Laikmeta zīmes

2008. gada 25. augusta publikācijā par Krievijas - Gruzijas karu „Laikmeta zīmes” rakstīja: „Pateicoties „veco” Eiropas valstu neizlēmībai un bailēm no gāzes piegāžu „noraušanas”, Eiropas Savienība izrādījās nespējīga paust vienotu nostāju pret Krievijas agresiju. ASV gan rīkojās noteiktāk, tomēr arī tikai vārdos. Arī ANO Krievijas veto dēļ ir padarīta rīcībnespējīga. Ar skumjām nākas secināt, ka demokrātiskā pasaule itin neko nav mācījusies no pagātnes kļūdām. Ja arī šoreiz pasaule pret Krievijas agresiju izrādīsies „impotenta”, nākamais konflikts nebūs ilgi jāgaida. Piedņestra, Krima, Austrumu un Dienvidukraina - variantu ir daudz”.

Ir 2014. gada marts un ļaunākās prognozes diemžēl piepildījušās. Krievija sākusi bruņotu agresiju pret Ukrainas valsti, cenšoties atšķelt no tās Krimas pussalu un, iespējams, arī daļu Austrumukrainas reģionu. Iegansts kā vienmēr - Krievijas pilsoņu un krievvalodīgo aizstāvēšana. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kas šos pilsoņus apdraud un no kā viņi jāaizstāv. Provokācijas, meli, dezinformācija - nemainīgs Krievijas varas arsenāls, lai kā šī valsts kādā noteiktā vēstures posmā sauktos.

Atskatīsimies uz pēdējo mēnešu notikumiem. Kā zināms, opozīcijas un tautas protesti sākās pēc bijušā prezidenta Viktora Janukoviča pēkšņās atteikšanās parakstīt Ukrainas un Eiropas Savienības asociācijas un tirdzniecības līgumu Viļņas samita laikā. Jāatgādina, ka visas līdzšinējās Ukrainas valdības un prezidenti, ieskaitot pašu Janukuvoču, kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, bija apstiprinājuši valsts virzību uz Eiropu un vēlmi pievienoties ES. Un pēkšņi - atteikums. Vēl vairāk - tiek deklarētas ciešākas saites ar Krieviju un iespēja iekļauties tā sauktajai Muitas savienībā, kas izgaisinātu jebkādas cerības uz pievienošanos Eiropas Savienībai nākotnē. Nav brīnums, ka liela daļa cilvēku bija sašutuši par šādu valdības rīcību un izgāja ielās.

Neatkarības laukums Kijevā protestu laikā.

Tas, ko, iespējams, nezina daudzi vienkāršie ziņu lasītāji, klausītāji un vērotāji, ir fakts, ka Ukraina tobrīd atradās reālas maksātnespējas priekšā. Lai neiestātos defolts, Janukovičs bija gatavs parakstīt līgumu kaut ar pašu sātanu. Par savu parakstu uz līguma viņš no Eiropas Savienības pieprasīja miljardus. Eiropas līderi, neiedziļinoties Ukrainas tā brīža katastrofālajā finanšu situācijā, par šādu prasību jutās šokēti un paziņoja, ka par līguma parakstīšanu, kas turklāt vajadzīgs pašai Ukrainai, naudu nemaksās. Savukārt Krievija, kurai prokrieviska vai vismaz neitrāla Ukraina ir vitāli nepieciešama, bija gatava atvērt maciņu par veseliem 15 miljardiem dolāru, papildus piesolot vēl citus labumus. Tad arī Ukrainas valdība nolēma lauzt iepriekš izteikto apņemšanos noslēgt līgumu ar ES.

Sākumā protesti Kijevas neatkarības laukumā (Maidanā) bija miermīlīgi. Vardarbība sākās pēc milicijas specvienības „Berkut” mēģinājumiem padzīt cilvēkus no laukuma un atsevišķu protestētāju fiziskas un morālas pazemošanas. Tieši tad sāka veidoties Maidana pašaizsardzības vienības, kas vēlāk pārauga organizētā, cīņas spējīgā spēkā. Šajās vienībās atrodas gan bijušie Afganistānas kara veterāni, gan desanta karaspēkā un specvienībās kādreiz dienējušie Ukrainas pilsoņi, gan sportisti, gan vienkārši savas zemes un valsts patrioti. Viņu mērķis nekad nav bijis valsts apvērsums vai vardarbīga varas sagrābšana, bet Neatkarības laukumā sapulcējušos desmitiem tūkstošu miermīlīgo demonstrantu, tostarp sieviešu un bērnu, aizsardzība no milicijas uzbrukumiem.

Maidana aizstāvju un milicijas vienību pretstāve.

Vardarbības eskalācija sākās otrdien, 18. februārī, kad Krievijas emisāru sakūdītais prezidents Viktors Janukovičs mēģināja „ieviest valstī kārtību” ar brutāla spēka palīdzību. Lija pirmās asinis. Cilvēciski var saprast arī „Berkut” kaujiniekus, kas kā zvērestu nodevušas militārpersonas bija spiestas izpildīt politiķu pavēles, cīņā ar savu tautu zaudējot biedrus un iemantojot cilvēku naidu un nicinājumu. Un tad nāca 20. februāris - „asiņainā ceturtdiena”. „Berkuta” kaujiniekiem, kas uz Kijevu bija savesti no visas Ukrainas, tika izsniegti kaujas ieroči un asiņaino iznākumu vairs nebija iespējams apturēt. Tomēr zīmīgi, ka trīs vardarbības dienās 77 bojāgājušo vidū ir tikai 13 tiesībsargājošo struktūru karavīru. Tas labi parāda, kurš šajās cīņās bija agresors, bet kurš - upuris.

Īpaša tēma ir tā sauktais trešais spēks - snaiperi, kuru dēļ bojā aizgāja ne viens vien desmits ukraiņu. Turklāt abās pusēs. Tas norāda, ka tie visticamāk bija provokatori, kam vienalga uz ko šaut - ka tikai lītu asinis, valstī iestātos haoss un varbūt pat sāktos pilsoņu karš, kas ļautu notikumos iejaukties ārvalstīm. Kā lai nevelk paralēles ar 1991. gada „asiņaino janvāri” Rīgā? Arī tad darbojās kāds nezināms „trešais spēks”, šaujot gan uz Iekšlietu ministriju aizstāvošajiem miličiem, gan OMON kaujiniekiem, gan barikāžu dalībniekiem un žurnālistiem. Un, tāpat kā Rīgā, arī Kijevā šie snaiperi visticamāk bija slepeni iesūtīti Krievijas specvienību kaujinieki. Tiešu pierādījumu tam nav, tomēr pārtvertajos snaiperu savstarpējo sarunu ierakstos skan tikai un vienīgi krievu valoda. Atcerēsimies arī veco labo parunu - meklējiet, kam tas ir izdevīgi…

Rietumu plašsaziņas līdzekļi Maidana cilvēkus sauc par miermīlīgiem demonstrantiem, savukārt Krievijas mediji - par Rietumos apmācītiem teroristiem. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Maidana pašaizsardzības vienības nav tikai neapbruņots pūlis. Viņiem ir gan bruņucepures un vairogi, gan dažādi sitamie un paštaisīti spridzekļi, arī šaujamieroči. Gluži kā barikāžu dienās Rīgā, kad Tautas Frontes pašaizsardzības vienībām zināms apbruņojums tomēr bija, kaut tas netika skaļi reklamēts. Taču šo cilvēku „bruņojums” nekādi neliecina par „apmācītiem teroristiem” - pretī iekšlietu karaspēka labi ekipētajiem, ar automātiskajiem ieročiem apbruņotajiem karavīriem stājās cilvēki ar motociklistu vai vecām padomju armijas ķiverēm, beisbola vai paštaisītām nūjām, miličiem atņemtiem vai paštaisītiem vairogiem, degmaisījuma pudelēm („Molotova kokteiļiem”) un petardēm, pneimatiskajiem ieročiem un pārtaisītām gāzes pistolēm. Citiem vārdiem - tā ir sacēlusies tauta, kas bruņojas ar ko un kā var. Kā jebkurā revolūcijā.

Maidana pašaizsardzības vienību vīri.

Pēc tik plašas asinsizliešanas kļuva skaidrs, ka Janukoviča dienas ir skaitītas, ka tauta viņam to nekad nepiedos, ka pēc šādas traģēdijas Maidana revolucionāri stāvēs līdz galam, un ļaunākais, kas Ukrainu var sagaidīt, ir pilsoņu karš un valsts sašķelšanās. Lai to novērstu, Ukrainas parlaments - Augstākā Rada - veica vairākas izmaiņas likumdošanā. Tika atjaunota 2004. gada Konstitūcija, kas krietni ierobežo prezidenta varu un atgriežas pie prezidentāli parlamentāra pārvaldes modeļa, tāpat pieņemts likums, kas ļāva no apcietinājuma atbrīvot bijušo premjerministri Jūliju Timošenko, veikti citi grozījumi likumdošanā. Tika iedarbināta prezidenta impīčmenta procedūra un Janukovičs atcelts no valsts galvas amata, izsludinātas jaunas prezidenta vēlēšanas.

Krievija to sauc par valsts apvērsumu. Taču valsts varas pārņemšana notika leģitīmi - visus likumus un lēmumus pieņēma likumīgi ievēlētas tautas pārstāvniecības institūcijas Augstākās Radas likumīgi ievēlēti deputāti. Tiesa, daļa prezidenta Reģionu partijas deputātu nepiedalījās, jo bija aizbēguši, taču lēmumu likumīgai pieņemšanai balsu skaits bija vairāk nekā pietiekams. Turklāt par pārmaiņām un prezidenta atcelšanu balsoja arī krietns skaits Reģionu partijas deputātu, kas, tāpat kā opozīcija, notikušajā vaino Janukoviču un viņa kliķi, jo traģiskā asinsizliešana un cilvēku upuri atvēruši acis daudziem bijušajiem prezidenta atbalstītājiem. Viens ir skaidrs -ukraiņu acīs Janukovičs ir politisks līķis, un to labi saprot arī Krievija, tomēr turpina gāzto eksprezidentu izmantot situācijas destabilizēšanai Ukrainā.

Krievijas propaganda apgalvo, ka „bandīti” triecienā ieņēmuši prezidenta un valdības ēkas, tāpēc prezidents bijis spiests bēgt no valsts. Taču televīziju filmētajos kadros skaidri redzams, ka prezidenta un valdības ēkas neviens nešturmē, ka milicija un drošības dienesta karavīri paši sakāpj autobusos un organizēti atstāj apsargājamos objektus. Diemžēl daudzi Krievijas iedzīvotāji šos sižetus neredz, jo Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir pilnīgā valsts kontrolē, bet interneta lapas, kas atbalsta ukraiņus vai kritizē Krievijas iebrukumu šajā valstī, tiek bloķētas. Taisnības labad gan jāteic, ka Rietumukrainā vietējo administrāciju un citu objektu pārņemšana patiešām ne vienmēr noritēja korekti, jo šajā reģionā valda izteikts naids pret „moskaļiem”, kā šeit sauc impēriskos krievus. Šāda nepatikai ir vēsturiskas saknes, jo rietumu ukraiņi PSRS pakļautībā nonāca tikai pēc Polijas okupācijas 1939. gadā un, tāpat kā baltieši, smagi cieta no Staļina terora.

Par Dievu un tēvzemi! Par Ukrainu!

Šobrīd Krievijas plašsaziņas līdzekļi cenšas savas valsts iedzīvotājiem un visiem, kas atrodas Krievijas informatīvās telpas ietekmē, iegalvot, ka Ukrainā varu sagrābuši fašisti, banderieši, teroristi, ka valstī valda haoss, tiek nogalināti krievi, bet ukraiņi tūkstošiem bēg no valsts. Lieki teikt, ka tikpat kā nekas no minētā nav patiesība. Jā, Maidana notikumos aktīvu līdzdalību ņēma arī galēji labējie radikāļi - tā sauktais Labējais sektors. Jā, viņu rīcība, cīnoties ar Janukoviča režīmu, ne vienmēr bija likumības robežās. Jā, viņu ideoloģija dažos jautājumos ir strīdīga, antisemītiska un ksenofoba. Tomēr tā ir tikai daļa, lai arī ļoti aktīva daļa, no cilvēkiem, kas protestēja pret Ukrainā valdošo korumpēto valsts izzadzēju režīmu. Tā ir neliela daļa no tiem 30 un vairāk tūkstošiem cilvēku, kas ik dienas pulcējās Neatkarības laukumā. Šobrīd Kijevā ārpus Neatkarības laukuma un valsts lielākajā daļā rit normāla ikdienas dzīve. Kā apgalvo Ukrainas robežsargi, arī no valsts neviens masveidā nebēg.

Katrs, kam revolūcijas dienās bija iespēja būt Ukrainā vai skatīties tiešraides Ukrainas telekanālos, varēja pārliecināties, ka Maidanā atrodas tūkstošiem miermīlīgu demonstrantu, tostarp sievietes, pusaudži un bērni. Viņi bija atnākuši, lai protestētu pret valsts nozagšanu, milzīgo korupcijas līmeni, neierobežoto oligarhu varu, ārkārtīgo nabadzību valstī. Iespējams, daudzi tobrīd nemaz nezināja, ka valsts kase ir tukša un Ukraina atrodas bankrota priekšā. Tikai pēc Janukoviča kliķes gāšanas kļuva redzams, kāpēc tā noticis - ārkārtīgā greznība un izšķērdība, kas atklājās bijušā prezidenta, viņa ģimenes un pietuvināto personu īpašumos uz lielākās tautas daļas nabadzības fona bija tik šokējoša, ka daudzi pat nespēja tam noticēt. Ukraiņi cer, ka noslēdzot līgumu ar ES, Briseles ierēdņi nepieļaus turpmāku valsts izzagšanu un milzīgo korupciju, ka vietējie varasvīri tiks kontrolēti un vairs nevarēs tik nesodīti aplaupīt tautu. Varbūt šīs cerības ir naivas, taču saprotamas. Daudzi no demonstrantiem žurnālistiem teica, ka atrodas Maidanā ne Eiropas, bet valsts un savu bērnu nākotnes dēļ. Un visi kā viens apgalvoja, ka paliks šeit tikmēr, kamēr Janukovičs un viņa „banda” neaizies.

Tādi pēc Krievijas domām izskatās ukraiņu teroristi.

Nosaukt šos daudzos tūkstošus cilvēku no visiem valsts reģioniem par bandītiem, nacionālistiem, teroristiem un nacistiem, ir kārtējais Krievijas cinisma piemērs. Mēs to labi atceramies arī no savas vēstures. Savulaik Latvijas Tautas fronte, tautas ievēlētā Augstākā Padome, cilvēki uz barikādēm arī tika saukti par nacionālistiem, seperātistiem, fašistiem. Arī pret mums grasījās sūtīt tankus un armijas specvienības. Tikai vēsturiskas nejaušības un pasaules pievērstās uzmanības dēļ Baltijā nenotika milzu asinsizliešana. Ukraiņiem nepaveicās - Krievijas acīs visi, kas uzdrošinās iebilst „varenajai un nedalāmajai” vai tās ielikteņiem, ir nacisti, bandīti un teroristi, kamēr krievu ultranacionālisti, kas valsts austrumu un dienvidu reģionos vardarbīgi sagrābj administrāciju ēkas, uzvelk Krievijas karogus un runā par pievienošanos Krievijai, ir miermīlīgi antifašisti.

Tik ātras pārmaiņas varas struktūrā bija nepieciešamas tāpēc, lai neļautu valstī sākties pilsoņu karam, izplatīties seperātisma tendencēm, likumīgos rāmjos ierobežotu „Labējā sektora” radikālismu. Diemžēl Krievija izdarīja visu, lai daļēji krieviskajos Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos uzpūstu krievu nacionālisma un seperātisma liesmu. Jau pirmajās pēcrevolūcijas dienās, kad dažu valsts austrumu apgabalu un pilsētu vadītāji, kas vēl tikai dienu iepriekš bija paziņojuši, ka Ukrainu neatstās, pēkšņi pameta valsti un devās uz Krieviju, radās aizdomas, ka tas nav uz ilgu laiku - viņi atgriezīsies. Tā arī notika - tikai dažas dienas pēc instrukciju saņemšanas no Maskavas Krimā sākās notikumi, kas noveda pie šā brīža krīzes.

Krievijas invāzija Krimā.

Jāatceras, ka Krima Ukrainai tika pievienota vien 1954. gadā. Līdz tam tā bija Krievijas administratīva daļa. PSRS laikā šādām pārmaiņām nebija lielas nozīmes, jo visa valsts teritorija bija vienota zona un visu noteica Maskava. Acīmredzot ģeogrāfiski loģiskāk šķita Krimas pussalu, kam nebija tiešas robežas ar Krieviju, pievienot Ukrainai. Tiesa, gluži pretēji PSRS rīkojās ar vāciešiem atņemto Kēnigsbergu, ko sākumā bija paredzēts pievienot Lietuvai (loģiski, jo tur izsenis dzīvojuši daudz lietuviešu), tomēr beigās atdeva Krievijai, kam nav tiešas robežas ar šo apgabalu. Lai nu kā, apgalvot, ka Krima vienmēr bijusi krievu zeme, kā to dara Krievijas politiķi un viņu līdzskrējēji Krimā, nav nekāda pamata. Krimas pussalu gadsimtu gaitā apdzīvojušas daudzas tautas - grieķi, skiti, romieši, goti, huņņi, hazāri, venēcieši, dženovieši, armēņi, tatāri. Krimas haniste Krievijas pakļautība nonāca tikai 1774. gadā, bet anektēta tika vēl vēlāk - 1783. gadā. Taču līdz pat 1944. gadam pussalas iedzīvotāju absolūtais vairākums bija Krimas tatāri.

Otrā pasaules kara laikā Krimas tatāri sadarbojās ar vāciešiem, jo cerēja Krimā izveidot tatāru valsti. Tas bija iegansts, lai 1944. gada 18. maijā visus Krimas tatārus deportētu uz Vidusāziju. Visu tautu - vairāk nekā 47 000 ģimeņu jeb 191 000 cilvēku. Līdz pat 46% (oficiāli 25%) izsūtīto gāja bojā izsūtījuma pirmajos gados. Vēlāk izsūtīja arī Krimā dzīvojošos grieķus, armēņus un bulgārus, to vietā masveidā iesūtot krievu kolonistus. Tāpat kā okupētajā Kēnigsbergā (Kaļiņingradā), arī Krimā krieviskoti tika lielākā daļa vietvārdu. Acīmredzot tā ir ierasta krievu imperiālistu taktika - deportēt pamatiedzīvotājus, ievākties viņu mājās un tad paziņot, ka šī ir krievu zeme.

Krimas tatāri ir par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā un tās integrāciju Eiropā.

Atgriezties tēvzemē Krimas tatāri varēja tikai 1987. gadā, Mihaila Gorbačova īstenotās „pārbūves” (perestroika) politikas gaisotnē. Tas nebija viegli, jo krievu impēriski noskaņotie kolonisti centās nepieļaut tatāru atgriešanos, tomēr pamazām daļai tatāru tautas izdevās nostiprināties savu senču zemē. Tagad Krimā dzīvo ap 250 000 tatāru, kas ir 12% iedzīvotāju. Kopā ar 25% Krimas ukraiņu tatāri iestājas par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā. Tomēr 58% etnisko krievu, starp kuriem daudz bijušo padomju militāristu un partijas veterānu, Krievijas emisāru sakūdīti noveduši valsti līdz Krievijas militārai intervencei.

Šķiet, Krievija Ukrainā mēģina īstenot Abhāzijā un Dienvidosetijā, bet krietni senāk arī Baltijā izmantoto scenāriju. Tāpat kā 1939. gadā Baltijā, arī Krimā saskaņā ar starpvalstu līgumu izvietots Krievijas karaspēks, Sevastopolē atrodas Krievijas Melnās jūras flotes bāze. Kādas sekas šādi līgumi atnesa Baltijas valstīm, pasaule uzzināja 1940. gada vasarā; kā tas beidzies Ukrainai, to redzam 2014. gada pavasarī. Krievija faktiski sagrābusi visus stratēģiskos objektus Krimā un pilnībā kontrolē pussalas teritoriju.

Krievu imperiālisma seja Krimā. Kurš būs nākamais upuris?

Tikmēr Krievijas līderis Vladimirs Putins ar nevainīga bērna sejas izteiksmi visai pasaulei stāsta, ka Krimā neesot neviena papildus ievesta Krievijas zaldāta - tās esot Krimas pašaizsardzības vienības. Patiesi, Krimas pašaizsardzības vienību cilvēkus var redzēt autonomijas pilsētu ielās patrulējam kopā ar miliciju. Tie ir vietējie iedzīvotāji civildrēbēs vai kazaku formās, ar vairogiem un nūjām, bez šaujamieročiem. Viņi izskatās gluži tāpat kā pašaizsardzības vienību vīri Maidanā. Bet kas ir ar vismodernākajiem automātiskajiem ieročiem un granātmetējiem līdz zobiem apbruņotie labi ekipētie karavīri militārās aizsargkrāsas formās, kas ieņēma Krimas parlamenta un valdības ēkas, lidostas Simferopolē un Sevastopolē, prāmju termināli Kerčā, kas bloķē Ukrainas robežsardzes un armijas vienības to dislokācijas vietās? Putins apgalvo, ka tie ir Krimas iedzīvotāji, kaut paši karavīri neslēpj savu piederību… Krievijai.

Vērojot televīziju uzņemtos kadrus labi redzams, ka šie „mistiskie” karavīri bez pazīšanās zīmēm ir militāri apmācītas, labi organizētas vienības ar profesionālu aprīkojumu. No kurienes Krimas autonomijai šādi karavīri? Visdrīzāk tie ir Krievijas specvienību vai desanta karaspēka kaujinieki, kas Krimā iesūtīti vēl pirms Krievijas parlamenta akcepta militāra spēka lietošanai Ukrainā. Bet, ja tā, tad Putins ir „uzmetis” savus karavīrus, jo militāri apbruņotas personas bez pazīšanās zīmēm, kas sagrābj valsts un civilās iestādes, uzskatāmas par teroristiem un bez žēlastības iznīcināmas. Tomēr, ja Ukraina padotos šai provokācijai, Gruzijas kara scenārijs tiktu atkārtots ar uzviju. Patiesībā jau pirmajās krīzes dienās Krievija Krimā papildus ieveda vairāk nekā 6000 karavīru un šobrīd tur dislocēto Krievijas armijas un flotes vienību personāla kopējais skaits sasniedzis 20 000. Lieki teikt, ka tas ir Ukrainas - Krievijas līgumā par militārajām bāzēm noteikto normu rupjš pārkāpums.

Tā sauktās Krimas pašaizsardzības vienības - Krievijas armijas formās, ar krievu ieročiem, krievu bruņutransportieros, automašīnās ar Krievijas numuriem.
Kremļa dižvīri pasaulei stāsta, ka to visu varot nopirkt jebkurā ieroču veikalā…

Krievijas karaspēka ievešana formāli notika pēc Krimas premjerministra Sergeja Aksenova lūguma. Tikai pēc trim dienām pēkšņi parādījās bijušā Ukrainas prezidenta Janukoviča identisks lūgums, ko Krievijas pārstāvis ANO centās pasaulei rādīt kā pamatojumu Krievijas rīcībai. Pirmajās dienās gan par šādu eksprezidenta lūgumu netika bilsts ne pušplēsta vārda, tāpēc visticamāk Janukoviča paraksts iegūts ar atpakaļejošu datumu. Krievija Janukoviču joprojām uzskata par likumīgo Ukrainas prezidentu un neatzīst jauno valdību Kijevā, savukārt pārējai pasaulei nav skaidrs, cik likumīga ir jaunā Krimas valdība. Valdības maiņa Kijevā notika piedaloties likumīgi ievēlētam parlamentam. Prezidenta impīčmenta procedūra gan tika paātrināta, jo saskaņā ar likumu šāds process varētu vilkties mēnešiem, bet Janukovičs bija aizbēdzis un valsts palikusi bez vadītāja. Savukārt Krimas parlamentā valdības maiņa notika bruņotu Krievijas karavīru klātbūtnē, kas liek apšaubīt tās leģitimitāti. Turklāt jaunā premjera amatā apstiprināja cilvēku, par kura partiju „Krievu vienotība” pēdējās vēlēšanās nobalsoja tikai 4% Krimas iedzīvotāju.

Krievijas militāristu rīcība Krimā pārkāpj visas vietējo un starptautisko tiesību normas. Civilo transporta un sakaru mezglu pārņemšana, mēģinājumi sagrābt suverēnas valsts armijas bāzes un karakuģus, prasība neatkarīgas valsts armijai nolikt ieročus - tā neuzvedas miera uzturētāji, bet okupanti. Krimas valdība pakļāvusi savai kontrolei visas militārās, tiesībsargājošās un drošības institūcijas. Ja attiecībā uz iekšlietu dienestiem tas varētu būt saprotami, tad nacionālās armijas vienību pakļaušana administratīva apgabala vadībai ir nonsenss. Iedomāsimies, ka, piemēram, Liepājas mērs pasludinātu visas Liepājā dislocētās NBS vienības par Liepājas bruņotajiem spēkiem. Absurds. Diemžēl vairāki Ukrainas armijas virsnieki, laužot zvērestu Ukrainas valstij, zvērējuši uzticību… Krimai. Tas atklāj vēl vienu Ukrainas vājo punktu - daudzas militārpersonas ir padomju laika virsnieki, visbiežāk krievi vai krievvalodīgie, un, kā tagad izrādās, nelojāli ukraiņu tautai. Būtībā šie cilvēki tiesājami kā valsts nodevēji. Tomēr lielākā daļa ukraiņu karavīru nepadodas provokācijām, ieročus neatdod un neļauj krievu zaldātiem un vietējām impēristu bandām iekļūt Ukrainas kara bāzēs. Diemžēl dažas bāzes okupantiem tomēr izdevies ieņemt.

Krievu piektā kolonna Krimā ar Krievijas karogiem un transparentiem
“Krievija mūs neaizmirsīs! Krievu zeme Krima bija un būs!” un “Krima ir Krievija”.

Tikpat liels nonsenss ir Krimā un vairākās Austrumukrainas pilsētās notiekošā Ukrainas karogu zaimošana, to vietā paceļot Krievijas karogus. Protestējot pret valdības vai politiķu sastrādāto, cilvēki parasti neizmanto citas valsts simboliku, drīzāk gan savas valsts karogus un nacionālos simbolus. Bet Simferopoles, Doņeckas, Harkovas, Odesas un citu Ukrainas pilsētu ielās pland Krievijas karogi, redzami Krievijas ģerboņi un cita simbolika, kamēr Ukrainas simboli tiek dedzināti un pazemoti. Tas liecina, ka liela šo pilsētu un apgabalu iedzīvotāju daļa nav lojāla Ukrainas valstij. Putina režīms ir pacenties, lai šīs nacionālistiski noskaņotās krievu impēristu piektās kolonas skaitu Ukrainā vēl pavairotu. Krievijas Dome pieņēmusi likumu, kas atvieglos Krievijas pilsonības piešķiršanu Ukrainas un citu bijušās PSRS valstu iedzīvotājiem. Tas ir brīdinājums visiem, kuri uzskata Latvijas krievvalodīgo ālēšanos ar Krievijas karogiem 9. maijā un pāriešanu Krievijas pilsonībā par maznozīmīgu, Latvijas valsti neapdraudošu rīcību.

Šajās Ukrainas pilsētās virs administratīvo iestāžu ēkām pacelti citas valsts - Krievijas karogi.

Tomēr, ja Krimā šāda situācija tās iedzīvotāju etniskā sastāva dēļ bija prognozējama, tad tamlīdzīgu krievu nacionālisma izpausmju masveida parādīšanās Austrumukrainā daudziem bija pārsteigums. Protams, šajā reģionā dzīvo ne mazums krievu, tomēr vairākums iedzīvotāju ir etniskie ukraiņi, lai arī ikdienas saskarsmē viņi galvenokārt lieto krievu valodu. Šāda situācija izveidojusies Ukrainas sarežģītās vēstures dēļ. Cilvēki varbūt nav apmierināti ar Kijevā notikušo, nepieņem jauno valsts vadību, taču viņi ir ukraiņi un diezin vai izietu ielās ar Krievijas karogiem, kur nu vēl uzvilktu tos virs valdības ēkām. Tas pat pašā Ukrainā licis izteikt minējumus, ka prokrieviskās nekārtības Doņeckā un Harkovā sarīkoja nevis vietējie, bet no Krievijas iebraukušie tā sauktie tituškas.

Par tituškām dēvē treniņtērpos un sporta kurpēs tērptus provokatorus, kas protestu laikā tika izmantoti cīņai ar demonstrantiem. Savu nosaukumu tituškas ieguvušas pateicoties Vadimam Tituško, kurš 2013. gada maijā mītiņa laikā pie Ukrainas Iekšlietu ministrijas smagi piekāva televīzijas žurnālisti un viņas vīru fotogrāfu. Ukrainā uzskata, ka tituškas ir algoti sporta klubu biedri vai kriminālo grupējumu pārstāvji. Ir aizdomas, ka titušku rindās darbojas arī futbola fanu grupējumi, tāpat daudzi domā, ka bieži vien par tituškām pārģērbjas spēka struktūru pārstāvji. Janukoviča režīms izmantoja tituškas masu akciju un mītiņu dalībnieku terorizēšanai. Šie huligāni aktīvi piedalījās arī tā sauktajās Antimaidana akcijās Kijevā un citur, uzdodoties par miermīlīgiem prezidenta atbalstītājiem. Ukrainas robežsargi pamanījuši, ka līdzīgi ģērbti spēcīgi vīrieši „ar raksturīgu ārieni” pirms nemieriem Harkovā un Doņeckā iebraukuši Ukrainā no Krievijas.

Vadims Tituško un viņa bandīti.

Arī Latvijā ir savi „tituškas” - mēs tos saucam par urlām. Viņu pazīšanās zīmes ir līdzīgas - sporta tērps, deģenerāta seja, nereti arī Krievijas karogs un kolorado vaboļu krāsas lentīte pie krūts. Starp citu, Svētā Jura (Georgija) krāsas ordeņlenta, kas agrāk simbolizēja varonību un ar ko apbalvoti arī daudzi latviešu strēlnieki, pēc Ukrainas notikumiem ir aptraipīta uz mūžu, un to nēsātājus latvieši nekad nevarēs uztvert citādāk, kā mūsu zemei nelojālus krievu imperiālistus. Īpaši tos, kas šādas lentītes un Krievijas karogus ik gadu vicina tā sauktajā Krievu maršā un pie okupantu staba 9. maijā. Ukrainas dramatiskajā piemērā labi redzams, kā šāda Krievijas piektā kolonna rīkotos, ja, Dievs nedod, krīzes situācija kādreiz rastos Latvijā.

Kas tālāk? Pilnīga Krimas aneksija? Autonomijas parlaments jau pieņēmis lēmumu par pievienošanos Krievijai. Taču gaidāmo referendumu, izņemot Krieviju, par likumīgu neatzīst neviena pasaules valsts, jo tas notiek svešas armijas klātbūtnē. Tomēr, šķiet, Krieviju tas neuztrauc - Kremļa varasvīri turpina melot, ka ausis kust, Krievijas parlaments pieņem likumus, kas atļauj pievienot impērijai jebkuru teritoriju, ja tās pašvaldība vai iedzīvotāju vairākums to vēlas, bet Krimas impēriski noskaņotie iedzīvotāji neslēp sajūsmu par atgriešanos māmuļas Krievijas klēpī. Tiesa, nav skaidrs, ko darīt ar Krimas tatāriem un šeit dzīvojošajiem ukraiņiem, armēņiem un citām tautībām, kas viennozīmīgi vēlas palikt Ukrainas sastāvā? Tie ir vairāk nekā 40% pussalas iedzīvotāju. Tatāru vadītāji jau paziņojuši - ja aneksija notiks, gaidāms karš daudzu gadu desmitu garumā. Krievija iegūs vēl vienu nemieru perēkli, bet Krima pazaudēs savu galveno ienākumu avotu - tūrisma nozari. Jau šobrīd tatāru sievietes un bērni, bīdamies no krievu nacionālistu uzbrukumiem, simtiem pamet Krimu un dodas uz valsts rietumu apgabaliem, kur tos savās mājās uzņem vietējie iedzīvotāji.

Nav arī zināms, kāds scenārijs tiek gatavots Austrumukrainai, tomēr „savu pilsoņu un tautiešu aizsargāšanai” ievest šajā reģionā „miera uzturētājus” Krievija var, tāpat masveidā izsniegt Krievijas pases. Iespējams, tiks mēģināts padarīt Ukrainu par federatīvu valsti, kur katram federācijas subjektam ir savs parlaments, valdība un likumdošana. Tas faktiski izslēgtu iespēju Ukrainai kādreiz pievienoties NATO un ES. Latvijai pārmet, ka savulaik automātiski nepiešķīrām pilsonību visiem okupācijas laikā iebraukušajiem PSRS pilsoņiem. Ukraina pilsonību iedeva visiem. Kādas ir sekas, redzam tagad. Lai arī Ukrainas austrumos ir arī pietiekami daudz jaunās varas atbalstītāju, tūkstošiem krievvalodīgo ar Krievijas karogiem rokās, bļaujot „Rossija, Rossija!”, visas pasaules acu priekšā atklāti mēģina sašķelt valsti. Nav ne mazāko šaubu, ka līdzīgos apstākļos arī mūsu impēriski noskaņotie krievi rīkotos tāpat.

Pasaule protestē pret Krievijas agresiju.

Ukrainas jaunajai valdībai rūpju gana. Lai izdzīvotu, jāpārvar dažādu politisko spēku nevienprātība, jāpārvar smagais ekonomiskais stāvoklis, kas kļūs vēl smagāks, ja Ukraina zaudēs kontroli pār rūpniecības reģioniem austrumos, jāuzlabo daļas iedzīvotāju zemais labklājības līmenis, kas var izsaukt jaunus nemierus, jātiek galā ar Krievijas agresijas radīto krīzi un jācenšas saglabāt valsts teritoriālo vienotību. Vieglas dienas Ukrainu negaida. Prokuratūra izrakstījusi orderi valsti līdz katastrofai novedušā Janukoviča, tāpat Krimas vietvalžu arestam. Par slepkavībām un nodevību. Tiesa, vai izdosies šos ļaudis kādreiz nosēdināt uz apsūdzēto solu, nav paredzams. Krievija ir plaša un vietas, kur paslēpties no tautas dusmām, tajā daudz. Tāpat kā savulaik Rīgas un Viļņas omoniešiem, kā veselam baram bijušo PSRS republiku kompartiju funkcionāriem. Dzird gan baumojam, ka Janukovičam pēkšņi kļuvis slikti ap sirdi. Tas nav nekas jauns Krievijas specdienestu vēsturē. Krievija jau savējos neizdod… Vismaz dzīvus ne.

Ģeopolitiski Ukraina Krievijai ir ārkārtīgi svarīga. Kā teicis kāds pagātnes politiķis: bez Ukrainas nav Krievijas. Diemžēl Putina agresīvo ambīciju dēļ Krievija uz mūžīgiem laikiem zaudējusi ukraiņu tautas simpātijas, ja tādas vēl kaut nedaudz bija saglabājušās. Kremļa impēriskās politikas dēļ par nāvīgām ienaidniecēm padarītas brāļu tautas ar kopīgu izcelsmi un vēsturi. Ārējie draudi ir saliedējuši ukraiņus. Puiši, kas gadiem ilgi izvairījās no karadienesta, tagad paši piesakās armijā. Miliči un Maidana pašaizsardzības vienības, kas vēl nesen stāvēja dažādās barikāžu pusēs, kopīgi patrulē ielās un laukumos. Politiskās partijas Radā pārtraukušas strīdus un strādā krīzes pārvarēšanai. Bet Rietumi… Savulaik Hitlers kā ieganstu minot vācu zemju apvienošanu sagrāba vispirms Austriju un čehu Sudetiju, tad Klaipēdu un pārējo Čehiju. Rietumi mīļā miera labad samierinājās. Ja arī šoreiz notiks tas pats un pasaules demokrātiskā sabiedrība nespēs dot bezkompromisa pretsparu Putlera režīmam, Krievija turpinās būt drauds visai Eiropai un pasaulei. To Krievija atklāti paudusi, sarīkojot vēl neredzēta mēroga armijas „karaspēles” visā šīs valsts Eiropas daļas teritorijā. Viens no Soču olimpisko spēļu mērķiem bija parādīt pasaulei Krievijas jauno seju. Spēles beigušās un pasaule šo seju ir ieraudzījusi - tās pašas vecās atbaidošas grimases…

Krievijas jaunā seja - biedrs Putlers.

Līdzīgie raksti:

• 1. Reinkarnācija Putina stilā
• 2. Suņi rej, bet karavāna… Cik ilgi vēl?