Laikmeta zīmes

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko.

Zvans. Pie durvīm vīri “pelēkos vadmalas svārkos”. Pavicinājuši gar degunu kaut kādu apliecību, vīri teica, ka gribot aprunāties. Aicināju ciemiņus iekšā. Nē, nē, pie viņiem būšot ērtāk. Omīte izskatījās pagalam apjukusi un visu laiku atkārtoja: „Kur tevi ved? Kur tevi ved?” Čekisti iegrūda viņai zīmīti ar kaut kādu telefona numuru un teica, lai māte vēlāk piezvanot. Tad iesēdināja mani volgā un aizvizināja uz slaveno “stūra māju”. Pat ļaunākajos murgos nebiju varējis iedomāties, ka kādreiz nāksies šo namu skatīt arī no iekšpuses. Ceļā vīri apjautājās, vai es zinot, kādēļ esot aizturēts. Naivi atbildēju, ka laikam par daudz esam sarunājuši. Tā jau apmēram esot, noteica čekists un piekodināja stāstīt izmeklētājam visu, ko zinot. Pēc caurlaides noformēšanas mani ieveda kādā trešā stāva kabinetā, kur priekšā jau atradās pāris dusmīgu onkuļu. Viens īpaši dusmīgs draudēja, ka mūs visus vajadzētu pamatīgi nopērt. Omulīgi nebija, taču turējos. Nobrīdinājuši mani vēlreiz, ka jāstāsta visa patiesība un tikai patiesība, niknie vīri pazuda. Sapratu, ka tā bija tikai priekšspēle.

Tiku uzvests ēkas pēdējā stāvā, kabinetā ar logiem uz sētas pusi. “Mājīga” atmosfēra, logiem priekšā restes. Pie galda sēdēja izmeklētājs - kluss latviešu kungs pusmūžā, diemžēl neatceros vairs viņa uzvārdu. Sākās pratināšana, kas turpinājās astoņas garas stundas. Izmeklētājs daudz smēķēja, telpa vēdināta netika un es visu šo laiku biju spiests elpot smirdīgos cigarešu dūmus. Nebiju neko ēdis un ap dūšu kļuva pavisam slābani. Sapratu, ka kaut kur tepat blakus pratina manus draugus. Pēc nopratināšanas tiku ieslēgts mazā istabiņā. Mocīja neziņa - laidīs mājās vai nāksies nakti pārlaist slavenajos čekas pagrabos. Beidzot mani izlaida un parādīja prokurora apstiprinātu dzīvokļa kratīšanas orderi. Vairāku raženu vīru pavadīts tiku aizvizināts atpakaļ uz mājām. Saki nu vēl, ka VDK nestrādāja laipni un izpalīdzīgi ļaudis!

Aiz čekas mājas apakšējā balkoniņa atradās telpa,
kur tiku ievests vispirms un dusmīgie onkuļi draudēja mani nopērt.

Mājās mūs sagaidīja pulciņš pārbiedētu ļaužu. Izrādījās, ka pa čekistu iedoto telefona numuru nav bijis iespējams nevienu sazvanīt, tādēļ radušās zināmas bažas par manu likteni. Eļļu ugunī pielējusi kāda kaimiņmājā dzīvojoša juriste, pie kuras mamma griezusies pēc palīdzības. Viņa zināja stāstīt par cilvēku nolaupīšanas gadījumiem, kādi tolaik notika Rīgā. Ieraugot mani sveiku un veselu, tuvinieki bija tik priecīgi, ka pat īpaši neuztraucās par gaidāmo kratīšanu. Sākumā tika piedāvāts labprātīgi atdot visu pretpadomju literatūru. Atbildēju, ka tādas mūsu mājā nav, ir tikai dažas pirmskara gados izdotas brošūriņas. Galu galā tika konfiscētas divas grāmatiņas - vācu izdevums ar Trešā Reiha militāro formējumu mundieriem un atšķirības zīmēm, kā arī Ulmaņlaikā izdots ceļvedis pa brīvības cīņu piemiņas vietām. Lika sagriezt un sadedzināt Latvijas armijas virsnieka parādes jostu, ko biju iemainījis no kāda klasesbiedra. Vairāk nekas atrasts netika, kaut meklēja cītīgi. Izlodāja visus stūrīšus, pat ledusskapī ielūkojās. Laikam jau cerēja atrast kādus “buržuāziskus” pārtikas produktus.

Viss šis process bija samērā apgrūtinošs, jo dzīvoklī tobrīd notika remontdarbi. Mālderi kratīšanā piedalījās kā liecinieki. Neapmierināti ar tik mazu guvumu, čekisti no rakstāmgalda atvilktnes pievāca erotiskās kārtis un atklātnītes, kas protokolā, protams, fiksēts netika. Tā sakot - pašu lietošanai. Vēlāk izrādījās, ka pie Ivara S. čekisti vispār palikuši bešā. Kamēr Ivaru veda uz pratināšanu, vecmāmiņa bija paspējusi divas grāmatas saplēst un noslīcināt tualetes podā. Ivars pratināšanā par grāmatām pateicis. Čekisti aizbraukuši pie viņa uz mājām un prasa: “Kur grāmatas?” Vecmāmiņa atbild: “Podā!”

Ar to šī lieta vēl nebeidzās. Ik pārdienas bija jāierodas “stūra mājā” uz kārtējo nopratināšanu. Laipno kungu nomainīja cits - sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Voldemārs Dembovskis, īsts Staļina laiku “nagu maucējs”. Dembovskim īpaši patika lielīties ar saviem pēckara “varoņdarbiem”, kad kopā ar čekistu istrebiteļiem (iznīcinātājiem) viņš esot ķemmējis Latvijas mežus un apkarojis “bandītus”, tas ir - nacionālos partizānus. Pratināšanu Dembovskis sāka ar draudiem nosēdināt uz ķeblīša, kas cieši pieskrūvēts pie grīdas atradās telpas tālākajā stūrī. Tā arī netiku gudrs, kāpēc sēdēt uz šī ķeblīša skaitījās īpašs sods. Vismaz tālāk no Dembovska smirdīgajiem papirosu dūmiem.

Apmeklētājiem domātā caurlaižu telpa ar ieeju no Ļeņina (Brīvības) un Fr.Engelsa (Stabu) ielas stūra. Attēlā apakšā pa kreisi - te izsniedza caurlaides iekļūšanai čekas ēkā;
pa labi - kastīte vēstulēm, kur „apzinīgie” pilsoņi varēja iemest savus ziņojumus.

Sīki un detalizēti tiku izprašņāts par “Jauno Vanagu” mērķiem un ideoloģiju. Te nu man izdevās vecajam čekistam pamatīgi sagrozīt galvu, jo vanagu statūtos izvirzīto mērķu vietā sāku klāstīt savu personīgo vīziju. Klausoties Zviedrijas radio, biju iepazinies ar sociāldemokrātu idejām un savā iztēlē uzbūvējis iluzoru valsts modeli, kādai, manuprāt, vajadzētu izskatīties ideālai Latvijas valstij. Tas bija savdabīgs kapitālisma, valsts regulētas ekonomikas un skandināvu sociālisma kokteilis. Dembovskis nekādi nespēja manu politisko koncepciju saprast un nosprieda, ka es pats kaut ko tādu nebūtu varējis izdomāt. Veselu nedēļu no mums centās izvilināt mūsu pieaugušo vadītāju vārdus, taču nesekmīgi, jo tādu gluži vienkārši nebija.

Īpašu čekistu interesi izraisīja slavenā grāmata „Baigais gads”, kur aprakstīti čekas noziegumi 1940. - 1941. gadā. Man vaicāja, ko es par šo grāmatu domājot - vai tur redzamais un lasāmais esot patiesība? Man nebija šaubu, ka lielākā daļa grāmatā publicētā atbilst patiesībai. Pēc vāciešu ienākšanas Rīgā cilvēkiem bija iespējams apmeklēt gan Centrālcietumu, gan čekas pagrabus Stabu ielā. Arī manas omītes māsa Lonija tur pabija un pārliecinājās par čekistu pastrādātajiem briesmu darbiem. Tomēr sapratu arī, ka faktu interpretācija izdevumā „Baigais gads” labi kalpoja Gebelsa propagandas interesēm un veicināja antisemītiska noskaņojuma uzkurināšanu sabiedrībā. Tas ļāva man izvairīties no tiešas atbildes. Teicu, ka tā kā grāmata izdota vācu okupācijas laikā, tad pilnībā tur publicētajiem faktiem uzticēties nevar. Šāda atbilde laikam izmeklētāju apmierināja, jo vairāk jautājumu par šo tēmu nebija.

Dembovski mulsināja arī man konfiscētās kladītes saturs, kur bija sarakstīta informācija par Latvijas valstiskuma simboliem un piemiņas dienām dažādos vēstures posmos. Dembovskis atver kladīti - ahā, buržuāziskās Latvijas himna, ģerbonis, karogs, svētku dienas. Skaidrs, tātad nacionālists! Šķir tālāk - LPSR himna, ģerbonis, karogs, svētku dienas. Te nu vīrs apmulsa un spēja vien izdvest: „Nu jā, tas labi!” Domāju, ka čekisti tā arī līdz galam nesaprata, kas īsti darījās manā galvā.

Augšējā attēlā - čekas mājas kāpņu telpa. Apakšā - čekas koridori (pa kreisi) un kabineti (pa labi). Tolaik gan te izskatījās krietni sakoptāk, taču ne mazāk drūmi.

Uz čeku tika saukti arī mūsu vecāki. Mammai jautāja gan par mūsu ģimeni un ārzemju radiem, gan strostēja par manis nepareizu audzināšanu. Dembovskim bija iecienīts stāstiņš par bērnu audzināšanu, kuru viņš labprāt klāstīja visiem, kas bija spiesti viņā klausīties. Biedrs izmeklētājs kādu svētdienu bija devies uz Jūrmalu sauļoties. Viņam līdzās atpūtusies māte ar bērnu. Bērns uzbūvējis divas smilšu pilis un teicis: „Šeit ir mūsējie, bet tur krievi. Mūsējie sit krievus!” Un „sabumbojis” krievu pili lupatu lēveros. Māte tikai noskatījusies, bet līdz sirds dziļumiem sašutušais Dembovskis sācis viņu strostēt, ka, ja tā turpināsies, viņas bērnu gaida grūta nākotne. Šādi ideoloģiski audzinoši pastāsti Dembovskim bija vairumā.

Nedēļas beigās mūs visus atkal sasauca kopā. Domājām, ka sekos savstarpēja konfrontācija, bet nekā - Dembovskis uz šķiršanos nolasīja politisku lekciju un paziņoja, ka no šīs dienas tiekam ņemti VDK uzskaitē. Bija jāparaksta papīrs, ka nekad vairs neiesaistīsimies pretvalstiskā darbībā un neklausīsimies ienaidnieku radiostacijas. Ar to mūsu čekas epopeja beidzās, taču sekoja vēl viena izrāde skolā. Tika sasaukta pedagoģiskās padomes sēde, uz kuru ieradās arī VDK pārstāvis, kas, nolasījis mūsu grēku sarakstu, nodeva mūs skolotāju žēlastībai. Runāts tika daudz, pat draudēts ar izslēgšanu no skolas un nosūtīšanu uz speciālo pāraudzināšanas iestādi. Īpaši atmiņā palikusi darbmācības skolotāja uzstāšanās. Šis Latgales vīrs Otrā Pasaules kara gados bija karojis padomju pusē un dažkārt stundās mēdza stāstīt par savām cīņu gaitām. Kādā atklātības brīdī es viņam izstāstīju savas bērnības atmiņas un tēva alkoholisma problēmu. Tas vecajam vīram ķērās pie sirds un tagad viņš nekādi nespēja saprast, kā šis gaišais zēns varēja kļūt par „buržuāzisko nacionālistu”. Galu galā viss tomēr beidzās labi un mēs tikām vaļā ar tradicionālo solījumu nekad tā vairs nedarīt.

Šajā vai līdzīgā telpā ēkas pirmajā stāvā notika mūsu pēdējā tikšanās ar biedru Dembovski
ar ideoloģiski audzinošu lekciju un paziņojumu par ņemšanu VDK uzskaitē.

Pēc saķeršanās ar Drošības komiteju, man nācās skolu mainīt. Nokļuvu Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā. Arī šeit sastapu veselīgi domājošus zēnus - Edmundu, Tāli un Olafu, kas bija patiesi latviešu patrioti un nāca no mākslai tuvu esošu ļaužu aprindām. Kopā pavadījām brīvo laiku, stundām ilgi diskutējām par politiku, apmeklējām muzejus un izstādes. Šo puišu nacionālisms bija citādāks nekā „Jaunajiem Vanagiem”. Šeit nebija antisemītisma, bet valdīja uzskats, ka latviešiem būtu daudz ko mācīties no ebrejiem un Izraēlas valsts. Iemācījos uz cionismu raudzīties nevis kā žīdu un masonu sazvērestību, bet nacionāli patriotisku kustību. Šeit pirmo reizi dzirdēju arī tēzi, ka ne jau visi krievi ir Latvijas ienaidnieki. Ir tādi, kas par Latvijas brīvību gatavi cīnīties pat ar ieročiem rokās. Edmunds bija labos draugos ar grāmatu un mūzikas ierakstu kolekcionāriem, tāpēc joprojām varēju lasīt gan nelegālo literatūru, gan iegūt kvalitatīvus trimdas letiņu ierakstus. Neskatoties uz čekas uzspiesto solījumu, turpināju klausīties arī ārzemju radio.

Taču dažas dienas pēc kārtējā Svecīšu vakara, Edmunds mums teica: „Turpmāk manā klātbūtnē nerunājiet neko aizliegtu, jo var gadīties, ka man par to būs jāziņo.” Bijām šokēti: „Kas noticis?” Izrādās, puisis ar pāris draugiem nolikuši svecīti pie prezidenta Jāņa Čakstes kapa. Miliči un družiņiki (brīvprātīgie kārtības sargi) noskatījušies, bet neko nav pasākuši, taču jau pēc pāris soļiem zēni sagrābti un ar varu iegrūsti sardzes būdiņā. Tur pateikts, ka viņi it kā bradājuši pa kapa kopiņu, tāpēc tikšot sastādīts protokols par kapu apgānīšanu un lieta nodota tiesai. Par lieciniekiem notikušajam „noziegumam” piesaukti krievu puiši no komjauniešu patruļas, kas ik gadu Svecīšu vakarā kuplā skaitā slaistījās Meža kapos un terorizēja tur sastaptos latviešu jauniešus. Vēlāk Edmunds izsaukts uz čekas Rīgas nodaļu, kas atradās komjaunatnes centrālkomitejas ēkā Kirova (tagad Elizabetes) ielā. Tur piedāvāts protokolu saplēst un aizmirst par notikušo, ja viņš būtu gatavs kļūt par VDK ziņotāju. Apsvēris visus „par” un „pret”, Edmunds ar smagu sirdi piekritis. Nedomāju, ka čekai no viņa bija liels labums, taču, gods kam gods, saviem draugiem viņš izstāstīja visu. Tas bija zināms risks, jo nevarēja taču zināt, vai arī kāds no mums nav stukačs.

Tieši Edmunds man lika saprast, ka čeka joprojām interesējas par mūsu ģimeni. Viņam tika uzdots iegūt ziņas par mana Vācijas onkuļa darbību Latvijā. Edmunds man to pastāstīja un mēs apspriedām, ko čekistiem teikt, ko ne. To, ka neesam aizmirsti, sapratām arī no citiem gadījumiem. 1976. gadā mamma visiem par lielu pārsteigumu tika palaista ciemos uz VFR pie onkuļa. Neraugoties uz vairākkārtējiem mudinājumiem palikt Rietumos, mamma, nevēlēdamās pamest savu māti un dēlu, atgriezās PSRS. Tomēr pēc mana konflikta ar drošības iestādēm, viņa vairs netika izlaista no valsts, kaut iesniedza vairākkārtējus pieteikumus vīzas saņemšanai. Atbilde vienmēr skanēja: „Jūsu izbraukšanu uz ārzemēm uzskatām par nelietderīgu.” Taču visas šīs aktivitātes bija tikai prelūdija tam, kas sekoja pēc dažiem gadiem. Bet par to citreiz.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts