23
Viljams Fetlers: Atmodas priekšnoteikumi - 1.daļa
Ievietoja | Sadaļa Atmodas vēsture | Publicēts 23-09-2013
„Laikmeta zīmes” jau rakstījušas par mācītāju un evaņģēlistu Viljamu Fetleru un viņa svētīgo kalpošanu cara Krievijā, Austrumeiropā, Latvijā un citur pasaulē (skatiet ŠEIT un ŠEIT). Izvērtējot Fetlera biogrāfiju un kalpošanu, daudzi mācītāji un garīgie līderi šodien uzdod sev un Dievam jautājumu: kāpēc viņam izdevās, bet mums ne? Kāpēc viņa kalpošana bija svētīta ar desmitiem tūkstošu garīgi atdzimušu dvēseļu, bet mēs redzam labākajā gadījumā dažus desmitus? Uz jautājumu, kad un kāpēc nāk vai nenāk Atmoda, pats Dieva kalps centies atbildēt savā traktātā „Atmodas priekšnoteikumi”, kas angļu valodā izdots 1930. gadā, bet latviski pirmoreiz tulkots tagad. Rakstu publicējam saīsinātu.
****
„Kādēļ šī tauta Jeruzalemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem un liedzas atgriezties? Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: ko es esmu darījis? Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! - kur taču miera nav.” (Jeremijas gr. 8:5,6,11)
Atkrišanas dienas
Tās bija briesmīgas atkrišanas dienas, kurās dzīvoja pravietis Jeremija. Bībelē rakstīts, ka tautai piemita „ietiepīga un nepakļāvīga sirds”. Tie uzticējās savu reliģisko vadītāju „viltus vārdiem”. Savā garīgajā trulumā viņi paļāvās uz ceremoniālu kultu kā sava veida labas veiksmes talismanu, kā uz garantiju sev kā izredzētai tautai. Viņu rabīni un skolotāji rādīja savu erudīciju, un priesteri, akli pret nopietno situāciju un gaidāmajām briesmām, centās dziedināt „manas tautas meitas dziļo brūci, sakot: miers, miers! - kur taču miera nav.” Pravietis par tā laika gudrajiem liecina: „Viņi ir atteikušies no Tā Kunga vārda; kāda gudrība tad nu viņos ir?” Visā Bībelē nav tumšāka atkrišanas apraksta kā pirmās desmit nodaļas Jeremijas grāmatā. Viņš bija spēcīgs vīrs, kurš nespēja savaldīt asaras. Viņa dedzīgā ilgošanās pēc garīgas atmodas ir izpausta šajos vārdos: „Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs arī neviena ārsta?”
Tiem, kuriem ir acis redzēt, saprot, ka šodienas garīgais stāvoklis daudzviet neatšķiras no iepriekš aprakstītā. Ir tādi, kuri to saprot un dziļi cieš savās dvēselēs. Ir kādi citi, kuri ir pārsteigti un pat aizkaitināti par mūsu nopūtām, kuri turpina teikt: „Miers, miers.” Bet nav miera, jo patiess miers var būt tikai tur, kur ir patiesa taisnība, bet taisnība nāk caur taisnošanu, un taisnošana nāk no grēku piedošanas caur ticību Kristus Jēzus izlietajām asinīm. Šī glābjošā ticība ir Dieva dāvana, un tā nenāk citādi, kā vien kopā ar bērnam līdzīgu uzticēšanos Devējam un atklāsmei, kas pausta gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, turklāt pirms šīs glābjošās ticības jānāk patiesai nožēlai Dieva priekšā (Apustuļu darbu gr.20:21). Nožēlai seko atbrīvošanās no jebkura zināma grēka un atsacīšanās no „vecās dzīves”. Rezultātā visas lietas kļūst jaunas - tā ir atdzimšana un palikšana atjaunotā dzīvē. Tāda ir Atmodas filozofija. Jebkas cits nav patiesa kristietība.
Vai nav vairs nekādu zāļu Gileādā?
Bez šaubām, ir. Vārds par krustu ne mazākajā mērā nav zaudējis spēku. Tāpat kā pastāv stingri dabas likumi, kas jāievēro, pirms kāda dabas parādība var notikt, tikpat skaidri un noteikti ir arī garīgie likumi, kas jāievēro, lai piedzīvotu Atmodu. Lai kalpotāji un draudzes iemācās šos likumus, tad nebūs vairs garīgās kustības trūkuma zemē. Šie likumi nav kaprīzi vai neskaidri, to izcelsme ir pašā Dieva dabā. Tie ir skaidri definēti Svētajos Rakstos. Katrs, kurš vēlas, var tos sameklēt. „Pētījat rakstus, jo jums [..] tajos [..] ir dzīvība”.
Garīgās atmodas likumi ir kā jebkuri citi likumi. Ikkatrā dabas likumā, vai tas būtu ķīmijā vai fizikā, ir formula, kas jāievēro. Izlaid vienu faktoru un tu palaidīsi garām rezultātu. Neviens saprātīgs cilvēks negaidīs rezultātu no kādas dabas parādības, ja nebūs stingri ievērojis nepieciešamo faktoru kārtību un skaitu. Tāpēc ir liels pārsteigums, ka garīgās atmodas jautājumā daudzi pat neapzinās, ka ir tādi Atmodas likumi, kamēr citiem, kuri tajā nedaudz iesaistīti, šķiet, ka nav nozīmes, kā katrs sasniedz Atmodu. Ir tādi, kuri vienmēr lūdz pēc „uguns”, bet tā nekad nenāk. Viņi gaida gadiem, bet atbildes nav. Varbūt daži no viņiem ir attāli radinieki Baāla praviešiem Karmela kalnā, kuru dievs bija „devies ceļojumā vai aizmidzis”.
Ir vēl citi, kas gribētu nedaudz pakaulēties ar Dievu par nosacījumiem, lai sasniegtu Atmodu. Viņi būtu priecīgi to dabūt, tikai nedaudz lētāk. Kāds varētu brīnīties, kāpēc šie cilvēki, izglītoti un gudri, nepieņem šādu modeli attiecībā uz dabu. Viņi varētu mēģināt radīt ūdeni tikai no skābekļa, neizmantojot ūdeņradi. Kāds varētu censties klausīties radio, nenoregulējot vajadzīgo viļņa garumu. Visi zina, ka tas būtu bezjēdzīgi. Un tas ir tieši tas, kas cilvēkam jāiemācās par Atmodu vai jebkuru citu Dieva svētību.
Dievs vienmēr ir gatavs dot Atmodu
Ja Dievs negribētu to darīt, Viņš atšķirtos no tā, kā pats Sevi atklājis Bībelē. Dievs, kurš nevēlas netaisnā nāvi, noteikti vēlas viņa glābšanu. Daži cilvēki iedomājas, ka Atmoda ir kaut kas nenoteikts, ka neviens nezina, kad tā atnāk, kad aiziet. Viņi domā, ka tā ir īpaša Dieva darbība, kas notiek laiku pa laikam. Viņi domā, ka tas ir kaut kas īpašs normālai kristietībai, tāpat kā daudzi uzskata, ka būt pilnīgi pakļāvīgam Tam Kungam un piepildītam ar Svēto Garu nozīmē kādu dziļāku vai augstāku pakāpi kristieša dzīvē. Tas rosina domāt, ka var būt „normāla” kristieša dzīve bez pilnīgas pakļāvības un piepildīšanas ar Garu. Bet, ja salīdzinām šo viedokli ar Rakstiem, mēs atradīsim, ka būt sistam krustā līdz ar Kungu un augšāmceltam kopā ar Viņu, būt pakļāvīgam un piepildītam ar Svēto Garu, ir vienīgā normālā kristīgā pieredze. Jebkas, kas neatbilst šiem pamatprincipiem, ir zem normālas kristīgās pieredzes līmeņa. Tā nav veselība, bet slimība. Tādi cilvēki nav piemēroti darbam, bet slimnīcai. Neatmodināta draudze dzīvo zem normāla garīgās veselības stāvokļa. Atmodināta draudze ir veselīga draudze.
Nav tādu vecāku, kas būtu apmierināti un laimīgi par to, ka viņu bērni ir slimi. Tas būtu pārsteidzoši vaicāt tēvam par viņa bērnu veselību un saņemt atbildi: „O, nekas īpašs, mani bērni ir veseli vienu nedēļu gadā, bet pārējās nedēļas guļ slimi gultā, tomēr - viss ir kārtībā. Nākamgad viņi atkal vienu nedēļu būs uz kājām.” Tāds tēvs, iespējams, būtu piemērotāks trako namam, nevis bērnu uzraudzīšanai. Tomēr tieši tā daudzi iedomājas rīkojamies Dievu. Viņi par Atmodas neesamību vainu uzveļ Debesu Tēvam, it kā Dievs būtu apmierināts, ka Viņa Draudze nav pamodusies 50 gadus vai tamlīdzīgi. Tad Viņš sūta žēlsirdīgu apciemojumu, un tad atkal pilnībā aizmirst par to uz 50 gadiem. Vaina jāmeklē pavisam citur. Atmodas atnākšana un aiziešana ir atkarīga no pašu kristiešu attieksmes, un šī lieta, skaidri definēta un saprasta, var radīt milzīgas garīgas pārmaiņas daudzu dzīvēs un visā pasaulē. „Lūdziet tad nu no Tā Kunga vēlīno un agrīno lietu, un Tas Kungs sabiezinās mākoņus un dos lietus papilnam visiem augiem laukā.” Atmodini Savu tautu, ak, Kungs!
Atmodas priekšnoteikumi
Patiesa garīga atmoda ir konkrētu priekšnoteikumu, kas izklāstīti Dieva Vārdā, izpildīšanas dabisks rezultāts. Tāpat kā elektriķis, kas savā darbā dara kādu lietu kā pirmo, tad otro un tamlīdzīgi, un tad vienkārši nospiež slēdzi un dabiskais rezultāts ir gaisma. Tāpat, kad Atmodas nosacījumi tiek pareizi izpildīti, Dieva namā būs garīgā gaisma un dzīvība.
Pirmā Svētā Gara prasība ir, lai mēs ieņemam paklausības attieksmi pret Dievu un Viņa Vārdu. Ir neiespējami būt garīgi atdzimušam uz jebkāda cita pamata. Lai nesāk lūgt pēc Atmodas neviens, kurš nespēj vispirms godīgi un patiesi pieņemt šo pamata priekšnoteikumu. „Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai uz taisnību?” (Romiešiem 6:16,17)
Pirmajam paklausības darbam jābūt balstītam nožēlā un katra zināma grēka salaušanā. Tas ietver arī lietas, kas tikai šķiet apšaubāmas. „Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Tas ietver draudzību ar pasauli. „Pasaules draudzība ir Dieva ienaidība.” Grēka atmešana nozīmē atmest jebkuru sliktu ieradumu, jebkuru dzīvesveidu, jebkuru paradumu, kas nepagodina To Kungu. Tas nozīmē arī pārtraukt gūt patiku pasaulīgos draugos un biedros. „Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Korintiešiem 15:33) Tas nozīmē atvadīšanos no garīgi neatdzimuša mīļotā, no neticīga biznesa partnera. „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” (2.Korintiešiem 6:14,15) Paklausība Dievam nozīmē atdalīšanos no jebkādām slepenām biedrībām vai brālībām, jo tas nav savienojams ar Dieva sadraudzību. „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību.” (1.Jāņa 1:5,6)
Viss iepriekš minētais ir svarīgs ne tikai katram ticīgajam, bet visai draudzei. Visai draudzei jeb kristiešu kopienai jābūt gatavai nepieļaut lietas, kuras nav pieļāvis Dievs. Īpaši jāuzsver, ka šā laika lielajā tikumiskajā izlaidībā paklausība Dievam pieprasīs šķīstumu gan neprecēto dzīvē, gan ģimenes attiecībās. Neuzticības un šķiršanās gars, realizēts vai vēl neparādījies, tiks stingri tiesāts un padzīts, bet gara, dvēseles un miesas šķīstība tiks izkopta. „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:1,2) Nedrīkst būt neviena apzināta grēka vai šaubīgas lietas mūsu dzīvē, ja vēlamies, lai Dievs valda mūsu sirdīs un Viņa svētība dus pār mūsu darbu. Šim jābūt mūsu vienīgajam, patiesajam standartam - „svētīgi sirdsšķīstie, jo tie redzēs Dievu.” (Mateja ev. 5:8)
„No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1.Jāņa 2:3-6) Vecajai dzīvei jābūt pienaglotai pie krusta, lai Kristus dzīvība varētu parādīties mūsos. Jo Svētais Gars cilvēku dzīvē atsaucas tikai uz Kristus krustu. Taču bibliska atsacīšanās no grēka nozīmē daudz vairāk. Tas nozīmē pilnīgu pārmaiņu priekšstatos, uzskatos un dzīves mērķos. Pirms garīgas atdzimšanas tu gāji savu ceļu - izvēlējies biedrus, izlēmi, kādi būs tavi dzīves mērķi. Tagad tu esi „dārgi atpirkts” un „nepiederi sev pašam.” (1.Korintiešiem 6:20,19) Iepriekš tu pats biji sev kungs, taču nomaldījies (Jesajas gr. 53:6). Tagad, kad esi „atgriezts pie sava dvēseļu Gana un Sarga”, tu esi brīvprātīgi pieņēmis Glābēju par savu Kungu un lūkojies uz Viņu pavēlēm: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apustuļu darbu gr. 9:6)
Tādējādi otrais paklausības darbs ir ticēt Kungam Jēzum Kristum un ar prieku izpildīt Viņa pavēles. Pareizā saprašana par šādu klausīšanos Kunga balsī nozīmē iepazīšanos ar visu Dieva Vārdu un labprātīgu pakļaušanos tam. Atdzimis cilvēks pildīs Tā Kunga gribu nevis tādēļ, lai tiktu izglābts, bet tāpēc, ka ir izglābts. Patiesi evaņģēlisku ticību pierāda konsekventa kristieša dzīve. Svētums Tam Kungam par godu būs tava ikdienas gaisotne, dievišķā mīlestība - tavs dzīves princips, un ar ticību šķīstījis savu sirdi tu „redzēsi Dievu” (Mateja ev. 5:8). Dieva klātbūtne un svētība parādīsies tavā personīgajā dzīvē un kalpošanā. Tu aptversi, ko praksē nozīmē būt „Dieva līdzstrādniekam”. „Ja kāds šķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam.” (2.Timotejam 2:21)
Šķēršļi Atmodai
Ak, vai, kāds teiks - to visu es esmu darījis, mana pakļāvība uz To Kungu ir pilnīga, tomēr es neredzu tos rezultātus, par kuriem tu runā - ne savā draudzē, ne apkārtnē. Šeit mēs nonākam pie tā, kas, iespējams, ir pati svarīgākā vēsts daļa, jo šī lieta daudziem ir neatbildēts jautājums. Daudzi ir apmulsuši un zaudējuši cerību. Daudzi ir sākuši apšaubīt paši savu garīgo pieredzi.
Pirmais un svarīgākais apsvērums attiecībā uz šķēršļiem ir nesapratne, ka Atmodas garīgie likumi ir vienādi gan indivīdam, gan draudzei kopumā. Ja ticīgais sasniedz Dieva pamatprincipus personīgi, arī Dieva apsolītā svētība būs pār viņu personīgi. Atcerieties Ābrahāmu, Jāzepu, Danielu. Nebija nekas viņu ticībā vai dzīvē, kas traucētu Dievam svētīt viņus individuāli. Tikai vienreiz Ābrahāms neturējās pie Dieva apsolījuma un 14 gadus - starp Išmaēla un Īzāka piedzimšanu - viņa sadraudzība ar Dievu bija salauzta, nebija neviena uzcelta altāra Tā Kunga Vārdam. Visus tos gadus bija lūzums „Atmodas atmosfērā” Ābrahāma dzīvē. Bet Dieva sadraudzības gaisotne atgriezās pie viņa, kad viņš vairs „neuzņēma Dieva apsolījumu ar šaubām un neticību.” (Romiešiem 4:20)
Ar ticīgo personīgi viss var būt kārtībā, bet, kad jautājums nonāk līdz Dieva svētībai visai draudzei, ar viņa personīgo taisnību vien nav pietiekami. Nebija nekā Jozuas dzīvē, kas kavētu Dievu viņu svētīt. Bet viņa nometnē bija Ahans, kurš bija pārkāpis Dieva pavēli, un Jozuas armiju sakāva Ajas vīri. Septītā nodaļa Jozuas grāmatā ir lielākā mācību stunda par Atmodu visā Bībelē - gan kā to veicināt, gan kā atklāt iemeslu tās neesamībai. Tālāk Bībelē mēs atrodam Jūdas vēsturi, kur pēc tam, kad dievbijīgie ķēniņi atbrīvojās no elkiem savās sirdīs, viņi nocirta elkus arī savā zemē. Priesteri ne tikai sludināja par vajadzību pēc tempļa šķīstīšanas, bet reāli gāja un to šķīstīja.
Dievs nelietos samaitātu armiju, lai gūtu svētas uzvaras. Nebija vajadzības pēc daudziem Ahaniem Jozuas nometnē; viens bija pietiekami, lai liktu Dievam attālināties. Dievs varēja vienkārši likt Ahanam iet bojā kādā pārdabiskā veidā, bet tas nav Dieva veids, kā tikt galā ar grēku draudzē. Dievs varēja atklāt Jozuam sapnī, kurš ir tas vīrs, kas grēkojis, un tādējādi Jozua būtu varējis ātri piespriest taisnu spriedumu vainīgajam, bet tas nav Dieva veids, kā tikt galā ar grēku draudzē. Dievs gribēja, lai Jozua un visa svēto tauta parāda dedzību ļaunuma padzīšanā no sava vidus. Visai Dieva tautai bija jāapvienojas un jāpiedalās grēcinieka meklēšanā un izraidīšanā no nometnes. Uz spēles bija kas vairāk, nekā tikai Ahana pārkāpums - šai kopienai bija jābūt svētai kopienai, un patiess svētums nevar pastāvēt bez taisnīga sašutuma un dedzīgas grēka atmešanas. Jahves Vārdu bija jāgodā un jābīstas visai tautai. Viņiem bija jāsaprot, ka Vārds, ko Tas Kungs devis, jāievēro, un to nedrīkst pārkāpt. Meklējot pārkāpēju, visai tautai bija jāizvēlas, kurā pusē būt - vai nu ar Dievu vai Ahanu, ar taisnību vai grēku. Ar šo atbrīvošanos no grēka viņi pierādīja visai pasaulei, ka ir Dieva tauta.
Parādiet man draudzi, kas neseko līdzi disciplīnai draudzē, un es jums parādīšu draudzi, kas pārtraukusi būt taisno draudze. „Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā, nedz arī taisno draudzē grēcinieki.” (Psalmi 1:5) Šī Atmodas pamatlikuma trūkums ir lielākā kritika modernismam (liberālajai teoloģijai - Red.) un skaidrākais pierādījums, ka modernistu (liberāļu) sludinātājiem nav komunikācijas ar Dievu tāpēc, ka viņu runas par grēku ir nenoteiktas un viņu dievkalpojumos nav Dieva klātbūtnes. Patiesi, kad kāds ir dzirdējis par patiesu Atmodu modernistu draudzē? Kristīgajā pasaulē vispār nav tādas lietas kā modernistu evaņģēlists. Dvēseļu glābšana nepieder pie viņu darbības sfēras. Viņi nezina, kā gūt uzvaras Tā Kunga vārdā. Pret sātanu viņi necīnās, daudzi no viņiem ir pārtraukuši ticēt, ka velns eksistē, un cik no viņiem tic personīgam Dievam?
To, ka Kristus Jaunajā Derībā ir tikpat strikts, pieprasot Savai Draudzei būt svētai, parāda daudzas Rakstu vietas. Visa 1.Jāņa vēstule ir koncentrēts arguments pret ierastu grēkošanu. Bet palasiet Tā Kunga vēstules septiņām draudzēm (Atklāsmes grāmatā - Red.). Ko Tas Kungs būtu spiests pavēlēt mūsdienu Draudzei? Vēstule Laodiķejas draudzei ir domāta mūsu laikmetam. Apsūdzība ir briesmīga, sirdi plosoša un pārsteidzoša. Pēdējo laiku Draudzi „uzticīgais un patiesais liecinieks” apraksta kā Draudzi ar Kristu ārpusē. Tam Kungam nav vietas modernajā draudzē. Iemesls ir remdenība - kompromiss ar pasauli un maldu gars, kas kļuvis par Draudzes gaisotni, ko Tas Kungs ienīst. Ahani ir savairojušies un Draudzē nav pietiekami daudz „eksplozīvas žēlastības”, lai panāktu viņu aiziešanu.
Vienalga, kāda būtu Draudzes attieksme, Dievs un Ahans nekad nedzīvos kopā. „Es turpmāk vairs nebūšu ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto.” (Jozuas gr. 7:12) Viens no galvenajiem iemesliem patiesas Atmodas trūkumam modernajās draudzēs ir nolaidība sludināšanā pret grēku. Mūsdienu Draudze lielākoties ir tāda, kurā grēcinieks var justies diezgan ērti. Un tomēr, gan indivīdam, gan visai draudzei nostāja jautājumā par grēku ir vissvarīgākā. Patiesībā, no kristiešu nostājas pret grēku ir atkarīgs viss. Neviens šeit nevar atļauties būt vienaldzīgs. Vienaldzība vai kompromiss izraisa sakāvi. Visi veco laiku Atmodas sludinātāji bija pazīstami ar savu bezkompromisa nostāju pret grēku jebkādā veidā un formā. Džonatans Edvards, Čārlzs Finnejs, Dvaits Mūdijs un daudzi citi bija spēcīgi grēka atmaskošanā. Puritāņi varētu būt kļūdījušies dažos jautājumos, taču viņiem bija taisnība doktrīnā par izvirtību. Tomēr pats galvenais, ka Svētais Gars šādai sludināšanai pret grēku uzliek Savu apstiprinājuma zīmogu. „Un Viņš (Mierinātājs, Svētais Gars) nāks un liks pasaulei izprast grēku.” (Jāņa 16:8)
Turpinājums sekos.
Pilnīgi pareizi.