lūgšanā un pielūgsmē, nekas daudz nav jāizdomā. Tā bija parasta lūgšanas forma Bībeles laikā un Tuvo un Vidējo Austrumu tautām vispār. Ar augšup vērstu skatu uz Dievu debesīs. Vēlāk Eiropā ieviesās saliktās rokas un uz zemi vērsts skats. It kā izrādot pazemību un bijību Dieva priekšā. Pēdējos gadsimtos daudzās kristietības novirzienos un grupās atkal tiek atjaunots pielūgšanas veids ar paceltām rokām. Domāju, ka tam nevajadzētu būt strīdus objektam – katrs lai dara, kā uzskata par pareizu. Svarīga ir sirds attieksme.
Patiesībā es sen esmu ticis pāri sajūtai, ka man obligāti jādara viss, ko mācītājs liek – jāceļ rokas, jāatkārto kāds teikums vai vārds. Parasti gan mēs uzticamies saviem mācītājiem un Svētā Gara vadībai viņos, ka tā vai cita prasība konkrētajā brīdī ir ar kaut ko pamatota, taču tas neuzliek man par pienākumu to noteikti izpildīt. Mūsu draudzē mācītājs aicina cilvēkus justies brīvi, īpaši pielūgsmē. Uz ceļiem, stāvus, uz grīdas, paceltām vai saliktām rokām – tam nav nozīmes, galvenais ir sirds stāvoklis un bijība Dieva priekšā.
Tādas slidīgas liecības Dievu nepagodina, bet tikai rada neticību un aizdomas, ka tiek manipulēts ar apmeklētāju psihi.
Ne vienmēr uzreiz var pateikt vai cilvēks ir dziedināts. Iekšķīgu slimību gadījumos jāveic analīzes, jāiegūst ārstu apstiprinājums. Bet cilvēks iespējams tic un jūt, ka ir dziedināts, un liecina par to. Turklāt, cik zinām, dziedināšanas notika arī neatrodoties dievkalpojuma zālē, bet skatoties to internetā. Vienīgais, kā cilvēki varēja to apliecināt – atsūtot ziņu, zīmīti. Tāpat daudzi bija atbraukuši tikai uz vienu dievkalpojumu un arī par savu dziedināšanu varēja liecināt tikai ar zīmīšu starpniecību.
Tomēr šajos dievkalpojumos notika vairāki redzami dziedināšanas gadījumi. Meitene ar smagi sastieptām kājas saitēm (kāja ģipsī) nolika malā kruķus un jau pēc pāris dienām nostaigāja pa Rīgu daudzus kilometrus, dalīdama ielūgumus uz dievkalpojumiem. Zināma meitene, nekādu manipulāciju. Kāda vecāka ar vēzi slima kundze, kurai tuvākajās dienās bija paredzēta operācija, aizgāja uz pēdējām analīzēm, kur ārsti viņai paziņoja, ka vairs nespēj atrast vēža šūnas viņas organismā. Vienā no dievkalpojumiem Nātans paziņoja, ka balkonā kādam tiek dziedināta deguna sieniņa. Tie ir tikai vārdi, kā tos var pārbaudīt? Bet pēc laika atnāk vīrietis un stāsta, ka jau daudzus gadus viņam pēc nodarbībām Austrumu cīņās bijusi saliekta deguna sieniņa, kas apgrūtināja elpošanu. Pēc Nātana paziņojuma viņš pēkšņi jutis, ka atkal spēj brīvi elpot un deguna sieniņa iztaisnojusies. Tāpat notika ar kādu sievieti, kam bija bumbulis krūtī. Nātans saka, ka kādai sievietei tiek dziedināts audzējs krūtī. Viņa pārbauda – bumbulis pazudis. Un, protams, tas kurlmēmais puika, kas sāka dzirdēt pirmajā dievkalpojumā. Cik laimīgs viņš bija, kā priecājās pirmoreiz dzīvē izdzirdot skaņas.
Daudziem šie stāsti var šķist fantastiski, taču draudzēs, kur aizlūdz par slimajiem, tas nav nekas neparasts. Mēs to esam redzējuši daudzas reizes un citādākos, daudz mierīgākos apstākļos, nekā tik skaļā un emocionālā „šovā”. Kas attiecas uz tiem diviem puikām no bērnu slimnīcas, neko par viņiem vairāk nezinām. Tāpat par vairākiem citiem cilvēkiem, par kuriem šajos dievkalpojumos lūdza īpaši. Viņi nav no mūsu draudzes un ja paši neko nepaziņo, tad neko arī nezinām. Bez tam, ne jau visi tiek dziedināti, dažiem iespējams šis nebija Dieva noliktais laiks.
Skaļumam vai klusumam nav nekādas nozīmes, bet ĪSTUMAM.
Tev taisnība. Savā kristieša mūžā esmu redzējis gan Dieva Gara darbības imitāciju, gan īstu Svētā Gara darbu. Taču par īstumu spriež arī pēc rezultātiem. Un tas, ko redzam draudzēs pēc šiem dievkalpojumiem, par kaut ko liecina. Daudzi garīgi apdzisuši un noguruši kristieši tagad ir atjaunoti, ieguvuši lielāku mīlestību uz Dievu un dedzību Viņam kalpot. Draudžu dievkalpojumi daudzviet ir mainījušies, sludināšana ir mainījusies, garīgā atmosfēra ir citādāka. Redzam cilvēkus, kas šajos dievkalpojumos nāca pie Kristus un nožēloja grēkus. Daudzi no tiem ir kristījušies. Viņu dzīve ir izmainījusies, daži atbrīvoti no smagām atkarībām daudzu gadu garumā. Dažādās vietās Latvijā turpina notikt dziedināšanas. Kāda meitene Talsos, kas teju no dzimšanas ir ratiņkrēslā, skolā pēkšņi piecēlās un spēra pirmos soļus mūžā. Skolotājas šokā, vecāki šokā. Dievs joprojām ir varens un mīlošs, bet Nātans, tāpat kā ikviens no mums, ir tikai trauks, caur kuru Viņš darbojas.
Īstenībā ir gan atkarīgs no cilvēka, un ja kāds saka ka no viņa nekas nav atkarīgs, tad tādu arī Dievs nevar lietot. Neesmu viņa soģis, bet ir iespēja, ka cilvēks gan “deg” , bet bez izpratnes.
Uzsvars, ka nekas nav no viņa, bija domāts, lai cilvēki savu brīnumu sagaidītu no Dieva nevis cilvēka. Bieži cilvēki gaida – ah, atbrauks tāds un tāds evaņģēlists, tāds un tāds pravietis, nu tik būs! Tā bija arī šoreiz. Bet, kā saka mūsu mācītājs – Dievs jau nav aizbraucis kopā ar Nātanu! Dievs ir šeit un šodien kopā ar katru Savu bērnu. Bet Nātans garas stundas pirms katra dievkalpojuma pavada uz ceļiem lūgšanā un šādā izpratnē no viņa, protams, šis tas atkarīgs ir. No viņa atkarīgs, lai viņš ar Dieva palīdzību būtu šķīsts trauks Dievam, taču ne viņš kādu glābj, dziedina vai atbrīvo – to dara Dievs.
Šodienas kristiešiem ir viena ļoti liela problēma, ka trūkst tādi “neticīgie Tomi” , kuri neļauj sev karināt makaronus ausīs, bet visu pārbauda, vai tas patiešām ir tā. Draudzēs pa pilnam “tarkšķētāju” (mēlēs runātāju), bet trūkst mēļu tulku; dzenā ļaunos garus pa labi un kreisi, bet hroniski trūkst garu pazinēju…
Patiesi, Bībele mūs māca pārbaudīt visu un labo paturēt. Vienīgā mēraukla šādai pārbaudei ir paši Svētie Raksti – Dieva Vārds. Problēma ir interpretācijā. Visi lasa vienu un to pašu Bībeli, taču izpratne par atsevišķiem jautājumiem ir dažāda. Tāpēc jau arī ir dažādās konfesijas (mācības). Savā dzīvē esmu centies Bībeli lasīt, norobežojoties no kādas konfesijas mācības, kaut arī tās zinu un ņemu vērā izvērtējot. Esmu atklājis, ka par nevienas konfesijas mācību nevar teikt, ka tā 100% visos jautājumos atbilstu tam, ko saka Raksti. Ir mazākas vai lielākas novirzes. Tāpēc mēs izvēlamies draudzi, kuras mācība šķiet vistuvākā mūsu personīgajai atklāsmei par Vārdu. Svarīgi, lai pamatjautājumos par Dievu, Kristu, Svēto Garu draudzes mācība atbilstu Rakstiem.
Ja kādam citas konfesijas mācībā vai dievkalpojumā kaut kas šķiet nepareizs, neviens nespiež viņu piedalīties. Problēma ir cita – tiklīdz mums kaut kas šķiet nepareizs, uzreiz esam gatavi izteikt spriedumu, notiesāt. Šo dievkalpojumu sakarā ir dzirdēti visradikālākie apgalvojumi – „sātanu pagodinošs šovs”, „dēmonu apsēsts sludinātājs” un tamlīdzīgi. Nepārdomāti un pārsteidzīgi spriedumi. Arī Tev gadījās mēļu dāvanu nosaukt par „tarkšķēšanu”, kaut lielākā daļa Tevis nosaukto problēmu un atsevišķu garīgo dāvanu trūkums šodienas draudzē ir patiesība. Tomēr draudzēs kopumā darbojas visas Svētā Gara dāvanas, arī garu pazīšana un mēļu tulkošana. Kas attiecas uz „tarkšķētājiem”, tad ne jau pašās mēlēs jeb valodās ir problēma, bet tajā, ka šodien daudzi runā mēlēs, taču pietrūkst svētas dzīves (cik nu tas miesā esot iespējams), Dieva spēka un autoritātes. Tomēr dažu vieglprātīgā attieksme nenozīmē, ka mēļu dāvana nebūtu vajadzīga vispār. Visam, ko Dievs savai draudzei paredzējis, ir sava nozīme un pielietojums.
Tāpēc es domāju, ka izsakot pārsteidzīgus spriedumus par to vai citu kalpotāju, draudzi vai konfesiju, mēs apbēdinām Dievu. Ja arī mums kaut kas šķiet nepareizs viņu kalpošanā, labāk lūgsim Dievu, lai Dievs pats atrisina šo jautājumu, un rūpēsimies, lai mūsu personīgā staigāšana un kalpošana būtu Dievam patīkama un līdzcilvēkiem par svētību.
Lai piedod Andris, ja tas nav tā, bet man liekas, ka tu, Andri, uzdodot jautājumu, nemaz negribi dzirdēt atbildi. Tā gadās, kad par varītēm gribas pierādīt SAVU taisnību. DIEVA vārdu pievilkt savai taisnībai, tā ļoti bieži dara pat dažu konfesiju mācītāji. To esmu personīgi dzirdējis.
Žēl, Pāvilam nesanāca apmeklēt šos dziedināšanas pasākumus, nebūtu jācieš. Laikam viņš nebija jaunpiedzimis un nebija saņēmis spēku no augšienes, tātad bija sātana apsēsts, jo jaunpiedzimušie tiek dziedināti, bet visas slimības esot no sātana. Lai saņemtu dziedināšanu, esot jāatslēdz prāts u.t.t.. Tie ir citāti no Ošenieces un no dziedināšanas pasākuma. Dieva vārds mūs brīdina: ”Daudzi nāks Manā vārdā, darīs brīnumus un zīmes, dziedinās, solīs atmodas, mirušie celsies…” Sargaties mīļie no šiem blēžiem, jo par visu jāatbild būs katram pašam, ne Morisam vai Ošiniecei. Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Andris
Andri,
nu nevajag visu tā profanizēt.
1. Nekur nav teikts, ka “dzelonis” Pāvila miesā bija fiziska slimība. Taču, lai nu būtu - tā ir visbiežāk pieņemta un visai ticama versija. Tātad, Pāvils netika dziedināts, spriežot pēc Rakstiem arī Timotejam bija problēmas ar veselību. Vai šodien visi tiek dziedināti? Nē. Kāpēc - to zina tikai Dievs, jo Viņš ir suverēns dziedināt ko, kur un KAD grib. Bet, vai tāpēc mēs nelūgsim par slimajiem? Aizlūgšanu rezultātā daudzi taču tiek dziedināti. Turklāt tas pat ir kristiešu pienākums - aizlūgt par slimajiem. Jūs kā piemēru minat Pāvilu, bet Bībelē mēs lasām, ka gan viņš, gan Pēteris, gan citi apustuļi dziedināja daudzus cilvēkus. Arī Jēzus kalpošanā milzīgu daļu aizņēma tieši dziedināšana un ļauno garu izdzīšana. Tāpēc man īsti nav saprotama daļas kristiešu negatīvā nostāja par to, ka kāds aizlūdz par slimajiem ticībā. Vai man, ja es to nedarītu.
2. Par slimību izcelsmi. Dievs pasauli radīja perfektu, pilnīgu, tātad - bez slimībām un sērgām. Slimības un sāpes pasaulē ienāca pēc grēkā krišanas. Tātad slimības IR no sātana. Tās ir grēka sekas. Pat ne obligāti cilvēka paša grēka, bet kopīgās samaitātās pasaules grēku sekas. Ja, radot pasauli, Dievs to radīja pilnīgu, bez grēka un slimībām, tad loģiski, ka Dieva griba ir veselība nevis slimības. Tomēr slimības ir šīs grēcīgās pasaules realitāte, kas diemžēl skar arī Dieva bērnus, kamēr tie vēl ir miesā. Vai tam tā jābūt pēc Dieva sākotnējā nodoma? Nē, nav jābūt. Tomēr Dievs dažkārt pieļauj slimībai skart arī ticīgos. Kāpēc, to Viņš vienīgais zina - iemesli var būt dažādi. Ne visi saņem dziedināšanu un ne visi to saņem uzreiz. Taču tas nenozīmē, ka šie cilvēki vispār nekad nesaņems dziedināšanu. Daži savu dziedināšanu ir gaidījuši 10 un vairāk gadus. Mana 30 gadu ilgā kristieša dzīves pieredze liecina, ka daudz vairāk cilvēku tiktu dziedināti no visdažādākajām slimībām, ja nopietni ticētu savai dziedināšanai, ticībā lūgtu par to, vai, kā Bībelē teikts, aicinātu draudzes vecajus, lai tie svaida slimo ar eļļu un aizlūdz.
3. Man arī nepatīk pēdējā laikā populārais izteiciens par prāta atslēgšanu. Un, lai gan es zinu, kas ar to patiesībā domāts, tomēr cilvēkiem, kas to nesaprot, izklausās visai divdomīgi. Taču domāts ir, lūk, kas - mūsu cilvēcīgais prāts nespēj saprast Dieva darbu, Dieva rīcību. Mūsu cilvēciskais prāts vienmēr šaubās. Savā ziņā tas ir pat pretstats ticībai. Ja mēs ar savu prātu mēģinām analizēt Dieva pārdabisko darbu, tad bieži vien nespējam piedzīvot savu brīnumu. Jo mūsu prāts saka: “Es zinu, ka Dievs var dziedināt, bet ne jau mani! Es zinu, ka Kristus glābj, bet ne jau tādu grēcinieku kā es!” Savukārt ticība saka: “Jēzus Kristus brūcēs es esmu dziedināts! Kristus asinīs es esmu izglābts!” Tātad prāta “atslēgšana” nozīmē nevis tā ignorēšanu vispār, bet mūsu cilvēciskā prāta saskaņošanu ar Kristus prātu, saskaņošanu ar Dieva Vārdu. Mūsu prātam ir jāpiekrīt tam, ko saka Dievs, nevis tam, ko saka pasaule un mazticība.
4. Vai patiešām Jūs saucat par blēžiem visus, kas cenšas dzīvo ticībā, aizlūdz par slimajiem, izdzen dēmonus, lieto varu, ko Kristus atstājis savai Draudzei, Svētā Gara spēkā dzīvo uzvarošu kristieša dzīvi? Taču tādā gadījumā es lietošu to pašu analoģiju, kādu lietojāt Jūs, pieminēdams Pāvilu. Tad jau arī Pāvils, Pēteris, citi apustuļi, neskaitāmi kristīgie visos gadsimtos ir bijuši blēži, jo viņu kalpošanu tāpat pavadīja zīmes un brīnumi, dziedināšanas, mirušo augšāmcelšanās un garīga atmoda. Vai Jūsu citētajā Rakstu vietā tomēr nav runa par tiem, kas visas šīs lietas gan dara Kristus vārdā, bet kuru dzīve ir pilnīgs pretstats Kristum, vēl vairāk - kuru darbība patiesībā noliedz Kristu un pret visu, ko Viņš mācīja. Daudzi dziednieki, burvji, ekstrasensi taču arī piemin Dievu, liek cilvēkiem iet un baznīcu, nolikt svecīti un veikt visādas okultas darbības. Lūk, īstie Kristus pretinieki, kurus Viņš nekad nav pazinis. Bet, ko Jūs varat zināt par Morisa, Ošenieces vai jebkura cita kristīgā kalpotāja dzīvi, sirdi un patiesajiem motīviem? Tikai Vienam ir tiesības vērtēt un izteikt spriedumu - un tas ir Dievs.
5. Taču visvairāk mani sajūsmina Jūsu citētais bieži dzirdētais sakāmvārds par sieru peļu slazdā. Pasaulē tas patiešām ir tā, taču kā kristietim Jums vajadzētu zināt, ka Dieva Valstībā pastāv arī tādas lietas kā žēlastība un piedošana. Vai tad pestīšana arī būtu “siers peļu slazdā”? Tā taču ir par brīvu. Un, vai Jēzus neteica saviem mācekļiem: “Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet”? Tas attiecās tieši uz dziedināšanu, ļauno garu izdzīšanu un līdzīgu kalpošanu. Dīvaini - Rakstos mēs daudz lasām par zīmēm un brīnumiem, dziedināšanu un tamlīdzīgām lietām, kas pavadīja kristiešus, sludinot Evaņģēliju. Bet šodien daļa kristiešis apsūdz citus kristiešus blēdībā un maldos, ja viņi uzdrošinās sekot Kristus pavēlei un darīt to pašu, ko darīja apustuļi, ko darīja pirmo kristiešu draudzes. Tai pašā laikā pašu šo kritizētāju draudzēs parasti nenotiek nekas no tā visa. Nekā pārdabiska, nekā no Bībelē minētajām Svētā Gara dāvanām. Iznāk, ka tie, kas seko apustuļu un pirmo kristiešu paraugam, ir maldos, bet tie, kas nedara neko, ir tā patiesā Baznīca? Kaut kas te īsti neklapē. Vai lielākais kristieša tikums patiesi ir būt slimam, nabagam, nespēcīgam? Kā viens mācītājs man reiz teica: “Galvenais kaut kā novilkt līdz Debesu Valstībai…” Un, vai tie, kas uzticējušies Dievam un saņēmuši žēlastību šādos “nepareizos” dievkalpojumos, tagad par to dabūs atbildēt Dieva priekšā kā maldu ceļu gājēji? Es tomēr uzdrošinos ticēt, ka kalpoju labākam, varenākam un mīlošākam Dievam, kas savu Draudzi ir darījis par galvu nevis asti, kas gatavo Kristum Līgavu bez traipa un grumbas - pilnīgu, spēkpilnu un uzvarošu. Es ticu šādam Dievam. Kam ticat Jūs?