28
Rīgas marka - labākā PSRS
Pēc Otrā Pasaules kara bijušās rūpnīcas „Vairogs” ražošanas korpusi bija daļēji sagrauti. No 1944. - 1947. gadam uzņēmumu atjaunoja un nosauca par „Rīgas Vagonbūves rūpnīcu” (RVR). Sākumā rūpnīca nodarbojās galvenokārt ar vagonu remontu un renovāciju, kā arī tanku un automobiļu apkopi. 1945. gadā Padomju Savienības valdība ar īpašu dekrētu noteica uzņēmuma virzību tālākā tautsaimniecības attīstībā - ražot vagonus piepilsētas satiksmes elektrovilcieniem. RVR sāka specializēties elektrovilcienu un tramvaju ražošanā. Tika saņemts valsts pasūtījums PSRS pilsētu dzelzceļu tīklu apgādei. 1947. gadā tika izlaista pirmā S sērijas elektrovilciena sekcija, 1949. gadā sākta tramvaju MTV-82 ražošana.
Attēlā augšā - “S” sērijas elektrovilciens; apakšā - tramvajs MTV-82.
1951. gadā saražotās produkcijas apjoms bija jau 300 elektrovilcieni un 76 tramvaja vagoni gadā. Līdz ar produkcijas apjoma palielināšanos, pieauga darbinieku skaits. 1966. gadā rūpnīcā tika uzstādīts elektrovilcienu ražošanas rekords - 569 vienības. 60. gadu beigās uzņēmums jau nodarbināja 5963 darbiniekus. Sākot ar 1970. gadu vilcieni tika eksportēti uz Bulgāriju (ER25 un ER31) un Dienvidslāviju (ER31), vēlāk arī uz Kubu. Gandrīz 50 gadus RVR bija vienīgā elektrovilcienu ražotāja PSRS ar unikālām iespējām smagajā mašīnbūvē un viena no lielākajām Eiropā. Laikā no 1947. līdz 1993. gadam rūpnīcā tika izgatavoti vairāk nekā 20 347 elektrovilcieni, 1934 dīzeļvilcieni un 7744 tramvaja vagoni. Lielā daļā bijušās PSRS teritorijas RVR ražotie vilcieni tiek izmantoti joprojām.
RVR elektrovilcieni Bulgārijas (attēlā pa kreisi) un bijušās Dienvidslāvijas (pa labi) dzelzceļa līnijās.
RVR ražotie populārākie elektrovilcieni bija Maskavas un Ļeņingradas (Pēterburgas) piepilsētas līnijām domātais ER1, kā arī teju leģendārais ER2, kas ir arī visbiežāk izmantotais elektrovilciens Latvijas teritorijā. 1974. gadā ER2 sērijas vilcieni ieguva jaunu dizainu. No apaļā galvgala tika izveidots kantaināks un pārskatāmāks priekšgals. 1987. gadā parādījās vilciena modifikācija ER2T ar jaunu dizainu. Šī tipa ER2T tika ražoti no 1987. - 1997. gadam, bet 2003. gadā sāka izgatavot jauna dizaina ER2T pēc Gruzijas pasūtījuma. Kopš 2006. gada Latvijas vajadzībām ražo atkal pavisam jauna dizaina ER2T elektrovilcienus.
Augšējā attēlā - elektrovilcieni ER1; apakšā - vecā un jaunā dizaina elektrovilciens ER2.
Citas populāras RVR elektrovilcienu sērijas ir ER22 un ER9. Elektrovilciens ER22 bāzēts uz ER10 un bijušās S sērijas vilcieniem. Pie ER10 sērijas izveides darbojās gan RVR, gan Rīgas Elektromehāniskā rūpnīca (REMR). Katrā vilcienā bija četri vagoni un tas apkalpoja tikai stacijas ar augstām platformām, jo durvīm nebija kāpnes. ER10 bija pirmais PSRS ražotais vilciens ar trim durvīm katrā vagona pusē. Savukārt ER22 prototips tika radīts 1960. gadā. Savas specifikas dēļ ER10 un ER22 sērijas vilcieni netika izmantoti Latvijā, bet citās PSRS republikās līdz pat 2002. gadam. Bet elektrovilciens ER9 un tā modifikācijas tika ražotas no 60. gadu sākuma. Kopš 1974. gada ražoja ER9P ar jaunu dizainu. ER9M tika ražots no 1976. gada, bet 1981.gadā parādījās ER9E. Savukārt ER9T tika ražots kopš 1988. gada.
Attēlos augšā - elektrovilcieni ER22 un ER22B; apakšā - elektrovilcieni ER9E un ER9M.
Bez šīm populārajās elektrovilcienu sērijām ir arī virkne citu, no kurām dažas izgatavotas tikai vienā vai divos eksemplāros. Tādas ir, piemēram, ER3, ER4, ER5, ER6, ER7, ER12, ER29. Taču viens no visizcilākajiem RVR sasniegumiem ir 1974. gadā uzbūvētais pirmais ātrgaitas elektrovilciens PSRS - ER200, kas spēja sasniegt 200 kilometru lielu ātrumu stundā. Tā vagonu garums bija 26 metri, bet virsbūve izgatavota no alumīnija sakausējuma. Pavisam tika izgatavoti divi šādi vilcieni - 1974. un 1991. gadā. Kaut arī pirmo vilcienu izgatavoja jau 1974. gadā, regulāra satiksme maršrutā Maskava - Ļeņingrada sākās tikai 1984. gadā. 1988. gadā tika izgatavoti divi jauni galvas vagoni, lai aizvietotu nolietotos. 2009. gadā visi ER200 vagoni tika renovēti un joprojām tos izmanto Maskavas - Sanktpēterburgas līnijā.
Ātrvilciens ER200 Maskavas - Sanktpēterburgas līnijā.
Līdztekus elektrovilcieniem „Rīgas Vagonbūves rūpnīca” ražoja arī piepilsētas dīzeļvilcienus. To ražošana sākās 1963. gadā. Pirmais bija DR1, pēc tam tā pilnveidotās modifikācijas DR1P un DR1A. dīzeļvilcieni DR1 parasti sastāvēja no diviem motorvagoniem ar vadības kabīnēm un diviem vai četriem piekabes vagoniem. Sešvagonu modifikāciju DR1P sāka ražot 1970. gadā, bet1976. gadā parādījās DR1A, kura eksperimentālais modelis bija radīts jau 1973. gadā. Vilciena maksimālais ātrums bija 120 kilometri stundā. 1979. gadā DR1A ieguva jaunu izskatu un vairākus uzlabojumus. Pēc PSRS sabrukuma šīs sērijas vilcienu ražošanu atsāka 2006. gadā pēc Baltkrievijas pasūtījuma. Pašlaik Latvijā no šiem modeļiem tiek izmantoti tikai DR1A vilcieni, gan vecais, gan jaunais variants, iespējams arī kāds DR1P.
Augšējā rindā - dīzeļvilcieni DR1 un DR1P; apakšā - DR1A vecais un jaunais dizains.
1966. gada beigās tika uzbūvēts eksperimentāls četrvagonu dīzeļvilciens DR2. Vilciens tika radīts tikai vienā eksemplārā. Vēl 1990. gadā Rīgā tika uzbūvēts dīzeļvilciens Kubai - DR6. Šis vilciens ir tas pats DR1A modelis, tikai pielāgots Kubas vajadzībām. Bez šiem modeļiem RVR izgatavotas arī vairākas automotrises. 1967. gadā tika projektētas un 1968. gadā uzbūvētas divas AR1 automotrises. Virsbūves un ritošās daļas konstrukcijā izmantotas unificētās DR1 detaļas. Maksimālais ātrums - 120 kilometri stundā. 1997. gadā tika radītas vēl divas automotrises AR2. Šobrīd viena no tām pieder „Latvijas Dzelzceļa” Jelgavas ceļu distancei un tiek izmantota strādnieku pārvadāšanai, otra kalpo Lietuvā un pārvadā pasažierus starp Kauņu un Marijampoli.
Automotrises AR1 un AR2.
RVR prioritāte bija elektrovilcienu un dīzeļvilcienu ražošana, tomēr arī tramvaju izgatavošanā rūpnīca devusi ievērojamu ieguldījumu. MTV-82 bija pirmais RVR ražotais tramvajs. Sākumā šo modeli ražoja Maskavā, bet 1949. gadā ražošanu pārcēla uz Rīgu. Līdz 1961. gadam Rīgā tika saražoti 1755 šādi tramvaja vagoni, kas ir apmēram 80% no šo vagonu kopējā skaita PSRS. Šī modeļa tramvajus Rīgā neizmantoja, tie tika ražoti Krievijas vajadzībām. 50. gados Maskavas pilsētai tika izgatavoti vēl vairāki tramvaju modeļi - RVR-50, RVR-51, RVR-55, RVR-57 - daži no tiem tikai vienā vai dažos eksemplāros.
RVR Maskavas pilsētai 50. gados izgatavotie tramvaju modeļi.
Visi šie eksperimentālie modeļi ļāva rūpnīcas inženieriem izstrādāt bāzes modeli RVR-6, ko pirmoreiz izgatavoja 1960. gadā. 1961. gadā sākās tā sērijveida ražošana. 1963. gadā jau bija izgatavoti aptuveni 400 jaunā modeļa vagonu. RVR-6 pārtrauca ražot 1966. gadā, kad sāka ražot tā modifikāciju RVR-6M, bet 1974. gadā - RVR-6M2. No 1960. līdz 1987. gadam tika izgatavoti pāri par 6000 šā modeļa tramvaju.
Dažādas tramvaja RVR-6 modifikācijas.
70. gadu sākumā modelis RVR-6 jau bija morāli novecojis, tāpēc Maskava 1971. gadā uzdeva rūpnīcai izstrādāt principiāli jaunu tramvaja modeli. 1974. gadā tika izgatavoti pirmie divi RVR-7 vagoni, kurus testēja Rīgā. 1976. gadā viens vagons tika izgatavots izstādei „Interbitmaš - 76″ Maskavā. 1978. gadā tika saražoti vēl 10 šādi tramvaji. 1982. gadā vagoniem nedaudz mainījās dizains. Laikā no 1982. līdz 1985. gadam tika saražoti vēl astoņi RVR-7 vagoni. Neskatoties uz uzlabojumiem, jaunajos testos atklājas nepilnības. 1985. gadā RVR-7 projekts tika apturēts. Kopumā tika izgatavoti 24 šā modeļa tramvaji. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai divi eksemplāri. Viens atrodas Ņižņijnovgorodas tramvaju muzejā, otrs - Tveras depo.
Tramvaja RVR-7 1977. un 1982. gada modeļi.
80. gados RVR sāka darbu pie jaunu tramvaju sēriju izveides, kuras gan netika realizēta PSRS sabrukuma dēļ. Tā 1988. gada projekts TR-1 bija pirmais savienotā tramvaja modelis PSRS teritorijā. Tas tika testēts Latvijas galvaspilsētā un ilgu laiku atradās RVR teritorijā. Diemžēl dažu biznesmeņu vienaldzības pret Latvijas inženiertehnisko mantojumu dēļ, kā arī valsts pilnīgas neieinteresētības rezultātā šis unikālais vienīgais eksemplārs 2009. gadā tika nodots metāllūžņos. Savukārt 1994. gada projekts TR-2 bija mēģinājums atjaunot TR-1. Viens tramvajs vēl 1997. gadā tika testēts Rīgā, otru jau no 1994. gada izmantoja Baku, Azerbaidžānā. Pēc tam Rīgas tramvajs nonāca Maskavas Lokomotīvju remonta rūpnīcā, kur visticamāk arī tika norakstīts metāllūžņos.
Attēlā augšā - tramvaja TR-1 izmēģinājuma modelis; apakšā - tramvajs TR-2.
Cīņa par izdzīvošanu
1991. gadā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, RVR kļuva par patstāvīgu uzņēmumu un 1993. gada 22. jūnijā tika pārveidota par valsts akciju sabiedrību. 1994. gadā tika saņemti pirmie pasūtījumi no Baltkrievijas, Baku (Azerbaidžāna) un Odesas (Ukraina) pilsētām izgatavoti divi savienotās konstrukcijas tramvaji TR-2, apgūts vagonu ratiņu rāmja jaunais cehs. Tika atjaunota sadarbība ar bijušo padomju republiku - Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Krievijas, - kā arī Bulgārijas dzelzceļa kompānijām. Taču nelielā pasūtījumu skaita un no tā izrietošo nepietiekamo finanšu dēļ „Rīgas vagonbūves rūpnīca” 1996. gadā faktiski pārtrauca savu darbību, bet 1998. gada martā tika atzīta par bankrotējušu.
Rīgas Vagonbūves rūpnīca - senāk un tagad.
2000. gadā lielāko uzņēmuma daļu nopirka firmas „Vairogs - M” un „Severstaļlat”, lai izmantotu rūpnīcas korpusus kā metālkonstrukciju noliktavas. 2001. gada janvārī rūpnīcu pārpirka holdinga kompānija „Felix” un nodibināja A/S „Rīgas Vagonbūves Rūpnīca”, pārņemot RVR preču zīmi. Jau no pirmajām darba dienām uzņēmums sāka strauju attīstību. Pateicoties unikālajai veco speciālistu pieredzei un plašai ražošanas bāzei rūpnīca atsāka ražošanu. Kopš 2001. gada Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Gruzijas un Somijas dzelzceļiem izgatavoti, remontēti vai modernizēti ap 1000 vagoniem, pārformēti vairāki tūkstoši elektrovilcienu, dīzeļvilcienu, kā arī kravas platformu riteņpāru.
Jaunā dizaina elektrovilciena ER2T modelis Latvijas sliežu ceļiem.
Kaut uzņēmums galvenokārt nodarbojas ar senāk ražoto RVR vilcienu remontu, renovāciju un modernizāciju, tas strādā arī pie jauniem modeļiem. 2005. gadā Baltkrievijas dzelzceļam tika izstrādāts jauns dīzeļvilciens DR1B. Ar šā vilciena vagoniem iespējams komplektēt 2, 3, 4, 5, 6, 9 un 12 vagonu sastāvus, un vagonu daudzums pēc vajadzības var tikt variēts tieši maršrutā. Norit darbi arī pie jaunu sēriju ER22, ER29 un ER35 izveides. Šiem vilcieniem būs jauns dizains un tie tiks izgatavoti no alumīnija, plastmasas un stiklšķiedras. Tāpat radīts arī zemās grīdas tramvaja RVR LF-02 modelis. Sadarbībā ar Baltkrievijas uzņēmumu „Belkomunmaš” plānots ražot arī zemās grīdas tramvaju AKSM-843. Jauns ritošais sastāvs - motrises - izgatavots Krievijas un Baltkrievijas dzelzceļiem.
Kreisajā pusē - Gruzijas dzelzceļam domātā elektrovilciena ER2T modifikācija;
pa labi - Baltkrievijai paredzētais dīzeļvilciens DR1B.
2009. gadā par RVR vairākuma akcionāru kļuva Kipras ārzonas kompānija „Mysea Enterprises Limited”, kuras lielākā daļa gan pieder uzņēmums līdzšinējiem īpašniekiem - firmām „Felix” un „Vairogs K”. RVR aktīvi piedalās Latvijas transporta komunikāciju nacionālas attīstības programmas izstrādāšanā. Diemžēl pēdējos gados rūpnīca cieš ievērojamus finansiālus zaudējumus. Kā cerības stars bija „Latvijas dzelzceļa” un spāņu uzņēmuma „Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A.” (CAF) līgums par 34 elektrovilcienu un 7 dīzeļvilcienu iepirkumu, daļu no kuriem bija paredzēts samontēt Rīgas Vagonbūves rūpnīcā, taču, kā zināms, šis projekts ierēdņu nolaidības dēļ izgāzās.
Zemās grīdas tramvajs RVR LF-02. Diemžēl šis modelis tā arī palika tikai dizaina līmenī -
Rīgas varasvīri izvēlējās čehu tramvaju “Škoda”…
Tomēr rūpnīcas vadība nākotnē raugās optimistiski. Viņi uzskata, ka uzņēmuma trumpis ir produkcijas augstā kvalitāte, kas atbilst Eiropas standartu prasībām. Tas ļāvis izveidot sadarbību ar Latvijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Gruzijas, Lietuvas, Igaunijas, Bulgārijas, Somijas, Kazahstānas, Horvātijas, Maķedonijas, Serbijas, Melnkalnes transporta institūcijām. Vairāki nozīmīgi projekti tiek pārrunāti ar potenciāliem klientiem gan Eiropas Savienības, gan NVS valstīs. Pārrunas notiek gan par jaunu, specifisku vilcienu projektēšanu un ražošanu, gan par ritošā sastāva modernizāciju.
Ar skatu rītdienā
2013. gada jūnijā vecajā cukurfabrikas teritorijā Jelgavā tika likts pamatakmens jaunai vagonbūves rūpnīcai Latvijā. Lielākā Krievijas vagonbūves koncerna „Uralvagonzavod” meitas uzņēmums „UVZ Baltija” te iecerējis uzbūvēt modernāko vagonbūves rūpnīcu Eiropā. Ar pilnu jaudu rūpnīca sāks darboties 2015. gadā. Tajā paredzēts saražot 2000 dažāda veida kravas vagonus, kā arī veikt to remontu un apkopi. Lai gan ražošanas process būs automatizēts, jaunais uzņēmums nodrošinās ap 200 darbavietu. Par galveno produkcijas noieta tirgu uzņēmuma pārstāvji min Baltijas un NVS valstis, tomēr nebūšot nekādu problēmu ātri pārkārtoties arī uz Eiropai nepieciešamo vagonu standartiem.
Šādus dažāda tipa kravas vagonus un platformas ražos arī UVZ rūpnīca Jelgavā.
Uzņēmums „UVZ Baltija” dibināts 2012.gada jūlijā. Tā pamatkapitāls ir 5 miljoni latu. 100% „UVZ Baltija” akciju pieder koncernam „Uralvagonzavod” piederošajai kompānijai „UVZ International S.a.r.l.”. 1936. gadā dibinātais „Uralvagonzavod” šobrīd iekļauj ražošanas uzņēmumus, zinātniski pētnieciskos institūtus un konstruktoru birojus. Koncerns būvē vilcienu vagonus, ceļu būves mašīnas un kara tehniku. Koncerna apgrozījums ir pāri par 3 miljardiem ASV dolāru gadā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
