Laikmeta zīmes

Ketlīna un Stjuarts Ročesteri no Tasmānijas turpina stāstījumu par savām misionāru un Bībeles skolotāju gaitām pasaulē. Šoreiz par trim Āzijas zemēm - Filipīnām, Indiju un Malaiziju.

****

Filipīnas

Valdošā reliģija Filipīnās ir katolicisms, tāpēc šeit nav tik lielas evaņģēlisko kristiešu vajāšanas, kā citās Āzijas zemēs. Taču problēma ir sinkrētisms - kristīgās mācības saplūšana ar vietējām pagāniskajām tradīcijām un māņticību. Daudzi cilvēki Filipīnās domā, ka ir kristieši, taču viņiem ir pavisam ačgārna sapratne par to, kas kristietība ir. Tā ir ļoti liela problēma.

Evaņģēliskās draudzes dievkalpojums.

Pirmā vieta, ko apmeklējām Filipīnās, bija kristīgais bērnunams „Rehoboth Children’s Home”. Tas atrodas mazā lauku ciematiņā uz ziemeļiem no Manilas. Liela daļa bērnu, kas šeit dzīvo, patiesībā nemaz nav bāreņi, taču viņu vecāki negrib vai nespēj par tiem parūpēties. Šādu bērnu, par kuriem neviens nerūpējās, ir ļoti daudz gan laukos, gan pilsētās. Daļa šeit atrodas tāpēc, ka viņu vecāki miruši no kādas parastas slimības, ar kuru mēs tiktu galā pavisam vienkārši, piemēram, aizejot uz aptieku un nopērkot zāles. Tāpēc kristieši dara svētīgu darbu, rūpējoties par šiem bērniem, dāvājot tiem mājas un iespēju mācīties.

“Rehoboth Children’s Home” bērnunams netālu no Manilas.

Ieskatīsimies dažu bērnu likteņos. Kādas ģimenes tēvs katru dienu smagi strādā rīsu laukā, viņam ir četri bērni, taču ar visu savu smago darbu viņš nespēj nopelnīt, lai pietiktu gan iztikai, gan skolas naudai. Viņiem nepietiek pat pārtikas iegādei. Viņu mājā ir tikai divas mēbeles - koka beņķītis un mazs galdiņš. Guļvieta ir mazliet pacelta virs zemes un visa ģimene guļ uz grīdas. Kaimiņu bērni ir tikpat nožēlojamā stāvoklī. Māte mirusi, tēvs pazudis. Tā šeit ir parasta situācija, ka tēvs pēc sievas nāves vairs nerūpējās par bērniem un vienkārši kaut kur pazūd. Vecvecāki centās kaut mazliet par bērniem parūpēties, taču vecuma dēļ viņi vairs nespēj augu dienu strādāt rīsu laukā. Tā šie bērni nonāk bērnunamā, kur saņem aprūpi, iztiku un izglītību.

Viesošanās “Rehoboth” bērnu namā.
Attēlā pa kreisi - Ketlīna uzrunā bērnus, pa labi - bērnunama audzēkņi slavē Dievu dziesmā.
Uzraksts virs skatuves vēsta: Kristus ir atbilde!

Savās misionāru gaitās esam novērojuši, ka tieši visnabadzīgākie bērni visnabadzīgākajās zemēs visvairāk izrāda prieku un pateicību, ir gatavi vairāk smieties, vairāk mīlēt. Daudzi bērni pārtikušās un bagātās valstīs ir rūgtuma pilni, ciniski, reizēm pat ļauni, kamēr nabadzīgās zemēs bērni ir pateicīgi par to mazumiņu, kas tiem dots. Tāpēc mums jāpadomā vai darām pareizi, dodami saviem bērniem tik daudz visādu labumu. Rietumu zemēs bērniem vienmēr vajag visjaunākās tehnoloģijas, visjaunākās zīmolu preces - visu, ko viņi redz televīzijas reklāmās. Bet nabadzīgajās valstīs viņi pat neuztraucas, ja skolas formā ir caurumi. Viņi ir laimīgi, ka vispār var apmeklēt skolu.

Nabadzīgi, bet priecīgi un pateicīgi par visu, ko Dievs devis.

Filipīnu galvaspilsēta Manila ir lielu kontrastu pilsēta. Novērojama ārkārtīgi liela atšķirība starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Līdzās ieraugāmas gan ļoti bagātas un greznas, gan nabadzīgas, pat briesmīgas mājas. Mēs šeit ieradāmies, lai mācītu Filipīnu Bībeles seminārā. Mūsu studenti bija no dažādām Āzijas valstīm. Daudziem nav pieejama teoloģiskā izglītība pašu mājās, taču viņu zemju valdības atļāvušas tiem braukt mācīties uz ārzemēm. Daudzās Āzijas valstīs ir ļoti distancēta attieksme pret kristīgām aktivitātēm, tāpēc mums nav atļauts minēt ne šo studentu vārdus, ne valstis, no kurām tie bija ieradušies, jo tas šiem cilvēkiem var sagādāt nopietnas nepatikšanas. Jo vairāk tāpēc, ka pēc atgriešanās dzimtenē lielākā daļa no viņiem paši būs Bībeles skolotāji. Daļa to dara jau tagad, bet viņiem nepieciešama papildus izglītība, tāpēc viņi bija ieradušies Filipīnās un mums bija gods viņus apmācīt.

Filipīnu Bībeles seminārs Manilā.

Indija

Indijā mēs vispirms mācījām Bībeles skolā, kas atrodas valsts dienvidos - Bangalorā. Šajā valstī ir daudz cilvēku, kas vēlas kļūt par mācītājiem. Pastāstīšu par vīru vārdā Radžešs (Rajesh). Viņš bija viens no maniem studentiem. Sākumā Radžešs tikpat kā nekomunicēja ar studiju biedriem, viņa skatiens vienmēr bija vērsts uz leju, atzīmes zemas. Mācību laikā es centos aprunāties ar katru studentu atsevišķi. Mēs runājām par akadēmiskām lietām, taču visvairāk centos runāt par viņu dzīvi un aicinājumu. Arī Radžešam es pajautāju: „Kāpēc tu šeit mācies, par ko Dievs tevi aicinājis būt?” Viņš atbildēja, ka vēlas būt Bībeles skolotājs. Es teicu: „Nē, Dievs tevi nav aicinājis to darīt! Dievs tevi aicina kalpot bāreņiem un nabagiem! Tavs aicinājums ir pastorālais darbs!” Parasti es tā nesaku, taču tajā brīdī skaidri zināju, ka tas ir no Svētā Gara. Viņš teica: „Kā tu zināji, ka tas ir mans aicinājums? Tev taisnība, es neesmu aicināts mācīt Bībeles skolā. Es to pateicu, jo domāju, ka tu no manis sagaidi šādu atbildi.”

Bangalora - ielas, cilvēki, dievnami.

Radžešs pastāstīja, ka ir bārenis. Viņš teica: „Es zinu, ko nozīmē šāda dzīve, jo tā ir mana pagātne.” Šī mūsu saruna darīja viņu laimīgu, jo viņš ieguva apstiprinājumu tam, kas jau sen bija viņa sirdī. Viņš teica: „Nekad dzīvē neviens ar mani nav runājis kā māte vai tēvs, kopš mani vecāki nomira, kad biju pavisam mazs. Tu ar mani runāji kā mamma un tas bija brīnišķīgi.” Jāteic, tas bija iedrošinoši arī man. Kopš tā brīža Radžešs ļoti pārmainījās. Viņš sāka piedalīties visās studentu aktivitātēs, viņa skatiens tagad bija vērsts uz augšu, arī atzīmes kļuva daudz labākas.

Bībeles koledža Bangalorā.
Attēlā labajā pusē vidū - Ketlīna ar studentiem, pirmais no kreisās - Radžešs.

Pēc tam devāmies uz Indijas ziemeļiem, uz Masūrī pilsētu, kas atrodas Himalaju piekājē. Mana vecmāmiņa uzauga šajā pilsētā. Daudzas mana ciltskoka paaudzes nāk no Indijas un šajā zemē kalpojušas kā britu koloniālās armijas un dzelzceļa ierēdņi. Mēs bijām paredzējuši šeit nedaudz atpūsties. Domājām apmesties viesnīcā, taču satikām vasarsvētku draudzes mācītāju Ašišu Pradhanu (Ashish Pradhan), kurš uzaicināja mūs pie sevis. Nedaudz gan bažījāmies, kādi tur varētu būt sadzīves apstākļi. Tad uzzinājām, ka mācītājs Pradhans dzīvo… bāreņu patversmē. Arī viņa draudze uz dievkalpojumiem pulcējas šajā namā. Tā nu mums nācās dzīvot patversmē, kas atradās kalna nogāzē. Pa savas istabas logu varējām raudzīties uz pretējā kalna nogāzi, kur kādreiz atradās manas vecmāmiņas skola.

Masūrī pilsēta. Apakšā kreisajā pusē - mācītājs Ašišs Pradhans ar ģimeni,
labajā pusē - patversmes bērni slavē Dievu.

Mūs aizveda arī uz meiteņu patversmi, kas atradās ielejā. Tur dzīvo meitenes, kuru mātes tās vēl maziņas pārdevušas hinduistu tempļiem kā tempļa prostitūtas. Indijā daudzi vecāki nevēlas, lai viņiem dzimtu meitas. Tāpēc jaundzimušas meitenes nereti tiek nogalinātas vai pārdotas. Šo meiteņu vecums bija no diviem līdz divpadsmit gadiem. Tie bija jauki, mīļi bērni. Šis kristiešu mācītājs un viņa draugi cenšas šādas meitenes glābt, izpērkot tās no hinduistu tempļiem. Lai nodrošinātu meitenēm pajumti, bija vajadzīga ēka. Dienā, kas tur ieradāmies, viņi tikko bija ievākušies jaunajā mājā. Ēka nebija glīta, lielākā daļa Rietumu cilvēku pat vienu nakti nepavadītu šādās telpās. Divdesmit sešas meitenes šeit izmitinātas trīs mazās istabiņās. Uz grīdas atradās vien pāris matracīšu. Tomēr meiteņu sejas bija smaidošas un priecīgas. Viņas bija gatavas pateikties un slavēt Dievu, ka Viņš tām devis jumtu virs galvas. Mums bija pamācoši redzēt šo cilvēku pateicību pat par visvienkāršākajām lietām. Mācītājs Pradhans ar savu dzīvesbiedri un dažiem draugiem maksā par to, lai meitenes varētu iet skolā. Viņiem ir arī plāns uzlabot ēku un padarīt telpas plašākas.

Meiteņu patversmē.

Masūrī mēs mācījām arī mazā Bībeles skolā - „Himmalaya Bible School”. Mūsu studenti bija kristieši tikai apmēram divus gadus. Viņi nāca no maziem cilšu ciematiņiem kalnos un visi bija auguši hinduistu ģimenēs. Bībeles skolā viņi pavadīs divus gadus un pēc tam atgriezīsies kalnos, lai dibinātu jaunas draudzes. Visi šie ļaudis riskē ar savu dzīvību, jo Indijā radikālie hinduisti nereti vajā kristiešus un nomētā tos akmeņiem. Tāpēc mūsu studenti ir ļoti drosmīgi cilvēki, kas gatavi Kristus dēļ upurēt dārgāko, kas tiem ir.

Ketlīna un Stjuarts Himalaju Bībeles skolas audzēkņu vidū un apmācot studentus.

Malaizija

Malaizija ir musulmaņu zeme. Valstī ir īpašs likums pamatnācijai - malajiešiem, kur teikts, ka ikvienam šīs tautības cilvēkam jātiek audzinātam kā musulmanim un tam nav atļauts pāriet nevienā citā reliģijā. Mums ir draugs Hilmī (Hilmy), kas par kristieti kļuva pirms 1980. gada, kad malajiešiem vēl bija ļauts mainīt ticību, aizpildot speciālu pieteikuma formulāru. Viņam obligāti par šo maiņu bija jāpaziņo savai priekšniecībai darbā. Tas varēja nozīmēt arī to, ka turpmāk Hilmī vairs nebūs nekādu cerību uz paaugstinājumu un karjeras izaugsmi. Kaut arī Hilmī izpildīja visas likuma prasības un oficiāli reģistrējās kā kristietis, 1987. gadā viņu arestēja. Cietumā viņš pavadīja 14 mēnešus, divus no tiem - vieninieku kamerā. Hilmī sieva Meja Lī (May Lee) ir Malaizijas ķīniete, kam oficiāli atļauts būt kristietei.

Hilmī un viņa dzīvesbiedre Meja Lī.

Par savu pieredzi Hilmī sarakstījis grāmatu. Kaut arī cietumā viņš piedzīvoja daudz grūtu brīžu, tomēr izvēlējās rakstīt nevis par grūtībām, bet to, kā Dievs šajā laikā īpaši uzrunāja viņu. Pēc atbrīvošanas Hilmī devās uz Kanādu studēt teoloģiju. Tur mēs 1994. gadā satikāmies. Pabeidzis studijas, viņš atgriezās Malaizijā un kļuva par mācītāju. Tas viņu atkal nostādīja riska priekšā. Ir reģioni Malaizijā, kurus viņam nav atļauts apmeklēt. Viņš ir arī skolotājs Bībeles koledžā un sagatavo jaunos mācītājus dažādām Malaizijas iedzimto ciltīm. Hilmī joprojām turpina atklāti paust savu kristīgo pārliecību. Viens no viņa iemīļotākajiem teicieniem ir: „Dievs ir labs!”

Hilmī cietumā tapušie zīmējumi.

Hilmī ir publiski zināma persona, taču Malaizijā ir arī daudz sāpīgāki cilvēku likteņi. Neviens nevar pateikt cik, bet šodien ir daudz malajiešu, kas kļuvuši par kristiešiem, tomēr tikai slepenībā, jo, ja valdība to uzzinātu, viņiem būtu lielas nepatikšanas. Kaut arī man ir stāsti par šādiem ļaudīm, tomēr nevaru minēt konkrētus piemērus, lai neciestu cilvēki. Diemžēl malajietis par kristieti var būt tikai slepeni, citādi riskē piedzīvot nopietnas vajāšanas. Taču citu tautību Malaizijas iedzīvotāji var brīvi izvēlēties, kam ticēt un ko pielūgt.

Attēlos augšā - mošeja un kristiešu baznīca; apakšā - Bībeles skola, kurā mācīja Ketlīna un Stjuarts.

****

Visiem šeit pieminētajiem ļaudīm šajās tik dažādajās zemēs ir daudz vajadzību, taču īpaša problēma ir nabadzība. Tā ir nopietna problēma gan Etiopijā, gan Filipīnās un Indijā, mazāk Malaizijā. Ir daudz bērnu bāreņu. Kristieši šajās zemēs cenšas nabadzīgiem cilvēkiem palīdzēt kā vien var, jo pēc šo zemju standartiem kristieši nav nabagi, taču patiesībā viņi nav arī nekādi bagātnieki un nereti viņiem pašiem vajadzīga palīdzība. Tāpēc es aicinu visus, kas lasa šo rakstu, aizlūgt par nabadzīgajiem cilvēkiem šajās zemēs, īpaši bērniem.

Otra lieta, par ko vajadzētu nopietni lūgt, ir cilvēki, kas cieš no vajāšanām un dzīvo zemēs, kur kristietim būt nav vienkārši. Šāda situācija nav visās Āzijas valstīs, tomēr lielā daļā ir. Tāpat šī problēma aktuāla arī Tuvajos Austrumos. Kaut konfidencialitātes dēļ nevaram pastāstīt neko vairāk, tomēr šobrīd ir liela vajadzība aizlūgt par kristiešiem, kas pakļauti briesmām, īpaši tiem, kurus vajā oficiālā valsts vara.

Vēl viena grupa, kam vajadzīga aizlūgšana, ir cilvēki, kas māca un sagatavo kristīgos kalpotājus Bībeles skolās. Aizlūgšanas nepieciešamas arī visiem teoloģijas studentiem šajās zemēs. Daudziem no šiem cilvēkiem vajadzīga liela drosme, jo vajāšanu risks ir ļoti augsts. Tomēr visi studenti, kurus sastapām, uzskata, ka mācīties par Dievu, iepazīt Viņu tuvāk un kalpot Viņam, ir liela privilēģija. Dažkārt viņi strādā grūti pieejamās vietās un sludina Labo Vēsti cilvēkiem, kurus Rietumu misionāri nespētu aizsniegt. Mūs ļoti uzrunāja tas misionārisma gars, kas mājoja šajos studentos, jo viņi iziet strādāt plašās teritorijās, kur sludina Dieva vēsti un pieved cilvēkus Kristum. Domāju, tā būtu liela svētība, ja Latvijas kristieši lūgtu par šīm zemēm un kristiešiem, kas Evaņģēlija dēļ gatavi upurēt stāvokli sabiedrībā, labklājību, veselību un pat dzīvību. Lūgsim par brīvību Evaņģēlijam pasaulē!

Ketlīna un Stjuarts ģimenes vidū.

Līdzīgie raksti:

• Dieva Vārds pasaules tautām - 1.daļa
• Latvietis Peru džungļos