16
Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ļoti svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgāku apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības valstīm, kam PSRS sniedza “brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži likumīga nodarbošanās, bet pēc padomju Kriminālkodeksa definīcijas - spekulācija, un par to pienācās attiecīgs pants, turklāt arī farcovsčiku cenas bija neadekvāti augstas.
Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Baltija tika uzskatīta par PSRS Rietumiem, gandrīz vai ārzemēm, jo cilvēki šeit pat pieticīgajos padomju apstākļos ģērbās visai moderni. Arī visi mūsu ģimenes radiņi, vismaz no mātes puses, dzīvoja ārzemēs. Mammas tēva brālis Aleksandrs un omītes māsa Alvīne piemita Rietumvācijā, viena mammas māsīca Zviedrijā, otra - ASV, krusttēva māsa Izraēlā. Kaut kas bija dzirdēts arī par mammas brālēniem Vācijā un Austrijā. Tiesa, ar dažiem radiniekiem mums īstu kontaktu nebija - vai nu nezināšanas vai negribēšanas dēļ. Piemēram, mammas Amerikas māsīca, kuras vīrs dienēja ASV bruņotajos spēkos, savulaik bija atrakstījusi vēstuli, ka labāk būs, ja radinieki nesarakstīsies un neizturēs sakarus. Tā būšot mierīgāk gan vieniem, gan otriem. “Aukstā kara” apstākļos šādu attieksmi, protams, varēja saprast.
Mana pirmā saskarsme ar ārzemju radiem notika 1969.gadā, kad apciemot tuviniekus uz dzimteni no Vācijas atbrauca omammas māsa Alvīne, ko ģimenē visi sauca par Loniju. Atceros, kā lidojām viņu sagaidīt uz Tallinu, kur Lonija ieradās ar kuģi. Atceros, kā steidzoties uz lidostu, lai lidotu mājās, Tallinas centrā gaidījām taksometru, pēc kura, kā jau visur Padomju Savienībā, bija milzīga rinda. Kavējām, tāpēc mamma nolēma izmantot privilēģiju pasažieriem ar maziem bērniem taksometrā sēsties ārpus rindas. Te nu dabūjām izbaudīt slaveno igauņu “nacionālismu”. Redzēdams, ka neesam no Igaunijas, bet ar igauņiem runājam krieviski, kāds vietējais, kam rindas kārtībā pirmajam pienācās kāpt taksī, vienkārši pastūma mūs malā, izsita mammai no rokām piena pudeli, kas turpat uz bruģa sašķīda smalkās drumslās, un vēl pamatīgi izlamāja. Uz lidmašīnu tomēr paspējām laikā…
Latvijā Lonija uzturējās mēnesi un dzīvoja mūsu dzīvoklī, kur viņai tika ierādīta sava istaba. Lonijai bija paradums ik rītu ieņemt pa glāzītei liķiera “veselībai un mundrumam”. Kā jau vidusmēra padomju pilsoņi, mēs pie tādām ekstrām nebijām pieraduši, tāpēc omamma atļāvās māsai aizrādīt, ka tas taču ir alkoholisms - dzert katru dienu. Lonija pārmetumu norija, līdz pienāca kāda svinību reize. Pēc pirmā tosta mūsējie, kā jau padomijā pieņemts, iztukšoja savas glāzes līdz dibenam. Te nu bija Lonijas kārta smieties: “Un jūs mani saucat par alkoholiķi?! Tieši jūs esat alkoholiķi!” Un patiesi - tolaik Rietumos puslīdz pieklājīgā sabiedrībā izdzert alkohola glāzi vienā paņēmienā nebija pieņemts.
Protams, Lonija atveda arī šādas tādas dāvanas. Neatceros vairs, kas tika citiem, bet es varēju lepoties ar stilīgu bītleni (pulovers ar paaugstinātu apkakli - bitlovka), bija arī kāda rotaļu mašīnīte vai motocikls, nozīmītes un citi suvenīri. Tā jau sešu gadu vecumā iepazinu, cik vērtīgi padomju cilvēkam ir radi ārzemēs - tā bija iespēja moderni apģērbties un iegūt mantas, par kādiem citi varēja tikai sapņot. Vēlāk skolas gados šo patiesību nācās ielāgot vēl skaidrāk. Klasesbiedram Reino tēvs bija jūrnieks, kas, atgriežoties no reisa, vienmēr atveda kaudzi dažādu importa mantiņu. Tās bija padomju bērniem tik iekārojamās košļenes (košļājamā gumija), ko PSRS pati neražoja, dažādi nieki, apģērbs, arī reklāmas prospekti ar ārzemju autiņiem, kādus ieraudzīt Padomju Savienībā bija retums. Tas viss veidoja mūsu priekšstatu par dzīvi Rietumos.
Taču no ārzemju radiem visciešākā saskarsme man bija ar mammas tēvabrāli Aleksandru, dēvētu par onkuli Sašu. Saša dzimteni apmeklēja ik gadu un parasti apmetās pie mums. Uz Padomju Latviju viņu vilināja ne tik daudz nostaļģija pēc radiniekiem un dzimtajām vietām, cik biznesa iespējas. Saša bija sīktirgotājs, pēc padomju definīcijas - spekulants. Uz Latviju viņš veda dažādas importa preces, bet no Rīgas uz Vāciju ceļoja šprotes, ķilavas, melnie ikri, krievu šņabis, Rīgas melnais balzāms, Rīgas šampanietis un dzintara rotaslietas. Taču galvenais onkuļa bizness bija Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un cariskās Krievijas sudraba monētas, ordeņi, goda zīmes, pastmarkas un tamlīdzīgs antikvariāts. Onkulim bija plaša pazīšanās vietējo kolekcionāru aprindās, bet iepirktā prece vēlāk nonāca vācu senlietu tirgotavu plauktos un kolekcionāru albumos. Jāteic, Saša bija izcils kontrabandists, jo daudzu gadu laikā tā arī ne reizi neiekrita modro padomju robežsargu nagos. Jāatgādina, ka tolaik šāda veida darbība tika kvalificēta kā valūtas kontrabanda un par to varēja nokļūt aiz restēm uz ilgiem gadiem.
Pēc dabas Saša bija paskops, lai neteiktu - ļoti skops. Savā mītnes zemē Pasavā, Bavārijā, viņš nereti pārtika no labdarības virtuvju ēdiena, kaut naudas it kā netrūka. Saša vienmēr staigāja baltā, taču salāpītā kreklā. Pats viņš to nesauca par skopumu, bet taupību. “Kapeiku nekrāsi, pie rubļa netiksi!” - bija Sašas iemīļotais izteiciens. Taču Latvijā Saša tēloja kungu. Iedevis mammai naudu uzturam, viņš pieprasīja, lai produkti tiktu pirkti tirgū nevis veikalā, pie tam ēdienkartei katru dienu bija jāmainās. Vēlākajos gados, kad Saša pāris reizes Latvijā ieradās kā tūrists un apmetās viesnīcā “Latvija”, viņš brokastīs, pusdienās vai vakariņās neapēsto rūpīgi ietina salvetē un nesa mums. Tā nu arī mēs varējām nobaudīt kulinārijas labumus, kādus “Intūrista” viesnīcās pasniedza ārzemju viesiem.
Rietumu “graujošā” ietekme uz padomju jauniešu prātiem -
mans Holivudas filmu iespaidā tapušais gangsterfoto.
Sašas iedzimtais skopums ietekmēja arī mūsu iespējas iegūt labas un kvalitatīvas mantas. Onkuļa personā mūsu ģimenei nekad nav izbaudījusi to, kas bija tik pašsaprotams citiem, kam radi dzīvoja ārzemēs. Par katru nieku, ko Saša atveda no Vācijas, mums bija jāmaksā. Viņš bija tirgotājs līdz kaula smadzenēm un ar radu apdāvināšana neaizrāvās. Saša noteica cietu valūtas kursu: 1 vācu marka = 1 rublis, kaut oficiālais kurss bija trīs reizes zemāks. Prece tika vesta arī pārdošanai un mammai to visu vajadzēja kaut kur nolīferēt. Par atlīdzību viņa vienu otru lietiņu varēja paturēt bez maksas. Sašas preču klāstā bija importa vešiņa, apavi, saliekamie lietussargi, citas plaša patēriņa preces, dažkārt arī pa skaņuplatei. Problēmas radīja tas, ka Saša mēdza vest arī brāķētu mantu ar tā sauktajiem feileriem, ko no vācu tirgotājiem iegādājās par smiekla naudu vai reizēm pat dabūja par velti. Bojājumi gan parasti nebija nopietni, tomēr pārdot šādu preci par tirgus cenu nevarēja. Tirgojot Sašas preci, peļņa nebija liela, tomēr tā laika ekonomiski šaurajos apstākļos tas bija zināms atspaids mūsu ģimenei.
1976.gadā notika brīnums un mammai piešķīra vīzu braucienam uz Vācijas Federatīvo Republiku. Tas bija privāts brauciens ar mērķi apciemot radus. Tolaik izbraucot uz ārzemēm padomju cilvēki varēja samainīt pavisam nelielu summu konvertējamā valūtā. Mamma samainīja kādus 200 rubļus, kas pēc oficiālā kursa vācu markās tāds nieks vien bija. Tūristu grupām klājās vēl grūtāk - tām maināmā naudas summa bija daudz mazāka. Bet tie, kas uz ārzemēm devās darba darīšanās, vispār varēja saņemt tikai komandējuma naudu, kas bija paredzēta viesnīcas apmaksai un ēšanai. Tāpēc cilvēki iemanījās uz ārzemēm vest līdzi lietas, ko varēja izdevīgi pārdot un iegūtos līdzekļus izmantot iekārojamu preču un dāvanu pirkšanai. Parastais padomju cilvēka ārzemju ceļojuma komplekts iekļāva krievu vodku, bundžiņas ar sarkanajiem un melnajiem ikriem, no Latvijas braucot arī Rīgas melno balzāmu un dzintara rotaslietas. Mamma gan no tā visa neko līdzi nepaņēma.
Vācijā mamma dzīvoja pie onkuļa Sašas, kā dēļ tikpat kā nekur netika, jo Saša neaizrāvās ar pasaulīgām izklaidēm. Vienīgā vieta, uz kurieni Saša mammu aizveda, bija kāda vācu palīdzības iestāde, kas etniskos vāciešus no PSRS un Austrumeiropas atbalstīja ar nelielām naudas summām. Tā mamma tika pie papildus naudiņas. Par laimi, viņa iepazinās ar vairākiem jaukiem cilvēkiem - gan vāciešiem, gan latviešiem, kas parūpējās par mammas izklaides un tūrisma iespējām Vācijā. Pateicoties viņiem, mamma apskatīja Minheni un Alpu kalnus, pabija Hitlera mītnē “Ērgļa ligzda” Berhtesgādenā, ciemojās vāciešu mājās. Viņu aizveda pat uz striptīza restorānu, jo padomju cilvēkam reizi mūžā kaut ko tādu esot jāredz. Starp citu, neviens neticēja, ka mamma atgriezīsies Latvijā. Vācieši nekādi nespēja saprast, kā normāls cilvēks reiz ticis ārā var gribēt braukt atpakaļ uz PSRS. Taču mamma nevēlējās pamest likteņa ziņā savu dēlu un māti, tāpēc atgriezās aiz “dzelzs priekškara”.
Mamma ciemojas pie latviešiem Pasavā, Bavārijā; melnajā uzvalkā - onkulis Saša.
Kad uzzināju, ka mamma brauks uz ārzemēm, sastādīju iekārojamo preču sarakstu, ko labprāt vēlētos iegūt. Tajā gan vairāk bija dažādi nieciņi, atbilstoši mana tā laika vecuma interesēm. Protams, visas manas vēlmes mammai piepildīt nebija iespējams līdzekļu trūkuma dēļ, tomēr, kad pēc mēneša viņa atgriezās no Vācijas, es savu vienaudžu vidū varēju lepoties gan ar modernāku apģērbu un apaviem, gan populāru mūziķu skaņuplatēm, gan mēroga automodelīšiem, kas skaitījās īpaši kruti. Tolaik šādi mēroga modelīši bija cieņā un kolekcionāru aprindās maksāja lielu naudu. Īpaši es priecājos par diviem 1.formulas braucamrīkiem, kas kādu laiku bija manas kolekcijas lepnums. Šodien, kad veikali pilni ar importa mantām, bet paši savējās vairs neražojam, šāds ārzemju preču kults var šķist absurds, taču tāda nu tolaik bija dzīve Padomju Savienībā. Deficīta apstākļos ieguvējs bija tas, kam bija pazīšanās tirdzniecības darbinieku aprindās un pieeja importa precēm, vai radi ārzemēs. Šāds cilvēks varēja uzskatīt sevi piederošu “labākajām aprindām”.
Vācijas brauciena laikā mamma ieguva daudz jaunu paziņu. Tas deva mums iespēju līdz pat Padomju Savienības sabrukumam un vēl ilgāk saņemt lielākas vai mazākas paciņas, galvenokārt no Vācijas. Tajās pārsvarā bija ikdienišķas lietas, piemēram, šķīstošā kafija, šokolāde, citi nieki. Taču padomju valstī pat šķīstošā kafija bija “cietā valūta”, ar kuras palīdzību varēja atrisināt daudzas problēmas. Gadījās arī cilvēki, kas nabadzīgo “padomju radinieku” dēļ bija gatavi uz lielākiem upuriem. Tāda, piemēram, bija fon Renneru ģimene. Renners seniors bija vācbaltiešu barons, kura ģimenei savulaik piederējusi muiža Liepājas apkārtnē. Viņš man uzdāvināja tādas tolaik deficītas lietas kā īstus firmas džinsus un “Adidas” sporta apavus - preces, kas tolaik augstu kotējās jauniešu aprindās. Līdzīgs “labais gariņš” mūsu ģimenei bija arī kāda vācu kundzīte, kas regulāri sūtīja mums paciņas, kāda cita kundze mūs atbalstīja ar naudas pārvedumiem. Arī baronese Valtraute fon Tīzenhauzena, kas daudz darījusi savas senču zemes labā, dažkārt ar nelieliem finanšu līdzekļiem atbalstīja mammu.
Pie viesnīcas “Latvija” kopā ar fon Renneru ģimeni no Vācijas.
Kādas tad importa preces bija iecienītas padomju sabiedrībā? Pirmkārt tās bija nopietnu firmu ražotas džinsu bikses, jakas, vestes, svārki, džinsu krekli un tamlīdzīgs apģērbs. 
Starp populārākajiem zīmoliem var minēt “Wrangler”, “Levi Strauss”, “Lee”, “Lee Cooper”, “Montana”, “Rifle”. Šādas bikses dažkārt maksāja pat vairāk nekā vidusmēra padomju pilsoņa mēnešalga, tomēr gribētāju netrūka, jo veikalos varēja atrast vien indiešu ražojumus, kas, starp citu, arī nebija tie sliktākie. Tikpat vērtīga manta bija sporta apavi, tā sauktās botas, kur vadošo lomu spēlēja firmas “Adidas”, “Puma” un “Nike”. Cieņā bija dažādas ziemas virsjakas jeb kurtkas, īpaši Aļaskas tipa biezās ar kapuci. Kājās tika vilkti itāļu, somu vai jebkuras citas Rietumu izcelsmes kurpes un zābaki. Īpaši moderni bija dāmu garie ādas zābaciņi uz papēža, kurus pārdošanai veda arī onkulis Saša. Rokdarbnieces labprāt iegādājās importa dziju un adīšanas piederumus.
Īpaša preču kategorija bija skaņuplates ar populārāko ārzemju mākslinieku ierakstiem. Arī tās maksāja brangu naudu, tāpēc šo preci galvenokārt iegādājās vai nu īsteni melomāni, vai cilvēki, kas ierakstus pavairoja uz magnetofona lentēm. Noteiktās aprindās pieprasīti bija pornožurnāli, vēlāk arī videofilmas. No cigaretēm iecienītas bija visu veidu “Marlboro” un “Camel”, gadījās arī pa kādam glaunākam dūmam, piemēram, “Dunhill”. Nepārredzami plašs bija košļājamo gumiju klāsts - dažādi “Wrigley’s” izstrādājumi, “Adams”, “Chiclets”, “Maple Leaf”, “Dandy” un daudzas citas. Īpašā cieņā skolēnu aprindās bija tā sauktās uzpūšamās košļenes (bubble gum), piemēram, “Donald”, jo tām līdzi nāca dažādi multfilmu varoņu komiksi. Tad vēl dažādi nieciņi - pildspalvas ar slīdošiem attēliem, telpiskās 3D jeb tā sauktās stereo kartiņas un citi. 80.gados modē nāca krāsaini apdrukāti celofāna iepakojuma maisiņi, ko ārzemēs varēja dabūt par brīvu, bet PSRS pārdeva par 5 rubļiem gabalā.
Tomēr vērtīgāka par importa mantām bija brīvi konvertējama valūta. Padomju Savienībā ārzemju valūta drīkstēja piederēt tikai valstij. Ja tā kaut kādā veidā nokļuva vienkāršo pilsoņu rokās, piemēram, to uzdāvināja ārzemju radi, vajadzēja iet uz banku un apmainīt dolārus, markas un sterliņu mārciņas pret 
padomju rubļiem. Valūtas pirkšana un pārdošana (spekulācija) vai pat tikai turēšana mājās tika uzskatīta par sevišķi smagu noziegumu. Ārzemēs strādājošajiem, tostarp jūrniekiem, lielu daļu algas izmaksāja tikai pēc atgriešanās dzimtenē īpašos čekos. Turklāt valsts noteiktais valūtas kurss bija ārkārtīgi neizdevīgs, jo tika aprēķināts, salīdzinot preču un pakalpojumu cenu attiecību ārzemēs un PSRS. Tādejādi sanāca, ka padomju rublis ir teju vērtīgākā nauda pasaulē, jo cenas te bija lētas un algas mazas. Tā savulaik tika aplaupīti daudzi padomju pilsoņi, kas saņēma mantojumu no ārzemēm, par kuru turklāt vēl bija jāsamaksā milzu nodoklis. Toties “melnajā tirgū” viss bija tieši pretēji - dolārs un vācu marka kotējās krietni augstāk nekā nožēlojamais “koka” rublis. Tāpēc cilvēki, ja vien bija iespējams, nebūt nesteidzās nodot valūtu bankā. To varēja pārdot “melnajā tirgū” un labi nopelnīt. Tomēr bija arī kas vilinošāks.
Ārzemju tūristu vajadzībām Padomju Savienībā bija radīts speciāls valūtas veikalu tīkls, kas katrā republikā tika saukts citādāk, izmantojot kādu attiecīgās republikas identitāti apliecinošu simbolu. Krievijā šādi veikali saucās “Berjozka”, Latvijā - “Dzintarkrasts”. Savukārt jūrniekiem bija speciāli bonu veikali, ārzemēs strādājošajiem citu profesiju pārstāvjiem - “Vņešposiltorg” čeku veikali. Rīgā bonu veikalu sauca “Albatross” un tas atradās Mastu ielā ostas rajonā, bet divi čeku veikali mājoja J.Gagarina (tagad Ropažu) ielā netālu no Čiekurkalna tirgus. Visos šajos tirdzniecības uzņēmumos varēja iegādāties vienkāršam padomju pilsonim reti vai vispār nepieejamas preces.
Kopā ar mammu ne reizi vien iegriezāmies Rīgas valūtas veikalos. Sākumā viens tāds atradās Teātra ielas pašā sākumā pretī viesnīcai “Rīga”. Neliels valūtas kioskiņš bija arī pašā viesnīcā. Vēlāk veikals pārcēlās uz viesnīcas “Latvija” piebūvi Ļeņina (tagad Brīvības) ielā. Kaut arī šāda tipa veikali nebija paredzēti parastu padomju pilsoņu apkalpošanai, iekļūt tajos varēja bez īpašām problēmām. Bija jābūt puslīdz pieklājīgi apģērbtam un ejot garām durvīs stāvošajam šveicaram sazvērnieciski jānočukst: “Valūta!” Pie čeku veikaliem gan vajadzēja uzrādīt čekus, bet bonu veikalos dažkārt pieprasīja arī jūrnieku apliecību. Preču klāsts šajos veikalos pēc šodienas standartiem nemaz nebija tik ļoti plašs, tomēr, salīdzinājumā ar ierindas padomju veikaliem, tā bija īsta iepirkšanās paradīze. Liela daļa apģērbu gan bija ražotas tā sauktajās sociālistiskajās vai jaunattīstības valstīs, tāpat Dienvidslāvijā, taču bija arī Somijā, Francijā vai Japānā pašūti uzvalki, kleitas, puloveri un kurpes. Sadzīves preču nodaļā varēja nopirkt dažādu radioelektroniku, pulksteņus, porcelāna un kristāla izstrādājumus, sadzīves tehniku. Bet suvenīru un pārtikas preču nodaļas plauktus un vitrīnas rotāja dzintara krelles, fotoalbumi, somu šokolāde, dažādi importa dzērieni un cigaretes.
Kārtējā ārzemju viešņa mūsu namā.
Uz galda goda vietā importa šķīstošā kafija un valūtas veikalā pirktais somu upeņu liķieris.
Priekšstatu par dzīvi kapitālismā padomju ļaudīm veidoja ne vien ārzemju radu sarūpētās paciņas un valūtas veikali, bet arī Rietumos izdotie žurnāli un reklāmas prospekti. Tiem, kas pieprata šūšanas mākslu un rokdarbus, neatsverams palīgs bija vācu modes žurnāls “Burda”, pēc kura piegrieztnēm 
Padomju Latvijā tapusi ne viena vien kleita un džemperis. Par preču pārbagātību “pūstošajos Rietumos” vēstīja biezie mantu pasūtināšanas katalogi - “Quelle”, “Neckermann” un “Otto”. Par brangu naudu varēja pārdot pat rožu stādu katalogu, ko mammai regulāri piesūtīja kāda vācu firma. Taču uz mani vislielāko iespaidu atstāja daudzie tūrisma katalogi, kurus šķirstot nāca apjausma, cik salīdzinoši lēti vācu darbaļaudīm izmaksā nedēļas atpūta, teiksim, Kanāriju salās. Iekārojams deficīts bija arī krievu valodā iznākošie propagandas izdevumi “Amerika” un “Anglija”, kurus, saskaņā ar starpvalstu līgumiem, atļāva izplatīt Padomju Savienībā. Tiesa, brīvā tirdzniecībā šie žurnāli tikpat kā neparādījās, ja nu vienīgi “Intūrista” viesnīcās un valsts iestāžu preses kioskos.
80.gadu otrajā pusē PSRS parādījās pirmie sadzīves videomagnetofoni un sākās videofilmu ēra. Videomagnetofoni tolaik maksāja milzu naudu un iegādāties tos varēja vien retais, tāpēc tika organizēti kolektīvi seansi, kur par zināmu samaksu varēja noskatīties neredzētas un dažkārt pat Padomju Savienībā aizliegtas filmas. Tiesa, tās gan nereti bija briesmīgā kvalitātē, dublētas krievu valodā ar aizkapa balsī runājošu diktoru aizkadrā. Padomju vara labi saprata šādas necenzētas informācijas bīstamību un visiem spēkiem centās šo rūpalu apkarot. Videoseansi parasti notika naktīs, tāpēc miliči vispirms kāpņu telpā izskrūvēja korķus un tad devās iekšā dzīvoklī, kur notika seanss. Elektrības trūkuma dēļ kasete bija iesprūdusi videomagnetafonā, kas kalpoja kā pierādījums nelegālu filmu publiskai izrādīšanai. Nezinu, vai kāds par to tika arī notiesāts, taču videoēras sākums padomju pilsonim bija vēl viena iespēja uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi Rietumos.
Šodien viss ir krietni mainījies. Cilvēki brīvi ceļo no valsts uz valsti un dzīve ārzemēs vilina ja nu vienīgi ar lielākām algām un sakārtotāku sadzīvi. Preču klāsts veikalos ir neiedomājami plašs un jaunā paaudze nepazīst tādus jēdzienus kā deficīts vai blats. Un, kaut arī aizgājušajos laikos atgriezties negribētu, jāteic, ka tam visam tolaik piemita zināms smeķis un romantika. Kā par tā laika savstarpējās pazīšanās jeb blata sistēmas ietekmi uz cilvēku attiecībām teicis ievērojamais krievu - ebreju humorists Arkādijs Raikins: “Es cienu tevi, tu cieni mani, tātad mēs abi esam cienījami cilvēki!” Bet, ja nav preču deficīta, nav arī pazīšanās sniegto priekšrocību, tātad izpaliek iespēja manipulēt ar līdzcilvēkiem. Tāpēc nepieciešams, lai vienmēr kaut kā mazliet pietrūktu. Patiesībā arī šodien nekas daudz nav mainījies - preču gan netrūkst, tomēr materiālistiskajā patērētāju sabiedrībā bieži vien cienījams ir tikai tas, kam vairāk naudas, lielāka mašīna un krutāka māja. Tādi nu mēs, cilvēki, esam.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
