20
Pēc savas dramatiskās atbrīvošanas un atgriešanās Latvijā (par to lasiet ŠEIT), bīskaps Sloskāns vispirms apciemoja dzimto Latgali, kur apmeklēja daudzas vietējās draudzes un pēc ilgiem atšķirtības gadiem beidzot satikās ar savu māti, kura visu šo laiku bija lūgusi par dēlu, tāpat ar saviem brāļiem un māsām. Tēvs dēlu diemžēl vairs nesagaidīja. 1933. gada 18. februārī Sloskāns presē publicēja vēstuli, kurā pateicās visiem, kas lūdza Dievu par viņa atgriešanos un līdzdarbojās, lai tā varētu notikt.
Tā paša gada martā, pāvesta aicināts, Sloskāns devās uz Romu. 30. martā viņš ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI viņam piešķīra privātu audienci un pēc sirsnīgas apskaušanās uzstāja, lai bīskaps piedalās Kristus nāves 1900 gadu piemiņas pasākumos un šim notikumam veltītā Svētā Gada atklāšanā. Pāvests lūdza Sloskānu palikt Romā vismaz gadu, kas ļautu viņam uzlabot padomju cietumos un nometnēs iedragāto veselību un detalizēti ar pāvestu pārrunāt katoļu Baznīcas situāciju PSRS. Bīskaps tika izmitināts Vatikāna „Russicum” kolēģijas telpās, kur vadīja vairākas konferences gan pareizticīgiem, gan katoļticīgiem krievu emigrantiem.
Vēlāk bīskaps devās trīs mēnešu ilgā ceļojumā pa Franciju, Beļģiju un Angliju. Šajā braucienā viņu pavadīja monsinjors Mišels d’Erbiņjī, kas savulaik bija Sloskānu ordinējis bīskapa amatā. Francijā bīskaps apmeklēja vairākas svētvietas, tostarp Lurdu un Sv. Terēzes karmelītu klosteri Lizjē. Pēc atgriešanās no ceļojuma pa Rietumeiropu, pāvests, redzot latviešu bīskapa dziļo ticību, turpināja sūtīt viņu uz dažādām vietām un draudzēm ar aicinājumu lūgties par Krieviju. Vēlāk Pijs XI aicināja Sloskānu palikt Romā kā Krievijas Katoļu baznīcas pārstāvim, taču viņš atteicās, jo vēlējās atgriezties Latvijā.
Sv. Terēzes no Bērna Jēzus klostera apmeklējuma laikā Lizjē, Francijā.
Dzimtenē Sloskāns atgriezās 1934. gada maijā. Šeit bīskapam tika uzticēti Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumi, tiesa neformāli, jo oficiāli viņš joprojām palika Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, kurš savus pienākumus nevarēja veikt politiskās situācijas dēļ PSRS. 1934. gada 1. jūnijā arhibīskaps Antonijs Springovičs iecēla Sloskānu par Rīgas katoļu Garīgā semināra profesoru un studentu garīgo tēvu. Seminārā Sloskāns mācīja morālteoloģiju, askētiku un dogmatiku.
1936. gadā arhibīskaps Springovičs izveidoja katoļu studentu palīdzības fondu, par kura prezidentu kļuva Boļeslavs Sloskāns. Vēlāk studenti šo fondu iesauca par bīskapa Sloskāna fondu. Sloskāns čakli darbojās arī jaunatnes morālajā audzināšanā, garīgi stiprinot katoļu studentu biedrības „Fraternitas Catolica” un „Terra Mariana”. Viņam nebija vienaldzīgi arī citu konfesiju studenti, īpaši lauku jaunatne. 1938. gadā katoļu Garīgais seminārs kļuva par Katoļu teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē, bet bīskaps Sloskāns - par šīs fakultātes morālteoloģijas un askētikas profesoru.
Kopš 1937. gada Sloskāns bija atbildīgs par visām katoļu organizācijām Latvijā (moderator generalis actionis catholicae). Viņš vadīja rekolekcijas, uzstājās konferencēs, publicēja rakstus presē. Visur, kur bīskaps ieradās, viņš cilvēku atmiņās atstāja neizdzēšamas pēdas, dziļi iedvesmojot ticīgos. Sloskāns izstaroja mieru, pazemību, vienkāršību un dziļu mīlestību. Kapucīnu tēvs Jānis Krastiņš savās atmiņās par bīskapu saka: „Viņa āriene bija vārga, bet gars - spēka un uguns pilns. Kristus dzīvoja viņā [...] Viņš mācīja mums dzīvus sakarus ar dzīvo Dievu.”
Boļeslavs Sloskāns - bīskaps un teologs.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija. Jaunizveidotā marionešu valdība slēdza Universitātes Teoloģijas fakultāti, atņemta tika arī katoļu semināra ēka. Bīskaps patvērumu rada pie Nabadzīgā Bērna Jēzus klostermāsām. Pēc vāciešu ienākšanas Teoloģijas fakultātes darbs atjaunojās, taču vācu iestādes nesteidzās atdot padomju varas konfiscētos Romas katoļu baznīcas īpašumus. Tāpēc Garīgā semināra darbs notika Sv. Alberta draudzes klostera telpās. Sākumā bīskaps Sloskāns dzīvoja tur, bet vēlāk devās uz Aglonu, kur turpināja mācīt jaunāko kursu audzēkņus Aglonas Garīgajā seminārā.
1944. gada 8. oktobrī uz okupācijas varas augstākās policijas vadības pavēles pamata bīskaps Sloskāns, bīskaps Rancāns, Liepājas bīskaps Urbšs, luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs un pareizticīgo metropolīts Augustīns Pētersons bija spiesti Latviju atstāt. Sākumā garīdznieki devās uz Liepāju, no kurienes tika pārvietoti uz Šnaidemūlas bēgļu nometni Vācijā pie pašas Polijas robežas. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, trīs Latvijas katoļu bīskapi drīz vien devās tālāk pie kapucīnu tēviem uz Eihštetu Bavārijā, kur sagaidīja kara beigas.
Pēc kara, no 1946. gada 19. marta līdz 19. septembrim bīskaps Sloskāns uzturējās Sv. Jāzepa māsu slimnīcā Krumbādē, Švābijā, bet vēlāk devās uz Landštūlu Pfalcā pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām. 6. decembrī Sloskāns kopā ar sekretāru Jāni Gasparu ieradās Beļģijā, kur apmeties Šildē netālu no Antverpenes. Viņa dzīvesvieta atradās institūta „Regina Pacis” ēkā. Vēlāk šajā priesteru rekolekciju mājā tiks izveidots Baltiešu garīgais seminārs - Rīgas katoļu semināra turpinājums.
Pēc 2. Pasaules kara daudzi latvieši atradās bēgļu vai karagūstekņu nometnēs, starp tiem arī vairāki Garīgā semināra audzēkņi. Ar Boļeslava Sloskāna gādību tika izveidots katoļu garīgais seminārs trimdā, pēc kura beigšanas audzēkņi varēja turpināt studijas Luvēnas katoļu universitātē. Daudzi no pirmajiem semināra audzēkņiem bija latviešu leģionāri, kas nāca no Cēdelgēmas karagūstekņu nometnes. Semināristu vidū bija arī vēlāk pazīstamie Antons Smelters, kurš pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā atgriezās no Vācijas un kļuva par Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvestu, Antons Justs, kurš atgriezās no Amerikas un kļuva par Jelgavas diecēzes bīskapu, un Ārvaldis Andrejs Brumanis, kurš atgriezās no Romas, kur strādāja „Vatikāna Radio”, bet Latvijā kļuva par Liepājas diecēzes bīskapu.
Bīskaps apmeklē karagūstekņu nometnes, lai aicinātu latviešu jaunekļus studēt Garīgajā seminārā.
1948. gada sākumā Sloskāns pārcēlās uz dzīvi Luvēnā, lai būtu tuvāk saviem studentiem. Sākumā viņu izmitināja tēvu servītu formācijas mājā, vēlāk viņš pārcēlās uz patstāvīgu dzīvesvietu benediktiešu „Mont Cesar” (Kezersbergas) klosterī. Bīskaps rūpējās ne vien par studentiem, bet visas latviešu kopienas garīgo un materiālo labklājību. Viņa dziļā dievbijība, sirsnība un pazemība pārsteidza daudzus un padarīja katru tikšanos ar viņu par īpašu garīgu piedzīvojumu. Sloskāns bija īsts priestera paraugs - vienmēr smalkjūtīgs pret citiem, gādīgs un izpalīdzīgs. Viņš nekad ne par ko nesūdzējās un visu savu dzīvi saglabāja pieticību. Laikabiedri atceras: „Bīskaps katru piektdienu gāja uz tirgu, lai nopirktu kapelai puķes. Tirgus ļaudis šo „prāvestu”, kā viņi to sauca, pazina, jo ziņas par viņu gāja no mutes mutē. Ar savu starojošo garīgumu šis vienkāršais „lauku prāvests” nemanāmi veica lielu apustulātu”.
Sloskāns (pirmajā rindā otrais no labās) savu studentu un kolēģu vidū.
1952. gadā Pāvests Pijs XII iecēla Boļeslavu Sloskānu par apustulisko vizitatoru trimdā dzīvojošajiem krievu un baltkrievu katoļiem. Šo kalpošanu viņš veica līdz 1963. gadam. 1953. gadā pāvests Sloskānam uzticēja arī latviešu un igauņu pastorālo aprūpi trimdā. Bīskaps bija aktīvs garīgās literatūras izdevējs latviešu valodā, piedalījās katoļu studentu apvienības „Dzintars” pasākumos, bija klāt teju visās svarīgākajās latviešu tikšanās reizēs, apmeklēja latviešu kopienas Vācijā, Zviedrijā, Anglijā. Viņš aktīvi piedalījās arī vajāto kristiešu palīdzības organizācijas „Kirche in Not” kongresos, stāstot par Latvijas postu padomju okupācijas varā.
Bīskaps Sloskāns - krievu un baltkrievu trimdinieku aizbildnis.
Bīskaps bija aktīvs arī Beļģijas katoļu Baznīcas dzīvē, tāpat bieži apmeklēja Romu. 1959. gada 6. martā viņš tikās ar pāvestu Jāni XXIII, kam atklāja savas rūpes par PSRS tautu garīgo stāvokli. Savukārt pāvests latviešu bīskapa lūgšanām uzticēja pats sevi. Pēc šīs tikšanās Sloskāns izplatīja aicinājumu visiem latviešu katoļiem ik dienas aizlūgt par pāvestu. 1963. gadā bīskaps nodibināja „Sloskāna fondu vajātās Baznīcas atbalstam”. No 1962. - 1965. gadam Boļeslavs Sloskāns kopā ar bīskapiem Urbšu un Rancānu piedalījās Vatikāna II koncila darbā, būdams konsultants komisijā „Commissio de Ecclesiis orientalibus”, kur uzstājās, nosodot ateistisko marksismu. Bīskaps Sloskāns parakstījis visus Vatikāna II koncila dokumentus.
1967. gada 29. jūnijā tika publicēta bīskapa Sloskāna un bīskapa Rancāna pastorālā vēstule „Latviešu tautai sveiciens un svētība Jēzū Kristū!”, kurā bīskapi aicināja latviešu katoļticīgos pievērsties dievišķo žēlastību avotiem, īpaši liturģijai. Saskaņā ar Vatikāna II koncilā ieteikto liturģijas reformu, bīskapi mudināja latviešu draudzes pāriet uz dzimtās valodas lietošanu liturģijā. Liturģija un dievkalpojums Sloskānam bija ārkārtīgi svarīgi. Daudzi trimdas latvieši atceras, ar kādu pārdzīvojuma sajūtu bīskaps svinēja Svēto Misi. Viņam tas nebijis vienkāršs dievkalpojums, bet kaut kas daudz dziļāks un nozīmīgāks…
1973. gada 31. augustā Sloskāns „Mont Cesar” abatijā svinēja savu 80. dzīves jubileju, saņemdams pāvesta Pāvila VI svētību, apustuliskā nuncija, arhibīskapa Igina Kardināles un daudzu citu garīdznieku sveicienus. Šeit pat 1976. gada 8. maijā notika arī Sloskāna 50 gadu bīskapa iesvētes dienai veltītās svinības, piedaloties Beļģijas kardinālam Sīmenam, Hildesheimas bīskapam Jansenam, Namīras bīskapam Šarī, bizantiešu (pareizticīgo) rita baltkrievu uniātu apustuliskajam administratoram trimdā Česlavam Sipovičam, daudziem abatiem un garīdzniekiem.
Dzīves nogalē Sloskāns jutās stipri noguris un nolēma atteikties no visiem augstajiem amatiem. Turklāt pasliktinājās bīskapa veselības stāvoklis, tāpēc viņš pārcēlās uz atveseļošanās māju „Emmaus de Korbeek-Lo”, kas atradās piecu kilometru attālumā no „Mont Cesar” abatijas. Lai sadziedētu lauzto roku, Sloskāns palika šeit 17 mēnešus, radot mierīga, maiga un pateicīga cilvēka iespaidu, kas celebrējot Svēto Misi, no aizkustinājuma bija tuvu asarām, bet dienas vadīja lūgšanās un piekopjot askētisku dzīvesveidu.
Bīskaps Sloskāns mūža nogalē.
1981. gada 18. aprīlī, Lielajā sestdienā, Dievs aizsauca bīskapu Sloskānu Mūžībā. Dziedājuma „Salve Regina” laikā viņa seja pēkšņi tika pārveidota - tā kļuva apgaismota, mirdzoša un starojoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Aculiecinieki šo brīdi salīdzināja ar Kristus pārveidošanu Tabora kalnā. Izskanot pēdējiem dziedājuma vārdiem: „ …post hoc exilium…O Clemens” („…pēc šīs trimdas… Ak, Žēlīgais”) bīskaps aizgāja no šīszemes dzīves. Sloskāna bēres notika 25. aprīlī „Mont Cesar” abatijā, tās vadīja Mehelenas - Briseles arhibīskaps Godfrīds Danēls, apustuliskais nuncijs Briselē, arhibīskaps Igins Kardināle, daudzi abati un bīskapi no Beļģijas un Vācijas, kā arī četri latviešu priesteri - monsinjors Ručs, prāvesti Dupats, Smelters un Brumanis. Boļeslavu Sloskānu apbedīja „Mont Cesar” kriptā līdzās klostera abatiem.
Latvijai atgūstot neatkarību, tika nolemts bīskapu Sloskānu pārapbedīt dzimtenes smiltājā. 1993. gada 25. un 26. septembrī Luvēnā notika atvadu dievkalpojumi, kuros piedalījās Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats. 30. septembrī bīskapa šķirsts tika atvests uz Rīgu, kur desmit dienas Svētā Jēkaba katedrālē notika aizlūgumi. 1993. gada 10. oktobrī Boļeslava Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Šeit Jānis Pujats vadīja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem, klātesot Latvijas un Beļģijas oficiālajiem pārstāvjiem.
Atzīmējot bīskapa Sloskāna 120 gadu jubileju, 2013. gada 3. oktobrī Rīgā, Katoļu ģimnāzijas teritorijā tika atklāta viņa vārdā nosaukta iela, bet ģimnāzijas ēkā Vajātās Baznīcas mocekļu un ticības liecinieku piemiņas istaba.
1996. gadā Bīskapa Sloskāna fonds lūdza Beļģijas kardinālu Danēlsu sākt Sloskāna beatifikācijas procesu. Vēstuļu apmaiņa ar Rīgas arhibīskapu Pujatu notika vairākus gadus, līdz 1999. gada 23. aprīlī Beļģijas bīskapu konference deva piekrišanu beatifikācijas procesa sākšanai. 2000. gada 14. aprīlī arī Kanonizācijas lietu kongregācija Romā deva labvēlīgu atbildi. Tika vēsturiski izpētīta Sloskāna dzīve, savākti arhīvi. Tas viss apkopots 7 sējumos „Copia Publica”. 2004. gada novembrī deviņu teologu komisija vienprātīgi nobalsoja par Sloskāna „tikumu varonību”, bet Kanonizācijas lietu kongregācijas 24 kardinālu komisija apstiprināja teologu lēmumu un nodeva tālāko pāvesta rokās.
2004. gada 20. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II dekrētu „Decretum super heroicitate virtutum” oficiāli tika atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, kādēļ turpmāk katoļu Baznīcā viņu drīkst dēvēt par godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību (excellentia vitae) un uzskata to par atdarināšanas cienīgu. Tas ir pirmais posms ceļā uz bīskapa Sloskāna beatifikāciju jeb pasludināšanu par svētīgo un vēlāk, iespējams, arī par katoļu Baznīcas svēto.
****
Nav iespējams pilnībā saprast bīskapa Sloskāna dzīves izcilību, ja neatklājam, cik dziļi viņa garīgā dzīve sakņojās personīgās attiecībās ar Dievu. Pirms kara, kad Sloskāns bija semināra garīgais tēvs, viņš studentiem mācīja, kas ir patiesas, dzīvas attiecības ar Dievu. Tas pats notika arī Luvēnā pēc kara. Viņš runāja par Dievu kā Mīlestību. Grāmatas „Kādas dvēseles stāsts” latviešu tulkojuma priekšvārdā bīskaps raksta: „Gods Tev un mūžīga slava, Mīlestības Dievs, kas cilvēku krūtīs reizē ar nemirstīgo dvēseli esi ielicis dzīvu, mīlestībai pukstošu sirdi un devis tai pirmo un vislielāko bausli: Tev būs mīlēt Dievu, tavu Kungu, ar visu tavu sirdi!” Sloskānam aicinājums uz mīlestību bija aicinājums uz dziļu vienotību ar Dievu. Bīskaps bija izcils lūgšanu cilvēks. Keizersbergas abatijā viņš savu dienu sāka piecos no rīta ar lūgšanu, meditāciju un Eiharistiju. Dienas laikā viņš bieži gāja uz kapelu, lai pavadītu vairākas stundas lūgšanā. Savas dzīves noslēgumā „Emmaus” mājā viņš lūdzās nemitīgi.
Bīskapa Sloskāna garīgās dzīves virsotne bija Eiharistija. Visu dzīvi bīskaps palika uzticīgs šai īpašajai mīlestībai pret Svēto Vakarēdienu un Kristus klātbūtni tajā. Vīna un maizes konsekrācijas brīdī viņš bija aizkustināts līdz asarām. Eiharistija Sloskānam bija dziļas vienotības brīdis ar Kristu. Dzīvojot Keizersbergā, bīskaps katru piektdienu gāja pirkt ziedus savam „dārgajam draugam” - eiharistiskajam Kristum. Eiharistijas svinēšana Sloskānam bija arī aizlūgums par pasauli, kam vajadzīgs Kristus - Glābējs. Īpaši viņš aizlūdza par vajāto Baznīcu un grēcinieku atgriešanos pie Dieva. Viņš bieži gāja uz kapelu, lai stundām ilgi lūgtos par Latviju, tāpat par savām Mogiļevas un Minskas diecēzēm.
Sloskāns bija norūpējies par savas dzimtenes skarbo likteni. Pēc kara viņš vāca ziņas par situāciju PSRS un izplatīja to Rietumu sabiedrībā, īpaši izceļot visu, kas skāra Latviju. Arī rūpējoties par latviešu semināristiem un lajiem trimdā, bīskaps to darīja, domājot par Latvijas nākotni - lai atjaunotu valsti, tai būs nepieciešami skoloti priesteri un izglītoti laji. Bīskaps domāja arī par katoļu žēlsirdības organizācijas „Caritas” dibināšanu Latvijā. Sloskāns vienmēr bija vienotības un izlīgšanas aizstāvis. Viņš vēlējās, lai starp trimdā dzīvojošajiem trim latviešu katoļu bīskapiem valdītu dziļa sapratne un saskaņa. Ar saviem brāļiem bīskapiem Sloskānam bija iespaidīga sarakste, kurā viņš dalījās itin visā un vienmēr rūpējās, lai nebūtu vietas pat vismazākajiem pārpratumiem.
Bīskapa Sloskāna personības valdzinājums ietekmēja gan cilvēkus, gan vidi, kurā viņš dzīvoja. To varēja just jau Pēterburgas laikā, to izjuta studenti un kolēģi viņa kalpošanas gados Rīgas Garīgajā seminārā, tāpat ticīgie Daugavpils draudzē, kur bīskaps kalpoja kara gados. Arī trimdā Beļģijā Sloskāns bija patiess garīgais tēvs gan latviešiem, gan citu tautību trimdiniekiem. Bīskapa klātbūtne izstaroja īpašu garīgu mirdzumu, mierinājumu, pazemību, sirsnību, labvēlību. Šīs garīgās īpašības ļāva laikabiedriem ieraudzīt Sloskānā Jēzus „maigo un pazemīgo sirdi; Augsto priesteri - uzticīgu un līdzjūtīgu; Labo Ganu, kas atdod dzīvību par savām avīm”. Šo priesterisko dimensiju viņā bija veidojuši Gulaga nometnēs un cietumos pavadītie gadi, bet vēlākā bīskapa kalpošana to noslīpēja līdz patiesam mirdzumam.
Kristus Baznīca ir aicināta pieminēt visus ticības mocekļus. Vēl jo vairāk tas jādara vietējām Baznīcām, kas pašas cietušas no vajāšanām. Nevis tādēļ, lai nemitīgi atgrieztos pie vajāšanu šausmām, bet lai paturētu dzīvā piemiņā liecību par savu dēlu un meitu varonību, uzticamību un mīlestību uz Kristu. Lai arī bīskaps Sloskāns nepiedzīvoja mocekļa nāvi, tomēr viņš daudzus gadus cieta par savu ticību, būdams gatavs, ja vien tas būtu iespējams, jebkurā brīdī atgriezties Padomju Savienībā, lai mirtu kopā ar savu draudzi. „Sirds moceklība nav mazāk auglīga kā izlietās asinis,” teikusi katoļu svētā - Terēze no Lizjē. Savos trimdas gados bīskaps Sloskāns pierādīja, ka mocekļa ceļš ir pieejams ikvienam ikdienā, pat ja visi nav aicināti upurēt savas asinis Kristus un viņa Baznīcas dēļ.
Savu dzīvi bīskaps Sloskāns veltīja dziļai vienotībai ar vajāto Baznīcu, neatlaidīgi lūdzoties un rūpējoties par Minskas un Mogiļevas diecēzēm un savu dzimteni Latviju. „Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad tās morāle pagrimst,” bīskaps teica 1946. gadā. Tikpat aktuāli šie vārdi ir arī šodien. Tāpēc bīskapa Sloskāna dzīve ir kā paraugs visiem Latvijas ticīgajiem. Ar savu dzīvi viņš liecināja par Dieva gudrību, kas pasaules acīs ir neprāts, un Dieva spēku, kas atklājas varens cilvēka nespēkā. Šai liecībai arī turpmāk kā gaismai jāspīd pasaules tumsā, lai Kristus Draudze paliktu uzticīga savam aicinājumam, sastopoties ar visa veida kārdinājumiem un izaicinājumiem, kādi tai jāpārvar šodien un nākotnē. Latvijas vēsturē nemaz nav tik daudz izcilu pasaules mēroga personību - kristiešu. Boļeslavs Sloskāns ir viens no viņiem.
