14
Daži “harizmātiski” paradumi, no kuriem vajadzētu atbrīvoties
Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 14-04-2014
Harizmātiskā kustība, kas pasaulē izveidojās 20.gadsimta 60.gados, bet Latvijā ienāca 90.gadu sākumā, līdzi atnesa arī dažādas līdz tam neierastas dievkalpojumu formas, izpausmes un tradīcijas. Tādas, piemēram, ir roku pacelšana lūgšanā un pielūgsmē, plaukšķināšana, dziedot slavas dziesmas, vēl citas. Taču gadu gaitā iesakņojušies arī tādi paradumi, kas kristīgās draudzes reputācijai nodara vienīgi ļaunu un baznīcu vadītājiem būtu jāpadomā, kā no tiem atbrīvoties.
Žurnāla Charisma rakstā tā bijušais redaktors Dž.Lī Gredijs (J.Lee Grady) piedāvā draudzēm pārdomāt deviņus „harizmātiskus” ieradumus, no kuriem vajadzētu atbrīvoties. Gredijs uzsver, ka Jaunā Derība mudina dot Svētajam Garam iespēju izpausties ikviena kristieša dzīvē. Vēstulē Korintas draudzei apustulis Pāvils sniedz norādījumus, kā pareizi lietot Svētā Gara dāvanas. Savās vēstulēs Pāvils runā par praviešu dāvanu, ne reizi vien viņš redzēja, kā tiek dziedināti cilvēki, pats saņēma pārdabiskas vīzijas no Dieva, neaizliedza runāt mēlēs. Var teikt, ka Pāvils bija īstens harizmātiskā garīguma iemiesojums.
Tomēr ne viss, ko kristiešu draudzes praktizē šodien, ir patiesa Svētā Gara izpausme. Vairāk nekā piecu gadu desmitu laikā harizmātiskajā kustībā ieviesušās vairākas paražas, kas harizmātiskās un nereti arī vasarsvētku draudzes padara par citu kristīgo konfesiju kritikas un sekulārās sabiedrības izsmiekla objektu, un reizēm var kļūt par šķērsli cilvēkiem pieņemt Dieva Vārda patiesību. Gredijs šādas izpausmes nosauc par garīgi nenobriedušu darbošanos - Svētā Gara imitāciju.
****
1. Izbeidziet gāzt cilvēkus
Dažkārt, kad Svētais Gars pieskaras cilvēkam, ķermenis var kļūt tik slābans, ka cilvēks vienkārši nespēj nostāvēt kājās. Taču gadās arī tā, ka ļaudis kļūst vāji nevis no Svētā Gara pieskāriena, bet no tā, ka aizlūdzējs tos grūž vai cenšas nogāzt ar fizisku spēku. Tas parāda, ka šie cilvēki nemaz īsti neuzticas Dievam, bet vairāk paļaujas uz savu spēku, ko uzdod par Svētā Gara darbu. Šāda rīcība var likt kādam apšaubīt arī patiesu Dieva spēku.
2. Nekrītiet paši no sevis
Daži cilvēki aizlūgšanu laikā nokrīt uz grīdas paši, jo uzskata, ka šajā procesā ir kaut kas garīgs un tā var saņemt īpašu Dieva svaidījumu. Citi nevēlas, lai ļaudis domātu, ka viņi ir mazāk Dieva svētīti. Taču Rakstos nekur nav teikts, ka Dieva svaidījuma, dziedināšanas vai citu svētību saņemšanai cilvēkam jānokrīt. To visu mēs saņemam ticībā. Tāpēc, ja tas nav Dieva spēks, kā priekšā jūs nevarat nostāvēt kājās, izbeidziet māžoties un viltot Dieva darbu.
3. Bezgalīgi gara dziedāšana
No tā, ka draudze 100 reizes atkārtos kādas dziesmas pantu vai piedziedājumu, Dievs nesāks viņos vairāk ieklausīties vai labvēlīgāk uzlūkot viņu pielūgsmi. Vienas pielūgsmes dziesmas bezgalīga atkārtošana neko nemaina, jo Dievs dzird un saprot Savus bērnus jau no pirmās reizes. Draudžu pielūgsmes grupām būtu jāizbeidz prakse dziesmas, kam dažkārt ir tikai viens vai pāris panti, dziedāt teju desmit minūtes no vietas, pārvēršot pielūgsmi mantru skaitīšanā.
4. Nepliviniet karogus citiem sejā
20.gadsimta 80.gados brīvdraudžu pielūgsmē pasaulē ienāca kristīga rakstura karogi un transparenti, kādus katoļi un pareizticīgie jau gadsimtiem lieto savās procesijās. Tas neapšaubāmi piesaistīja cilvēku uzmanību un padarīja pielūgsmi krāšņāku. Nav nekas slikts, ja karogus dievkalpojumu laikā izmanto speciāli tam apmācīti cilvēki paredzētajā vietā un laikā. Taču, no kurienes radusies doma, ka karogus var nest līdzi uz dievkalpojumu un pielūgsmes laikā vicināt gar savu brāļu un māsu sejām? Iespējams, šāda auduma plivināšana acu priekšā kādam traucē pielūgt Dievu.
5. Neveltiet pārmērīgi daudz laika ziedojumiem
Desmitā tiesa un brīvprātīgi ziedojumi neapšaubāmi ir daļa no Dieva pielūgsmes. Taču nevajag pārspīlēt un pārāk lielu dievkalpojuma daļu veltīt ziedojumu savākšanai. Protams, cilvēkiem jāmāca par ziedošanas svētību, tomēr samērīgi un bez pārspīlējumiem. Ir draudzes, kur šai tēmai veltītā uzruna reizēm ir garāka par sprediķi. Cilvēkiem var rasties aizdomas, ka šāda draudze vairāk rūpējas par materiālo nevis garīgo labklājību. Sekulārā sabiedrība jau tā harizmātiskajai kustībai pārmet reliģijas pārvēršanu biznesā. Nedosim ieganstu tā domāt.
6. Beidziet sprediķi laikā
Gredijs teic, ka neiestājas pret gariem sprediķiem, ja tas nepieciešams tēmas pilnīgākai izpratnei un nāk par svētību klausītājiem. Taču viņš ir pret koķetēšanu ar auditoriju, kad mācītājs sprediķa laikā vairākas reizes apsola svētrunu beigt, kaut patiesībā zina, ka turpinās vēl vismaz 30 minūtes. Ja sludinātājs reiz pateicis, ka beidz, tad tas arī jādara. Pretējā gadījumā šāds Dieva Vārda kalps riskē mazākais ar savu labo slavu, bet, ja tas atkārtojas atkal un atkal, dod cilvēkiem iemeslu uzskatīt, ka kristieši nepilda solījumus.
7. Nepiedienīgas dejas baznīcā
Nav runa par pielūgsmes vai ebreju dejām, bet dažādiem horeogrāfiskiem priekšnesumiem, pantomīmas vai drāmas uzvedumiem, kur dalībnieki uzstājas cieši piegulošos kostīmos, kas atklāj visu, ko baznīcēniem dievkalpojuma laikā nemaz nevajadzētu redzēt. Dažkārt tieši pretēji - tās vai citas ķermeņa daļas tiek pārāk atkailinātas. Gredijs pieļauj, ka šādu apģērbu baznīcā var lietot profesionāli baleta kolektīvi, kam tas ir specifisks darba tērps, taču uzskata, ka to nevajadzētu darīt draudzes amatieriem.
8. Pārmērīgs skaļums
Kad agrīnā draudze lūdza Dievu, ēka, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja. Šodien kristiešu dievnami dreb no dievkalpojumos lietoto skaļruņu jaudas. Dažiem cilvēkiem pielūgsmes laikā pat nākas izmantot ausu aizbāžņus. Reiz kāds mācītājs tepat Latvijā aizrādīja skaņu operatoram, kurš bija uzaicināts no citas draudzes, ka skaļumu tomēr vajadzētu samazināt, un saņēma pārsteidzošu atbildi: „Zvuk dolžen dvigatj ļudei!” („Skaņai ir jākustina cilvēki!”). Uz to mācītājs atbildēja: „A ja dumaju, što Duh a ne zvuk dolžen dvigatj ļudei!” („Bet es domāju, ka Garam, nevis skaņai, ir jākustina cilvēki!”). Neraugoties uz šo vērtīgo atziņu, mācītājam nācās visai grūti piedabūt skaņotāju skaļumu samazināt. Ir cilvēki, kas nekādi nespēj saprast, ka „harizmātiski” vēl nenozīmē skaļi, un draudzes garīgums netiek mērīts decibelos.
9. Mēļu dāvanas viltošana
Gredijs uzskata, ka runāšana mēlēs ir viena no brīnišķīgākajām dāvanām, ko Dievs devis Saviem bērniem. Taču daži cilvēki, kam šīs dāvanas pagaidām vēl nav, bet kuri to ļoti vēlas, uzskata, ka noteiktu noklausītu frāžu vai vārdu nemitīga atkārtošana var palīdzēt šai dāvanai izpausties arī viņu dzīvē. Šādiem ļaudīm Gredijs saka: izbeidziet manipulēt ar Svēto Garu! Dievs ir suverēns un Savas dāvanas izdala kam, kā un kad grib.
****
Iespējams, dažas no šeit minētajām negatīvajām tendencēm Latvijas draudzēm nav tik aktuālas, kā, piemēram, amerikāņiem, turpretī nav nosaukta kāda ieraža vai tradīcija, par kuru Latvijas kontekstā vajadzētu parunāt. Diskusijas vērta, piemēram, varētu būt tēma par mēļu publisku lietošanu bez tulka dāvanas, tāpat par dažkārt sastopamām nekontrolētām miesas izpausmēm, kas nereti mēdz izskatīties visai piedauzīgi un traucē dievkalpojuma norisei. Varētu diskutēt arī par to, cik atbalstāmi ir dažu draudžu centieni pasargāt savus ļaudis no pasaulīgām izpriecām, to vietā piedāvājot „kristīgas diskotēkas”, deju vakarus un citus izklaides pasākumus. Par dažām no Dž.Lī Gredija tēzēm varētu strīdēties, tomēr daudz kas no augstākminētā novērojams arī pie mums un ne tikai tā sauktajās harizmātu, bet arī vasarsvētku un lielo konfesiju atjaunotnes draudzēs.
Šā raksta mērķis nav izraisīt viedokļu konfrontāciju, bet rosināt diskusiju. Tomēr šī diskusija nebūs domāta tiem, kas noliedz Svētā Gara pārdabisko spēku vai skeptiski raugās uz Gara dāvanu darbību mūsdienu draudzē. Nevēlamies arī redzēt konfesionāla naida izpausmes vai kādas konfesijas pārākuma sludināšanu. Šis problēmraksts vairāk domāts tieši harizmātisko, vasarsvētku un atjaunotnes kustību cilvēkiem, taču no viedokļu apmaiņas netiek izslēgts neviens labas gribas kristietis. Lai Dieva ļaudis nebūtu mazi bērni saprašanā, bet garīgi pieaugtu Kristus atziņā.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Tu esi apkopojis ļoti pareizas atziņas un novērojumus, paldies! Piekrītu, ka svētīgās lūgšanās, kur patiesi izlejas Dieva Gars, vairāki cilvēki runā svešās mēlēs (esmu bijusi tādās grupiņās), bet tad Dievs liek kādam citam iztulkot mums saprotamā valodā, lai tā nebūtu tikai runāšana…
Sajaukts ķiš miš ar rozīnēm!Tas ir viss par autora rakstu!!!
Izlasot virsrakstu - saausījos, nodomājot: “Kas tad nu atkal!?…”
Izlasot rakstu, nopūtos: “Diemžēl, taisnība!…”
Par mēlēm… Sv. Gara pildītu ticīgo Dieva slavēšana, pielūgsme un lūgšanas ir grūti iedomājamas bez mēļu lietošanas! Manuprāt, tā būtu Gara slāpēšana, par ko brīdināja ap. Pāvils 1.Tes 5:19. Mēļu tulkošanas dāvana var sākt darboties tikai tad, kad notiek runāšana mēlēs, bet ne otrādi! Nekad nav bijis tas gods dzirdēt kādu sludinām mēlēs no katedras, tas gan bez paralēlas mēļu tulkošanas būtu par apgrēcību nejaušiem klausītājiem!…
Vēl varētu pievienot, ka lūgšanas ir gājušas mazumā, ceļus Dieva priekšā neloka gandrīz nemaz, bet pirmie kristieši un pats Kristus to darīja. Par roku pacelšanu neredzu iemeslu uztraukties, tās paceļam pretī savam Dievam.
Pilnīgi piekrītu.
Inge,
tā roku pacelšana raksta sākumā bija minēta tikai kā piemērs jaunajam, kas Latvijas kristīgajā sabiedrībā ienāca 80.gadu beigās - 90.gadu sākumā. Protams, ka tas nav nekas nosodāms, es pat teiktu - šāds lūgšanas veids ir bibliski pamatots. Tomēr līdz 80.gadu vidum šādi Latvijā lūdza ja nu vienīgi vasarsvētku draudzītēs, kas lielākā daļa (izņemot pāris) darbojās nelegāli.
Zigrīda,
mēlēs no katedras patiešām nesludina.
Pravieto reizēm gan, bet tad parasti arī ir kāds ar tulka dāvanu. Diskutablais jautājums ir par lūgšanu mikrofonā mēlēs. Te nu derētu atcerēties Pāvila rakstīto - kaut vai par to, ka vienkāršais draudzes loceklis nevarēs teikt savu “āmen”, jo nesaprot, ko tas mācītājs tur mēlēs lūdz.
songa dane,
Tavu komentāru grūti saprast. Nekāda kiš miš, manuprāt, nav - visas šīs negatīvās tendences novērojamas arī vienā otrā Latvijas draudzē. Tāpēc jau šis raksts, lai diskutētu. Bet Tev ātri vien spriedums par autoru gatava.
Argumentus, argumentus, lūdzu - kas tieši Tev šķiet kiš miš?
Latvijas draudzēs aktuāla ir teiciena “katrs viens” lietošana, ko nekādīgi nevaru izturēt, nav man tādas pacietības.
Inga A.,
par ko jūs runājat? Ja par valodas pareizu vai nepareizu lietošanu, tad tas jau nav tikai draudžu, bet visas sabiedrības jautājums…
Nu diezgan pamatoti novērojumi, tikai kustību sākums bija 33.gadā
Un arī Latvijā harizmāti ir bijuši jau krietni senāk. 1967.gadā Sv.Gars nāca pār kādu kopienu, kas lūdza par atjaunotni Pitsburgā, bet tas nenozīmē, ka tas bija sākums harizmātiskajām kustībām, drīzāk sākums bija brīdis, kad viduslaikos Svētā Gara spēka manifestēšanās sāka tikt uzskatīta neētiska, un drīz vien Svētā Gara spēka izpausme caur Kristus sekotājiem no neatņemamas sastāvdaļas kļuva par kustībām, un nu jau ar lepnumu varu apgalvot, ka visa Kristus baznīca tiek atjaunota ar Svētā Gara patiesību un man nav nekādu problēmu un arī citiem man apkārtstāvošajiem, kad dievkalpojuma laikā lūdzos mēlēs vai savādāk dzīvi godinu Dievu, nu tā tas vismaz Katoļu baznīcā, kā citur nemāku teikt. Bet galvenais un pirmais ir MĪLESTĪBA - ja būs tā, tad var paciest arī, ka kāds nesen atdzimis kristietis ielidina acī karogu, vai uzšauj pa seju ar roku, vai mēģina tevi nogāzt gar zemi, varbūt, pat labāk nokrist pašam, vismaz viņa ticība augs, un pienāks brīdis, kad sapratīs, ka tas ir Dieva spēks :)) Lai svētīga diena!
Oskar,
nedaudz par vēsturi.
Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju un pamazām institucionalizējoties, samazinājās arī pirmo kristiešu sākotnējais harizmātisms. Baznīcā ieplūda lērums neatdzimušu cilvēku, kas atnesa līdzi nebibliskas tradīcijas un ieradumus, un kristieša dzīvi Garā pamazām aizstāja nedzīvi rituāli. Tāpēc dažādas pārdabiskas Svētā Gara izpausmes un dāvanas patiešām cauri visiem viduslaikiem un jaunākiem laikiem parādījās vien atsevišķās, oficiālās Baznīcas bieži vien vajātās garīgās kustībās. Jāteic, šī kristietības pārdabīgā šķautne nepārtrūka nekad, taču bija tik margināla, ka lielākā daļa ticīgo par to nezināja neko.
Pirmās atklātās harizmātiskās izpausmes mūsdienu pasaulē parādījās 19.gadsimta nogalē tā sauktajā Svētuma kustībā, kurā bija iesaistījušās dažādu konfesiju evaņģēliskās draudzes. Bet 1906.gadā, līdz ar tā saukto Azusa ielas atmodu Losandželosā ASV, sākās vasarsvētku draudžu kustība, kurā tad pirmoreiz modernajā laikmetā izpaudās teju visas Bībelē minētās Svētā Gara dāvanas. Šī kustība izplatījās visā pasaulē, taču lielākoties piedzīvoja senāku konfesiju noliegumu. Ja kāda draudze vai atsevišķi tās locekļi piedzīvoja pārdabisku Svētā Gara pieskārienu, lielākoties viņi bija spiesti savu konfesiju pamest - tika izraidīti.
Bet 60.gadu sākumā visas Svētā Gara izpausmes un dāvanas, ko līdz tam lielākoties (ar dažiem izņēmumiem) bija piedzīvojusi tikai vasarsvētku kustība, pēkšņi nāca pār citu konfesiju draudzēm, un tie vairs nebija atsevišķi izņēmumi, bet masu kustība. Sākumā šo atjaunotni piedzīvoja metodisti, baptisti, luterāņi, anglikāņi, prezbiterāņi, vēlāk - 1967.gadā - katoļi, bet 1970.gadā - pareizticīgie. Tāpēc par harizmātiskās atjaunotnes oficiālo dzimšanas laiku uzskata tieši 20.gadsimta 60.gadus.
Protams, atsevišķās valstīs un draudzēs šāda atjaunotne novērota jau krietni senāk - kopš 20. - 30.gadiem. Piemēram Latvijā šajā laikā harizmātiskas izpausmes vairāk bija pazīstamas caur daļas baptistu nevis vasarsvētku draudzēm. Vienu laiku pat bija divas baptistu savienības - viena tradicionālā, otra - harizmātiskā. Tāpat bija arī vairākumā Skandināvijas valstu. Tomēr kā atsevišķa kustība ar nosaukumu “harizmāti” Latvijā tā parādījās tikai 90.gadu sākumā.
Jāteic, Latvijā un citur Austrumeiropā jēdzienu “harizmāts” lieto atšķirīgi no pārējās pasaules. Tās nekonfesionālās brīvdraudzes, ko pie mums dēvē par harizmātiem, pasaulē sauc par neopentakostāļiem vai neoharizmātiem. Par harizmātiem pasaulē vairāk pieņemts saukt atjaunotnes kustības konfesionālajās baznīcās. Piemēram katoļu kustību “Effata”. Interesanti ir tas, ka pret vasarsvētku vai harizmātu brīvdraudzēm daļai konfesiju mēdz būt teoloģiska rakstura pretenzijas, bet gandrīz identiskas draudzes pašu konfesijā tiek pieņemtas. Kaut gan esmu dzirdējis arī kā, piemēram, konservatīvs katolis nosauc katoļu harizmātus teju par sātana iemiesojumu.
Bet par tām negatīvajām tendencēm, kas minētas rakstā, teikšu tā - domāju, ikvienam kristietim būtu jābūt svarīgi, ka tas, ko saņemam no Trīsvienīgā Dieva, tostarp Svētā Gara, būtu īsts, patiess, nevis viltojums. Man nevajag viltojumus, nevajag kaut ko falšu tikai tradīciju vai laba fīlinga pēc. Es gribu īstu mantu, patiesu Dieva klātbūtni un pieskārienu. Jo tikai tā var mani izmainīt. Āmen.
Ervīn, cilvēki ir tik dažadi. Arī runājot par Svētā Gara svaidījumu. Ir citi jūtīgi pret Svetā Gara spēku, bet citi ir mazāk jūtīgi. Tāpat citus aizdedzina skaļa rokmūzika slavēšanas laikā, bet citiem tā traucē. Tāpēc jau parasti cilvēki izvēlas sev piemērotu draudzi.
Svētā Gara svaidījums – tas ir Svētā Gara spēks. Svētais Gars ir Personība, svaidījums ir Viņa spēks. Kad pār cilvēku ir svaidījums, visa viņa dzīve pilnībā mainās. Ja cilvēks bija nabags, tad, kad atnāk pār viņu svaidījums, viņš sāk uzplaukt. Ja cilvēks bija slims, tad, kad nāk pār viņu svaidījums, viņš sāk atveseļoties. Kad pār cilvēku ir svaidījums, viņš domā ne tāpat, kā visi citi cilvēki, tāpēc, ka Jāņa vēstulē teikts: „Svaidījums mūs iemācīs visam”.
Neļaujiet velnam vai baiļu garam atņemt jums prieku no sadarbības ar Svēto Garu. Lūk, kāpēc Pāvils brīdina mūs: „ Neapslāpējiet garu!” (1. Tes. 5:19)
Vārds sbennumi – „apslāpēt, apdzēst” vēl tiek tulkots kā smacēt, nospiest, nomākt, nopludināt, dzēst, aizturēt. Tā pamata nozīme- nodzēst uguni, aplejot to ar ūdeni.
Neatsakiet Viņam iespējā rīkoties caur jums!
Nenovērsieties, kad Dievs vēlas izpaust caur jums Savu spēku!
Nelejiet ūdeni ugunskurā - neslāpējiet Svēto Garu!
Svētā Gara izliešanās ir nepieciešams solis. Bez Svētā Gara izliešanās (jeb Svētā Gara kristības) mēs esam nepilnvērtīgi kristieši, jo savas kristības un Iestiprināšanas žēlastību noliekam saldētavā. Taču, ja gribam dzīvot patiesi kristīgu dzīvi, Kristībā saņemtais spēks nedrīkst palikt saldētavā. Mums ir vajadzīga Svētā Gara atbrīvošana mūsos.
Svētā gara izliešanās, kā pieredze rāda, ir vajadzīga evaņģelizācijai, jo Gara izliešanās jūs ietērpj “spēkā no augšienes” (Apd 1,8) un apgādā jūs ar dāvanām un harizmām, kas nepieciešamas evaņģēlijā. Jēzus apsolīja Saviem sekotājiem: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apd. 1,8)
Pravietis Joēls pravietoja divas Svētā Gara izliešanās - agro un vēlo „lietu”: „Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus taisnībā un, kā agrāk, sūta jums agrīno un vēlīno lietu.” (Joēla 2:23)
Pēteris savā Vasarsvētku dienas svētrunā norādīja uz Svētā Gara agro „lietu”, kurš sāka izlieties šajā dienā: „… bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos.” (Ap.d. 2:16-18)
“Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi”. (Apustuļu darbi 2: 15- 16)
Andri, Āmen!
RKB procesijas ir domātas evaņģelizācijai un Dieva slavēšanai. Daudzās valstīs (piemēram, Polijā) lielos svētkos procesijas iet pa ielu, lai aicinātu ieklausīties Evaņģēlijā un uzticēties Kristum tos cilvēkus, kas to vēl nav izdarījuši. Tā ir būtiska atšķirība starp to, kā to dara daži citi katrā saieta reizē ar baneriem kā futbolā vai hokeja mačā.
Vlad,
taču arī protestantu draudzēs, kur lieto karogus un cita veida atribūtiku, sludina Evaņģēliju. Un karogus izmanto arī evaņģelizācijas pasākumos. Taisnība ir tā, ka koncepcija šo atribūtu lietošanai tomēr ir cita. Galvenā ideja - sanākot kopā kristieši svin svētkus kopā ar savu Kungu. Un, kā jau svētkos, izmantojama dažāda atribūtika, tostarp karogi. Tu jau arī raksti, ka RKB izmanto karogus Dieva slavēšanai. Līdzīgi protestanti. Bet Dieva slavēšana ir prieks un gaviles. Starp citu, ne jau visas draudzes izmanto karogus Dieva pielūgsmē.
Bet raksta problemātika jau nebija par pašiem karogiem un transparentiem, bet to nepareizu pielotošanu.