24
„Nekas tā neiztukšo cilvēka dvēseli kā bailes no nezināmā, vientulības un ciešanām. Nemiers un skumjas nepadarīs tukšu tavu rītdienu; ar savu postošo spēku tie iztukšos tavu šodienu. Neviens pārdzīvojums nav tik liels, lai to nevarētu atnest lūgšanā Dieva priekšā; tai pat laikā tas ir pārāk nenozīmīgs, lai to padarītu par savu nastu. Atļauj Tā Kunga apsolījumiem valdīt pār tavām problēmām. Nebīsties uzticēt nezināmo nākotni visuzinošam Dievam.” Šie cerību rosinošie vārdi pieder holandiešu misionārei Korijai ten Būmai (Corrie ten Boom). Piedzīvojusi personīgu zaudējumu un ciešanas Otrā pasaules kara laikā, viņa visu mūžu palika vienkārša un pieticīga sieviete, kas sauca sevi par „svētceļnieci Kristus dēļ”. Un šai dzīvesgudrajai sievietei bija ko teikt pasaulei. Viņa liecināja par Kristus mīlestību vienmēr un visur, kur vien tika aicināta. Viņas dzīves uzdevums bija sludināt piedošanas vēsti.
Korija ten Būma (īstajā vārdā - Kornēlija Johanna Arnolda ten Būma) piedzima 1892.gada 15.aprīlī Nīderlandes pilsētā Hārlemā pulksteņmeistara ģimenē. Viņa bija jaunākā no četriem Kaspera un Kornēlijas ten Būmu bērniem. Korijas vecākā māsa Elizabete (Betsija) bērnībā bieži slimoja, kādēļ vecāki viņai pievērsa īpašu uzmanību. Otra Korijas māsa Nollija strādāja par skolotāju, bija precējusies un viņas ģimenē auga seši bērni. Savukārt Korijas brālis Vilems bija reformātu mācītājs un 1927.gadā universitātē aizstāvēja disertāciju par antisemītisma rasistisko būtību. Arī viņš bija precējies četru bērnu tēvs. Vilema lolojums bija veco ļaužu aprūpes nams, kur savas vecumdienas vadīja kristieši no visām konfesijām. 30.gadu nogalē šeit pajumti atrada arī ebreju bēgļi no Vācijas. Kopā ar ten Būmu ģimeni dzīvoja arī trīs Korijas tantes - mātes māsas Bepa, Jana un Anna.
Ten Būmu ģimene - Betsija, Nollija, tēvs Kaspers, Vilems, māte Kornēlija un mazā Korija.
Korijas ģimene bija Nīderlandes Reformātu baznīcas locekļi. Ten Būmi bija pazīstami kā dziļi ticīgi ļaudis, aktīvi žēlsirdības kalpošanā nabadzīgo Hārlemas iedzīvotāju labā. Viņu nama durvis vienmēr bija atvērtas visiem, kam bija kāda vajadzība. Īpaša saikne ten Būmu ģimeni saistīja ar ebreju kopienu. Korijas vectēvs Vilems ten Būms savulaik pēc kāda īpaša dievkalpojuma 1844.gadā bija iesācis iknedēļas lūgšanu brīžus par jūdu tautu un mieru Jeruzālemē. Šo tradīciju turpināja viņa dēls, Korijas tēvs Kaspers, kas godāja ebrejus kā Dieva izredzēto tautu. Kopā ar ebrejiem ten Būmi svinēja sabatu, citus jūdu svētkus.
Savu sirdi Kristum Korija atdeva, kad viņai bija pieci gadi. Ten Būmu nelielajā namiņā, kuru 1834.gadā iegādājās Korijas vectēvs Vilems, pirmajā stāvā atradās pulksteņu darbnīca un veikals, kas bija slavens visā Hārlemā, augšstāvos - dzīvojamās telpas. Korijas tēvu Kasperu pilsētā dēvēja par „Hārlemas lielo vectētiņu”. 1920.gadā Korija devās uz Bāzeli, lai pie slavenajiem Šveices pulksteņmeistariem apgūtu tēva profesiju. Pēc diploma iegūšanas, viņa 1924.gadā atgriezās dzimtenē un sāka strādāt tēva darbnīcā, kļūstot par pirmo diplomēto sievieti pulksteņmeistari Nīderlandē. Līdztekus maizes darbam Korija vadīja Bībeles stundas valsts skolās, kalpoja bērniem draudzē kā svētdienskolotāja. Viņa strādāja arī ar bērniem invalīdiem, skolojot tos mājās.
Kaspers ten Būms savā pulksteņdarbnīcā.
20. un 30.gados Korija organizēja un vadīja jauniešu klubu tīklu visā Nīderlandē. Vispirms tie bija meiteņu klubi, vēlāk arī kopīgi klubi zēniem un meitenēm, ko sponsorēja starptautiskā organizācija „Union des Amies de la Jeune Fille”. Šeit meitenēm mācīja šūšanu, rokdarbus un citas praktiskas lietas. Vēlāk šie klubi kļuva par gaidu kustības daļu Nīderlandē un Korija bija viena no tās vadītājām. Tomēr ar laiku gaidu kustība zaudēja savas kristīgās saknes, tāpēc Korija izveidoja privātu organizāciju „De Nederlandse Meisjesclubs” (Nīderlandes meiteņu klubs), ko vadīja līdz par vāciešu iebrukumam, kad okupācijas varas iestādes klubu slēdza.
1940.gadā nacisti okupēja Nīderlandi. Sākās represijas pret ebrejiem. Ierosmi kaut ko darīt vajāto labā, ģimenei deva Korijas tēva Kaspera nelokāmā nostāja. Reiz Korija palūdza savas draudzes mācītāju palīdzēt paslēpt kādu ebreju sievieti un viņas jaundzimušo. Mācītājs kategoriski iebilda, sakot, ka šī bērna dēļ varot pazaudēt dzīvību. Turklāt kristiešu pienākums esot paklausīt valdībām un varām. Tajā brīdī durvīs parādījās Kaspers ten Būms un paņēma bērnu uz savām rokām. Viņš lūkojās zīdainīša zilajās, nevainīgajās acīs un turēja to tik cieši, ka viņa baltā garā bārda pieskārās bērna sejiņai. Tad viņš teica: „Jūs sakāt, ka mēs varētu zaudēt dzīvību šī bērna dēļ. Uzskatu, ka tas būtu vislielākais pagodinājums mūsu ģimenei.”
1942.gada maijā pie ten Būmu nama durvīm pieklauvēja labi ģērbusies sieviete ar ceļasomu rokās. Viņa pastāstīja, ka ir ebrejiete, ka viņas vīrs pirms dažiem mēnešiem arestēts, bet dēls slēpjas no nacistiem. Viņa bija dzirdējusi, ka ten Būmi jau palīdzējuši saviem ebreju kaimiņiem Veilsiem, tādēļ lūdza patvērumu viņu namā. Kaspers ten Būms piekrita, sakot, ka ikviens no Dieva tautas, kam vajadzīga palīdzība, vienmēr tiks mīļi uzņemts viņu ģimenē. Tā ten Būmu saime iesaistījās holandiešu pretošanās kustībā un kļuva par aktīviem tās dalībniekiem. Palīdzot vajātajiem, viņi bija atraduši veidu kā pretoties nacistiem bez vardarbības, saskaņā ar ģimenes kristīgajiem principiem un pārliecību. Pulksteņmeistara darbnīca bija ideāla vieta šādai kalpošanai, jo tur vienmēr apgrozījās daudz cilvēku un sveši ļaudis varēja brīvi nākt un iet, neradot aizdomas.
Korija, Betsija un Kaspers ten Būmi.
Ten Būmu māja holandiešu pagrīdes cīnītāju vidū kļuva pazīstama ar nosaukumu „Patvērums” (de schuilplaats - holandiešu val.). Korija un viņas māsa Betsija rūpējās par bēgļu izmitināšanu un aprūpi. Viņu mājā slēpās gan ebreji, gan studenti, kas bija atteikušies sadarboties ar okupantiem, gan pretošanās kustības aktīvisti, kurus vajāja gestapo. Dažkārt bēgļi ten Būmu namā palika tikai dažas stundas, dažkārt vairākas dienas vai mēnešus, līdz tika nosūtīti uz citām paslēptuvēm. Brīvas telpas mājā vēl varēja atrast, taču lielas problēmas sagādāja pārtikas iegāde. Kara laikā pārtiku izsniedza pret kartītēm, kuras varēja saņemt tikai legāli dzīvojošie. Šo problēmu vēl grūtāku padarīja tas, ka ebrejiem bija vajadzīga košera (reliģiski šķīsta) pārtika.
Jo vairāk cilvēku slēpās ten Būmu namā, jo lielāka kļuva iespējamība, ka varas iestādes viņus atklās. Lai paglābtu cilvēkus no pēkšņiem drošības iestāžu reidiem, pēc kāda pretošanās kustības dalībnieka projekta Korijas guļamistabā tika uzbūvēta viltus siena, aiz kuras atradās telpa, kur vienlaikus varēja paslēpties 5-7 cilvēki. Būvniecībai vajadzīgos materiālus, ietītus avīzē, saliktus portfeļos un pat liela grīdas pulksteņa kastē, pa ķieģelim vien sanesa ten Būmu ģimenes locekļi un viņu atbalstītāji. Tika izveidota 2,5 metrus gara un 76 centimetrus plata telpa. Cilvēki šeit varēja uzturēties īslaicīgi, jo telpas izmērs atļāva tikai stāvēt, neveicot gandrīz nekādas kustības. Speciāli izveidotā ventilācijas sistēma nodrošināja elpošanai nepieciešamo gaisu. Iekļūt patvērumā varēja rāpus caur Korijas drēbju skapi, atbīdot paneli zem apakšējā plaukta. Kad radās briesmas, kāds no ģimenes locekļiem pirmajā stāvā nospieda slepenu slēdzi un augšstāvos atskanēja brīdinājuma signāls. Bēgļiem bija minūte laika, lai savāktu mantas un paslēptos.
Viltus siena Korijas istabā, aiz kuras atradās paslēptuve.
Labajā pusē augšā - paslēptuves iekšienē; apakšā - ieeja paslēptuvē caur Korijas drēbju skapi.
Pamazām ap Koriju izveidojās aptuveni 80 cilvēku liela grupa, kas nodarbojās ar patvēruma vietu un slēptuvju meklēšanu Holandes lauku rajonos, kur okupantu varas uzraudzība bija vājāka. Tika uzrunāti drosmīgi cilvēki, kas būtu ar mieru sniegt patvērumu vajātajiem. Grupas nosaukums bija „de Béjé” - ten Būmu veikala zīmols, atvasināts no ielas nosaukuma (Barteljorisstraat), uz kuras atradās viņu nams. Korija bija grupas koordinatore, lai gan lielāko daļu sava laika veltīja bēgļu aprūpei ten Būmu namā. Tiek lēsts, ka „de Béjé” grupa Korijas vadībā pusotra gada laikā izglāba aptuveni 800 ebrejus un citus nacistu vajātos.
Taču kādu dienu šim darbam pienāca gals. Ten Būmu veikalā ienāca vīrietis un, uzdodamies par ebreju, teica, ka viņam ar sievu vajadzīga nauda, lai piekukuļotu policistu un viņus nearestētu. Ten Būmi apsolīja, ka naudu sagādās. Taču vīrietis izrādījās provokators un gestapo aģents. 1944.gada 28.februārī gestapo vīri ielauzās ten Būmu mājā un ierīkoja slēpni. Dienas laikā tika arestēti visi, kas pārkāpa nama slieksni. Pret vakaru bija aizturēti vairāk nekā 20 cilvēki. Arestēja arī Kasperu, Koriju un Betsiju, viņu brāli Vilemu, māsu Nolliju un viņas vīru Peteru.
Lai arī gestapo ļaudis veica pamatīgu mājas pārmeklēšanu, viņiem tā arī neizdevās atrast nevienu ebreju. Divi ebreju vīrieši un divas sievietes, tāpat divi pretošanās kustības dalībnieki bija droši paslēpti slepanajā istabiņā aiz Korijas drēbju skapja. Māja tika novērota vēl divas dienas un tikai tad pretošanās kustības cilvēki varēja slepus izvest bēgļus no turienes. Visu šo laiku šie cilvēki pavadīja pilnīgā tumsā, stāvus, bez ūdens un pārtikas, bez īstas iespējas aiziet uz tualeti. Pēc atbrīvošanas četri ebreji atrada patvērumu citur, bet abi pretošanās kustības dalībnieki turpināja cīņu ar nacistiem.
Pie ten Būmu veikaliņa, kas kalpoja par pretošanās kustības koordinācijas vietu.
Filmas “The Hiding Place” uzņemšanas laikā 1975.gadā. No kreisās - Korijas lomas atveidotāja Dženeta Klifta, Kaspera lomas atveidotājs Arturs O’Konels, evaņģēlists Billijs Grehems, Betsijas lomas atveidotāja Džulija Herisa un Korija ten Būma.
Gestapo ten Būmu namā atrada pagrīdes organizāciju materiālus un liekas pārtikas kartītes, tāpēc visi ģimenes locekļi tika ieslodzīti Ševeningenas cietumā. Cietumsargs jautāja Korijas tēvam, vai viņš saprot, ka var pazaudēt dzīvību, ja turpinās aizstāvēt ebrejus. Vecais vīrs atbildēja: „Man būtu liels gods atdot dzīvību par Dieva tautu!” Pēc desmit dienām 84 gadu vecumā Kaspers ten Būms nomira cietuma slimnīcā. Korija un Betsija par tēva nāvi uzzināja tikai vēlāk no māsas Nollijas, kuru no cietuma atbrīvoja. Arī Korija kategoriski atteicās izpaust ziņas par ebreju bēgļiem, kā dēļ cietumā piedzīvoja vardarbību. Sliktā veselības stāvokļa dēļ viņu pat ievietoja vieninieku kamerā. Šeit Korija saņēma vēstuli no Nollijas. Otrā pastmarkas pusē Nollija ļoti smalkā rokrakstā bija uzrakstījusi, ka visi viņu namā patvērumu atradušie cilvēki izdzīvojuši un veiksmīgi izvesti no pilsētas.
1944.gada jūnijā Koriju un Betsiju nosūtīja uz Vughtas (Hercogenbušas) koncentrācijas nometni Holandes dienvidos, no kurienes septembrī pārveda uz Rāvensbrikas nometni netālu no Berlīnes. Dzīve nometnē bija briesmīga, tomēr arī šajos necilvēciskajos apstākļos māsas parādīja patiesu vīrišķību un dievišķu izturību. Īpaši Betsija. Kad Korijas sirdī bija palicis vien dziļš naids pret vāciešiem, Betsija viņai teica: „Korija, ja cilvēkus var iemācīt ienīst, viņus var arī iemācīt mīlēt!” Lai kur māsas būtu - smagā darbā, rindā pēc zupas šķīvja, barakā - visur viņas stāstīja citām ieslodzītajām par Dieva mīlestību un plānu katra cilvēka dzīvei. Viņām bija izdevies slepus ienest nometnē Bībeli, kuru māsas lasīja priekšā ieslodzītajām sievietēm, cenšoties tās stiprināt un palīdzēt izdzīvot. Pateicoties Betsijas un Korijas liecībai, daudzas ieslodzītās sastapās ar Kristu un kļuva kristietes.
Aina no teātra izrādes pēc grāmatas “Patvērums” motīviem.
Ieslodzītā Nr. 66729 - Betsija ten Būma, Korijas numurs bija 66730.
Par šiem notikumiem Korija vēlāk rakstīja: „Sākumā Betsija un es sapulces rīkojām ar lielu piesardzību. Taču, kad gāja vakars pēc vakara un neviens sargs mūs netraucēja, kļuvām drosmīgākas. Daudzas ieslodzītās vēlējās mums pievienoties un mēs sākām noturēt otru dievkalpojumu pēc vakara pārbaudes. Šāds kopējs dievkalpojums iekļāva gan Romas katoļu Magnificat latīņu valodā, gan skanīgas luterāņu himnas, gan pareizticīgo sieviešu dziedājumus. Ar katru mirkli pūlis ap mums kļuva lielāks, izvietojoties uz tuvējām guļamlāvām, kamēr augšstāvi brakšķēja un šūpojās no cilvēku svara. Beidzot Betsija vai es atvērām Bībeli. Tā kā tikai holandietes saprata lasīto, mēs to pārtulkojām vāciski. Un tad mēs dzirdējām, kā šie dzīvības vārdi tiek padoti tālāk pa ejām franču, poļu, krievu, čehu un tad atkal atpakaļ holandiešu valodā. Tas bija mazs piemērs tam, kā būs Debesīs.”
Ar katru dienu Korijas māsa Betsija kļuva arvien vārgāka. Taču, jo vārgāka viņa bija fiziski, jo stiprāka kļuva viņas ticība. Neilgi pirms Ziemassvētkiem, 1944.gada 16.decembrī, Betsija nomira nometnes slimnīcā 59 gadu vecumā. Vieni no viņas pēdējiem vārdiem bija: „Mēs varam cilvēkiem pastāstīt, ko esam šeit iemācījušās. Mums viņiem jāsaka, ka nav tik dziļas bedres, lai Dieva mīlestība tajā nebūtu vēl dziļāka.” Pēc Betsijas nāves Korijai šķita, ka vēl nekad dzīvē viņa nav jutusies tik bezcerīgi un vientuļi. Taču Tas Kungs viņu stiprināja pat nometnes morgā. Vēlāk Korija rakstīja: „Manā priekšā gulēja Betsija… Tā bija Betsija no Dieva Valstības - starojoša veselībā un laimē. Pat viņas mati bija izvietoti tik skaisti, it kā debesu eņģelis būtu tos sakārtojis…”
Pirms nāves Betsija Korijai pastāstīja, ko Tas Kungs viņai atklājis sapnī - abas māsas būšot brīvas vēl līdz Jaunajam gadam. Tā arī notika - Betsija brīva devās uz Debesu mājām, bet Koriju negaidīti atbrīvoja 1944.gada 28.decembrī. Notikumus pirms tam Korija apraksta tā: „Es stāvēju rīta pārbaudē kopā ar lielu grupu ieslodzīto briesmīgā salā. Tika izsaukts mans ieslodzītās numurs, pēc tam arī mans vārds. Nodomāju: cik dīvaini, ka mani sauc vārdā, jo līdz tam tiku saukta tikai pēc numura. Uzraudze - jauna tīrasiņu vāciete - vēlreiz man uzkliedza un es iznācu ierindas priekšā. „Kāpēc mani šeit izsauca?” - zobiem klabot jautāju. Atbilde bija tikko saklausāma, jo arī uzraudzes zilganās lūpas stipri drebēja. „Nāves spriedums!” - viņa klusi noteica.”
Rāvensbrikas sievietes.
Korija lūdza Dievu, lai Tas Kungs dod spēku cienīgi sagaidīt nāvi. Tad viņa paskatījās uz uzraudzi un turpināja lūgt: „Kungs, varbūt tā ir mana pēdējā iespēja atvest kādu pie Tevis, pirms nonāku Debesīs. Lieto mani, Kungs, dod man vajadzīgo mīlestību un gudrību!” Uzraudze uzmanīgi uzklausīja Korijas vārdus par Kristus mīlestību un turpat pieņēma lēmumu atdot savu dzīvi Glābēja rokās. Kaut arī viņas stāvēja ārā salā un sarunājās čukstus, daudzas ieslodzītās klausījās, ko saka cilvēks, kam tikko paziņots nāvesspriedums, bet kurš tomēr neizjūt nekādu naidu pret saviem vajātājiem. Korijas liecība par Kristu nebija mākslota, ikvienā vārdā varēja sajust garīgu dzīvību un Dieva mīlestību. Tad atskanēja sirēna un visi devās savos darbos.
Pēc kāda laika Koriju izsauca uz nometnes kanceleju un paziņoja, ka viņa tiek atbrīvota. Tikai vēlāk Korija uzzināja, ka tā bijusi administrācijas kļūda, jo pēc nedēļas visas par 50 gadiem vecākas sievietes tika nogalinātas gāzes kamerā. Taču Dievs nekad nekļūdās. Piedzīvotais nāves tuvums deva jaunu jēgu un vērtību Korijas dzīvei. Viņa teica: „Mana dzīve tika man atdota kā dāvana noteiktam mērķim.” Pārdzīvot nāves nometnes šausmas Korijai palīdzēja Dievam reiz dotais solījums: „Kungs Jēzu, es atdodu sevi kā dzīvu upuri Tavas tautas labā - jebkurā ceļā, jebkurā vietā, jebkurā laikā!”, tāpat vārdi no Atklāsmes grāmatas: „Es (Kungs) tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt.” Māsas Betsijas visu piedodošās mīlestības iedvesmota Korija spēja izturēt un piedot saviem mocītājiem.
Korijai izdevās atgriezties no nāves nometnes, taču četri viņas ģimenes locekļi atdeva dzīvību savas kristīgās pārliecības un cilvēcības vārdā. Viņas tēvs Kaspers un māsa Betsija nomira ieslodzījumā. Korijas 60 gadus vecais brālis Vilems, kurš bija apcietināts par dalību holandiešu pagrīdes kustībā, cietumā saslima ar mugurkaula tuberkulozi un neilgi pēc kara tika aizsaukts Mūžībā. Viņa dēls Kristians par piedalīšanos pretestības kustībā tika nosūtīts uz Bergenbelzenes nāves nometni. Kad nometni pārņēma Sarkanā armija, daļa ieslodzīto, tostarp Kristians, tika pārsūtīti uz PSRS un ievietoti turienes darba lēģerī. Šeit 24 gadu vecumā Kristians nomira.
Pēc atbrīvošanas Korija devās uz Groningeni, kur kādu laiku pavadīja atpūtas namā, dziedēdama ieslodzījumā gūtās veselības problēmas. Pēc tam viņa devās uz brāļa mājām Hilversumā, bet vēlāk atgriezās sava tēva namā Hārlemā. Šeit viņa saprata, ka vairs nespēj palikt pasīva vērotāja. 1945.gada maijā Korija noīrēja namu Blūmendālē, ko nosauca par „Schapendunien”. Namā tika izveidots rehabilitācijas centrs cilvēkiem ar invaliditāti un bijušajiem koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Ar kalpošanu šajā vietā Korija bija saistīta līdz pat 1966.gadam.
1946.gadā Korija devās uz ASV, kur stāstīja par savu dzīvi un kalpošanu draudzēs, Bībeles studiju grupās un kristīgās konferencēs. Ziemeļamerikā viņa pavadīja desmit mēnešus. Pēc atgriešanās Korija kļuva pazīstama arī Eiropas protestantu aprindās, bieži uzstājoties kā evaņģēliste un lektore dažādos pasākumos. Tajā pašā gadā viņa piedalījās organizācijas „Youth for Christ” („Jaunatne Kristum”) Eiropas konferencē, kas ielika pamatus YFC darbam Rietumeiropā. 40. un 50.gados Korija bieži uzstājās dažādos YFC pasākumos gan Eiropā, gan Amerikā. Viņas misijas ceļojumus palīdzēja organizēt Starptautiskā Kristīgo vadītāju padome (International Council of Christian Leadership).
Korija sludināja samierināšanos upuru un viņu vajātāju starpā. Viņa teica: „Dievs mums devis mīlestību, lai mēs piedotu saviem ienaidniekiem.” Uz šādu sirds stāvokli viņu bija pamudinājis kāds notikums. Pēc kara Korija vairākas reizes apmeklēja Vāciju, lai palīdzētu vācu tautai atgūties no nacistu režīma un tā izraisītā kara sekām. Reiz 1947.gadā Minhenē pēc dievkalpojuma pie Korijas pienāca kāds smaidīgs vācietis un laipni sveicināja. Viņa uzreiz šajā cilvēkā pazina vienu no nežēlīgākajiem Rāvensbrikas uzraugiem. Korijas atcerējās svelošo kauna sajūtu, kad viņa, Betsija un citas ieslodzītās kailas stāvēja šī vīra priekšā. Bet tagad viņš teica: „Cik patīkami bija dzirdēt, ka visus mūsu grēkus Dievs nogremdē jūras dzelmē un vairs nepiemin. Es biju uzraugs Rāvennsbrikā. Taču tagad esmu kļuvis kristietis un zinu, ka Dievs man ir piedevis visas nežēlības, ko esmu darījis. Tomēr es vēlētos dzirdēt piedošanas vārdus no jūsu mutes. Vai jūs spējat man piedot?”
Korijas sirdī notika milzīga cīņa. Viņa tik pārliecinoši bija sludinājusi par piedošanu, bet tagad viņas acu priekšā nostājās Betsijas mokpilnā nāve. Vīrietis stāvēja ar pastieptu roku, gaidot Korijas piedošanu. Šis mirklis ilga tikai dažas sekundes, taču Korijai tas šķita kā mūžība. Viņa lūdza: „Jēzu, palīdzi man! Es varu paspiest viņa roku un tas ir viss, ko es varu saviem spēkiem, bet Tu dosi man vajadzīgās jūtas!” Korija izstiepa roku un teica: „Es piedodu jums, brāli, no visas sirds!” Vēlāk viņa rakstīja: „Es nekad nebiju sajutusi Dieva mīlestību tik spēcīgi, kā tajā brīdī. Es sapratu, ka tā nav mana mīlestība, bet Dieva mīlestība. Es mēģināju mīlēt, bet man tam nebija spēka. Taču šeit darbojās Svētā Gara spēks un Viņa mīlestība.”
Pēc šī piedzīvojuma Korija saprata, ka piedošana ir gribas lēmums, bet griba var darboties neatkarīgi no sirds temperatūras. Un vēl - atmiņa nav atslēga pagātnei, bet nākotnei. Korija saprata, ka viņai jādalās ar cilvēkiem atklāsmē, ko viņas abas ar Betsiju piedzīvoja Rāvennsbrikā - nav tik dziļas bedres, lai tajā nebūtu vēl dziļāka Dieva mīlestība! Turpmāko dzīvi Korija sludināja par piedošanas dziedinošo spēku, par Dieva klātbūtni un mierinājumu pat visbriesmīgākajos apstākļos. Vēlāk viņa rakstīja, ka savā pēckara gadu kalpošanā piedzīvojusi - vislabāk jaunu, no pagātnes rēgiem dziedinātu dzīvi izdodas sākt tiem cilvēkiem, kas spēj piedot saviem pāridarītājiem.
Tādu savu dzīvi nereti redzam mēs paši - samezglotu, haotisku un neglītu…
Bet tāda mūsu dzīve ir Dieva acīs - skaista, svētīta un Viņa godības piepildīta…
ja vien sekojam savam Glābējam un Kungam Jēzum Kristum.
(Šis izšuvums apskatāms muzejā ten Būmu namā Hārlemā.)
1949.gadā Korija noīrēja bijušās koncentrācijas nometnes ēkas Darmštatē, Vācijā, un kopā ar domubiedriem izveidoja rehabilitācijas centru cilvēkiem, kas kara dēļ bija zaudējuši mājas - bijušajiem nacistu nometņu ieslodzītajiem un no citiem Eiropas reģioniem pārvietotām personām un bēgļiem. Šeit viņi varēja atpūsties un dziedēt kara cirstās garīgās un dvēseles brūces. Korija turpināja sadarboties ar šo centru līdz 1960.gadam, kad nometni slēdza. Līdzīgu centru viņa izveidoja arī Indijā, kur uzturējās no nacistu un japāņu militāristiem cietušie. Patvērumu šeit varēja rast arī medicīnas profesionāļi no Eiropas, kas savā zemē nespēja atrast darbu, jo kara laikā bija sadarbojušies ar okupantiem. Tagad šie cilvēki strādāja karā cietušo labā, sniedzot tiem medicīnisko un psiholoģisko palīdzību. Šāds solis bija liecība Korijas dziļajai ticībai par piedošanas svarīgumu.
Trīsdesmit divus gadus Korija vēsti par piedošanu sludināja vairāk nekā 60 pasaules valstīs. Kur vien viņa uzstājās, visur tika pausta atziņa, ka piedošana ir atslēga dievišķai dziedināšanai. Korija piedalījās arī daudzās televīzijas pārraidēs, apspriežot holokausta tēmu un stāstot par nacistu okupācijas laikā pārciesto, bet vienlaikus pasludinot arī Dieva neizmērojamo mīlestību un piedošanu. Viņa apmeklēja arī valstis, kur kristieši tiek vajāti savas ticības dēļ, piemēram, Mao Dzeduna Ķīnu. Pēc tam Korija stāstīja: „Ķīnā kristiešiem mācīja: neuztraucieties - pirms nāks bēdas, jūs tiksiet pacelti pretī Kristum Debesīs. Pēc tam sākās briesmīgas vajāšanas un miljoniem kristiešu tika nomocīti savas pārliecības dēļ. Es dzirdēju, kā kādas Ķīnas draudzes mācītājs bēdīgs konstatēja: „Mēs esam zaudējuši. Mums vispirms vajadzēja pārliecināt ļaudis būt stipriem pārbaudījumos un vajāšanās, nevis sludināt, ka pirmais atnāks Kristus un atsvabinās tos no ciešanām.” Pēc tam mācītājs pagriezās pret mani un piebilda: „Stāstiet cilvēkiem, kā būt stipriem vājāšanu laikā, kā izturēt, kad atnāks pārbaudījumi - kā pastāvēt nevis krist.”"
Korija sludina mīlestības un piedošanas vēsti.
Korija ten Būma uzskatīja, ka mācība par Kristus Draudzes uzņemšanu Debesīs pirms lielajām ciešanām, kas beigu laikos nāks pār visu pasauli, nav bibliska. Savā atklātajā vēstulē 1974.gadā viņa rakstīja: „Daži mūs māca, ka nebūs nekādu bēdu, ka kristieši no tā visa izbēgs. Tie ir maldu mācītāji, par kuriem Jēzus brīdināja, ka tādi būs pēdējās dienās. Lielākajai daļai no viņiem ir maz sapratnes par to, kas jau tagad notiek visā pasaulē. Esmu bijusi valstīs, kur svētie jau tagad cieš no briesmīgām vajāšanām. Tādas lietas neparādās avīzēs, jo tas var pasliktināt politiskās attiecības. Taču es zinu. Es tur esmu bijusi. Mums vajadzētu par to padomāt, kad sēžam savās brīnišķīgajās mājās savā vislabākajā apģērbā un ēdam steiku vakariņās. Daudzi Kristus Miesas locekļi šobrīd tiek spīdzināti līdz nāvei, kamēr mēs turpinām izvairīties no pārbaudījumiem.”
Savā garajā mūžā Korija sarakstījusi vairāk nekā 20 grāmatas. Pazīstamākā no tām ir „Patvērums”. Šīs grāmatas tapšanā Korijai palīdzēja pazīstamie kristīgie autori Džons un Elizabete Šerili. Drīz pēc iznākšanas 1971.gadā grāmata kļuva par bestselleru, bet 1975.gadā pēc tās motīviem kompānija „World Wide Picture” sadarbībā ar Billija Grehema Evaņģēlisko asosiāciju (BGEA) uzņēma filmu „The Hiding Place”. Filma pieejama arī DVD formātā vairākās valodās. Pēc tās noskatīšanās daudzi jaunieši rakstījuši BGEA, ka filmas vēsts spēcīgi uzunājusi viņus un ietekmējusi viņu dzīvi. Ar Korijas līdzdalību uzņemtas vēl vairākas evaņģelizējoša satura filmas.
Dažas no Korijas ten Būmas grāmatām un filmas “The Hiding Place” DVD.
Pateicoties savai kalpošanai Korija ten Būma saņēmusi vairākus apbalvojumus. 1962.gadā Nīderlandes karaliene par varonību un pašaizliedzību kara laikā piešķīra Korijai bruņinieka titulu. Bet 1968.gadā holokausta memoriāls „Jad Vašem” (Yad Vashem) Jeruzālemē lūdza Koriju iestādīt koku Taisnīgo alejā. Šis koks Yad Vashem memoriālā redzams vēl šodien. Korijai piešķirts arī Izraēlas valsts goda nosaukums „Taisnīgais starp tautām”, ko piešķir ļaudīm, kas, riskējot ar dzīvību, glābuši ebrejus.
1977.gadā Korija pārcēlās uz dzīvi Dienvidkalifornijā, ASV. Kā vairums misionāru, arī viņa kalpoja Dievam un līdzcilvēkiem līdz pēdējam. 1978.gadā Koriju piemeklēja divi insulti, viņa zaudēja spēju runāt un tika paralizēta. Tas Kungs aizsauca Koriju Mūžībā 1983.gada 15.aprīlī 91 gada vecumā. Tā bija viņas dzimšanas diena. Pēc jūdu tradīcijas, tikai īpaši svētītiem cilvēkiem tiek dāvāta privilēģija aiziet pie Dieva savā dzimšanas dienā. Savulaik Korija rakstīja: „Dzīve tiek vērtēta nevis pēc tās garuma, bet pēc tā, kā esam to nodzīvojuši.” Savu dzīvi Korija pilnībā veltīja kalpošanai. Korijas ten Būmas miesas apglabātas „Fairhaven Memorial Park” kapsētā Santaannā, Kalifornijā. Uz kapakmens iegravēti brīnišķīgi vārdi - viņas dzīves moto: Jēzus ir uzvarētājs!
Jēzus ir uzvarētājs!
Kapaplāksne Korijas ten Būmas atdusas vietā.
1987.gadā tika dibināts Korijas ten Būmas fonds, kas 1988.gadā iegādājās ten Būmu māju Hārlemā, Barteljorisstraat ielas 19.namā, un atvēra tur muzeju. Namā atjaunots 1944.gada interjers, arī slavenā paslēptuve Korijas guļamistabā. Tāpat muzeja telpās darbojas pastāvīga ekspozīja, kas stāsta par Nīderlandes pretošanās kustību. Savukārt ASV darbojas Korijas ten Būmas biedrība. Tā ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir aicināt amerikāņu kristiešus lūgt par ebrejiem visā pasaulē un sniegt tiem visu iespējamo atbalstu. Saskaņā ar ten Būmu ģimenes tradīcijām, biedrības biedri turpina lūgt par mieru Jeruzālemē un aicina kristiešus apliecināt savu ticību darbos, palīdzot ebreju tautai.
Restaurētais ten Būmu namiņš Hārlemā, kur tagad iekārtots muzejs.
Korijas dzīve ir stāsts par sievieti, kas paveica teju neiespējamo. Stāsts, kas palīdz mums piecelties un izrauties no noraidījuma un vienaldzības, kad saskaramies ar šīs pasaules morālo netīrību. Pat sirmā vecumā tante Korija, kā viņu mīļi dēvēja laikabiedri, apgalvoja, ka vēl tikai mācoties piedot un mīlēt un nebūt neesot šajā jomā sasniegusi pilnību. Tajā pat laikā viņa vienmēr bija prieka pilna, gaidot satikšanos ar savu Kungu: „Es nezinu, kas man ir labāk - mirt tagad un augšāmcelties Viņa otrās atnākšanas dienā vai dzīvot uz šīs zemes? Bet tas arī nav svarīgi, jo es zinu, ka laiks ir tuvu un Debesu Līgavaiņa balss drīz atskanēs virs zemes, un tad Kristū mirušie uzcelsies pirmie, bet tie, kas vēl dzīvi, tiks pārvērsti Viņa godībā. Tāpēc gaidot To Kungu turpināsim strādāt, atdodot Viņam visu. Slava Viņam par visu!”
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
