Laikmeta zīmes

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika.

Vecmammai no tēva puses piederēja kāda interesanta senlieta - stikla pudele ar tajā ievietotu krusta ainu. Vecmamma bija poļu izcelsmes un uzskatīja sevi par katolieti, kaut uz baznīcu gāja reti un arī tad vairāk uz tuvumā esošo luterāņu draudzi. Atceros pudelē redzamo krustu un vīru pie tā, atceros šķēpus, āmuru un naglas, romiešu kareivi un kalpus. Man tas viss šķita ārkārtīgi interesanti, tomēr vairāk no vēsturiskā viedokļa, jo šīs instalācijas patieso jēgu es tolaik vēl nesapratu. Vecmamma gan reizēm mēģināja mums mazbērniem par to pastāstīt, taču mūsu prātiem tas šķita pārāk sarežģīti.

Vēlāk, kad aizrāvos ar īsviļņu radiostaciju klausīšanos, diezgan bieži gadījās uztvert dažādas reliģiska rakstura pārraides. To saturs gan vairumā gadījumu šķita visai garlaicīgs, tomēr ļāva izdarīt noteiktu secinājumu - tā kā reliģija un Baznīca ir pretrunā komunistiskajai ideoloģijai, manai attieksmei pret to jābūt pozitīvai, jo manu ienaidnieku ienaidnieki ir mani draugi. Un, kaut arī es īsti nesapratu Baznīcā sludināto, simpātiska šķita kristietības garīgā pretošanās padomju režīmam. Kopā ar mammu reizi gadā - Ziemassvētkos - sākām apmeklēt dievkalpojumus baznīcā. Jāatzīst, tas gan vairāk bija skaisto Ziemassvētku dziesmu dēļ, nevis tāpēc, ka mēs patiesi būtu svinējuši Jēzus piedzimšanu. Mēģināju arī lasīt omītes veco 19.gadsimta Bībeli, taču tolaik tā man vēl bija pārāk nesaprotama lasāmviela.

Pusaudža gados daudz domāju par dzīves jēgu. Nevis kā filozofisku jēdzienu, bet konkrēti - kāda ir manas dzīves jēga? Jāteic, biju visai netipisks jaunietis. Pretēji vairākumam savu vienaudžu, nesmēķēju un nelietoju alkoholu, bet sapņoju par laulību mūža garumā, izslēdzot jebkādus sānsoļus un neuzticību. Biju liels ideālists, taču manā uztverē īstam latviešu patriotam, par kādu es sevi uzskatīju, bija jābūt morāli izturētam, jāaizstāv fundamentālas, konservatīvas vērtības, jādzīvo skaidrā prātā un jāiestājas par garīgi un tikumiski stipru ģimeni. Tā nu pēc ilgākām pārdomām beidzot noformulēju savas dzīves mērķi - būt krietnam latvietim, turēt godā un cieņā Latvijas brīvvalsts ideālus un savu tautu, nodot šos ideālus nākamajām paaudzēm, tā uzturot dzīvu tautas vēsturisko atmiņu.

Kristīgā ticība nebija manu ideālu sarakstā, tomēr no kristīgajām konfesijām vispieņemamākā šķita luteriskā “tautas baznīca”. Latgales dēļ ar zināmu piespiešanos spēju pieņemt arī katoļu Baznīcu. Pareizticīgie un vecticībnieki man šķita “krievu ticības”, bet visas pārējās konfesijas es uzskatīju par sektām. Raiņa vakarskolā, kur mācījos pēdējos vidusskolas gadus, bija kāds puisis, kas stāstīja briesmu lietas - viņš bijis iesaistīts baptistu sektā un kad no tās aizbēdzis, viņam regulāri zvanījuši pa telefonu un gaidījuši pie mājas durvīm uz ielas. Patiesības labad gan jāteic, ka puisim bija manāmas psiholoģiskas problēmas, un, kad vēlāk personīgi iepazinos ar viņa “vajātājiem”, “šausminošais” notikums izrādījās vien sakairinātas iztēles auglis. Par baptistiem biju dzirdējis arī pozitīvas atsauksmes, jo mammas paziņu lokā bija kāda baptistu ģimene - inteliģenti un izglītoti ļaudis. Raiņa skolā mācījās arī zēns, par kuru runāja, ka viņa tēvs ir augsta uranga adventistu draudzes kalpotājs. Par šiem dīvainajiem ļaudīm, kas sestdienās nestrādā un nelaiž bērnus skolā, biju jau dzirdējis, jo mammas manikīre apmeklēja adventistu draudzi. Tas viss izraisīja vēlmi kādreiz pašam iegriezties kādā no “sektantu” dievnamiem. Taču drīz sekoja notikumi, kas manu dzīvi apgrieza “kājām gaisā”…

G.Gailes jeb tā sauktajā VEF skolā manu grupasbiedru vidū bija inteliģenta izskata puisis, kurš tika ievēlēts par mūsu grupas vecāko un komjauniešu sekretāru. Viņu sauca Valdis. Jāteic, īpašu cieņu citu grupas biedru acīs viņš neizpelnījās, iespējams savas klusās un lēnprātīgās dabas dēļ. Daži grupas biedri pat atļāvās viņu fiziski aizskart. Nekāda lielā vardarbība tā nebija, taču pāris vieglu spērienu un nosmērētas drēbes viņš dabūja. Mulsi smaidot, Valdis spēja vien izdvest: “Nu, tā jau nevar! Tā nevar!” Man bija viņa žēl, tomēr neiejaucos, bet arī nenorobežojos un turpināju uzturēt draudzīgas attiecības. Un tieši Valdim bija lemts kļūt par cilvēku, kura liecība pārmainīja manu dzīvi.

Ražošanas prakses laikā nokļuvu cehā, kur ražoja leģendāros radiouztvērējus “VEF”. Mans līdzās strādāja puisis, kurš mūsu skolu bija beidzis pirms gada. Pie viņa dažkārt atnāca bijušās grupas biedrenes, kas strādāja citos cehos. Ievēroju, ka arī Valdis viņu pazīst. Reiz kāda no meitenēm pajautāja: “Vai tu vēl ej uz baznīcu?” Viņš kaut ko nenoteiktu atteica, bet es saspicēju ausis. Kad meitenes aizgāja, jautāju: “Paklau, kāds tev sakars ar baznīcu?” Čalis manāmi samulsa un sāka kaut ko nesakarīgu vāvuļot. Jautāju vēlreiz, bet viņš acīmredzami izvairījās no atbildes. Jāatceras, ka tas bija padomju laiks, kad piederība draudzei netika uzskatīta par kaut ko pozitīvu. “Nu, pagaidi, čomiņ!”, pie sevis nodomāju, “slēpies vai neslēpies, tik un tā es tevi atkodīšu!”

Pēc darba satiku Valdi un atcerējos viņa pazīšanos ar manu noslēpumaino kolēģi. Jautāju: “Paklau, kāds šim sakars ar baznīcu?” Te nu samulsa arī Valdis. Tas manī tikai nostiprināja pārliecību, ka šiem ir kas slēpjams. Turpināju tincināt, līdz Valdis pateica: “Bez viņa ziņas es neko tev nevaru stāstīt. Brīvdienās ar viņu aprunāšos un tad, iespējams, kaut ko tev pastāstīsim.” Tā bija piektdiena, bet pirmdien Valdis atzinās: “Jā, tavs kolēģis tic Dievam un apmeklē baznīcu, un arī es ticu Dievam”. Sirds dziļumos vēl cerēju, ka tā būs luterāņu draudze, taču uz manu jautājumu Valdis atbildēja: “Baptistu…”

Turpmākais prakses laiks pagāja sarunās par Dievu, pasaules radīšanu, cilvēka izcelsmi un līdzīgiem jautājumiem. Tomēr par manu sarunu biedru nekļuva kolēģis no vefiņu ceha. Sāku strādāt modernākā ražotnē, kur izgatavoja slavenās “Spīdolas”. Tur savu prakses laiku pavadīja arī Valdis. Tieši viņš kļuva par manu pirmo garīgo skolotāju. Trīs mēnešus mēs ik dienu stundām runājām par Dievu, Viņa radību un brīnumdarbiem. Pretēji cilvēkiem, kuru racionālais prāts nespēj pieņemt daudz ko no tā, kas uzrakstīts Bībelē, man ar ticību problēmu nebija. Ja reiz biju noticējis, ka Dievs ir, un tam es noticēju visai ātri, man nebija nekāda iemesla šaubīties, ka Viņam visas lietas iespējamas, jo citādi Viņš nebūtu Dievs. Mana ticība auga dienu no dienas un skolu beidzot es vairs nešaubījos par Dieva eksistenci un to, ka brīnišķīgā pasaule ap mums ir Viņa roku darbs. Ironiski, bet vēlāk izrādījās, ka Valdis, kurš man tik daudz stāstīja par Dievu, pats tolaik vēl nemaz nebija draudzes loceklis.

Pēc skolas beigšanas mūsu ceļi ar Valdi šķīrās un kontakti uz laiku pārtrūka. Es paliku strādāt “VEF”, Valdis turpināja izglītību augstskolā. Tajā vasarā mani skāra diezgan nopietnas veselības problēmas un es uz vairākiem mēnešiem nonācu slimnīcā. Tur piedzīvoju, ka Dievs patiešām ir un palīdz tiem, kas Viņu piesauc. Jau pirmajā dienā ārstējošais ārsts pamanīja krustiņu man kaklā un apjautājās, kādai ticībai es piederot. Tā kā dzīvu ticību man bija atklājis Valdis un viņš bija no baptistu draudzes, droši teicu: “Esmu baptists!”, kaut nemaz īsti nezināju, kas tie baptisti ir un kam viņi tic. Laikam dakterim baptisti ne īpaši patika, jo vēlāk viņš vairākas reizes centās pārbaudīt manu ticību ar dažādām provokācijām. Man bija jāveic diezgan nopietna izmeklēšana, kas savas specifikas dēļ bija līdzvērtīga nelielai operācijai. Kad gulēju uz operāciju galda, pienāca dakteris un teica ārstiem, kas grasījās mani izmeklēt: “Lai jums veicas, bet, ja kas - jūs ziniet, kur atrodas reanimācija!” Šie iepleta acis, jo laikam nekas tāds viņu praksē nebija gadījies, bet mans dakteris smīnot aizgāja.

Slimnīcā es praktiski iemācījos paļauties uz Dievu. Lūdzu Viņu pirms katras procedūras, lūdzu par savu veselību kopumā. Tolaik mans veselības stāvoklis bija tāds, ka varēju arī nomirt. Man nebija nekā, uz ko paļauties, vienīgi Dievs, kam tikko biju sācis ticēt. Piedzīvoju, ka Viņš patiesi ir reāls un atbild uz lūgšanām. Mana palātas biedrs, kāds krievu večuks, mocījās ar sāpēm čūlojošajās kājās. Reiz viņš tik briesmīgi vaidēja, ka neizturēju un sāku lūgt Dievu, lai noņem kaimiņam sāpes. Lūdzu klusi, pie sevis. Pēc brīža vecais vīrs pārstāja vaidēt. Jautāju: “Vai pārgāja?” Viņš saka: “Pārgāja!”  Par savu lūgšanu viņam neko neteicu, bet pateicos Dievam, ka Viņš ir to uzklausījis un atbildējis.

Mana ticība uzplauka kā zieds un nobrieda pamazām kā vārpa druvā -
gluži kā šajā apsveikuma kartiņā, ko saņēmu no draudzes, jaunu dzīvi Kristū iesākot.

No slimnīcas iznācu ar pavisam sliktu diagnozi. Ārsts mammai bija sastāstījis, ka nodzīvošu labi ja dažus gadus. Biju iesaukšanas vecumā un sapratu, ka ar tādu veselību krievu armijā ar tās dedovščinu (vardarbīgām ārpusreglamanta attiecībām) izvilkt nespēšu. Pienāca pavēste no kara komisariāta. Ejot uz turieni, lūdzu Dievu: “Tēvs, tu zini manu veselības stāvokli. Tu zini, ka armijā es tāds nespēšu novilkt pat dažus mēnešus. Kungs, atbrīvo mani no dienesta, bet ja nē, lai notiek Tavs prāts!” Medicīnas komisijai pat neradās jautājumi un pēc kāda laika es varēju doties pakaļ savai “baltajai biļetei”. Īsti “balta” gan tā nebija, jo kara gadījumam tomēr tiku ieskaitīts rezervē. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka vēl pirms manis uz komisariātu bija devusies mana mamma. Nezinu, vai tās bija viņas pārrunas vai manas lūgšanas, taču Dievs uzklausīja un atrisināja šo situāciju. Dažus gadus vēlāk nolēmu slikto diagnozi pārbaudīt pie slavena savas nozares speciālista, profesora Ilmāra Lazovska. Kā jau paredzēju, diagnoze neapstiprinājās. Taču profesors ieteica diagnozi dokumentos atstāt, lai nerastos problēmas ar militāristiem. Tā es veiksmīgi tiku vaļā no dienēšanas krievos.

Tajā laikā man radās jauna aizraušanās - interese par Austrumu kultūru. Ne gluži par Austrumu reliģijām, bet par kultūru dažādās tās izpausmēs. Mani interesēja Indija, Japāna, Ķīna, sāku lasīt Konfūcija un Lao Dzi darbus, iepazinos ar hindu eposu “Mahabharata”. Tā kā bija problēmas ar veselību, mēģināju vairāk uzzināt arī par Austrumu medicīnu. Mēģināju praktizēt jogas vingrinājumus, akupresūru. Mani iepazīstināja ar kādu sievieti vārdā Silvija, kas nodarbojās ar dziedniecību, izmantojot biostrāvas. Viņa vairākas reizes bija apmeklējusi Indiju, praktizēja jogu un dziedināja ļaudis. Pie viņas dzīvokļa Ķengaragā allaž stāvēja cilvēku rinda. Apmeklēju Silvijas vairākas reizes. Tā kā biju par šo tēmu nedaudz lasījis, ātri atradām kopīgu valodu. Aizvēru acis, atslābinājos, bet Silvija tuvināja rokas slimajām vietām. Jutu caur ķermeni strāvojam spēcīgus karstuma viļņus. Paldies Dievam, ka neiesaistījos šajās lietās dziļāk, jo tās visas agri vai vēlu neglābjami noved pie Austrumu reliģijām. Gadiem ritot, bieži esmu domājis, kāpēc tieši tobrīd, kad biju sastapis dzīvu Dievu un sācis Viņu iepazīt, nāca šī neparastā tieksme uz austrumniecisko, noslēpumaino, mistisko? Domāju, tā sātans mēģināja aizvilināt mani maldu ceļos, jo saprata, ka vēl viens upuris izslīd no viņa nagiem.

Pagāja vairāki mēneši un es nolēmu atjaunot pārtrūkušos sakarus ar Valdi. Vēlējos kādreiz aiziet uz viņa draudzi, redzēt, kā tur notiek dievkalpojumi. Pienāca Ziemassvētki un Valdis uzaicināja mani uz vienu no dievkalpojumiem darbdienas vakarā. Pēc dievkalpojuma viņš mani iepazīstināja ar kādu puisi. Tas teica, ka tūdaļ sākšoties jauniešu tikšanās un aicināja pievienoties. Iegājām nelielā istabā, kur ap galdu sēdēja aptuveni desmit jaunieši. Kā vēlāk sapratu, viss šis vakars bija veltīts speciāli man, jo katrs no jauniešiem stāstīja savu atgriešanās stāstu. Tikai tovakar es uzzināju, kas ir Jēzus Kristus. Interesanti, ka mēs ar Valdi trīs mēnešus bijām runājuši par Dievu, bet ne ar pušplēstu vārdu netikām pieminējuši Jēzu. Biju dzirdējis, ka ir tāds Dieva Dēls, kas piedzimis Ziemassvētkos, kaut kad iejājis Jeruzālemē, kur Viņu piesituši krustā. Tad Viņš augšāmcēlies un uzbraucis Debesīs. Neko vairāk es nezināju. Un tagad te visi runā par Jēzu! Tovakar es pirmo reizi dzirdēju, ka šis Jēzus nomiris arī par maniem grēkiem un augšāmcēlies, lai es dzīvotu mūžīgi. Jaunieši stāstīja, kāda bijusi viņu pirmā sastapšanās ar Kristu. Katram tā bija citādāka, taču visus šai notikumā vienoja neparasta laimes un prieka sajūta. Es klausījos un sirdī zināju - arī man to vajag! Arī es vēlos sastapties ar Jēzu!

Noslēgumā visi pielūdza Dievu un apsolīja turpināt lūgt par mani. Pasākums beidzās un es pārdomu pilns devos mājup. Pirms gulētiešanas uz ceļiem nometies lūdzu Jēzu piedot visus manus grēkus. Gaidīju līdzīgu pārdzīvojumu, par kādu stāstīja jaunieši baznīcā, taču nekas nenotika. Nebija nekādu īpašu emociju, prieka vai lidojuma sajūtas. Tātad Dievs nav man piedevis, esmu nepareizi lūdzis vai pārāk grēcīgs?! Šodien, protams, es saprotu, ka tajā pašā mirklī, kad lūdzu Jēzum piedošanu, es to saņēmu un kļuvu Dieva bērns. Bībele to sauc par jaunpiedzimšanu vai atdzimšanu Garā. Taču man vajadzēja taustāmu piedzīvojumu, jo man taču tā tika stāstīts. Dievs, kāpēc Tu klusē?

Divas nedēļas katru vakaru lūdzu, lai Jēzus piedod manus grēkus, kaut Viņš to bija izdarījis pirms 2000 gadiem. Laikam Dievam beidzot apnika mana īdēšana, jo kādā sniegotā janvāra naktī, kad es atkal teicu: “Dievs, piedod manus grēkus!”, gaisma ārā kļuva mirdzoši balta un manu sirdi piepildīja neizsakāms prieks. Tagad es zināju, ka man ir piedots un esmu glābts Mūžībai! Var jau būt, ka šo optisko efektu radīja tovakar lēni krītošais sniegs, kas no zemes atstarojās debesīs, un ielu spuldžu gaismas spēle. Tomēr man tas bija apstiprinājums jaunas dzīves sākumam.

Kristības Mateja draudzē 1984. gada 1. jūlijā. Es - otrajā rindā pirmais no labās.

Tālāk notikumi ritēja likumsakarīgi. Ik svētdienu apmeklēju dievkalpojumu, sāku lasīt omītes veco Bībeli, regulāri lūdzu Dievu. Drīz vien nonācu pie pārliecības, ka man jātiek kristītam pēc baptistu tradīcijas ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī. Pirmkārt, par šādu kristības veidu runā Bībele, otrkārt - tagad tā būs mana izvēle, nevis vecāku griba, kā tas bija bērnībā. Mamma gan nedaudz pukojās par šādu manu lēmumu, jo uzskatīja, ka “ticību mainīt nedrīkst”. Oponēju, ka patiesībā šī ir mana pirmā ticība, jo pirms tam es taču par Dievu un Jēzu nezināju pilnīgi neko. Tā nu 1984.gada 1.jūlijā mācītājs Arvīds Vasks, pazīstamā komponista Pētera Vaska tēvs, kristīja mani tolaik vēl Mateus (tagad Mateja) baptistu baznīcā un es oficiāli kļuvu par Mateja draudzes locekli.

Bija noticis tas, par ko vēl tikai pirms dažiem gadiem es nebūtu varējis pat iedomāties - biju kļuvis sektants! Tuvāk iepazīstot, “sektanti” gan izrādījās miermīlīgi un inteliģenti ļaudis. Padomju propaganda baptistus bija padarījusi par vienu no briesmīgākajām sektām. Krievijā, Ukrainā un citās padomju republikās baptisti tika vajāti, ieslodzīti cietumos un psihiatriskajās klīnikās, viņiem atņēma bērnus. Latvijā baptisti dzīvoja samērā mierīgi, taču arī šeit bija dažādi aizliegumi un stingra varas iestāžu uzraudzība. Domāju, ka šāda attieksme pret šo kristietības virzienu izskaidrojama ar baptistu lielo aktivitāti - viņi veica evaņģelizācijas darbu jaunatnes vidū, pretēji aizliegumiem strādāja ar bērniem pagrīdes svētdienskolās, izdeva pagrīdes literatūru. Ja citās konfesijās ticīgo skaits samazinājās, tad baptistu rindas lēnām auga. Tas nekādi nevarēja apmierināt ideoloģiju, kas par savu uzdevumu bija pasludinājusi reliģijas pilnīgu iznīcināšanu.

Sveiciens no Mateja draudzes kristību dienā. Draudzes vārdā sveic -
mācītājs Arvīds Vasks, padomes priekšsēdētājs Bruno Oliņš, diriģents Jānis Ezeriņš.

Arī sabiedrībā par baptistiem bija negatīvs viedoklis. Šāda attieksme gan pārsvarā balstījās uz baumām vai pat klajiem izdomājumiem. Kad kļuvu par baptistu draudzes locekli, kāda mammas darbabiedrene šausminājās: “Lai jau viņš tic Dievam, lai iet uz baznīcu, bet ne jau pie baptistiem!” Taču, kad cilvēkiem jautāja, kas tad tik briesmīgs pie baptistiem notiek, lielākā daļa nespēja noformulēt savas negatīvās attieksmes iemeslus. Sava loma te bija latviešu vidū populārajiem daiļdarbiem - Viļa Lāča romāna un pēc tā uzņemtās filmas “Zvejnieka dēls” literārajam tēlam brālim Teodoram, arī Jūlija Lāča romānā “Mūža meža maldi” attēlotajiem notikumiem. Lielā baptistu izceļošana uz Brazīliju 20.gadsimta 20.gados bija stipri iedragājusi šīs konfesijas prestižu. Sakarā ar baptistu lielo evaņģelizācijas degsmi, tautā populārs bija arī šāds viedoklis: “Viņi visus ievelk savā draudzē!” Ko nozīmē “ievelk”, neviens īsti paskaidrot nevarēja. Gadījās dzirdēt arī briesmu stāstus par “jēriņu naktīm”, kur tiekot piekopta kolektīva izvirtība. Tās, protams, bija pilnīgas muļķības, jo šādu baumu izcelsme labi zināma. Baptistu kustības pirmsākumos Latvijā 19.gadsimta otrajā pusē, daži luterāņu mācītāji uzskatīja par pienākumu visiem līdzekļiem apkarot sparīgos konkurentus. Ja nevarēja citādi, ķērās pie atklātiem meliem. Baptistu dievkalpojumi tolaik notika lauku mājās, bieži aiz slēgtām durvīm vēlu vakaros pēc darba, tāpēc melīgie amatbrāļi izgudroja pasaciņu par netiklības orģijām, kas tur it kā tiekot piekoptas. “Jēriņu nakts” nosaukumu pasākums ieguva tādēļ, ka viens no tēliem, ko savā sludināšanā un dziesmās izmantoja baptisti, bija Dieva Jērs - Jēzus Kristus.

Cits iemesls, kādēļ baptistus neieredzēja un pat nicināja, bija viņu atturīgais dzīvesveids. Sabiedrībā, kur lietot alkoholu, smēķēt un pārkāpt laulību skaitījās teju vai norma, baptistu spītīgais “nē” šādām izdarībām izsauca naidīgu reakciju. Baptistu pretalkohola tradīcijai Latvijā ir vēsturiskas saknes. Baptistu draudzes Latvijā sāka veidoties 19.gadsimta 60.gados un bija cieši saistītas ar pirmo tautisko atmodu, kurā nozīmīga vieta bija atturības (sātības) kustībai. Atmodas darbinieki uzskatīja, ka latviešu slīgšana alkohola purvā nāk par labu vienīgi vācu baroniem, kam piederēja spirta brūži. Baptisti jau no paša sākuma iekļāvās atturības kustībā ar ļoti stingriem morāles kritērijiem. Vārds “baptists” ar laiku pat kļuva par sugasvārdu - ja kāds nelietoja alkoholu, par viņu teica: “Tas jau baptists!”

Baptistu draudzes locekļa pienākumi.
Lasiet un vērtējiet paši, cik “briesmīgi” bija šie “sektanti”.

Kad sāku apmeklēt baptistu dievkalpojumus, atklājās, ka briesmu stāstiem nav nekāda pamata. Mateja draudzē apgrozījās inteliģenta publika - tur bija ārsti, skolotāji, mūziķi, inženieri, mākslinieki, citu profesiju pārstāvji. Lielai daļai bija augstākā izglītība. Laukos vai Rīgas priekšpilsētu draudzēs kontingents bija vairāk proletārisks, taču visi bija sirsnīgi, draudzīgi un atsaucīgi ļaudis. Protams, gadījās arī “stingrās līnijas” piekritēji, kas modernāku apģērbu, rotaslietas, kosmētiku, televizoru, mūsdienīgāku mūziku mēģināja piedēvēt sātanam, taču šādi ļaudis sastopami visās konfesijās. Man patika baptistu dievnamu vienkāršais iekārtojums, tas, ka netika novilkta strikta robeža starp garīdzniecību un vienkāršo tautu, patika vienkāršā, normālā valodā pasludinātā vēsts, nevis tā īpaši sakāpinātā vai garlaicīgi monotonā runa, ko varēja ieraudzīt citu konfesiju dievkalpojumos, patika vienkāršās, melodiskās dziesmas. Šodien baptisti, pateicoties aktīvai dalībai trešās atmodas notikumos, ieguvuši valsts un sabiedrības atzīšanu un iekļauti tradicionālo kristīgo konfesiju pulkā. Taču 80.gadu vidū, kad es pievienojos baptistiem, tā bija sekta, un man nācās ar šo faktu rēķināties.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts