Laikmeta zīmes

Turpinām publicēt pazīstamā 20. gadsimta latviešu Atmodas mācītāja un evaņģēlista Viljama Fetlera brošūru „The Fundamentals of Revival” („Atmodas priekšnoteikumi”), kas latviski tulkota pirmoreiz. Kaut arī darbs sarakstīts un publicēts tālajā 1930. gadā, tajā skartie jautājumi ir aktuāli arī šodien. Kas ir garīgā atmoda, kad un kāpēc tā nāk vai nenāk? Kas ir tās atnākšanas priekšnoteikumi un kas šķēršļi? Kas nepieciešams, lai tā atnāktu mūsu draudzēs un mūsu zemē? Par to visu lasāms šajā grāmatā, ko publicējam saīsinātu.

****

Debesīs dzimušas Atmodas rezultāti

Patiesas, Debesīs dzimušas Atmodas rezultāts ir vispārējs svētuma un taisnības pieaugums to cilvēku dzīvē, kurus tā ietekmējusi. Tas, kāpēc šodien Lielbritānijā ir drošāka dzīvošana nekā pirms 200 gadiem, nav tik daudz izglītības un zinātnes dēļ, bet drīzāk Noksa un Bunjana, Veslija un Vaitfīlda, un daudzu citu Atmodas līderu dēļ. Kesvīkas un tamlīdzīgas kustības ir izdarījušas vairāk, lai izplatītu taisnību, nekā visas skolas kopā ņemtas. Izglītība bez šķīstīšanas neaizvedīs mūs īpaši tālu.

Tomēr, lai nodrošinātu Atmodu kopumā, mums varētu noderēt pamatzināšanas matemātikā - viens spēj vajāt tūkstošus un divi likt bēgt desmit tūkstošiem (5.Mozus gr. 32:30). Un atkal: „Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā.” (Mateja ev. 18:19) Pastāv likums „spēks vienotībā”, un uz garīgo sfēru tas attiecas tāpat, kā uz dabisko. Taču vienotībai, kas attiecas uz Atmodu, jābūt kvalitatīvai, ne kvantitatīvai. Kopējs denominācijas (konfesijas) karogs pats par sevi to nepanāks; tam jābūt vienotu garīgu principu karogam. Bija 32 000, kas piederēja Gideona „saimei”. Bet 31 700 no tiem neatbilda Tā Kunga priekšnoteikumiem, un viņiem bija jāatkāpjas, citādi viņi būtu sabojājuši 300 vīru uzvaru. Kad Ahans bija sakāves iemesls, Jozuam nebija nekādas jēgas atvest papildspēkus. Ja Jozua būtu to darījis, visa viņa armija būtu gājusi bojā. Uzvara tika gūta nevis pielikuma, bet atskaitīšanas dēļ. Tā ir mācību stunda, kas mūsdienu Draudzei jāiemācās - atskaitīšanas stunda.

Jautājums, kas ir Jēzus Kristus draudze, kļūtu ļoti vienkāršs, ja to salīdzinātu ar citiem gadījumiem atšķirīgā līmenī. Grūtības parasti sagādā tas, ka lietas, par kurām neviens nešaubītos fiziskās realitātes līmenī, daudziem kļūst apšaubāmas, kad tās pēc tāda paša principa tiek pielietotas garīgajā sfērā. Apskatīsim pāris piemērus. Man ir grozs, kurā ir 25 labi un viens vai divi bojāti āboli. Katra mājsaimniece zinās, ka, ja atstāšu visus ābolus kopā, pēc pāris dienām bojātie āboli sabojās labos. Būtu jābūt lielam muļķim, lai ieteiktu man būt „žēlsirdīgam” pret bojātajiem āboliem, ka galu galā viņi nemaz nav tik slikti, un ja visi paliks kopā, tad labie āboli uzlabos bojātos. Vienīgais veids kā izglābt labos, ir izmest bojātos. Tā ir žēlsirdība; viss pārējais ir neprāts.

Vai iedomājieties, ka es gribu uzbūvēt kuģi. Ko gan gudrs vīrs par mani domātu, ja es nepievērstu nekādu uzmanību materiāliem - vai tas ir labs, stiprs kokmateriāls, vai arī sapuvuši dēļi? Vai tā būtu „žēlsirdība” atstāt sapuvušos dēļus kuģī? Nē, tā būtu vislielākā cietsirdība, jo tādā kuģī noteikti radīsies sūce, un tas var nogrimt kopā ar apkalpi; tāds kuģa būvētājs būtu vainīgs kriminālā nolaidībā un pakļauts sodam. Pielāgojiet šo piemēru draudzei. „Namdari” ir ielikuši draudzē ļoti daudz nepiemērotu materiālu. Tā vietā, lai lietotu tikai „dzīvus akmeņus” (1. Pētera 2:5), daudzas draudzes ir pilnas ar cilvēkiem, kuri nekad nav piedzimuši no augšienes. Kancelē ir daudzi sludinātāji, kuriem nav nekāda priekšstata par „veco laiku ticību” vai skaidru personīgu pieredzi atdzimšanā no Gara. Dažiem ticība ir tikai prāta zināšanu jautājums vai rezultāts audzināšanai teorētiskā doktrīnā. Bet teorētiska Bībeles instrukcija nekādā gadījumā nenozīmē atdzimšanu, tāpat kā labas ģeogrāfiskas zināšanas par Ameriku nevienu nepadara par amerikāni.

„Tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jāņa ev. 3:7) „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja ev. 7:21-23) „Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” (Romiešiem 8:9)No šīm rakstu vietām skaidri saprotams, ka cilvēkam jābūt atdzimušam no augšienes un viņā jāmājo Kristus Garam, lai Dievs viņu uzskatītu par Savu bērnu un Kristus miesas locekli. Tikai no tādiem jāsastāv redzamās Kristus draudzes locekļiem, un tikai caur tādiem Svētais Gars var strādāt Atmodas spēkā. Varētu būt arī citi cilvēki, kas nav patiesi atgriezušies, nav atdzimuši no augšienes. Bet tādiem ir jābūt ārpus draudzes, ciktāl tas attiecas uz piederību draudzei. Jo tie, kas vēl nav glābti caur dzīvu ticību Jēzum Kristum kā personīgam Glābējam, vēl joprojām ir „no pasaules”. Tā bija pasaule, kas sita krustā Kristu. Vai draudze ir ielaidusi iekšā pasauli, lai no jauna sistu krustā To Kungu? Kuģim ir jābūt jūrā, bet jūrai nav jābūt kuģī. Kurš ir atļāvis šiem neatgrieztajiem, neatjaunotajiem cilvēkiem tikt uzskatītiem par Kristus Draudzes locekļiem? Vai Kristus? Tad Viņš būtu pretrunā pats ar Sevi, jo Viņš ir teicis: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa ev. 3:3) Neatjaunotu cilvēku uzņemšana draudzēs un viņu pārliecināšana, ka tie ir kristieši, ja viņi tādi nav, ir rupja Dieva taisnības izkropļošana.

Paturēt draudzē neatgriezušos grēciniekus ir gan pret Rakstiem, gan arī negudri, un tas ir lielākais šķērslis Atmodai. Bojātie āboli vienmēr sabojā labos ābolus, un grēcinieki draudzē drīz svēto draudzi pārvērtīs par samaitātu draudzi. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu. Kā Dievs var strādāt Atmodas Garā caur draudzi, kas pati ir mirusi? „Ja sāls nederīga [..], tad tā ir [..] ārā izmetama.” „Kāda man daļa tos tiesāt, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Tāpēc izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1.Korintiešiem 5:12,13) Jozua varētu iztērēt visus savus spēkus, pūloties glābt situāciju pie Ajas, tomēr viņam nebūtu veicies, kamēr Ahans bija nometnē. Viņš varēja izziņot īpašas lūgšanu sapulces, lūgšanu un gavēņu dienas, bet tas viss būtu bijis bez panākumiem, kamēr netaisnība netiktu iznīcināta. Jozua būtu varējis noorganizēt sludināšanas teltis un izsūtīt labākos mācītājus un evaņģēlistus, kas būtu skaidrojuši Dieva likumu un piecu Mozus grāmatu nozīmi, bet tas neko nebūtu mainījis attiecībā uz Ajas iekarošanu. Viena pēc otras būtu sekojušas sakāves līdz galējai un pilnīgai iznīcībai, par spīti viņu sludināšanai un gavēšanai, lūgšanai un psalmu dziedāšanai. Ir pienācis laiks Dieva Draudzē, kad kādam ir jāsagrābj zelta teļš, jāsašķaida tas un jāizkaisa uz visām pusēm. Ir laiks, kad kopā ar Mozu jāsauc: „Kurš ir Tā Kunga pusē?” Tādā brīdī neviens nevar palikt kompromisā.

Tāpēc Jēzus Kristus Draudzei ir jāsastāv vienīgi no patiesi atjaunotiem cilvēkiem. Visiem citiem nav tiesības būt draudzes locekļiem un piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Lai nodrošinātu reālu Dieva Gara vizitāciju, patiesam ticīgajam ir jāiztīra templis, jāaicina visi atkritušie kristieši atgriezties pie pirmās mīlestības, un tad vienotībā jāsāk lūgt un strādāt Atmodai, uzņemot Draudzē tikai patiesi atgriezušos cilvēkus. Tas būtu sākums atmodai visā valstī, kāda ilgu laiku nav piedzīvota.

Vai tas strādā?

Atmodas pamatprincipi kādam varētu šķist kā interesanta un vēlama teorētiska filozofija. Bet jautājums ir: vai tas strādā? Jo pat lieliskākajām teorijām nav nekādas vērtības, ja tās pielietojot nerodas vēlamais rezultāts. Dažas tādas domas, iespējams, uztrauca Elīsas prātu pēc viņa dedzīgajām lūgšanām par dubultu viņa kunga garu, pēc tam, kad viņi bija pēkšņi izšķīrušies. Vai tas sanāks? Vai izturēs pārbaudi? Viņš bija lūdzis, viņš ar gaidīšanu bija uzticējies, un tas tiešām strādāja. Dievs, kurš viņa sirdī bija ielicis vēlmi pēc garīgas svētības, to arī piepildīja. Tūkstošiem Dieva kalpu līdzīgā veidā ir nešauboties uzticējušies Dieva apsolījumiem, ar visu sirdi pakļāvušies Viņa pamatprincipiem un kopā ar Elīsu atklājuši, ka „visi Dieva apsolījumi ir „jā” un „āmen” Dievam par godu” (2.Korintiešiem 1:20).

Ja Dievs Savā lielajā žēlastībā un tālredzībā nebūtu ievedis mani personīgā saskarē ar šīm patiesībām, iespējams, mana nožēlojamā dzīve būtu izžuvusi neauglībā, tāpat kā daudziem citiem. Man būtu jānožēlo, ka teoloģijas koledžās nav neviena „Atmodas katedra”. Jo, patiesi, kādam vajadzētu būt teoloģijas skolas mērķim, ja ne sagatavot dvēseļu glābējus? Ja teoloģijas skolā es nevaru iemācīties dvēseļu glābšanas zinātni, tad visam citam tur iemācītajam būs maza vērtība. Teoloģijas skolas lielā mērā vainojamas pie tā, ka visā pasaulē no protestantu kancelēm vairs nenotiek dvēseļu glābšana. Teorijas un spekulācijas nekad nav veicinājušas kalpotāja spēju iegūt dvēseles Kristum, tieši pretēji. Rezultātā nelaimīgās avis ir izklīdinātas Šaubu kalnos un Noraidījumu tuksnešos.

Tomēr nebūtu arī nekāda jēga par šādas „Atmodas katedras” vadītāju iecelt modernistu (liberāli) vai jebkuru citu, kam nav pieredzē gūtas zināšanas par Atmodu. Ir pašsaprotami, ka tu nevari apmācīt citus tajā, ko pats nezini. Neviens nevar mācīt citus par Atmodu draudzē, ja paša dvēselē vispirms nav notikusi patiesa atmoda. Teokrātija sākas ar indivīdu. „Ja kas dzird Manu balsi [..] Es ieiešu pie viņa.” Nav gudrākas lietas, ko jebkurai koledžai vai Bībeles institūtam darīt, kā uzaicināt patiesā Atmodas darbā pieredzējušus cilvēkus sniegt lekciju sēriju par praktisko Atmodas darbu. Jo pat ar vislabākajām personības īpašībām, tomēr ir atšķirība starp lauvu krātiņā un lauvu savvaļā. „Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Korintiešiem 3:17) Un, kur ir brīvība, tur ir spēks. Neviens nebaidās no lauvas krātiņā, bet visi baidās no lauvas brīvībā. Atmoda ir normāls draudzes stāvoklis. Un ilglaicīga Atmoda ir vienīgais stāvoklis, kas savienojams ar Dieva raksturu un dabu.

Personīgā liecība

Šīs patiesības sākumā priekš manis bija vienkārši patīkama un pieņemama doktrīna, vēl neizmēģināta dvēseļu glābšanas laukā, bet lietota personīgajā pieredzē. Un tur tā strādāja. Pārmaiņas, kādas tā atstāja uz manu dzīvi, bija milzīgas. Un tad es no koledžas klases trīcot devos uz plašo cilvēces lauku. Un ļaujiet man ar lielu bijību un pazemību teikt, ka Dievs tur bija. Dvēseles tika glābtas - daudzi tūkstoši. Lai vai kur es ietu, Dievs atbildēja ar „uguni” vīriešu, sieviešu un bērnu sirdīs. Nav mans mērķis izklāstīt savu pagātnes gadu stāstu par Evaņģēlija triumfu Sanktpēterburgā, Maskavā un citās vietās (skatiet ŠEIT). Mans draugs, Dr. Makkeigs šo stāstu brīnišķīgi izstāstījis savā grāmatā „The Wonders of Grace in Russia” („Žēlastības brīnumi Krievijā”). Šīs liecības mērķis ir sniegt ilustrāciju par nepieciešamību nošķirties no pasaules un pasaulīgiem cilvēkiem, lai Dievs varētu strādāt; citiem vārdiem sakot, par nepieciešamību iznīcināt Ahanu - apzinātu grēcinieku vai Dieva pretinieku ticīgo nometnē.

Kara (1. Pasaules karš - Red.) gadi bija mani aizveduši uz Ameriku, un pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas trīs gadus es pavadīju darbā starp krieviem Varšavā un Berlīnē. Atbraucot uz Rīgu (1923. gadā - Red.) , pašā pirmajā svētdienā mani iecēla par lielas draudzes mācītāju, kurā bija apmēram 600 draudzes locekļu. Tā bija kādreiz dzīvākā dvēseļu glābēju draudze valstī, bet kara gadu dēļ cietsirdība un pasaulīgums, īpaši jauniešu vidū, bija ielavījies draudzē. Tā ir mana pieredze draudzēs, ka draudzes garīguma pulsu nosaka jaunu cilvēku attieksme. Kad jauni cilvēki izrāda nopietnu un dievbijīgu garu, jūs varat paļauties uz to, ka visa draudze ir veselīgā garīgā stāvoklī. Bet seklums, vieglprātība, muļķīga jokošanās, neapvaldītas attiecības starp jauniem vīriešiem un sievietēm vai pienācīgas cieņas trūkums jauniešu uzvedībā ir droša pazīme, ka draudze pazaudējusi vai strauji zaudē savu sāli. Kad šāda attieksme gūst virsroku, jūs nespējat neko konstruktīvu izdarīt, kamēr situācija nav radikāli izmainīta.

Mēs nevaram iegūt ēku stiprāku nekā tās materiāls. Lai gūtu uzvaras Tam Kungam, jums vajadzīgi karavīri. Jums nekad nevar būt patiesa Atmoda ar cilvēkiem, kuri tēlo draudzi, tēlo lūgšanu sapulci, kuri uz kora (vai slavēšanas grupas - Red.) mēģinājumu skatās kā izpriecu notikumu. Kamēr kalpotājs nespēj iegūt pareizu garīgo atmosfēru jaunu cilvēku starpā, viņš var atmest cerību par veiksmīgu dvēseļu glābšanas kalpošanu draudzē. Dievs nestrādā ar Ahaniem nometnē. Absolūti kļūdaina ir ideja par jaunatnes tendenču un kārību apmierināšanu, lai noturētu viņus draudzē. Tas ir tikpat muļķīgi kā doma par ēdiena saindēšanu, lai bērnus uzturētu pie veselības. Ja gribam paturēt jaunus cilvēkus draudzē vairāk nekā saglabāt viņus Tam Kungam, mēs neesam Tā Kunga kalpi, bet draudzes kalpi. Saskaņā ar Dieva Vārdu, cilvēkam vispirms jātiek savienotam ar To Kungu un tikai tad ar draudzi. Šī iemesla dēļ jebkas, kas tiek ienests draudzē jauniešu labumam, bet neveicina patiesu garīgumu, kļūs par ienaidnieka slazdu un ar laiku apslāpēs garīgo dzīvību draudzē.

Mana sirds bija koncentrējusies uz dvēseļu glābšanu. Ejot cauri kādam pilsētas rajonam ar lielceļu, kas tiek saukts par Lielo Maskavas ielu un ved pie daudziem krieviem, latviešiem un ebrejiem, kurus gandrīz vispār nebija skāris Evaņģēlijs, mana sirds tiecās pie šiem cilvēkiem. Tur varēja redzēt dzērājus, kas streipuļoja pa ielu, tur bija mazi bērni - netīri, atstāti novārtā. Vairāk nekā 50 gadus evaņģēliskās draudzes bija strādājušas pilsētā, bet šis rajons nebija uzvarēts. Cienījami cilvēki vakaros baidījās iet pa šīm ielām. Visa apkārtne bija pazīstama ar huligānismu un kautiņiem. „Saules brāļi” - tā tie tika saukti tāpēc, ka sildījās saulītē upes malā, jo viņiem trūka patstāvīgas dzīvesvietas, un gulēšana zem tiltiem naktīs bija bieds un briesmas garāmgājējiem. Kā aizsniegt šos cilvēkus? Par to, ka viņi varēja būt glābti, man nebija šaubu. Kad cilvēki tiecas sūdzēties par cietu zemi evaņģelizācijai, katram ir jāsaprot, ka Dievam nav nevienas cietas zemes. Visu problēmu atrisinājums ir nodrošināt sadarbību ar Svēto Garu un strādāt kopā ar Dievu.

Es zināju, ka šo darbu nav iespējams paveikt parastā veidā. Tas prasīja cilvēkus, kuri būtu gatavi pildīt Dieva pamatprincipu; vīrus un sievas, kuri būtu gatavi maksāt cenu. Es atcerējos Gideonu un viņa 300 vīrus. Nozīme nav skaitam, bet kvalitātei. Tāpēc kādu svētdienu es no kanceles teicu sekojošo: „Brāļi un māsas! Dievs ir dziļi ielicis manā sirdī evaņģelizāciju Maskavas priekšpilsētā, kuru 50 gadus gandrīz vispār nav skāris Evaņģēlijs. Šim darbam nepieciešami vīri un sievas, kuri ir gatavi maksāt cenu. Ja Dieva uguns ir kritusi jūsu sirdīs nākt un strādāt kopā ar mani, lai glābtu šīs dvēseles, tad atnāciet pie manis manā istabā uz lūgšanu.” Tas bija viss. Sarunātajā vakarā atnāca seši cilvēki, es - septītais. Nebiju vīlies. Es drīzāk biju priecīgs, ka nebijām daudz, jo zināju, ka tagad varam būt Dieva priekšā vienā prātā un ar vienotu sirdi. „Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.” (Mateja ev. 18:19) Divi vienprātīgi ticīgie jau ir veiksmes garantija.

Mēs kritām uz ceļiem un lūdzām. Daži ar asarām un „bezvārdu nopūtām” (Romiešiem 8:26). Un kad piecēlāmies, varējām būt pārliecināti, ka darbs jau bija izdarīts. Uzvara bija iegūta pirms vēl cīņa sākusies. Šie septiņi cilvēki bija jaunā žēlastības darba sākums Latvijas Republikas galvaspilsētā. Nav nepieciešamība ieslīgt sīkumos (par V.Fetlera kalpošanu Latvijā lasiet ŠEIT), pietiks pateikt to, ka tas, kas notika pēc tam, attīstījās uz Atmodas pamatprincipu pamatiem, kādi tie atspoguļoti šeit. Tas darbojās. Un kāds ir rezultāts? Lielākais misijas darbs visā republikā, kas aizsniedz visas iedzīvotāju grupas, zemniekus un profesorus, cilvēkus uz ielas un cilvēkus augstos valdības amatos. Sākumā mūsu sapulces notika bijušā kinoteātra telpās, bet drīz mums bija jāīrē lielākās koncertzāles, līdz kļuva neatliekama vajadzība pašiem pēc savas ietilpīgas ēkas. 1927. gada 7. augustā šī ēka tika veltīta dvēseļu glābšanai ar nosaukumu Pestīšanas Templis. Šis Templis, tāpat kā blakus esošais Misijas nams pulsē no priekpilnas dzīvības un aktivitātes Tam Kungam. Atmodas Bībeles skola, kurā mācās vairāk nekā 50 studenti, ir nostiprinājusies kā viens no darba atzariem, katrs students ir piepildīts ar Atmodas un dvēseļu glābšanas garu. Lai vai kur viņi dotos svētdienās vai citos gadījumos, ļaužu pūļi sanāk īrētos teātros un klētīs, vai brīvā dabā. Visur gaisā ir atmoda, jo Atmoda ir Dieva klātbūtne pie Viņa cilvēkiem.

Līdzīgie raksti:

• Viljams Fetlers: Atmodas priekšnoteikumi - 1.daļa
• Leiklendas atmoda
• “Tallinas vējš” Latvijā
• Tallinas vējš
• Pensakolas atmoda