Laikmeta zīmes

Sadaļā „Latvijas zīmolu leģendas” parasti publicējam rakstus, kas skar mūsu rūpniecības  pagātni un tagadni - ražošanu, produktus, zīmolus. Atkāpjoties no ierastā, šoreiz mūsu uzmanības centrā mazāk taustāma, vairāk baudāma lieta - Latvijas garša. Mēģināsim noskaidrot, kādi Latvijas produkti ir tradicionāli mūsu galdam un labi garšo ne vien latviešiem, bet arī citu tautu cilvēkiem, kļūstot par zīmolu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Rakstu esam sadalījuši trīs daļās - „Tradicionālais”, „Tradicionālais (II) un Klasiskais” un „Labākais no piena”. Pirmajā daļā - par mūsu galdam tradicionālo.

****

Rupjmaize - Latvijas lepnums

Rupjmaize ir īpaša, tikai Latvijā nobaudāma maize. Senāk to cepa ikvienā latviešu sētā un arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm. Maize latviešu virtuvē maize vienmēr bijusi pamatēdiens. Latvietim maize ir arī kultūras vērtība - neviena cita ēdiena pagatavošana no mīklas iejaukšanas līdz pat kukuļa nonākšanai uz galda nav apvīta ar tik daudziem ticējumiem un rituāliem. Pirmatnēja pēc skata un garšas - rupjmaize ir latviešu tautas simbols.

Senatnē daudzās zemēs rudzi tika uzskatīti par nezāli nevis kultūraugu, taču ar laiku zemkopji, īpaši zemeslodes ziemeļu daļā, saprata, ka rudzi ir daudz pieticīgāki, ar augstāku ziemcietību un izturīgāki pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem nekā kvieši un mieži. Tāpēc rudzu maize pamatā ir ziemeļnieku ēdiens. To labprāt lieto ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā. Rietumeiropā rudzu maizi uzturā izmanto galvenokārt Vācijā un Skandināvijā, īpaši Somijā. Tomēr nevienas citas zemes rudzu maize garšas īpašību ziņā nevar sacensties ar Latvijas rupjmaizi.

Īstu melno rupjmaizi cep no dabīgām izejvielām, ar dabīgo ieraugu, bez papildus piedevām un konservantiem. Izmanto rupja maluma rudzu miltus - no tā atkarīga rupjmaizes krāsa un garša. No tumšajiem miltiem maize sanāk blīva, ar bagātīgu garšu un aromātu. Savukārt no gaišajiem rudzu miltiem cepta maize ir vieglāka, gaišāka, taču ne tik vitamīniem un šķiedrvielām bagāta, jo gaišie milti tiek papildus attīrīti no graudu apvalkiem un klijām, kas rupjmaizei piešķir tai raksturīgo tumšo krāsu. Dažu lielo maizes cepēju paradums gaišo rudzu miltu mīklu iekrāsot ar karameli vai sīrupu, nav labākā prakse, un to nevar nosaukt par īstu, tradicionālu Latvijas rupjmaizi.

Tradicionāli rupjmaizes cepšana notiek trīs posmos - plaucēšana, raudzēšana un cepšana. Vispirms rudzu miltus aplej ar verdošu ūdeni un liek koka kubulos rūgt. Kad mīkla uzrūgusi, tai pievieno miltus, sāli un ieraugu - nedaudz mīklas, kas palikusi no iepriekšējās cepšanas reizes. Raugu neizmanto. Dažkārt procesu saīsina un iztiek bez miltu plaucēšanas - sajauc miltus, ūdeni, sāli un ieraugu. No samīcītas mīklas veido kukulīšus, ļauj tiem uzrūgt un tad cep ar malku kurinātā krāsnī uz klona, kas pārklāts klijām vai koku lapām. Latvieši rupjmaizi tradicionāli bagātina ar ķimeņu sēklām, kamēr Vācijā un Skandināvijā priekšroku dod maizei bez garšvielām. Sākumā maizi cep 400⁰C temperatūrā, līdz tā iegūst garoziņu, pēc tam pārceļ uz mazāk karstu krāsni, kur 200⁰C temperatūrā maize nogatavojas. Pēc cepšanas maizes garozu pārziež ar cietes klīsteri vai ūdeni un ļauj atdzist.

Īstu, tradicionālu rudzu maizi mehanizēti izcept nav iespējams. Cepšanas procesā vislielākā nozīme ir maizniekmeistara prasmei un roku darbam. Tikai šādi ceptai maizei ir visaugstākā uzturvērtība, izcilākās garšas īpašības, aromāts un labākā porainība. Daudzās Latvijas ceptuvēs rupjmaizi cep pēc sentēvu metodēm, ko nevar teikt par lielajiem maizes ražošanas uzņēmumiem. Pēc senajām receptēm ceptu rupjmaizi var uzglabāt mēnešiem ilgi. Pateicoties rudzu miltiem, rupjmaizei ir augsts skābuma līmenis, kas pasargā maizi no pelējuma un sadalīšanās procesa.

Ilgstoši raudzēta un pareizi izcepta rupjmaize būs ar nemainīgu garšu, smaržu un visaugstāko uzturvērtību, jo raudzēšanas procesā rodas fermenti, kuru sastāvā esošie dabīgie vitamīni ir līdz 600 reizēm efektīvāki par sintētiskajiem. Regulāri uzturā lietojot rudzu maizi, cilvēka organisms saņem vajadzīgās uzturvielas - ogļhidrātus, olbaltumvielas, šķiedrvielas, B un PP grupas vitamīnus, minerālvielas- kāliju, dzelzi, cinku, magniju. Rupjmaize palīdz samazināt holesterīna līmeni asinīs, uzlabo vielmaiņu, sirdsdarbību, zobu un mutes veselību, veicina gremošanas sistēmas darbību, stiprina imūnsistēmu. Rudzu maize ir bagātīgs šķiedrvielu avots un dod nepieciešamo enerģijas devu, bet nerada problēmas ar lieko svaru, jo sniedz sāta sajūtu un neizstaipa kuņģi.

Labu rudzu maizi pazīst pēc trim īpašībām - garšas, aromāta un uzturvērtības, proti, sāta sajūtas, kas rodas maizi apēdot. Rudzu maize ir unikāls ēdiens, ko var lietot gan vienu pašu, gan piedzerot pienu. No rudzu maizes var pagatavot gardas uzkodas - tā labi garšos kopā ar medu, sieru, gaļu, šprotēm, sviestu, zaļumiem vai vienkārši pārkaisīta ar sāli. Rupjmaizi var arī izmantot visdažādāko ēdienu pagatavošanai. No sakaltušas rupjmaizes var iegūt kraukšķīgus sausiņus vai sarīvēt to rīvmaizē, pagatavot maizes zupu. No rupjmaizes gatavo dažādus desertus, jogurtus, ir pat biezpiena sieriņi un saldējums ar rupjmaizes piedevām. Var teikt, ka rupjmaize ir gastronomiska latviešu mīlestības izpausme, ko bauda ar cieņu, izgaršojot katru kumosu.

Rupjmaizi Latvijā cep teju katrs maizes cepšanas uzņēmums, tā atrodama jebkurā veikalā, taču īstu Latvijas rudzu maizi, visinteresantākās garšas nianses, skaistākos un autentiskākos kukuļus piedāvā galvenokārt zemnieku saimniecības un citi mazie uzņēmēji. Tos var iegādāties dažādos gadatirgos un zemnieku tirdziņos visā Latvijā. Viens no pazīstamākajiem īstas rupjmaizes cepējiem ir maizniekmeistars Normunds Skauģis un viņa uzņēmums „Lāči”, kas nu jau pats kļuvis par patiesu Latvijas zīmolu leģendu. Tāpat ļoti labu rupjmaizi cep Normunda Bomja ceptuve „Lielezers”, uzņēmums „Liepkalni” Vidzemes pusē un vēl daži uzņēmumi.

Latvijā ceptā rudzu maize iekļauta Eiropas Savienības Garantēto tradicionālo īpatnību kvalitātes shēmā. Šajā reģistrā tiek iekļauti ražotāji, kuru produktam kvalitātes īpašības saistītas ar konkrētu ģeogrāfisko apgabalu. Latvijas rupjmaize tāda ir - unikāla rudzu maize, kas smaržo pēc labības lauka un malkas krāsns, kam katra rika ir zemes spēka pilna. Nekur citur pasaulē šādu maizi neatrast. Kā nacionālā kultūras vērtība rudzu maize iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Ikviens latvietis - vai dzīvodams tēvzemē vai būdams svešumā - vienmēr grib uz sava galda redzēt rupjmaizi. Tā rada un palīdz saglabāt Latvijas sajūtu. Daudziem rupjmaize ir dzimtenes simbols. Jo rupjmaize ir tas, kas mūsu - latviešu.

Kaņepju sviests

Kaņepju sviests ir latviešu tradicionālās ēdienkartes klasika. Dažiem šis aizdars ir daļa no ikdienas maltītes, cietiem - delikatese, kas uz galda nonāk īpašos godos. Kā iemīļotu un tradicionālu ēdienu to mēdz pasniegt ciemakukulim gan pašmāju, gan ārzemju viesiem. Tiesa, dažs cittautietis, kad viņam piedāvā kaņepju sviestu, jūtas gluži samulsis. Tomēr kaņepe, no kuras gatavo kaņepju sviestu, nav tā pati bēdīgi slavenā Indijas kaņepe, no kuras iegūst marihuānu jeb „zālīti”. Latviešu kaņepju sviests narkotiskas vielas nesatur.

Tradicionāli kaņepju sviesta receptē ir samaltas kaņepju sēklas un sviests, kaut mūsdienās dažkārt to aizstāj augu tauki. Šāds produkts tirgū sastopams kā kaņepju aizdars. Tāpat kā parasto sviestu, arī kaņepju sviestu ziež uz maizes. To var lietot arī kā piedevu  citiem ēdieniem - zirņiem, kartupeļiem, biezpienam. Kaņepes ir vispāratzītas kā veselīgs pārtikas produkts, jo nodrošina cilvēka organismu ar enerģiju vērtīgo taukskābju veidā, tāpat ar aminoskābēm, minerālvielām un vitamīniem. Tas ir īpaši vērtīgs un ieteicams produkts garīga darba darītājiem, pusmūža un veciem cilvēkiem. Kaņepju sviests nav alerģisks, bet zaļā krāsa liecina par tā sastāvā esošo hlorofilu, kas ir spēcīgs antioksidants. Pat pavisam neliels daudzums kaņepju sviesta nodrošina kvalitatīvu proteīnu devu.

Padomju laikā kaņepju sviestu varēja nopirkt tikai tirgū. Arī tagad to var iegādāties pilsētu lielajos tirgos, zemnieku un „zaļajos” tirdziņos, veikalos, kur tirgo bioloģisko un zemnieku saimniecību produktus, dažkārt arī lielveikalos. Šobrīd kaņepju sviestu ražo vairāki uzņēmumi - trīs lielākie ir Burtnieku novada zemnieku saimniecība „Adzelvieši”, Straupes pienotava un SIA „Iecavnieks”. Dažas ražotnes var apmeklēt arī tūristi un citi interesenti. Apmeklētājiem tiek parādīts, kā aug kaņepes, kaņepju sviesta pagatavošanas process un tas, kā kaņepju sviestu izgatavoja sendienās. Ekskursanti var arī paši iemēģināt roku kaņepju sviesta gatavošanā.

Ķimeņu jeb Jāņu siers

Jāņu siers ir tradicionāls latviešu skābpiena siers, ko visbiežāk ēd vasaras saulgriežos - Jāņos. Jāņu siera siešanas māka sniedzas tālā senatnē, par to vēsta latviešu tautasdziesmas. Latvijā tas siets jau laikos, kad vēl nebija pazīstams pat sviests. Tolaik apaļais Jāņu siers simbolizēja sauli un pasauli. Savā ziņā Jāņu siers uzskatāms par mūsdienās Latvijā ražoto sieru vectētiņu, jo dažādas nogatavināšanas metodes un specifiskās sastāvdaļas izdomātas krietni vēlāk.

Jāņu siers ir ļoti maigs siers, pagatavots no govs piena, ieguldot lielu roku darbu. Tā pamatā ir biezpiens un svaigs piens, bet var pievienot arī citas sastāvdaļas. Parasti kā galveno garšvielu pievieno ķimenes. Sieru gatavo tā masu ilgi karsējot, līdz atdalās sūkalas. Tad sūkalas nolej un siera masu 72 - 77⁰ C temperatūrā sajauc ar olu, krējumu vai sviestu, sāls un ķimeņu piedevām. Tad šo masu formē apaļos ritulīšos un atdzesē. Jāņu sieru dažas dienas nogatavina vēsā vietā, to var ietīt ozolu vai kļavu lapās, linu drānā vai kokvilnas audumā.

Līdzās mājsaimniecēm un daudzām zemnieku saimniecībām, Jāņu sieru sien teju visi lielākie siera ražošanas uzņēmumi Latvijā. Tā bija padomju gados, tā tas ir arī šodien. Viens no populārākajiem ir uzņēmumā „Rankas piens” ražotais Jāņu siers, taču ne mazāk gardus un kvalitatīvus sierus izgatavo arī citas pienotavas un uzņēmumi. Tomēr Jāņu siera ražošanai vairāk ir sezonāls raksturs, citos gada mēnešos to izgatavo krietni mazākā daudzumā.

Jāņu sieru parasti neliek uz maizes rikas, bet ēd sagrieztu šķēlēs vai gabaliņos, apziestu ar sviestu vai tāpat. Šim tradicionālajam Latvijas produktam ir vienkārša, tajā pašā laikā ar neko citu nesajaucama garša. Ja vēl klāt piekož īstu latviešu rupjmaizi un nobauda malku laba mājas alus vai kvasa, Jāņu siers kļūst par vienu no iemīļotākajiem kārumiem ne vien latviešu, bet arī citzemju viesiem. Īsto Jāņu sieru vislabāk meklēt vasaras sākumā, taču to var iegādāties arī citos gadalaikos gan tirgū, gan veikalos visā Latvijā.

Gaļas kūpinājumi

Gaļas kūpinājumi ir vēl viens latviešu virtuvei tradicionāls produkts. Žāvēšana un kūpināšana latviešiem ir tik populāra, ka par šo tradīciju sarakstītas pat dziesmas un dzejoļi. Īstai, mājās vai nelielos ģimenes uzņēmumos kūpinātai gaļai piemīt izcilas, ne ar ko nesajaucamas smaržas un garšas īpašības. Gan tirgos, gan veikalos, kur pārdod zemnieku produkciju, iespējams iegādāties plašu kūpinājumu klāstu - kūpinātu gaļu, speķi, vistas, desas, citus produktus. Kūpinātās gaļas receptes radītas daudzu gadsimtu garumā un ir Baltijas reģionam tradicionāls produkts, kādu nav iespējams iegādāties nekur citur Eiropā.

Tradicionālā kūpināšana ir gaļas produkta pagatavošana dūmos, kas rodas, bezskābekļa vidē dedzinot malku vai koka skaidas. Izšķir karsto un auksto kūpināšanu. Karsti kūpinot, malkas dedzināšana un dūmošana notiek pašā kūpinātavas tilpnē, savukārt aukstās kūpināšanas procesā dūmi un siltums kūpinātavā nonāk no iekura vietas caur tranšeju jeb dūmvadu. Kūpināšanai parasti izmanto alkšņu malku. Bet pirms tam gaļu sāla un marinē. Kā garšvielas un konservantus var izmantot sāli, cukuru, etiķa esenci, ķiplokus, ķimenes, piparus, sinepes, lauru lapas, kadiķogas. Ja sālījumā gaļa tiek turēta vismaz nedēļu, var iegūt patiešām izcilu garšu un produkta konsistenci.

Kūpinot gaļai jābūt sausai, jo mitra gaļa sliktāk uzsūc dūmu aromātiskās vielas un ilgāk jākūpina. Kūpināšanas process piedod gaļai papildus aromātu un uzlabo tās garšu. Pie patīkama aromāta var tikt, kūpināšanas beigu fāzē uz gruzdošām oglēm uzliekot kadiķu zariņus vai garšaugus, piemēram, salviju, piparmētru, timiānu. Dūmi pastiprina sāls konservējošo ietekmi un piesātina gaļu ar vielām, kas izdalās, koksnei nepilnīgi sadegot. Šīs vielas, piemēram, fenolu savienojumi, kūpinājumos darbojas kā antioksidanti un pretmikrobu līdzekļi, proti, ne vien dod gaļai patīkamu smaržu un garšu, bet arī nogalina nevēlamus mikroorganismus. Kad gaļa gatava, to izņem no kūpinātavas un noliek atdzesēties. Šāda kūpināšanas tehnoloģija nodrošina ilglaicīgu produkta svaigumu.

Gaļas kūpinājumus Latvijā izgatavo gan mājražotāji, gan nelieli uzņēmumi, kas ražo produktus pēc sentēvu receptēm. Kūpinājumus ražo arī lielie gaļas pārstrādes uzņēmumi un tie nopērkami visos veikalos, tomēr šos produktus nevar nosaukt par tradicionāliem Latvijas kūpinājumiem, jo tos gatavo elektriskās kūpinātavās, īstu dūmu vietā pievienojot dūmu ekstraktu. Tāpēc īstus, tradicionālus Latvijas kūpinājumus jāmeklē tirgū vai nelielos zemnieku produktu veikaliņos.

Kūpināti produkti var saturēt fenolus, aldehīdus un organiskās skābes. Daži no dūmos esošiem ķīmiskajiem savienojumiem ir kancerogēni, piemēram, benzopirēns. Eiropas Savienības ierēdņi uzskata, ka šādi kūpināti produkti ir neveselīgi, tāpēc no 2014. gada 1. septembra, kad beigsies 2011. gadā pieņemtās Eiropas Komisijas regulas pārejas laika termiņš, benzopirēna norma kūpinājumos būs krietni jāsamazina. Tādejādi kļūs neiespējami gaļu un zivis kūpināt Latvijā pieņemtā un tradicionālā veidā. Zemnieki un mazie gaļas pārstrādātāji ir apņēmības pilni kūpinātai gaļas produkcijai iegūt nacionāla produkta statusu, kā tas jau ir Latvijas šprotēm. Pretējā gadījumā mums nāksies aizmirst šo seno Latvijas garšas tradīciju, ko mūsu senči ēduši gadsimtiem ilgi. Pavisam kūpinājumi no mūsu galda nepazudīs, taču tos varēs izgatavot vairs tikai mājās un nedrīkstēs oficiāli tirgot, kas padarīs šo produktu ekskluzīvu un dārgu. Savukārt veikalos nopērkamie lielo uzņēmumu ražojumi būs vien standartizēts Eiropas produkts…

Gardais Latvijas nēģis

„Velti bodnieks nēģi krata / Jefiņš to pat neapskata / Zvērus, kas tik kodīgi / Neēd ļaudis godīgi” - tā savulaik dzejoja pazīstamais Ulmaņlaiku smējējs Jānis Dreslers. Taču viņam nebija taisnība - gan 20.gadsimta 30.gados, gan šodien, latvietis nēģus ēd ļoti labprāt un tie kļuvuši par vienu no tradicionālajām Latvijas delikatesēm.

Nēģis pazīstams kā ekskluzīva un vērtīgām uzturvielām bagāta zivs, tomēr tā nav zivs. Nēģis, agrāk tautā saukts par zutiņu, ir par zivīm daudz senāks radījums, ko biologi iekļāvuši apaļmutnieku klasē. Nēģim ir trīs acis, nav mugurkaula, nav zvīņu, galvas priekšpusē tam atrodas piesūceknis. Dzirdēti nostāsti, ka nēģi esot maitēdāji, taču tas ir tikai mīts. Patiesībā nēģis barojas piesūcoties zivīm un izsūcot no tām visu, ko vien var. Ziemeļeiropas upes nēģis ir bagātīgs dabīgo Omega-3 taukskābju avots. Pietiek ar kumosu nēģa, lai Omega-3 taukskābju dienas deva būtu nodrošināta.

Nēģu zveja Latvijā notiek no augusta līdz februārim. Piekrastes zvejnieki jau pirms vairākiem gadsimtiem izdomājuši veidu, kā noķert šo lokano, pilsētas augstmaņu iecienīto gardumu. Tradicionāli nēģus zvejoja ar tačiem nakts laikā. Nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, no kuras upes straumē iegremdē nēģu murdus. Tacis tiek veidots gandrīz visā upes platumā, bet murdus liek tikai pusē no tā. Vienlaikus var lietot daudz murdu - gan mazus, gan lielus. Mazos murdus ieliek vakarā un izņem rītausmā no tača laipas, savukārt lielos murdus tacī ievieto un pārrauga no laivas. Mūsdienās gan ar murdu taci nēģus zvejo vairs tikai Salacgrīvā.

Jau senajā Romā nēģis tika uzskatīts par delikatesi, tāds tas bija arī viduslaiku Eiropā, kur nēģi tika īpaši novērtēti gavēņa laikā, kad kristieši gaļu neēda. Pareizi pagatavots nēģis ir patiess gardums. Garšas atšķirības slēpjas pagatavošanas niansēs. Agrāk nēģus Latvijā ēda ar sīpoliem, tagad tos aizstāj citrona gabaliņi. Nēģi var ēst arī ar etiķi un sinepēm, taču vislabāk - bez piedevām . Vispazīstamākie ir uz oglēm cepti vai sutināti nēģi, tāpat nēģi želejā. Taču tikpat lieliski ir arī kūpināti nēģi un nēģi marinādē. No nēģiem var pagatavot dažādus ēdienus - nēģu zupu, nēģu salātus, pat tādu brīnumu kā nēģu suši.

Jau izsenis Latvijā ir divas galvenās „nēģu vietas” - Carnikava un Salacgrīva. Kā nēģu zvejas vieta Carnikava pazīstama jau sen - tas bija viens no galvenajiem kādreizējās Carnikavas muižas ienākumu avotiem. 1875. gadā muižas teritorijā zivkopības speciālista vācbaltieša Alvīna Hirša vadībā tika ierīkota pirmā zivju audzētava Latvijā un cara Krievijā. Kad 1934. gadā ar valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa gādību šeit uzbūvēja nēģu pārstrādes un konservu fabriku, Carnikava ieguva Nēģu karalistes titulu. Padomju laikā šī fabrika apgādāja ar nēģiem kompartijas funkcionāru galdus visā Padomju Savienībā. Nēģis attēlots arī Carnikavas ģerbonī.

Šodien Carnikavā darbojas astoņi nēģu pārstrādes uzņēmumi - „Krupis”, „Gaujas krasti”, „Zibs”, „Gundegas”, „Gaujas nēģi”, „Selgas”, „Zilgums” un „Dietlavi”. Nēģi tiek gatavoti pēc īpašām vietējām receptēm un tradīcijām. Piedāvājums ir plašs, garša var nedaudz atšķirties, tomēr visu firmu produkcijai kvalitāte ir augsta. Carnikavas nēģi plaši pazīstami un iecienīti visā Latvijā. Tā bijis arī senāk - pēc garšas un kvalitātes Gaujas nēģi tikuši uzskatīti par pārākiem visos laikos, kaut nēģus zvejoja arī citās Latvijas upēs - Daugavā, Salacā, Ventā.

Carnikavieši pieteikuši zīmolu „Carnikavas nēģi” ģeogrāfiskās izcelsmes norādei un cilmes vietas nosaukuma aizsardzībai Eiropas Savienības mērogā. Lai iegūtu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un cilmes vietas nosaukuma aizsardzību, visam ražošanas procesam - no produkta izejvielas ieguves līdz tā iesaiņošanai - jānotiek vienā konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā. Pozitīva lēmuma gadījumā produkts „Carnikavas nēģi” tiks reģistrēts Eiropas Komisijā kādā no ģeogrāfisko norāžu shēmām, kā arī iekļauts vienotā Eiropas Kopienas ģeogrāfiskās norādes shēmu reģistrā.

Savukārt Salacgrīvas iedzīvotāji domā, ka Salacas nēģu garšas īpašības nepavisam neatpaliek no Carnikavas nēģiem. Tikai Salacgrīvā nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci - unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi. Par daudzu Latvijas tūrisma firmu maršrutos iekļautu apskates objektu kļuvis Salacas Pirmais nēģu tacis, kas pieder zvejnieku saimniecībai „Kurķis”. Pavisam Salacgrīvas administratīvajā teritorijā uz Salacas ir trīs nēģu tači, uz Svētupes - viens. Senāk gan taču bijis daudz vairāk - pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem 20. gadsimta sākumā uz Salacas bijuši vismaz 13 nēģu tači.

Latvijā nēģi ir īpaša delikatese, kamēr pasaulē nēģu zveja ir maz izplatīta. Nēģi ciena un godā vēl tikai mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši, arī Krievijā to uzskata par gardumu. Tāpat dažs labs vācietis prot novērtēt šo delikatesi, taču vairāk nēģim cienītāju nav. Tāpēc Latvijas nēģi tikpat kā netiek eksportēti, visu notiesā gardēži tepat Latvijā. Tas ļauj ražot augstas kvalitātes produkciju bez konservantiem, ko labākie nēģu pārstrādes uzņēmumi arī dara. Rezultātā uz mūsu galda nonāk, lai arī dārgs, tomēr gards, uzturvielām bagāts, veselīgs pārtikas produkts.

Nēģus zvejo daudzviet Latvijā - Venstpils pusē, Kuldīgā, Pāvilostā, protams, Salacā un Gaujā, arī Daugavā. Ik gadu mūsu zvejnieki noķer ap 80 tonnām nēģu. Legālo nēģu pārstrādes uzņēmumu Latvijā ir vienpadsmit, tomēr darbojas arī neskaitāmi nelegālie cepēji, visbiežāk paši zvejnieki, kas savu produkciju tirgo ‘no rokas’. Diemžēl nereti tāpēc cieš produkta kvalitāte. Ja nēģis ir kvalitatīvs, tas nav lēts produkts, tāpēc to nevar nosaukt citādi, kā vien par ekskluzīvu delikatesi. Katru gadu nēģu zvejas sezona tiek atklāta ar Nēģu svētkiem. Šādus svētkus svin gan Carnikavā, gan Salacgrīvā, un uz tiem sabrauc nēģu cienītāji no visas Latvijas un arī citām zemēm. Nēģis ir īstens Latvijas produkts, Latvijas zīmols, Latvijas garša.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

• Latvijas garša. Tradicionālais (II) un klasiskais
• Latvijas garša. Labākais no piena
• VEF - Latvijas lepnums. 1.daļa - Pirmās brīvvalsts laiks
• Alutiņi, vecais brāli! 3.daļa
• Ceļa vilinājums. 1. daļa - Velo Latvija